Viens no “Vienotības” saraksta līderiem (#9 Rīgā) ir Libānā dzimušais, Latvijā par ārstu kļuvušais Hosams Abu Meri. Ievēlēšanas gadījumā viņš laikam būs pirmais arābu musulmanis Saeimā. Nedomāju, ka lielinieku orgānos vai pirmajās Republikas Saeimās bija kāds arābs. Iespējams, ka LPSR Augstākajā padomē bija kāds musulmanis, zeķu fabrikas uzbeks vai tamlīdzīgs padomju tautu draudzības piemērs, bet ārpus PSRS dzimis arābs mums būs kas jauns. Viņš ir cilvēks, kuram 9. maijs, 16. marts u.c. kalendāra datumi nepaātrina pulsu. Galvenais, ka viņš ir uzticīgs 18. novembrim.

Abu Meiri bieži redzēts TV, gan stāstot par Izraēlas uzlidojumiem Libānai (tā dēļ viņš jau tiek saukts par “Hamas apologist”), gan izsakot viedokli par naudas samazināšanu medicīnai. Un dara to diezgan labā latviešu valodā.

Abu Meiri ir jaunās, atvērtās Latvijas paraugs. Aizvien vairāk un vairāk mums apkārt ir cilvēki no “eksotiskām” valstīm, kas Latvijā nav ieradušies PSRS tautu katla politikas rezultātā, bet ir darījuši to pēdējo 20 gadu laikā – vai nu lai iegūtu izglītību, vai uzsāktu biznesu. Daudzi no viņiem šeit ir uz īsu brīdi, citi paliek uz ilgu laiku. Braucot uz Pārdaugavu trolejbusā bieži sastopami studenti, kas izskatās pēc šrilankiešiem. Arī īstu Ķīnas ķīnieti vai Turcijas turku sastapt nav nemaz tik grūti. Pretī Ģertrūdes ielas ūberlatviskajam “Lido” ir švarmas kafejnīciņa, kas atbilstot košera un halal prasībām.

Kas balsos par Abu Meiri? Viņš ir Arābu Kultūras centra vadītājs. Bet arābu mums Rīgā maz, te nav nekāda Vācija ar miljoniem turku. Vai viņš piesaistīs Rīgas musulmaņu balsis? Varbūt tos, kam patīk balsot par ārstiem? Vai varbūt vienkārši uzrunās tos, kas ir gatavi jaunai, eiropeiski multikulturālai Latvijai? Ar “eiropeisku” domājot to, ka politiski aktīvi un redzami imigranti no musulmaņu pasaules vai Āfrikas tur nav nekāds retums vai brīnums. Tā kā Abu Meiri nav nedz mūziķis, nedz sportists, tad ir cerība, ka Saeimas darbā viņš varētu iesaistīties aktīvāk. Varbūt veicinot biznesa kontaktus ar Tuvo Austrumu arābu valstīm.

Izvirzot Abu Meiri saraksta augšgalā “Vienotība” savā ziņā it kā parāda to, ka ir gatava atteikties no latviešu etniskās nedrošības, taču vienlaikus tā no rīta līdz vakaram biedē ar krieviskā “Saskaņas centra” uzvaru. Tātad viens arābs ir ok, bet daudzi krievi ir šausmas?

Ceru, ka rīt varēšu papildināt šo ierakstu ar pāris atbildēm no paša kandidāta.

Papildināts 28. jūlijā. Nu re, atnāca arī pāris atbildes no paša kandidāta:

Sarakstā esmu tik augstā vietā, jo esmu ārsts, un ļoti labi izprotu valstī aktuālas problēmas gan veselības aprūpes sistēmā, gan arī pacientu kā valsts iedzīvotāju dzīvēs - pacienti bieži stāsta, kas viņiem rūp vai kādi šķēršļi ir viņu labklājībai, kurus ir iespējams novērst no valsts puses. Esmu sabiedriski aktīvs, uzņemos iniciatīvu un esmu gatavs strādāt, lai risinātu šīs problēmas.

Pārstāvot Latvijas pilsoņus, vēlos sniegt savu ieguldījumu sabiedrības labklājības uzlabošanā un rast savai kompetencei pielietojumu valsts sektorā veselības aprūpes sistēmā, sabiedrības integrācijā, kā arī Latvijas un Tuvo Austrumu diplomātiskajās un ekonomiskajās attiecībās. Tomēr prioritārās jomas, kurās redzu savu darbību ir iekšpolitikā, kas galvenokārt ir tieši veselības aprūpe.

Neesmu koncentrējies tieši uz Latvijas arābu atbalstu - esmu ārsts, un ārsta pienākums ir palīdzēt visiem saviem pacientiem neatkarīgi no viņu etniskās piederības. Šo principu saglabāju arī dzīvē un politikā - nedalu cilvēkus pēc viņu etniskās piederības, vecuma vai kādām citām pazīmēm. Latvijā diemžēl ir aktuāla diskriminācijas problēma, tādēļ, protams, šie mani uzskati gūst atbalstu to cilvēku vidū, kurus šī problēma skar.

Politikā ir jārēķinās ar iespējamo negatīvo attieksmi, jo pastāv priekšvēlēšanu cīņa starp partijām un nav iespējams gūt pilnīgi visu cilvēku atbalstu. Tādēļ nebaidos no šādas negatīvas attieksmes. Esmu Latvijas pilsonis un patriots, jau 10 gadus strādāju sabiedrības integrācijas jautājumos un esmu gatavs runāt ar sabiedrību, skaidrot un lauzt stereotipus.

Hosams

Lai nu kā oficiāli sauc jūsu amatu – komunikāciju daļas vadītāja, preses sekretārs vai tamlīdzīgi – jūs esat cilvēks, kas visbiežāk komunicē ar žurnālistiem un pauž savas darba vietas viedokli masu medijos. Piedāvāju 10 + 5 padomus uzvedības strukturizēšanai.

1. Esi vienmēr un viegli pieejams, kā arī gatavs sniegt komentāru. Šis punkts parasti izraisa vislielāko darba stresu. Dažreiz brīvdienās paliek žēl policijas vai komunālo uzņēmumu pārstāvjus, kam jāinformē par jaunākajām negadījumu un remontdarbu detaļām. Bet ceru, ka viņiem vismaz labi maksā.
2. Kāds ir tavs mērķis? Informēt? Motivēt? Pārliecināt? Izklaidēt medijus un mērķauditoriju? Žurnālistiem nepieciešams stāsts nevis pārdošanas prezentācija, tāpēc radiet savu, vai iekļaujieties esošā stāstā.
3. Mēģini noskaidrot, kāpēc žurnālistam ir parādījusies interese par jums? Papēti viņa iepriekšējās publikācijas, lai saprastu intereses, stilu un pasaules uzskatu. Ja Ventspilī atskan zvans no žurnāla “Ir”, tad jau apmēram skaidrs, ka netaps pozitīvas sajūsmas pilns raksts.
4. Spēj apkopot un izteikt savas domas tā, lai iekļautos minūtē vai 30 sekundēs. Ja to nevari izdarīt, tava ziņa ir vai nu pārāk izplūdusi vai sarežģīta. Mēģini to novienkāršot, jo ziņu raidījumu tevis dēļ neviens netaisās pagarināt. Ja nespēsi īsi un konkrēti izteikt savu domu, riskē ar iespēju, ka TV vai radio sižetā tavs sakāmais tiks sagraizīts un sakropļots.
5. Esi ieinteresēts un pārliecināts par savu tēmu. Ja tu nespēj aizraut un pārliecināt pats sevi, tad kā tu ceri ieinteresēt citus?
6. Esi eksperts. Pārzini faktus un datus uz kuriem balstīt savu sakāmo. Sagatavo informācijas un datu apkopojumu, ko sniegt medijiem. Būtu prātīgi iekļaut arī pretargumentus, vai kritiķu datus uz kuriem arī uzreiz sniedz savu atbildi. Tādējādi izvairīsies no situācijas, ka žurnālisti publicēs pretējos viedokļus bez taviem pretargumentiem.
7. Nekad nesaki neko tādu, par ko neesi 100% pārliecināts. Ja nezini atbildi, pasaki, ka nepieciešamo informāciju noskaidrosi un dosi vēlāk. Labāk pārliecinies pie kāda speciālista, nevis pasaki nepārbaudītus faktus, kas var tikt publicēti.
8. Esi gatavs vienmēr atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem.
9. Vienmēr zini savas trīs pašlaik svarīgākās ziņas, ko vari izstāstīt īsi un pozitīvi. Izvairies no žargona un tehniskās leksikas. Izmanto sava uzņēmuma pilno nosaukumu nevis vietniekvārdus “mēs”, “mūsu”.
10. Treniņš padara perfektu. Savu stāstāmo iepriekš izrunā skaļā balsī pats ar sevi, vai kādu kolēģi, lai runājot ar žurnālistiem teksts plūstu brīvi un nebūtu visādu “…aaa”, “..ummm”.

Un papildus šiem desmit, vēl pieci padomi, kas daļēji atkārto un papildina iepriekšējos 10.

1. Esi pieejams. Tavs e-pasts, telefons un cita kontaktinformācija ir publiski pieejama. Atbildi uz zvaniem uzreiz, vai atzvani, lai izvairītos no situācijas, kad “uzņēmuma pārstāvis komentāriem nebija pieejams”.
2. Esi cilvēks. Žurnālistiem un skatītājiem nav intereses par robotu, kas atreferē uzņēmuma paziņojumus. Nebaidies no emocijām. Cilvēki tev varbūt tik un tā neticēs, bet vismaz uztvers, ka esi pozitīvi atvērts.
3. Sniedz interesantus citātus. Žurnālisti mīl spilgtus vai smieklīgus izteicienus. Dažreiz tie kļūst par ziņas virsrakstu un aizēno visu pārējo. Kurš tagad atceras, ko Šlesers stāstīja “Rīgas Laikam”? Atceras tikai to, ka skaistums nāk no iekšām. Varbūt nepārspīlē ar “sabrauktiem ezīšiem”, bet kaut ko īsu un interesantu noteikti vari izdomāt.
4. Esi pārliecināts. Tu esi autoritāte, sava uzņēmuma pārstāvis. Ja tu minstinies, nezini atbildi, uzreiz zaudē daļu no savas autoritātes. Esi zinošs un seko jaunumiem nozarē, lai spētu sniegt pārliecinātas atbildes.
5. Esi elastīgs. Lai arī nupat lasīji, ka tev jābūt pārliecinātam, būs jautājumi, uz kuriem nevarēsi uzreiz atbildēt. Ja saņem negatīvus vai negaidītus jautājumus, esi gatavs īsi tos atsist, lai izvērstāku atbildi sagatavotu un iesniegtu vēlāk. Nekad nesaki neko nepatiesu vai tādu, par ko tiešām neesi 100% pārliecināts. Tādējādi izvairīsies no iespējamām PR un pat legālām problēmām.

Reklāma un PR parasti balstās uz pieņēmumu, ka ar savu informāciju ir aktīvi jālien virsū mērķauditorijai. Jāatrod vietas kur tā koncentrējas un jāuzrunā.

Tad kāpēc cilvēkiem jāiet uz partiju birojiem? Lai partijas iet cilvēkos.
Positivus festivāla 30 000 apmeklētāji tika nobombardēti ar visdažādākajām komercziņām un promo aktivitātēm. Partijas bija? Nebija. Baltic Beach Party partijas būs? Laikam jau nebūs.

Karstajās dienās Dzintaru, Majoru, Dubultu pludmales bija pārpilnas ar cilvēkiem, pludmales bāriem, volejbola tīkliem. Vai kāda partija bija pludmalē un mēģināja piesaistīt vēlētāju tūkstošus? Neredzēju.

Kāpēc puspliki zaķi neizdala peldbikses ar partijas logo? Kāpēc festivālos netiek piesaistīti jaunie vēlētāji? Kāpēc virs Jūrmalas nelidinās vēlēšanu gaisa balons? Naudas, vai uzdrīkstēšanās trūkums? Likumi aizliedz?

Papildināts 13:52 O, man ziņo, ka esmu galīgi aizmirsis par visu Latviju izbraukājušo “Par prezidentālu republiku” busiņu.  Kā vienmēr - aktīvākie ir izsalkušie un margināļi :)

Pirms pāris dienām veikalā, gaidot savu kārtu pie kasieres, pašķirstīju avīzi. Avīzi nepirku, jo pirmkārt – dārga, otrkārt, visu taču tāpat internetā var uzzināt. Piefiksēju, ka avīzes dienaskārtībā parādījies mūsu mediju supermens Haralds Burkovskis ar savām daudzajām aktivitātēm. Vai nu tāpēc, ka NRTP savā ātrumā reāli pārkāpumu agrāk nevarēja izskatīt, vai arī tāpēc, ka kaut kur izlemts nedaudz pievadīt priekšvēlēšanu aktivitātēs ieslīgušo raidījumu vadītāju.

Burkovskis ir apbrīnojams aktīvā latvieša universālo talantu piemērs – viņš strādā valsts radio, vada komerctelevīzijas raidījumus un ierunā reklāmas. Ir arī aktieris, vada dažādus pasākumus un prezentācijas. Ja variet samaksāt, pat 30. decembrī viņš jums mierīgi novadīs arī mediju treniņu par radio interviju specifiku. Īsāk sakot, raujas cilvēks melnās miesās, lai izklaidētu publiku. Pie tam, pamanās to darīt tā, ka raidījumi, ko viņš vada, nav nedz analītiski nedz sabiedriski aktuāli – tā saka gan Kolāts, gan LNT. Viņa specifika ir “jautrā un uzspēlētā manierē” ieturēta pļāpāšana ar mērķi noturēt klausītāju/ skatītāju auditorijas uzmanību, ko tālāk pārdot reklāmdevējiem. Kopējais Burkovska neaktuāli neanalītisko šovu aizpildītais raidlaiks valsts lielākajos masu medijos katru nedēļu ir mērāms daudzās stundās. “Es esmu tikai aktieris šovbiznesā!” kautrīgi saka viņš pats. Balss, seja, frizūra. Un viss.

Ja skatāmies uz Burkovska darba devējiem, tad Latvijas radio, kā sabiedriskais medijs, ar pūlēm sniedz neitrālu skatu uz notiekošo valstī. Šovmenis Burkovskis ar savu labāko dzīvošanu dod vietu Streipam, kura nespēja atturēties no savu politisko un personīgo simpātiju/ antipātiju paušanas regulāri noved gan pie tiesu darbiem, gan kašķēšanās ar NRTP. Nu nav šis privāts “talk radio” šovs, kur var bliezt pa visiem bez aiztures. Tikmēr LNT, Ēķa, Satversmes mainītāja un LPP līdera īpašums, Burkovska sakarā norāda, ka “Diena ir komercmedijs, kurš iejuties sargsuņa lomā, bet īstenībā sen jau ir partejisks. Tādēļ, LNT vadība neuzskata par vajadzīgu ielaisties partejiskās debatēs“. Tātad, masu mediji, kā partijas. LNT partijas uzdevums, vismaz spriežot pēc Ēķa intervijām, ir mainīt Satversmi, ieviest vēlēta prezidenta institūciju un atbalstīt vēlamo partiju iekļūšanu Saeimā. Un vēl parādīt kādu krievu seriālu, jo nacionāli domājošā kunga TV kanālam nav pārdesmit tūkstošu latu, lai valsts valodai nodrošinātu 65% no raidlaika.

Labi, likšu mierā to nabaga Burkovski, jo izklaidētājs ir tikai izklaidētājs, kas uzrakstīts, to nolasa. Bet skaidrs ir viens, mūsu masu mediju sabiedrisko aktuālo notikumu sadaļas ir tikai šovbizness. Pāris analītiski izmeklējoši raidījumi un žurnālisti visbiežāk nodarbojas ar kaut kādu politskandālu urķēšanu, kas parādās un pazūd bez lielām sekām; regulāri skaita latus citu kabatās, bet tikai nedēļu pēc KNAB veiktā aresta izpēta Miķelsona ienākumu deklarāciju; bieži par kaut ko savstarpēji ķīvējās… Nu jā, tas tad arī laikam viss. Reālais viņu pienesums sabiedrības dzīvē un labklājībā varētu būt tieši tāds pats, kā Zandera un Pana Klekša aktivitāšu summējums.

Burkovska gadījums tikai kārtējo reizi atklāj mediju un žurnālistu ikdienas realitāti. Viņi ir aktieri un melnstrādnieki šovbiznesā, kura mērķis ir apmierināt īpašnieku ambīcijas un veidot pelnošu produktu, ko iebarot pēc iespējas lielākai patērētāju masai. Un šī pat nav nekāda Latvijas specifiskā problēma, vienkārši mediji ir bizness. Optimālā gadījumā, papildus reitingu un peļņas ģenerēšanai, komercmediji ieņem vienu sargsuņa pozu un kož pēc zināmiem parametriem, bet sabiedriskie mediji kož visiem vienādi. Bet ja nē, tad vienkārši strādā no dienas uz nākamo dienu, cenšas nosargāt savu štata vietu un skatās, kur piepelnītes.

Nepārliecina arī (manuprāt –pilnīgi nevajadzīgā, vismaz komercmedijiem) laikrakstu un TV staciju cenšanās pēc objektivitātes un politiskās neatkarības pierādīšanas sev un citiem (cik esmu pamanījis, interneta medijiem šādas problēmas nav). Kas vainas ar kāda politiska spēka vai socioekonomiskās filozofijas atbalstu un paušanu? Bailes iestrēgt nišā? Bet tas noved tikai pie pelēcīguma, kas beigās neapmierina nevienu. Bijušā LNT īpašnieka Mērdoka “Fox News” ir fanātiski politisks ziņu kanāls ar lieliskiem reitingiem. No “The Economist” jūs nesagaidisiet atbalstu sociālismam un nacionalizācijai. Tiekšanos pēc politiskās neatkarības un objektivitātes varbūt vēl pirms 20 gadiem Latvijas avīzēs varēja skaidrot ar izcīnīto brīvību no komunistiskās cenzūras, taču pēdējās dekādes laikā šie termini drīzāk piesedz to, ka nepārtrauktajam partiju koalīciju karuselim līdzi mainās arī mediju lojalitātes. Viss ir tik nestabils un mainīgs, ka ieņemt stingru pozīciju ir neiespējami. Citādi regulāri nāktos iznīcināt un pārdrukāt laikrakstu vecos izdevumus, kā Orvela “1984″.

Papildus lasīšanai:
Kad tu neesi tu pats.