Par 9. maiju un Latvijas identitātes problēmām jau esmu rakstījis. Bet šoreiz tāds personīgāks piedzīvojums.
9. maijā vizinājos ar velosipēdu. Iebraucu Vērmanes parkā, kur izreklamētie Eiropas svētki vairāk atgādināja ES valstu tūrisma bukletiņu dalīšanas svētkus (paldies bez maksas dalītajai šokolādītei, kuras nosaukumu jau aizmirsu – tā bija garšīga). Braukājot pa parku pamanīju, ka daudziem apmeklētājiem pie atloka ir Sv.Jura lentītes. Jā, tie briesmīgie un nekaunīgie krievi līda iekšā mūsu politkorektajā ES pasākumā! Saņēmos dūšu un pirmo reizi mūžā izlēmu aizbraukt uz 9. maija svētkiem Uzvaras parkā.
Pārbraucot Akmens tiltu iekļāvos nebeidzamā cilvēku straumē, kas virzījās uz pieminekli. Prātā sāka šaudīties satrauktas domas. Ko tie alkoholu pārdzērušies Krievijas pielūdzēji ar mani izdarīs? – man nav Sv.Jura lentītes, krieviski runāju ar akcentu, acis pārāk aizdomīgi zilas, pāris vectētiņi nepareizajā pusē karojuši… Taču paskatoties uz apkārtējiem cilvēkiem, manā sirdī iestājās miers, gandrīz nirvāna. Viņiem bija priecīgas sejas, draudzīgas acis un daudz, daudz ziedu.
Iespējams, ka Sv.Jura lentīšu kustība radīta un ieviesta par Maskavas naudu. Varbūt, ka svētku rīkošana tiek finansēta par Maskavas naudu. Taču neviens man nekad neiestāstīs, ka mazos bērnus, kas katru sastapto večuku medaļotā formastērpā sveica ar ziediem, spieda roku un teica “Paldies!” ir uzpirkuši FSB aģenti. Ne ar kādu Maskavas zeltu nav iespējams apmaksāt to, lai desmitiem tūkstošu cilvēku nāktu ar ziedu tonnām uz pasākumu un labi pavadītu laiku. Tīri profesionāli zinu, ka svētku rīkotājiem vienmēr ir liels stress par to, vai cilvēki atnāks? Arī nesenajos 4. maija pasākumos kritiski tika pieminēts tas, ka atnākuši pamaz cilvēki. Bet ja 9. maijā uz parku atnāk 100 000 cilvēku, tad svētki vienkārši ir sirdīs.
Kopumā pie pieminekļa pavadīju divas stundas. Interesanti bija noklausīties krievu un baltkrievu folkloras priekšnesumus, jo ikdienā tiem nepievēršu nekādu uzmanību. Bet svarīgākais bija skatīties uz cilvēkiem. Pensionārītes, kas zālē sasēdušas ēda līdzpaņemtos buterbrodus, uzdzēra karstus dzērienus no termosa, arī saprotama satura dzērienus no dažādām plastmasas pudelītēm un dziedāja senas dziesmas “…ak,kāpēc tajā pilnmēness naktī es sevi skūpstīt atļāvu Tev…”. Vīriešus, kas pļāpāja par dzīvi pie šašlika šķīvja. Daudzas skaistas meitenes ar saviem kavalieriem. Un jā, arī iereibušus puišus ar regulāros kautiņos cietušām sejām. Īsāk sakot, tie nebija nekādi “margināļi”, vai no pagrīdes izlīduši revolucionāri. Tie paši cilvēki, kas man ikdienā ir apkārt veikalā, sabiedriskajā transportā un restorānā. Tikai šoreiz viņiem bija svētki, un es biju pārstājis baidīties no mistiskās “piektās kolonnas”. Neviens saprātīgs cilvēks Kalifornijā, un citos štatos ar ievērojamu meksikāņu īpatsvaru, nezaudēs miegu tāpēc, ka viņi savās Cinco de Mayo parādēs vicina Meksikas karogus, jo tas taču ir multikulturālisms.
Kā PR cilvēks, pilnīgi apjuku par to, ka “latviskās” partijas šos cilvēkus vai nu ignorē vai apzināti antagonizē. Privātajā biznesā lēmums ignorēt pusi no potenciālajiem klientiem būtu ātrākais ceļš uz bankrotu. Eiropā nav tautu, kas savā starpā kādreiz nebūtu karojušas. Nu nevar mūžīgi nodarboties ar “skaldi un valdi” un cerēt uz veiksmi. Ne jau ienīstot viens otru mēs radīsim kopēju nākotni. Tāpēc nākošreiz, kad kaimiņš maija sākumā pie mašīnas antenas pieliek Sv.Jura lentīti, varbūt uzaiciniet viņu izdzert kādu sotaku par godu vectētiņam, kura kauli dus lielajā kapu laukā starp Maskavu un Berlīni. Ja latvieši paši savā nacionālajā mazohismā koncentrējas uz sēru dienām, tai lai netraucē citiem svinēt uzvaru, kas pirkta ar gandrīz 30 miljonu cilvēku dzīvībām.
