Pilnīgi nesaistītā tēmā šovakar sēžu krodziņā, dzeru, lasu žurnālu un pamanīju itāļu komunista Gramši citātu: The crisis consists precisely in the fact that the old is dying and the new cannot be born; in this interregnum a great variety of morbid symptoms appear. Un tas piešķēla domu par to, ka visa otrā republika nav nekas cits kā tikai pārejas posms no pirmās republikas un LPSR uz kādu jaunu, vēl īsti neizprotamu, taču jau nojaušamu jaunu Latviju. Es domāju par pēdējo 20 gadu pēcokupācijas pieredzi un to pavadošo sociopolitisko krīzi, kas ne tikai ”uzrāvusi” ekonomikas un demogrāfijas sabrukumu, bet arī vispārējo nākotnes pārliecības krīzi, kas tuvojas savam atrisinājumam tuvāko gadu laikā. Un ar atrisinājumu es nodomāju vispārējo mieru un laimi, bet jaunu līdzsvara stāvokli, kurā līdzsvara punkts atradīsies pilnīgi citur nekā pašlaik. Vecais ir miris, lai arī kā mēs to līķi mēģinātu animēt, bet jaunais, nezināmais, vēl tikai dzimst.

Šorīt Twitterī uzdevu jautājumu par to, vai ir kāds žurnāls uz kura vāka Doļģe un viņai līdzīgās meitenes nebūtu bijušas jau vismaz 2x? Ienākušie atbilžu varianti – nav redzēta uz Ilustrētās Vēstures un 40+ vākiem. Par Ilustrēto Vēsturi nezinu, bet gan jau piedzīvosim laiku, kad viņas būs arī uz 40+ vāka.

„Cepiens” galīgi nav par pseido „zvaigznītēm” un pseido-zvaigznīšu kultu kā tādu. Katram dziedošajam policistam vajag savas 15 slavas minūtes. Bet skumdina tas, ka demogrāfiskais sabrukums novedis pie tā, ka šīs 15 minūtes ievelkas līdz 30, tad 45, 60 un vēl ilgāk. Jo nav konkurences, nav mums piecas Doļģes un nav desmit Puzikovi, vai Grigaļi vai Ketijas Dombrovskas un Annas Rozītes (visi minētie cilvēki noteikti ir jauki indivīdi un šeit pieminēti tikai piemēra pēc).

Un tā nu šīs, es gribētu teikt, nejaušās zvaigzneles, nevis uzliesmo un pazūd, dodot vietu nākošajām, bet iestrēgst tādā nesaprotamā un ne sevišķi pamatotā celebrity statusā, visu laiku rotējot no žurnāla uz žurnāla vāku – vienu mēnesi kādā vīriešu žurnālā, nākošo kādā sieviešu žurnālā, pa vidu vēl uz nedēļas žurnālu vāka. Parāda priekšu, parāda pēcpusi, pastāsta kaut ko, un turpina eksistēt, jo nav neviena izsalkušāka, kas viņus no šīs vietas izēstu. Jo izsalkušie ir aizbraukuši (vai nav piedzimuši) un neveido nekādu konkurenci.

Kā neprecēts bezbērnu cilvēks varu tikt kritizēts par situācijas neizpratni, taču, manuprāt, demogrāfijas politika, kas vērsta uz to, vai zīdainim būs vieta bērnudārzā vai nebūs, ir pilnīgi bezjēdzīga, ja netiek atrisināta situācija, kurā Latvijā dzīvojošais vīrietis nav Latvijā dzīvojošajas sievietes iekāres objekts. Neskatieties uz ilustrāciju, es domāju par socio-ekonomisko iekārojamību.

Vai mūsdienu atbrīvotā, dzimumu un ienākumu līdztiesību sasniegusī Latvijas sieviete vēlas par partneri un savu bērnu tēvu bezdarba apdraudētu maz pelnošu vīrieti, kurš, kā vienīgo radikālo dzīves uzlabojumu, var piedāvāt pārcelšanos rietumu virzienā, lai strādātu zemākā līmeņa imigrantu melnos darbus? Nē, šī sieviete vai nu parūpejas par sevi pati (kā vientuļā māte vai vienkārši nedzemdējot) jo pelna tik pat cik vīrietis, vai arī sapņo par rietumnieku, kurš, kamēr vēl Rietumeiropa nav pilnībā sabrukusi, ir monetāri izdevīgākā alternatīva.

Kāpēc šo rakstu? Jo lasu Kate Bolick: why marriage is a declining option for modern women, kur, visa cita starpā, ir arī šādi dati (ok, tā nav Latvija, bet mums situācija nev nebūt tik atšķirīga)

Over the past half century, women have steadily gained on – and are in some ways surpassing – men in education and employment. From 1970 (seven years after the Equal Pay Act was passed) to 2007, women’s earnings grew by 44%, compared with 6% for men. In 2008, women still earned just 77 cents to the male dollar – but that figure doesn’t account for the difference in hours worked, or the fact that women tend to choose lower-paying fields like nursing or education. A 2010 study of single, childless urban workers between the ages of 22 and 30 found that the women actually earned 8% more than the men. Women are also more likely than men to go to college: in 2010, 55% of all college graduates aged 25 to 29 were female.

An analysis by Michael Greenstone, an economist at MIT, reveals that, after accounting for inflation, male median wages have fallen by 32% since their peak in 1973, once you account for the men who have stopped working altogether. The Great Recession accelerated this imbalance. Nearly three-quarters of the 7.5 million jobs lost in the depths of the recession were lost by men, making 2010 the first time in American history that women made up the majority of the workforce.

Pirmdienas, 20. novembra vēlā vakarā sēdēju virtuvē, grauzu Fishka semučkas, dzēru Lazdonas pienu un lasīju London Review of Books. Tā man tāda ierasta vakara pavadīšanas metode. Vēl viena no tradīcijām ir noklausīties Latvijas Radio dienas notikumu apskatu 23:00, jo man mājās nav TV un internets.

Nu tad dažas minūtes pirms 23:00 es pārslēdzu radio no SWH+ uz LR1. Gāja kaut kas, kas nu tur parasti iet, tad viss tā kā apstājās un kaut kāda sievietes balss no pusvārda painformēja, ka apturēta Latvijas Krājbankas darbība. Pēc tam atkal kaut kas iepauzēja un sākās ierastais dienas notikumu apskats kurā ne ar zilbi netika pieminēts tas, ka apturēta Latvijas Krājbankas darbība.

Teiksim tā, nejutos ne par ko pārsteigts. Ne par to, ka Krājbanka apturēta, ne par to, ka vakara ziņas uz to nereaģē, ne arī par vispārējo ziņas pasniegšanas formātu. Jo LR1 ziņu kvalitāte kopš pēdējo pāris gadu optimizācijas ir tā sabrukusi, ka ziņu raidījums, kurā plūstoši nolasīts kārtīgi uzrakstīts ziņu teksts jau drīzāk ir patīkams pārsteigums, nevis ikdienas norma.

Bet konkrēti pirmdienas ziņu apskata sakarā ir tikai divas tēmas: a) ziņu dienesta spēja un b)vēlēšanās kaut ko operatīvi ziņot.

a) katram regulāram ziņu klausītājam jau būs pierasts, ka tur dominē vai nu ļoti jauni vai ļoti seni ziņu diktori. Nav ne jausmas, kas viņiem raksta tekstus, bet to precizitāte arī regulāri ir vienkārši viens „fail”. Un vai šāds ziņu dienests ir spējīgs operatīvi reaģēt uz notikumiem, mainīt jau pāris stundas iepriekš sagatavotu ziņu tekstu un raidīt dzīvajā? Laikam nē.

b) vai ziņu dienestam ir vēlēšanās vēlu vakarā sākt meklēt vienus un tos pašus (apmēram 2-3) „banku ekspertus” par kuriem pašlaik jau kaujas pilnīgi visi citi mediju kanāli? Vienkāršāk taču ir otrā rītā piezvanīt Bičevskim un uzdod kaut kādus jautājumus, no kuriem klasiskākais varētu būt – „Vai vispār varam uzticēties ārzemju bankām?”

Ja šāds darba stils kļūs arī par LTV ziņu dienesta darba normu, tad turpmākā reitingu krīze būs tikai normāls rezultāts.

Un par ko šis bloga ieraksts? Par to, ka sabiedriskie mediji varētu mazāk sūkstīties par naudas trūkumu un vairāk piestrādāt pie esošā darba kvalitātes uzlabošanas. Tad arī papildus finansējums būs godam nopelnīts.

Vienmēr esmu izjutis kārtīga, traka “talk radio” formāta raidījumu trūkumu Latvijā. Lai arī ASV, kur tiem ir mājas, šo formātu dominē konservatīvi labējie vai UFO fani, gan jau arī Latvijā klausītājs atrastos raidījumam, kas nebūtu politkorekti garlaicīgs. Ja Streips vēlas bliezt bez bremzēm, tad kāpēc viņš mocās LR važās? Lai iet uz kādu no komerctacijām un attīsta liberāli gay-friendly raidījumu,kas tracinās pensionārus, kristiešus kā arī ģenerēs zvanus un reitingus. Lai veicas!

p.s. re kur arī klips, par ko Streipu atlaida no LTV

Iemesli varētu būt četri:
1. karstā vasara.
2. darba daudzums, kas neatstāj ne laiku ne vēlēšanos kaut ko gudru rakstīt.
3. viss interesantais jau uzrakstīts.
4. apnicis bloga formāts kā tāds, jo tvitteris nogalinājis vēlmi garāk izteikties.

Tallinā Positivus reklāmas tik līdzīgas Rīgā redzamajām, ka tikai otrās dienas rītā piefiksēju, ka tie plakāti tiešām ir latviski. Izmantojot centralizēto festivāla plakāta maketu tājā atstāti Cēsu alus logo un Nordea pensijas promo teksts (latviski).

Protams, nekāda lielā katastrofa. Vienīgi padomāju - ja jau Cēsu alus sponsorē festivālu, tad kāpēc Tallinā uz plakātiem nevarēja būt viņu korporatīvā māsas uzņēmuma A.Le Coq logucis? Un gan jau, ka Nordea bankai arī Igaunijā ir pensiju piedāvājums. Pārrobežu komunikācijas trūkums, vai sēdēšana slavenajos “silos”?

Mūsu politiski aktīvajā vasarā, kad pie varas esošie nāk, iet, gatavojas vēlēšanām; kad it kā ir sākusies n-tā atmoda, pārlasu 1969. gada 17. oktobra žurnālu “Times”, kur ar skumjām aprakstīts garlaicīgo līderu laikmets: “nearly everywhere, the places of power seem occupied by faceless and forgettable bureaucrats, technocrats or nonentities.”

Makss Vebers (Max Weber) harizmu definēja kā līdera spēju vadīt un valdīt tikai ar savas personības spēku. Bet ja vien harizmātiskais līderis nekļūst par diktatoru, tam lemts diezgan īss varas laiks. “Nothing is so fatiguing as greatness—to the nongreat.” Iedzīvotāji parasti vēlas normālu, mierīgu dzīvi, nevis bezgalīgu cīņu, mobilizāciju un labklājības ziedošanu kādam tālam mērķim.

Pilnīga uzticība vienam līderim nozīmē, ka cilvēki labprātīgi izvēlas bloķēt daļu no savas kritiskās domāšanas, kā raksta, “Times” notiek “rediscovery of innocence”.

Cilvēki vēlas ticēt brīnumiem, tāpēc fakts, ka līderim varbūt nemaz nav talanta vai gudrības ir mazsvarīgāks par cilvēku ticību tam, ka viņam šīs spējas piemīt. Taču neizbēgami politiskais reālisms a.k.a cinisms atgriežas un tik fascinējošais līderis tiek noraidīts, no viņa novēršas.

Masu motivēšanai tradicionālais līderis izvēlas divus ceļus: “leader either evokes the hope of unborn glory or creates the living illusion of a grandeur that is dead.” Daiļrunība vien neglābs līderi, it sevišķi, ja nācijai draud nevis ārējs ienaidnieks bet iekšējās problēmas - neefektīvas valsts institūcijas, ekonomiskās problēmas, vispārējā neticība saviem spēkiem.

Vai tas, ka šādu problēmu risināšanai nepieciešami enerģiski tehniķi nozīmē, ka līderu laiks pagājis? 1969. gadā “Times” atbildēja noliedzoši. Jo līderi parasti ir lielu krīžu rezultāts un pasaulē krīzes bija, ir un būs. Bet krīzēs parasti pat visefektīvākais tehnokrāts ir par maz. Modernajam līderim jāspēj mobilizēt iedzīvotājus cīņā ar ikdienišķām sociālajām problēmām, kas pašlaik ir daudz bīstamākas par reālu ienaidnieku pie robežas.

Kas noticis ar harizmu, jautāja “Times” un atbildēja, ka tā gaida mērķi, tā gaida, kad cilvēki būs definējuši savu problēmu, tad arī radīsies līderis. “Before there can be a Moses (…) there must be a people of Israel who want to get out of Egypt.”

Un kā ar mums Latvijā? Vai mums ir tādas vēlmes kurām nepieciešams harizmātisks līderis; vai mēs tās spēsim nodefinēt līdz vēlēšanām; un vai tie, kas pašlaik par līderiem taisās, ir uztvēruši pareizās tautas problēmas? Vai arī par līderiem mēģina kļūt jau minētie “faceless and forgettable bureaucrats, technocrats or nonentities”?

Izskatās, ka esam šeit palikuši zem diviem miljoniem. No tiem ap 400 000 tūkstoši esot pensionāri, pēc laika būšot jau 600 000. Vēl lielai daļai iedzīvotāju drīz būs pensijas vecums. Pensionāri rullē, viens pat ievēlēts par Prezidentu.

Dažādas pensionāru stundas, pensionāru atlaides, pensionāru avīzes jau kļūst par normu, taču tie vēl ir tikai mazi ziediņi tam, ko demogrāfiskās izmaiņas mums nesīs turpmākajos gados. Ražotāji, tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji jau šodien darītu prātīgi, ja pievērstos šai lielajai, novecojošajai un mazturīgajai pircēju daļai. Attieksmi pret pensionāru-patērētāju nevar noreducēt tikai līdz lētākā atlaides produkta izgāšanu kādā veikala stūrī. Jādomā par viņu pārvietošanās un domāšanas ātrumu, dažādām veselības kaitēm, atlikušā dzīves posma un nāves plānošanu. Ko Tu varēsi viņiem pārdot?

Pēdējā laikā regulāri sanāk braukt uz Baltijas kaimiņu galvaspilsētām. Protams, brīvajā laikā arī kāds alus jāiedzer. Un savā ziņā patīkami tas, ka globālie alus ražotāji parūpējušies par to, lai mana izvēle būtu pēc iespējas vieglāka. Pudeles, etiķetes, saturs lielajiem ražotājiem (ar kopējo īpašnieku) ir pilnīgi vienāds. Mainās tikai valoda un vietējais zīmols. Pēc tam es atbraucu uz Rīgu un lasu, cik ļoti Aldaris ir investējis jaunā vietējā alus sērijā, lai arī tai aizdomīgi līdzīga kampaņa notiek arī igauņu Saku alum.

Bet jautājums beigu beigās ir šāds: vai mīts par “vietējo” alu ir godīga attieksme pret patērētāju?

Cēsu alus un igauņu A.Le Coq

Un kāda atšķirība starp Līvu un Tauras aliem?

Bet Lāčplēša Kastaņu alus no Kalnapilis produkta atšķir tikai baltu valodu dažādā rakstība.

 

Papildinājums 19 maijā - Atbildot uz komentāriem par Cēsu alu - vakar savā piemājas veikalā izpētīju visas Lielā Trijnieka pudeles un bundžiņas. Lāčplēša un Līvu alus vienkārši tiek izplatīts, tam nav ražotāja :) Cēsu un Aldara gadījumā interesanti, ka pudelēs pildītais alus varbūt pa lielam ražots Latvijā, bet bundžu alus nomācoši ir no Igaunijas.