Šorīt Twitterī uzdevu jautājumu par to, vai ir kāds žurnāls uz kura vāka Doļģe un viņai līdzīgās meitenes nebūtu bijušas jau vismaz 2x? Ienākušie atbilžu varianti – nav redzēta uz Ilustrētās Vēstures un 40+ vākiem. Par Ilustrēto Vēsturi nezinu, bet gan jau piedzīvosim laiku, kad viņas būs arī uz 40+ vāka.

„Cepiens” galīgi nav par pseido „zvaigznītēm” un pseido-zvaigznīšu kultu kā tādu. Katram dziedošajam policistam vajag savas 15 slavas minūtes. Bet skumdina tas, ka demogrāfiskais sabrukums novedis pie tā, ka šīs 15 minūtes ievelkas līdz 30, tad 45, 60 un vēl ilgāk. Jo nav konkurences, nav mums piecas Doļģes un nav desmit Puzikovi, vai Grigaļi vai Ketijas Dombrovskas un Annas Rozītes (visi minētie cilvēki noteikti ir jauki indivīdi un šeit pieminēti tikai piemēra pēc).

Un tā nu šīs, es gribētu teikt, nejaušās zvaigzneles, nevis uzliesmo un pazūd, dodot vietu nākošajām, bet iestrēgst tādā nesaprotamā un ne sevišķi pamatotā celebrity statusā, visu laiku rotējot no žurnāla uz žurnāla vāku – vienu mēnesi kādā vīriešu žurnālā, nākošo kādā sieviešu žurnālā, pa vidu vēl uz nedēļas žurnālu vāka. Parāda priekšu, parāda pēcpusi, pastāsta kaut ko, un turpina eksistēt, jo nav neviena izsalkušāka, kas viņus no šīs vietas izēstu. Jo izsalkušie ir aizbraukuši (vai nav piedzimuši) un neveido nekādu konkurenci.

Pirmdienas, 20. novembra vēlā vakarā sēdēju virtuvē, grauzu Fishka semučkas, dzēru Lazdonas pienu un lasīju London Review of Books. Tā man tāda ierasta vakara pavadīšanas metode. Vēl viena no tradīcijām ir noklausīties Latvijas Radio dienas notikumu apskatu 23:00, jo man mājās nav TV un internets.

Nu tad dažas minūtes pirms 23:00 es pārslēdzu radio no SWH+ uz LR1. Gāja kaut kas, kas nu tur parasti iet, tad viss tā kā apstājās un kaut kāda sievietes balss no pusvārda painformēja, ka apturēta Latvijas Krājbankas darbība. Pēc tam atkal kaut kas iepauzēja un sākās ierastais dienas notikumu apskats kurā ne ar zilbi netika pieminēts tas, ka apturēta Latvijas Krājbankas darbība.

Teiksim tā, nejutos ne par ko pārsteigts. Ne par to, ka Krājbanka apturēta, ne par to, ka vakara ziņas uz to nereaģē, ne arī par vispārējo ziņas pasniegšanas formātu. Jo LR1 ziņu kvalitāte kopš pēdējo pāris gadu optimizācijas ir tā sabrukusi, ka ziņu raidījums, kurā plūstoši nolasīts kārtīgi uzrakstīts ziņu teksts jau drīzāk ir patīkams pārsteigums, nevis ikdienas norma.

Bet konkrēti pirmdienas ziņu apskata sakarā ir tikai divas tēmas: a) ziņu dienesta spēja un b)vēlēšanās kaut ko operatīvi ziņot.

a) katram regulāram ziņu klausītājam jau būs pierasts, ka tur dominē vai nu ļoti jauni vai ļoti seni ziņu diktori. Nav ne jausmas, kas viņiem raksta tekstus, bet to precizitāte arī regulāri ir vienkārši viens „fail”. Un vai šāds ziņu dienests ir spējīgs operatīvi reaģēt uz notikumiem, mainīt jau pāris stundas iepriekš sagatavotu ziņu tekstu un raidīt dzīvajā? Laikam nē.

b) vai ziņu dienestam ir vēlēšanās vēlu vakarā sākt meklēt vienus un tos pašus (apmēram 2-3) „banku ekspertus” par kuriem pašlaik jau kaujas pilnīgi visi citi mediju kanāli? Vienkāršāk taču ir otrā rītā piezvanīt Bičevskim un uzdod kaut kādus jautājumus, no kuriem klasiskākais varētu būt – „Vai vispār varam uzticēties ārzemju bankām?”

Ja šāds darba stils kļūs arī par LTV ziņu dienesta darba normu, tad turpmākā reitingu krīze būs tikai normāls rezultāts.

Un par ko šis bloga ieraksts? Par to, ka sabiedriskie mediji varētu mazāk sūkstīties par naudas trūkumu un vairāk piestrādāt pie esošā darba kvalitātes uzlabošanas. Tad arī papildus finansējums būs godam nopelnīts.