Pilnīgi nesaistītā tēmā šovakar sēžu krodziņā, dzeru, lasu žurnālu un pamanīju itāļu komunista Gramši citātu: The crisis consists precisely in the fact that the old is dying and the new cannot be born; in this interregnum a great variety of morbid symptoms appear. Un tas piešķēla domu par to, ka visa otrā republika nav nekas cits kā tikai pārejas posms no pirmās republikas un LPSR uz kādu jaunu, vēl īsti neizprotamu, taču jau nojaušamu jaunu Latviju. Es domāju par pēdējo 20 gadu pēcokupācijas pieredzi un to pavadošo sociopolitisko krīzi, kas ne tikai ”uzrāvusi” ekonomikas un demogrāfijas sabrukumu, bet arī vispārējo nākotnes pārliecības krīzi, kas tuvojas savam atrisinājumam tuvāko gadu laikā. Un ar atrisinājumu es nodomāju vispārējo mieru un laimi, bet jaunu līdzsvara stāvokli, kurā līdzsvara punkts atradīsies pilnīgi citur nekā pašlaik. Vecais ir miris, lai arī kā mēs to līķi mēģinātu animēt, bet jaunais, nezināmais, vēl tikai dzimst.