E-pastu gūzmā pamanīju mazu un jauku ziņu par “10 PR baušliem”. Daži no tiem nebūs nekas jauns, daži atspoguļo mūsdienu steidzīgo realitāti:

1. Tev entuziastiski un pilnībā jāpārzina tēma, ko pičosi.
2. Tev jāspēj pārliecinoši pičot savu tēmu mazāk nekā 15 vārdos, 140 zīmēs vai 30 sekundēs.
3. Tev jāapgūst un jāizmanto sociālie mediji, lai veidotu kontaktus ar žurnālistiem.
4. Tev savā tēmā jāuzrok jaunas idejas un leņķi, kas ietekmē un interesē sabiedrību kopumā.
5. Tev jābūt krīzes komunikāciju plānam pirms sākas krīze.
6. Tev jāraksta skaidras, īsas un interesantas preses relīzes un piči.
7. Tev jārespektē mediju termiņi un jāizpalīdz žurnālistiem.
8. Tev jāseko ziņām, lai spētu ātri reaģēt uz jaunumiem, vai neplānotām PR iespējām.
9. Tev jābūt neatlaidīgam, bet ne uzmācīgam.
10. Tev jāmīl klienta tēma un stāsts, jo ja tu to nemīlēsi, žurnālisti to arī nemīlēs.

Un noslēgumā, 11. bauslis – Tu nekad nelietosi “pirmais gadskārtējais”, jo tādas lietas vienkārši nav.

Neo publiskoto iestāžu algu sakarā vakar gribēju uzrakstīt par to, ka valsts institūcijām vienreiz jābeidz ākstīties un reāli jāsakārto algu sistēma atbilstoši recesijā grimstošās Latvijas realitātei, nevis katru reizi jāgudro nevienu neinteresējoši attaisnojumi tam, ka mēnesi saņemts vairāk nekā vidējais latvietis nopelna divos gados.
Kamēr šķūrēju sniegu, galvā rosījās domas par varas nepieciešamību reaģēt uz sabiedrības noskaņojumu, “mēs visi esam vienā laivā”, ka valsts amatā algu nepelna, bet iegūst no citu nodokļiem, un tamlīdzīgas jaukas idejas.
Taču drīz vien sapratu, ka laikam esmu pārāk daudz saelpojies svaigu gaisu un murgoju, jo es taču dzīvoju valstī kur:
Jebkurš var kļūt par Valsts prezidentu;
Ministru kabineta sastāvs mainās līdz ar gadalaikiem;
Finanšu ministrs ikdienas nēsā dīvainu uzvalku;
Galvaspilsētas vicemērs aizraujas ar fantastiskiem solījumiem;
Galvaspilsētas opozīcijas pārstāvis sola armijas disciplīnu, bet, lai turpinātu saņemt Eiropas naudu, domē darbojas tikai hobija līmenī;
Tā vietā, lai veidotu draudzīgu nodokļu politiku un aktīvāk cīnītos ar pelēko biznesu, nodokļu maksātāji tiek smacēti ar aizvien jauniem nodokļiem,
Utt utjpr.
Protams, arī vēlētāji nav bez grēka, acīmredzamā neprātā tradicionāli ievēlot sev netīkamus politiķus.
Nu jā, bet šodien atkal snieg sniegs un man jāiet ar to cīnīties.

Japānas NHK World TV šovakar atkārtoja 13. janvāra raidījumu par lielveikalu paņēmieniem pārdošanas apjomu veicināšanai. Kā zināms, arī Japānas ekonomikā jau gadiem ilgi ir grūtības. Mazumtirdzniecības apjomi esot sliktākie pēdējo 20 gadu laikā. Iedvesmai, un piemēram, sižetā tika apskatītas trīs vidēja izmēra (ap 35 veikaliem) lielveikalu ķēžu metodes.

Ja pircējs vēlas, atradīsim.
Veikalā novietotas anketas, kurās pircēji var norādīt, kādus jaunus, vai pašlaik veikalā vēl nepiedāvātus produktus, tie vēlētos pirkt. Mēnesī tiek saņemtas apmēram 500 anketas. Iepirkumu daļa japāniskā centībā nodrošina to, lai nedēļas laikā vēlamie produkti parādītos veikalā.

Pārdosim to, ko pērk šeit.
Dati no veikala klientu lojalitātes kartēm tiek analizēti, lai noskaidrotu katrā konkrētajā veikalā visbiežāk pirktos produktus, kā arī to, kādi produkti tiek pirkti kopā. Tiek saprasts, ko un kā šī veikala lojālie pircēji pērk. Attiecīgie produkti veiklā tiek piedāvāti plašākā klāstā un redzamāk izvietoti. Veikalu vadītāji izmanto Pareto principu, jo tieši lojālie pircēji nodrošina lielāko pirkumu daļu, tāpēc par viņu vēlmēm jārūpējas visvairāk.

Dodam brīvību pārdevējam.
Veikalā strādā autonomi nodaļu pārziņi/pārdevēji, kas savā nodaļā kontrolē produktu izvietojumu, maina to atbilstoši klientu plūsmai un interesei, palīdz klientiem ar padomiem produktu izvēlē, kā arī kopā ar veikala vadītāju veic produktu pasūtījumus savai nodaļai. Pārdevējs, lielu dienas daļu pavadot kontaktā ar pircējiem, saprot viņu vēlmes, kā arī uzlabo klientu servisa līmeni.

Noskatoties raidījumu, sakārojās, lai kāds arī par mani parūpētos. Es negribu krāt bezjēdzīgas markas man nevajadzīgu un dārgu trauku iegādei, vai arī pirkt to, ko kāds iepirkumu menedžeris izdomājis iegāzt plauktā tāpēc, ka no ražotāja izspiesta atlaide. Es negribu apstaigāt piecus Barona ielā esošus apavu un sporta veikalus, lai uzzinātu, ka nevienā no tiem nav 150 centimetrus garas auklas maniem ziemas zābakiem. Un aizejot uz veikalu, es negribu palikt bez liellopu gaļas, jo plauktā ir tikai vista un cūka.

Stefana Deivisa (Stephen Davies) blogā lielisks apkopojums, kas jāņem vērā, ja gribam uzrunāt un piesaistīt divdesmitgadniekus. Aptauja veikta One Young World ietvaros.

1. Viss notiek “tagad”.
Ikviens, kas dzīvo ekonomiski attīstītā sabiedrībā, pat neatceras dzīvi bez tūlītējas pieejas jaunākajai informācijai. Savstarpējā komunikācija ir momentāna - mobilie telefoni, internets. Ziņu tiešraides no notikuma vietas, nevis vakara ziņu programma. Informācijas pieejamība - kāpēc meklēt grāmatas, ja Internets ir pilns ar informāciju?

2. Lokalizācija.
Paradoksāli, ka tieši globālo tīklu laikmetā pastiprinās lokālās saites. Ar mobilo ierīču palīdzību sarunāt tikšanos, uzzināt informāciju par pasākumiem, atrast tuvumā esošu pakalpojuma sniedzēju ir kļuvis vienkārši un ātri. Sociālie tīkli nodrošina kontaktu saglabāšanu ar klasesbiedriem un draugiem.

3. Caurspīdīgās dzīves.
Realitātes šovi, nebeidzamā slavenību privāto dzīvju publiskošana ir pieradinājusi jauniešus pie tā, ka privātā dzīve sen vairs nav privāta. Viņi ir visu redzējuši un arī paši sevišķi neslēpjas. Lai arī viņi zina, ka internetā viss ir publisks, viņi nekautrējas publiskot savas bildes, sajūtas, notikumus.

4. Visam jābūt lētam vai bezmaksas.
Globalizācijas rezultātā mēs varam ceļot, ēst, ģērbties un izklaidēties par neticami zemām cenām. Atlaides ir norma. Internetā legāli vai nelegāli pieejama mūzika, filmas, datorprogrammas, dažādi pakalpojumi. Piemērs – Google, kas kļuvis milzīgs piedāvājot virkni bezmaksas produktu.

5. Dzīve ir izklaide.
Jaunā paaudze ir uzaugusi ar multiplikācijas filmām un videospēlēm. Tās aizvien vairāk kļūst par mūsdienu izglītības daļu. Informācija skolās, muzejos un darbā tiek pasniegta viegli uztveramā, grafiskā vai digitālā veidā.

6. Rūpes par planētu.
Jaunā paaudze ir uzaugusi kopā ar globālo sasilšanu. Ziņas par klimata un planētas izmaiņām ir ikdienas norma, kas viņus uztrauc personīgi. Liela daļa aptaujāto atzīst, ka klimata izmaiņām un to negatīvo seku novēršanai jāvelta liela uzmanība.

7. Lukss ir norma.
Attīstīto valstu jaunieši par normālām uzskata lietas, kas vēl salīdzinoši nesen bija absolūts lukss: viedtelefons, dators, TV ar simtiem kanālu, viena vai vairākas augstākās izglītības.

8. Kapitālisti, kam nepatīk korporācijas.
Kreisās idejas nav modē. Kā nekā, viņiem patīk zīmoli un to ikonizētie veidotāji (Apple un Stīvs Džobss). Modernā dzīve ir pilna ar brīvā tirgus radītājiem un piedāvātajiem produktiem. Taču 2/3 aptaujāto uzskata, ka multinacionālām korporācijām pieder pārāk daudz varas un ka tām vajadzētu uzvesties ētiskāk. Ļaunā korporācija nav jāgāž ar spēku, to jāizkonkurē ar ētiskāku biznesu.

9. Medijus jāpiespiež būt objektīviem.
Papildus tradicionālajiem medijiem un to Interneta versijām, tagad ikvienam ir pieejams nebeidzams informācijas apjoms. 70% aptaujāto ziņas iegūst Internetā. Un tieši informācijas kanālu pārbagātība, kā arī pieaugošais jauniešu izglītības līmenis, ļauj viņiem pamanīt mediju neobjektivitāti. Viens un tas pats notikums dažādos medijos tiek attēlots dažādi. Tāpēc 70% aptaujāto uzskata, ka mediji būtu jāregulē tā, lai tie būtu neatkarīgi no valsts un biznesa ietekmes.

10. No daudziem “Es” veidojas “Mēs”.
Pašizpausme, personiskais profils sociālajā tīklā, personalizēta izvēle… mūsdienu jaunietis ir pieradis būt pasaules centrs. Modernā kultūra un kapitālisms veicina aizvien lielāku egoismu. Vienlaikus, jaunieši aizvien vairāk saprot, ka neierobežots individuālisms rada problēmas visiem. Rodas pretruna starp vēlmi būt vienreizējam un vēlmi strādāt kopīgā labuma dēļ: “visi grib glābt pasauli, neviens negrib palīdzēt mammai nomazgāt traukus.”

Pirms pāris dienām pāršķirstīju savu koledžas laika socioloģijas grāmatiņu. Pamanīju Herberta Gansa (Herbert J. Gans) tālajā 1972. gada rakstīto “The Positive Functions of Poverty”, kurā autors uzskaita piecpadsmit socioekonomiskas nabadzības pozitīvās funkcijas sabiedrībā. Oriģinālo tekstu online neatradu, bet ir pieejama raksta īsāka versija, kas publicēta 1971. gadā.

Lasot piefiksēju, ka gandrīz visi punkti attiecas arī uz mūsdienu Latvijas realitāti. Lai arī ASV sabiedrība gan toreiz, gan tagad ir atšķirīga no mūsējās, katram punktam bez grūtībām varam atrast piemērus Latvijā. Vienlaikus, interesanti padomāt par to, kā šīs funkcijas attiecas uz Latviju kopumā, kā ES saimes nabagu.

1. Nabagi nodrošina to, ka tiks paveikti “netīrie darbi”. Fiziski smagi, netīri, monotoni, bez izaugsmes iespējām. Sabiedrība varētu par to veikšanu maksāt vairāk, taču piespiež tos veikt cilvēkiem, kam nav citas izvēles.

2. Nabagi subsidē elites dzīvi. Piemēram, mājkalpotājas darbs ļauj kundzei brīvi piedalīties dažādos sabiedriskās dzīves un labdarības pasākumos.
Jo nabadzīgāka ir sabiedrība, jo vairāk līdzekļu turīgā iedzīvotāju daļa var ieguldīt uzkrājumos un investīcijās, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi, kuras augļi gan nesasniedz visus vienādi.
Salīdzinot ar turīgiem cilvēkiem, nabagi proporcionāli daudz lielāku savu ienākumu daļu maksā nodokļos, tādējādi finansējot valsts funkcijas, no kurām ieguvēji ir arī turīgie.

3. Nabadzība rada darba iespējas veselai virknei biznesu un profesiju, kas apkalpo nabagus, kā arī aizsargā sabiedrību no tiem – sociālajiem darbiniekiem, policijai, prostitūtām, lēto preču veikaliem, lombardiem, kā arī profesionālajai armijai, kurā algotņi piesakās algas vilināti.

4. Nabagi pērk produktus un pakalpojumus, kurus citi nevēlas, tādējādi paildzinot to biznesa ciklu – nocenotus vakardienas pārtikas produktus, lietotus apģērbus un automobiļus (arī nelegālu alkoholu un cigaretes).
Viņi arī apmeklē un maksā ne pārāk talantīgiem vai veiksmīgiem ārstiem, juristiem, skolotājiem u.c.

5. Nabagus vienkāršāk var sodīt par dažādiem noziegumiem, lai tādējādi nostiprinātu pastāvošās sabiedrības normas, kuras vislabāk leģitimizēt, atklājot un publiskojot to pārkāpējus.
Piemēram, lai uzsvērtu smaga darba, saprātīgu tēriņu, godīguma un monogāmijas pievilcīgumu, ir nepieciešami cilvēki, ko vienmēr var publiski apvainot kā slinkus, neprātīgos savos tēriņos, negodīgus un seksuāli izlaidīgus.
Nabadzīgiem cilvēkiem pietrūkst politiskās un kultūras varas, lai lauztu un labotu šos priekšstatus.

6. Nabagi, kas ir slimi vai ļoti nabadzīgi, sniedz sabiedrībai dažāda veida emocionālo gandarījumu: viņi izraisa līdzjūtību, žēlsirdību, nožēlu un labdarību. Palīdzot viņiem, cilvēki sajūtas morāli labāki, kā arī jūtas laimīgi, ka pašiem šāds liktenis ir gājis garām.

7. Nabagi, ar savu sabiedrības normu neievērošanu, un it kā neierobežoto izvirtību, ļauj pārējai sabiedrības daļai pastarpināti vērot un izbaudīt viņu seksa, narkotiku un alkohola pilno eksistenci.
Šādu nabagu uzvedību gan vairāk motivē izmisums un vēlme aizbēgt no realitātes, nekā baudas meklējumi.

8. Nabadzība nodrošina “ne-nabadzīgo” statusu, jo jebkurā hierarhiskā sabiedrībā kādam ir jābūt apakšā. Sociāli mobilā sabiedrībā ar izplūdušām šķiru robežām, nabagi kalpo par piemēru ar ko salīdzināt savu sociālo stāvokli.
Strādnieku šķira distancējas no nabagiem gluži tāpat , kā aristokrāti distancējas no jaunbagātniekiem.

9. Priviliģētā sabiedrības daļa cenšas nepieļaut mazāk priviliģēto iedzīvotāju talantu attīstību un atzīšanu. Ja nabagus klasificē kā neizglītojamus stulbeņus, viņi nerada konkurenci darba tirgū.
Nabagi ar saviem pirkumiem veicina šķiru mobilitāti, ļaujot mazu veikaliņu īpašniekiem, kā arī puslegālu un nelegālu biznesu īpašniekiem, kļūt bagātiem un sabiedrībā respektētiem.

10. Līdzīgi, kā nabagi dod iespēju pastāvēt virknei profesiju un biznesu, viņi uztur bezpeļņas organizācijas un nodarbina eliti. Aristokrāti var rūpēties par dažādu patversmju un labdarības iestāžu pastāvēšanu, šādi demonstrējot savu morālo pārākumu pār jaunbagātniekiem, kas nododas tikai naudas pelnīšanai un tērēšanai.
Labdarības aktivitātes daudzām baznīcām ir ļāvušas saglabāt un piesaistīt liberālākus sabiedrības locekļus, kas citādi nekad neapmeklētu konservatīvo baznīcu.

11. Nabadzīgie strādnieki ir palīdzējuši veidot civilizāciju, kalpojot par lētu darbaspēku jau kopš Ēģiptes piramīdu, grieķu tempļu un viduslaiku katedrāļu celtniecības laikiem.

12. “Zemā” kultūra bieži vien kļūst par elites kultūru. Bagātie kolekcionē iezemiešu radītos tautas mākslas priekšmetus. Daudziem patīk ASV dienvidu nabagu radītie mūzikas stili džezs, blūzs un kantrī. Arī modernās roka mūzikas saknes meklējamas šajos mūzikas stilos. Nabagi kultūrā kalpo kā pievilcīgi arhetipi – kovboji, klaidoņi, mītiskās prostitūtas ar labo “zelta sirdi”.

13. Nabagi kalpo kā atbalstītāji vai pretinieki politiskām kustībām un partijām. Tradicionāli kreisās partijas nevarētu pastāvēt bez nabagiem, it sevišķi tagad, kad strādnieku šķira vairs nekalpo kā revolūcijas avangards. Attiecīgi, labēji konservatīvās partijas nabagus attēlo kā sociālā budžeta ļaunprātīgus izmantotājus un nodokļu naudas tērētājus.
Papildus, nabagi pilda lomu valdošajā brīvā tirgus ideoloģijā – tai ir nepieciešami trūcīgi iedzīvotāji, kas it kā nevēlas strādāt, jo definējot nabagus par sliņķiem, tiek samazināts morālais spiediens nabadzības iznīcināšanai.
Alternatīvās politiskās ideoloģijas šādi tiek diskreditētas, kā tādas, kas vēlas palīdzēt sabiedrības sliktākajiem un nepievilcīgākajiem elementiem.

14. Nabagi absorbē sabiedrības izaugsmes un izmaiņu ekonomiskās un politiskās izmaksas. 19. gs. viņi kalpoja kā lētais darbaspēks pilsētu izaugsmē, mūsdienās viņus izgrūž no viņu mājām, lai dotu vietu “progresam”.
Pilsētas attīstības projekti, no kuriem iegūst vidusšķira un priekšpilsētu iedzīvotāji – jaunas dzīvojamās mājas, iepirkšanās centri, ielas, tilti - pārsvarā tiek būvēti nabadzīgos rajonos, jo neviena cita sabiedrības grupa nepieļautu savu māju nojaukšanu.

15. Nabagi ir ietekmējuši Amerikas politisko kultūru, jo tā kā daudzi no viņiem nebalso, politiķi ir viņus ignorējuši. Tāpēc ASV politiskā sistēma ir daudz centriskāka un stabilāka. Ja 15% iedzīvotāju, kas dzīvo zem nabadzības līmeņa, aktīvi piedalītos politiskajos procesos, viņi pieprasītu labākus dzīves un darba apstākļus, kas tikai saasinātu konfliktus starp “augšām” un “apakšām”.
Demokrātu partija tradicionāli iegūst lielāko nabagu balsu daļu, tādējādi Demokrāti, balstoties uz garantētu vēlētāju daļu, var drošāk uzrunāt un piesaistīt potenciālos Republikāņu vēlētājus.

Mums ir paveicies, ka “Expo” šoreiz notiek zemo algu zemē Ķīnā. Darbaspēka izmaksas tur tik zemas, ka nezināms skaits skudriņu Šanhajā pašlaik būvē “Aerodium”, ups, Latvijas, paviljonu. Ņemot vērā krīzes uzspiesto taupību, nezinu, vai Latvija spētu uzcelt paviljonu, ja “Expo” notiktu kādā Rietumeiropas valstī ar spēcīgu darba likumdošanu un lielām algām.

Lētais provinces vīriešu darbaspēks ir Ķīnas straujās izaugsmes pamats. Vīri uzcēla Pekinas Olimpiādes stadionus, tagad rauj augšā arī Šanhajas “Expo” paviljonus. Šanhajā trīs maiņās strādājot 300 –1000 celtnieku, kas par šo darbu saņemot 100 EUR. Priecē, ka vismaz darbu uzraugi no Latvijas strādā par balto cilvēku cienīgām algām.

Protams, daži ķīnieši sūdzas par zemajām algām:

“[We] workers ended up with less than 20 Yuan (US$2.67) per day, and on top of that we’d be deducted eight Yuan (US$1.07) per day for living costs; how are workers supposed to survive [on such low wages]?” —A third Beijing-based migrant construction worker interviewed by Human Rights Watch (name withheld), January-March 2007.

Savā ziņā simbolisks ir arī Latvijas paviljona koncepts – gaisā dreifējoši nestabili cilvēki – starp debesīm un zemi, gluži kā mūsu valsts, kas lidinās kaut kur krīzes dibena virzienā. Meklējiet stabilitāti? Ne šajā valstī.

Kopumā, Šanhaja mums piedāvā tipisku Ķīnas dilemmu - neierobežotas iespējas nopelnīt totalitārā valstī, kurā indivīds un brīvība netiek cienītas. Cik var saprast, vismaz attiecībā uz celtnieku algām, jau esam izvēlējušies pieņemt vietējos spēles noteikumus.

Šodien, pēc sniega nošķūrēšanas, dzēru tēju un klausījos radio ziņas. Izrādās, joprojām nerimst aktivitātes ap “TV5″ 18. novembra raidījumu “Bez cenzūras”, kura laikā skatītāji, ar diezgan graujošu balsu vairākumu, nobalsoja par to, ka Latvijas izveidošana ir bijusi “liktenīga kļūda”.

Pēc tam lietas virzījās ātri un skaļi: decembrī NRTP sāka izskatīt “sūdzības” par to, ka “Bez cenzūras” kurinot nacionālo naidu. Kleckina kungs skaidroja, ka “formulējumi jau uz robežas starp to, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties masu medijos”. Ēlertes kundze piedāvāja viedokli, ka pats jautājuma formulējums esot “neadekvāts”, “amorāls” un “neētisks”.

Aizstāvoties, “TV5″ ziņās diezgan sanervozējies diktors publiskoja “atklāti melojošā Kļockina” nebūt ne patriotisma pilnus izteicienus par demokrātiju Latvijas valstī, un aicināja attiecīgās iestādes reaģēt.

Dažas dienas vēlāk NRTP uzlika “TV5″ 2/3 no maksimālā iespējamā soda par “nacionālā goda un cieņas pazemošanu” un lietu pārbīdīja tālāk uz prokuratūru.

Kleckina kungs portālam “politika.lv” arī klāstīja, ka raidījums sodīts jo “es uzskatu, ka medijs nedrīkst pazemot cilvēkus. Nekāds medijs.” Bet kopumā “tas jautājums taču ir neleģitīms jau ar to, ka tādu jautājumu vispār nevar būt.” Kleckina kungs arī atzina, ka neciena Andreju Mamikinu un varbūt “TV5″ vispār vajadzētu atņemt licenci.

Protams, krievu medijos Mamikins tika aizstāvēts no sliktā Ābrama Josifoviča. Laikraksts “Čas” arī pievērsa uzmanība faktam, ka neviens patriots neapsūdz portālu “Delfi” par to, ka uz jautājumu par 18. novembra svinēšanu 71% respondentu atbildēja, ka šie viņiem nav nekādi svētki.

Lai nu kādi tur tie savstarpējie apvainojumi, “Bez cenzūras” nebūt nav tas briesmīgākais raidījums. Tajā regulāri piedalās sabiedrībā populāri cilvēki gan no krievvalodīgo, gan latviešu kopienas. Tam, ka raidījumi notiek krieviski un tiem netiek nodrošināts tulkojums uz latviešu valodu, laikā, kad “LNT” pat reklāmām jau ir titri krievu valodā, neviens vairs nepievērš uzmanību.

Runājot par neētiskiem vai amorāliem jautājumiem, viens no “Bez cenzūras” viesiem ir bijis arī labi zināmais Dombura kungs, kurš savā (varas iestādes ne sevisķi mīlošajā) raidījumā uzdod jautājumus ar tādiem atbilžu variantiem, kurus arī varētu uzskatīt par pretlikumīgiem – nodokļu nemaksāšanu, iziešanu ielās…

Īsāk sakot, nav te neviena balta patriota vai melna okupanta. Reālā problēma ir tajā, ka valsts svētku dienā kārtējo reizi ļoti publiski un redzami parādījās fakts, ka lielai Latvijas iedzīvotāju daļai ne šī valsts, ne tās neatkarības diena neizraisa nekādas pozitīvās emocijas. Un ja latvieši savas valsts institūcijas publiski drīkst lamāt no rīta līdz vakaram, tad krievvalodīgo izpildījumā tas jau tradicionāli tiek uztverts ar paranojiskām bailēm no piektās kolonnas, Kremļa pirksta un okupācijas. Daudz vienkāršāk ir piegriezt neapmierinātības publiskās izpausmes, nevis risināt iemeslus, kas šo neapmierinātību izraisa. Nokrāsosim iepuvušo fasādi un izliksimies, ka nams ir skaists un stabils? Varbūt Jēkabā ielā tas ir risinājums, bet sabiedrībā kopumā? Un cik ilgi?

Ne jau jautājums, vai jautātājs ir vainīgs, bet gan nevēlēšanās dzirdēt atbildi. Tā vietā, lai atzītu nepatīkamu realitāti, mēs totalitārā stilā aizliegsim uzdot jautājumus? Iespraudīsim galvu smiltīs un priecāsimies par dzīvi? Jautājums kārtējo reizi ir atklājis problēmu, no kuras nevis jāizvairās, jāslēpjās un jāatsakās to dzirdēt, bet pie kuras risināšanas vienreiz jāķeras klāt.

Man nav nekādu specifiski pozitīvu vai negatīvu emociju ne pret Seska, ne Lorenca kungu. Viņu publiskā kašķēšanās un apsaukāšanās (vismaz no Lorenca a.k.a. Fonteina a.k.a Šerifa) puses ilgst jau gadiem. Šo konfliktēšanu varbūt var izskaidrot ar abu kungu atšķirīgajiem dzīves stiliem, biznesa interesēm un alkohola patēriņa līmeņiem.

Pēc “Fontaine Palace” nodegšanas Seska kunga reputācija jau nedēļu tiek smērēta visos valsts medijos un interneta portālos. Brīvdienās TV neskatījos, taču gandrīz visās ziņās par ugunsgrēku tika pieminēts arī U. Sesks, kā iespējamais ieinteresētais ugunsgrēkā. Protams, žurnālistiem pietika prāta viņu nepasludināt par lielāko dedzinātāju kopš Nerona, taču nebija šaubu, ka Sesks tiek pozicionēts par ugunsgrēkā tieši ieinteresētu personu.

Interneta komentāros un Twitterī domas dalījās, daži rakstīja, ka Sesks smird, citiem Fonteina ākstīšanās jau bija apnikusi.

U. Sesks pirmās janvāra dienās atradās neapskaužamā situācijā. No vienas puses, nepatīkami, kad daudzi cilvēki tevi apvaino kriminālnoziegumā, no otras, ielīst dubļos un atspēkot jebkuras baumas arī nav prātīgi. Attiecīgi, komunikācija no viņa puses centās atvēsināt sakarsušos prātus un norādīt, ka savs darbs tomēr jāveic profesionāļiem. Faktiski, neko citu jau viņš arī nevarēja darīt, jo lielākā kļūda būtu teikt “es neesmu dedzinātājs”.

Laikam nevienu nepārsteidza tas, ka Fonteins izvēlējās situāciju vēl vairāk saasināt un šodien lielākā daļa mediju izplatīja viņa vēstuli par “Hitlers II” un 17. g.s. mērkaķi (kāds vispār zin, ko tas nozīmē?).

Un tagad Seska kungam ir divas izvēles, vai nu norīt šo publiskā pazemojuma krupi, vai konsultēties ar juristu par iespējām vērsties tiesā. Protams, viņš var mierīgi turpināt vadīt pilsētu un pievērt ausis uz Fonteina apvainojumiem. Bet vai trešās lielākās Latvijas pilsētas vadītājs var pieļaut, ka viņš publiski tiek apvainots kriminālnoziegumā un nereaģēt?

Internets ir jauks, jo atvieglo informācijas ieguvi. Pirms pāris dienām kaut kur pamanīju PR teorētiķa Džeimsa Grūniga (James E. Grunig) rakstīto par sociālo mediju ietekmi uz PR. Man patīk viņa galvenā doma, ka pašlaik novērojam nevis visa PR, bet gan vienvirziena, asimetriskā PR modeļa, nāvi. Jo kas gan ir mainījies? Nekas! Cilvēki joprojām grib komunicēt, veidot attiecības un iegūt informāciju. PR uzdevums joprojām ir veidot un uzturēt attiecības starp klientu (organizāciju/indivīdu) un pārējo pasauli. Lai arī teksts ir garš, un pilns ar teoriju un praktiskiem padomiem, pieminēšu tikai sev interesantās tēmas.

Recent books on online public relations, such as Phillips and Young (2009) and Solis and Breakenridge (2009) have argued that the digital media have changed everything for public relations: “The Web has changed everything” (Solis & Breakenridge, 2009, p. 1); “… it is hard to avoid making the claim that ‘the internet changes everything.’ … for public relations the unavoidable conclusion is that nothing will ever be the same again” (Phillips & Young, 2009, p.1). (…) From a theoretical perspective, in addition, I do not believe digital media change the public relations theory needed to guide practice, especially our generic principles of public relations. Rather, the new media facilitate the application of the principles and, in the future, will make it difficult for practitioners around the world not to use the principles.

Satraukums gan PR, gan mediju vidē pašlaik ir tāpēc, ka zūd kontrole pār informāciju un tās plūsmu (precīzāk, kontroles ilūzija). Tagad taču katrs cilvēks ar interneta pieslēgumu pats var būt žurnālists. Ķīnā vien esot 181 miljons blogeru.

Šī kontroles ilūzija balstās uz tradicionālu PR izpratni, kurā uzsvars likts uz ziņu veidošanu, publicitāti un mediju attiecībām. Šie cilvēki PR uzskata kā daļu no integrētajām mārketinga komunikācijām, kur ziņu var kontrolēti nodot nepieciešamajām mērķauditorijām. Vienlaikus, mums visiem ir zināms, ka pilnībā kontrolēt var tikai reklāmas maketu.

Grūnigs, pamanoties atsaukties vismaz uz divdesmit paša publikācijām, aizstāv savu modeli, kurā PR ir stratēģiska menedžmenta funkcija, kas iesaistīta lēmumu pieņemšanas procesā, nevis tikai izplata citu pieņemtos lēmumus. PR ir klausīšanās un mācīšanās mehānisms, kura mērķis ir palīdzēt visām menedžmenta funkcijām veidot komunikāciju programmas un kultivēt attiecības ar noteiktām sabiedrības daļām.

Grūnigs arī norāda, ka organizācijām nav nepieciešams veidot attiecības ar jebkuru indivīdu, kas aktīvi komunicē sociālajos tīklos. Pirmkārt jau tāpēc, ka tam tīri praktiski nepietiek ne laika, ne līdzekļu. Attiecības jāveido tikai “with individuals or groups who have stakes in organisations because of consequences that publics or organisations have or might have on each other”.

Attiecībā uz tradicionālajiem masu medijiem Grūnigs piekrīt tam, ka cilvēki tagad ir brīvi informācijas avotu un kanālu meklējumos. Cilvēki vairs nav atkarīgi no informācijas ko tradicionālie mediji izvēlējusies tiem pasniegt. Cilvēki var nepastarpināti komunicēt ar citiem indivīdiem, vai organizācijām.

Manuprāt, attiecībā uz tradicionālajiem masu medijiem, mēs esam kārtējo radikālo pārmaiņu brīdī. Radio neiznīcināja, bet pārveidoja laikrakstus. Televīzija neiznīcināja, bet pārveidoja laikrakstus un radio. Arī sociālie mediji neiznīcinās laikrakstus, radio un televīziju, taču pašlaik mēs vēl nezinām cik lielā mērā tie beigu beigās būs mainījušies.

Noslēgumā Grūnigs atkal uzsver atšķirību starp diviem PR modeļiem:

• Viens uzsvaru liek uz ziņām, publicitāti, mediju attiecībām un mediju rezultātiem. PR pilda taktisku funkciju – mērķauditorijās veido pozitīvu aizsegu, aiz kura slēpjoties organizācija brīvi dara ko vēlas.

• Otrs ir stratēģiskā menedžmenta funkcija, kur PR menedžeri piedalās lēmumu pieņemšanā, lai veidotu organizācijas uzvedību. Tā vietā, lai veidotu aizsegu, šajā modelī PR veido tiltu – divvirziena komunikāciju gan pirms, gan pēc lēmuma pieņemšanas. Protams, ka tiek izmantotas arī tradicionālās mediju attiecības, taču šāds klausīšanās un mācīšanās mehānisms spēcīgi iekļauj arī jaunos sociālos medijus.

PR sākotnēji izmantoja internetu par “informācijas izgāztuvi”, kā jau bija pieraduši to darīt ar vecajiem medijiem. Sociālie mediji tagad piespiež mūs pāriet no vienvirziena asimetriskā komunikāciju modeļa uz divvirzienu simetrisko modeli. Tas prasa vairāk laika, enerģijas un arī darba rezultātus vairs nevar izrēķināt un demonstrēt ar tradicionāli ierastajām metodēm.

I believe it will be necessary to reinstitutionalise public relations as a strategic management discipline before it can reach its full potential as a profession that serves the interests of society as well as organisations. And, I believe the digital media will not be used to their full potential without this reinstitutionalisation.

Kā jau gada beigās ierasts, visi atskatās uz aizejošo gadu. Padarīto. Neizdarīto. Gribēto.
Esmu centies diezgan regulāri jūs painformēt par lietām, kas man šķitušas interesantas. Manuprāt sakarīgāko ierakstu summējums izskatās šāds:

Par dzīvi u.c. lietām

• 13. janvārī protestēsim pret sevi
• Darbs, Panākumi, Dievs
• Dažas idejas radošuma veicināšanai
• Vai Cita Diena dzīvos un uzvarēs?
• 10 soļi jaunai līdz jaunai karjerai

Ko darīt krīzē, recesijā, dižķibelē (sauciet kā gribiet, labāk nepaliek).

• Atslābinieties. Tā ir tikai krīze
• Kamēr citi baidās, esi alkatīgs
• Nākotnes veidotājiem
• Trīs varianti

Mārketinga lietas

• Kāds mārketings būs 2015. gadā?
• Mega atlaides rada aizdomas

Sabiedriskās attiecības

• Leģitimitāte. Arī biznesā
• Ko darīt PR, ja to spiež kā citroniņu?
• 10 īsi padomi runām grūtajos laikos
• Kāpēc žurnālisti ir pelnījuši zemas algas
• Jums Twitter.com vispār ir nepieciešams?