Pēdējās nedēļas laikā savstarpēji absolūti nesaistīti notikumi lika man atkal padomāt par situāciju ar informācijas pieejamību un izvēles brīvību.

Obamas sveiciens irāņiem.
Prezidents Obama pagāšnedēļ izmantoja internetu, lai sveiktu Irānas iedzīvotājus jaungadā. Tā kā “Lielā Sātana” vizīte islāma republikā nav iespējama, internets ir vienīgais veids, kā Obama var uzrunāt irāņus.
Protams, tikai retais no Irānas iedzīvotājiem varēja šo vēstījumu noskatīties, jo reliģiskā diktatūra dara visu, lai cenzētu un ierobežotu brīvu pieeju informācijai.
Pagājušās vasaras vēlēšanu protestu laikā, valdība regulāri pārtrauca interneta un mobilo sakaru darbību valstī, lai novērstu opozīcijas aktīvistu iespējas komunicēt savā starpā un ar ārpasauli. Par spīti pūliņiem, informācija tomēr izsūcās pasaulē un mēs redzējām, kā Irānas jauniešus ielās nošauj, un ka skaistas irāņu meitenes nēsā Converse kedas.

Google konflikts ar ĶTR.
Interneta milzis Google ir izbeidzis brīvprātīgi cenzēt “Ķīnas Tautas Republikas” iedzīvotājiem pieejamo informāciju par tik graujošām tēmēm kā Tjananmeņas slaktiņš un Dalai-lama.
Ķīnas komunistiskie diktatori veido pasaules ekonomikas gigantu, bet paralēli, smagi ierobežo iedzīvotāju pieeju informācijai. Nezinu, cik konkurētspējīga ilgtermiņā var būt valsts, kas saviem iedzīvotājiem liedz pašiem izvēlēties, kad un kā lietot savas smadzenes.
Googles lēmumu ir apsveicis pasaulē lielākās brīvās enciklopēdijas – Wikipedia – dibinātājs aicinot arī citas interneta kompānijas pārtraukt pašcenzūru Ķīnā.

Bibliotēku elektronizācija.
Un protams, Wikipedia, bet it sevišķi Google Books nav svešas tās problēmas, kas pagāšnedēļ noveda pie Latvijas e-bibliotēkas slēgšanas. Laikā, kad Rīgā tiek slēgtas parastās bibliotēkas, un Latvijas Nacionālā bibliotēka pati jau ir uzsākusi savu krājumu digitalizēšanu, e-bibliotēkas slēgšana ir vienkārši skumjš paklupiens neizbēgamajā ceļā uz elektroniskajām bibliotēkām.

Jā, protams, būs cilvēki, kas apmeklēs “Gaismas pili”, taču šīs ēkas celtniecībai ir vairāk sakara ar mūsu jaunās valsts nepieciešamību pēc nacionālajiem simboliem un nevis reālām bibliotēkas lietotāju vajadzībām.

Digitalizācija un pirātisms.
“Izzi” reklāmas klipā meitene priecājas, ka pa lēto varēs “turpināt skatīties Latviju un Krieviju”. Papētot Lattelecom, Izzi, Viasat piedāvātās pamatkanālu paketes, nomāc lielais Krievijas vai krievvalodīgo kanālu skaits. Pat “amerikāņu” kanāli bieži tiek piedāvāti tikai krieviski. Ļoti lielai daļai Latvijas iedzīvotāju “acis uz pasauli” klās krieviskas acenes. Visu cieņu Puškina valodai, bet nekā citādi kā par “lienošo rusifikāciju” šo nosaukt nevar. Un mēs taču it kā dzīvojam Eiropas Savienībā, daudzi no mums vairāk vai mazāk perfekti pārvalda angļu, vācu vai kādu citu Eiropas valodu.
Tāpēc cilvēku vēlme “nokačāt” jaunākās filmas, seriālus un mūziku ir pilnīgi normāla reakcija, kam bieži vien pat nav nekāda sakara ar viņu finansiālajām iespējām iegādāties šos materiālus legāli. Jo ko lai citu dara, ja galvaspilsētas kino repertuārs nelutina un TV piedāvā aizvien jaunus “Sjominus” un “Margošas”.

Platona ala.
Kas visiem šiem gadījumiem kopīgs? Tas, ka brīva pieeja informācijai sev tīkamā vietā un veidā joprojām ir tikai retu valstu privilēģija. Pārējie planētas iedzīvotāji vai nu tiek baroti pa spundi, vai intelektuālāk izsakoties, sēž Platona alā un skatās uz leļļu meistaru radītajām ēnām.

E-pastu gūzmā pamanīju mazu un jauku ziņu par “10 PR baušliem”. Daži no tiem nebūs nekas jauns, daži atspoguļo mūsdienu steidzīgo realitāti:

1. Tev entuziastiski un pilnībā jāpārzina tēma, ko pičosi.
2. Tev jāspēj pārliecinoši pičot savu tēmu mazāk nekā 15 vārdos, 140 zīmēs vai 30 sekundēs.
3. Tev jāapgūst un jāizmanto sociālie mediji, lai veidotu kontaktus ar žurnālistiem.
4. Tev savā tēmā jāuzrok jaunas idejas un leņķi, kas ietekmē un interesē sabiedrību kopumā.
5. Tev jābūt krīzes komunikāciju plānam pirms sākas krīze.
6. Tev jāraksta skaidras, īsas un interesantas preses relīzes un piči.
7. Tev jārespektē mediju termiņi un jāizpalīdz žurnālistiem.
8. Tev jāseko ziņām, lai spētu ātri reaģēt uz jaunumiem, vai neplānotām PR iespējām.
9. Tev jābūt neatlaidīgam, bet ne uzmācīgam.
10. Tev jāmīl klienta tēma un stāsts, jo ja tu to nemīlēsi, žurnālisti to arī nemīlēs.

Un noslēgumā, 11. bauslis – Tu nekad nelietosi “pirmais gadskārtējais”, jo tādas lietas vienkārši nav.

Neo publiskoto iestāžu algu sakarā vakar gribēju uzrakstīt par to, ka valsts institūcijām vienreiz jābeidz ākstīties un reāli jāsakārto algu sistēma atbilstoši recesijā grimstošās Latvijas realitātei, nevis katru reizi jāgudro nevienu neinteresējoši attaisnojumi tam, ka mēnesi saņemts vairāk nekā vidējais latvietis nopelna divos gados.
Kamēr šķūrēju sniegu, galvā rosījās domas par varas nepieciešamību reaģēt uz sabiedrības noskaņojumu, “mēs visi esam vienā laivā”, ka valsts amatā algu nepelna, bet iegūst no citu nodokļiem, un tamlīdzīgas jaukas idejas.
Taču drīz vien sapratu, ka laikam esmu pārāk daudz saelpojies svaigu gaisu un murgoju, jo es taču dzīvoju valstī kur:
Jebkurš var kļūt par Valsts prezidentu;
Ministru kabineta sastāvs mainās līdz ar gadalaikiem;
Finanšu ministrs ikdienas nēsā dīvainu uzvalku;
Galvaspilsētas vicemērs aizraujas ar fantastiskiem solījumiem;
Galvaspilsētas opozīcijas pārstāvis sola armijas disciplīnu, bet, lai turpinātu saņemt Eiropas naudu, domē darbojas tikai hobija līmenī;
Tā vietā, lai veidotu draudzīgu nodokļu politiku un aktīvāk cīnītos ar pelēko biznesu, nodokļu maksātāji tiek smacēti ar aizvien jauniem nodokļiem,
Utt utjpr.
Protams, arī vēlētāji nav bez grēka, acīmredzamā neprātā tradicionāli ievēlot sev netīkamus politiķus.
Nu jā, bet šodien atkal snieg sniegs un man jāiet ar to cīnīties.