Šorīt Twitterī uzdevu jautājumu par to, vai ir kāds žurnāls uz kura vāka Doļģe un viņai līdzīgās meitenes nebūtu bijušas jau vismaz 2x? Ienākušie atbilžu varianti – nav redzēta uz Ilustrētās Vēstures un 40+ vākiem. Par Ilustrēto Vēsturi nezinu, bet gan jau piedzīvosim laiku, kad viņas būs arī uz 40+ vāka.

„Cepiens” galīgi nav par pseido „zvaigznītēm” un pseido-zvaigznīšu kultu kā tādu. Katram dziedošajam policistam vajag savas 15 slavas minūtes. Bet skumdina tas, ka demogrāfiskais sabrukums novedis pie tā, ka šīs 15 minūtes ievelkas līdz 30, tad 45, 60 un vēl ilgāk. Jo nav konkurences, nav mums piecas Doļģes un nav desmit Puzikovi, vai Grigaļi vai Ketijas Dombrovskas un Annas Rozītes (visi minētie cilvēki noteikti ir jauki indivīdi un šeit pieminēti tikai piemēra pēc).

Un tā nu šīs, es gribētu teikt, nejaušās zvaigzneles, nevis uzliesmo un pazūd, dodot vietu nākošajām, bet iestrēgst tādā nesaprotamā un ne sevišķi pamatotā celebrity statusā, visu laiku rotējot no žurnāla uz žurnāla vāku – vienu mēnesi kādā vīriešu žurnālā, nākošo kādā sieviešu žurnālā, pa vidu vēl uz nedēļas žurnālu vāka. Parāda priekšu, parāda pēcpusi, pastāsta kaut ko, un turpina eksistēt, jo nav neviena izsalkušāka, kas viņus no šīs vietas izēstu. Jo izsalkušie ir aizbraukuši (vai nav piedzimuši) un neveido nekādu konkurenci.