Augusta vidū gandrīz divas nedēļas nodzīvojos pa telti Mazirbē. Bez laikrakstiem, bez radio, bez TV, gandrīz bez mobilā un interneta. Manas ikdienas prioritātes bija apmēram šādas: vai jūrā ūdens silts? vai mākoņi netraucēs sauļoties? vai lietus būs? veikalā pirkt alu vai vīnu? Īsāk sakot, reālās dzīves problēmas, kas tieši ietekmē manu labsajūtu. Varētu teikt, Maslova zemākie līmeņi, taču vienlaikus, arī augstākie, jo prāts bija tukšs no visādiem traucējošajiem blakus piesārņojumiem un varēju jauki apdomāt dažādas eksistenciālas tēmas.
Taču pietika man ieiet Mazirbes bibliotēkā un piesēsties pie datora, kā atkal galvā iegāzās visāda informācijas gūzma par cilvēkiem un notikumiem, kas galīgi nesaistījās ar manu Mazirbes ikdienas realitāti, taču aizņēma visus galvenos virsrakstus. Visādi deputāti, politiķi un tamlīdzīgi “sabiedrībā pazīstami cilvēki” un viņu nebeidzamās ņemšanās par lietām, kas interesantas ir viņiem pašiem un laikam jau arī žurnālistiem, kas kāri par to ziņo.
Vēlāk, sauļojot vēderu un dzerot alu, atcerējos par agenda setting theory, ko kopš universitātes laikiem biju nedaudz piemirsis. Īsumā – ja par kādu tēmu mediji ziņos, tad par to cilvēki arī domās. Un tā mums galva pildās ar visādu “info”.
What we know about the world is largely based on what the media decide to tell us. More specifically, the result of this mediated view of the world is that the priorities of the media strongly influence the priorities of the public. Elements prominent on the media agenda become prominent in the public mind.
Šo fenomenu noteikti būs pamanījuši visi TV skatītāji, kas secīgi vakarā noskatās TV3 ziņas, LNT ziņas un Panorāmu. 90% ziņu sižetu parasti ir par vienām un tām pašām lietām. Bet ja jau TV rāda, tad tās nevar būt muļķības, vai ne?
Lai arī mediji (un to nestās reklāmas) spēj mums likt domāt par lietām, kas īstenībā mums var būt pat pilnīgi nesvarīgas, galvenais ir spēt saglabāt spēju domāt ar savu galvu un nepārvērsties par pilnigiem zombjiem, kā šajā fragmentā no “Idiokrātijas”.
Papildus lasīšanai:
3 komentāri
-
Piekrītu, un jo vairāk, ka lielākā daļa ziņu ir veidotas no ierobežota informācijas apjoma (tas par ziņām kuras saistītas ar kriminālllietām), puspatiesībām un informācijas, kura parasti ir izrauta no konteksta. Bez tam to tālāk interpretē pēc savām klišejām žurnālists, kā rezultātā ziņa nebūt neatbilst tai lietu kārtībai un patiesībai, kāda ir.
autors: lietotajs 27 Augusts, 2010, 12:17
-
Tieši tāpēc man patīk vēsture. Tur informācija neiziet tik daudziem filtriem kā operatīvās, ikdienas ziņas. Toties izdarīt savus secinājumus par mūsdienu notikumiem un prognozēt nākotni var ne sliktāk kā lasot jaunāko statistiku.
autors: jet 27 Augusts, 2010, 15:26
-
Tieši tā arī notiek. 90% ziņu satura ir mums liekas un tikai novērš uzmanību no būtiskā. Jo dzīve jau turpinās neatkarīgo no tā ko kurš politiķis pateicis.