Pirmkārt – atvainojos par to, ka pāris mēnešus neko nerakstīju. Esmu sācis strādāt lieliskā darbā, kas neapšaubāmi ir mana prioritāte. Taču arī blogam turpmāk pievērsīšu regulārāku uzmanību. Neatstāšu jūs bez svaigiem tekstiem.

Tātad, lasu šodien BNET un pamanu lieliska pārdevēja īpašību apkopojumu. Domāju, tās attiecas gan uz ceptu desiņu tirgotājiem, gan multimiljonu darījumu organizētājiem.

Skaidri mērķi. Konkrēti, skaidri saprotami un rakstītā formā apkopoti mērķi, kas jāsasniedz.
Līdz uzvarošām beigām. Labs pārdevējs darīs visu, lai īstenotu darījumu un apmierinātu pircēju.
Pašizpratne. Spēja saprast un kontrolēt savas emocijas, par spīti visam.
Socializēšanās spēja. Labs pārdevējs spēj atrast kontaktu un izveidot ilgtermiņa attiecības ar ļoti dažādiem cilvēkiem.
Optimisms. Pasaule ir pilna ar iespējām un izdevībām, nevis briesmām un riskiem.
Problēmas ir nieks. Viņiem patīk izaicinājumi, jaunas problēmas un spēja tās atrisināt.
Sacensības gars. Cienīgs konkurents viņos izraisa vienīgi enerģiju un papildus motivāciju.
Nezaudē perspektīvu. Galu galā, nevis nauda bet radītās attiecības un kontakti ir dzīves panākumu pamats.

Tā nu ir sanācis, ka man jāparūpējas par ģimenes māju. Aizvien vairāk jūtu, ka kļūstu par privātmājas vergu, nevis iedzīvotāju.
Vasarā katru nedēļu stundām ilgi jāpļauj zālājs, jāindē skudras un kurmji.
Rudenī jāgrābj lapas, lapas, lapas.
Ziemā, laikam nav pat vērts pieminēt - jāšķūrē sniegs. Jāstreso par to, vai jumts iebruks, vai lāstekas noraus notekcaurules (šodien norāva).
Un visu laiku jāmaksā. Ne tikai dažādi īpašuma nodokļu un komunālie maksājumi, bet nepārtrauktajiem meistariem (uz čekiem vai kvītīm neceriet) - elektriķim, apkures katla tīrītājam utt. Papildus tam visam nāk neskaitāmās stundas, kas veltītas mājas apsaimniekošanai, sīkajiem remontiem, krāsošanas darbiem. Tas viss aizņem nenormāli daudz laika.
Piemērs - šodiena. Man būtu jāsēž un jāraksta gudrs teksts Kapitālam, bet tā vietā es labošu notekcauruli un kapāšos cauri sniega čupai.
Īsāk sakot - dzīve privātmājā ir kaut kāds murgs, kas grauj jebkādu produktivitāti. Man patīk daudzdzīvokļu māju anonimitāte un atbildības trūkums. Samaksā rēķinu un ne par ko neuztraucies.

Pārlasot lietas, kas gada laikā parādījušās manā blogā, priecājos, ka nekādu dižu muļķību te nav. Piedāvāju nelielu apkopojumu ar informāciju, kas aktuāla būs arī 2011.
10it trendi 10ajam
Visi grib glābt pasauli, neviens negrib nomazgāt traukus
4 zīmola atjaunināšanas stāstu formulas
Televīzijā esiet dzīvelīgi
Kā radīt labu reputāciju
10 PR baušļi

Un protams, mana mīļākā politiskā reklāma.

Ja viņi iemācīsies nošķūrēt un aizvākt sniegu, tad kāpēc gan ne? Jo sniegs ir politisks jautājums, kas jāuzvar mikrorajonu piesnigušo ieliņu labirintos.

Svētdien pastaigājos pa pilsētu maršrutā Jugla, Mežciems, Purvciems, Centrs. Tīri vizuāli redzot, kas notiek ar sniega tīrīšanu, uzreiz nāk prātā dažas lietas, kas palīdzēs ne tikai iztīrīt ielas, bet sildīs pilsētas ekonomiku un cels SC politiskā reitinga punktus:

• Jāpiesaista privātais sektors. Izmantojot visus šķūrēt spējīgos traktorus un pašizgāzējus, darbu varēs izdarīt ātrāk.
• Jāsakārto mikrorajonu iekšējās ielas un stāvvietas. Padomju laika ieliņu un stāvvietu plānojums neatbilst mūsdienu vajadzībām. To pārbūve var sildīt ekonomiku ne sliktāk par ēku un skolu siltināšanas programmu.
• Ar mašīnām pārblīvētie iekšpagalmi traucē traktoriem veikt šķūrēšanu, tāpēc jāievieš stāvēšanas un šķūrēšanas grafiks, kura īstenošanai beidzot jāsakārto arī autoevakuācijas jautājums.
• Respektējot pensionētu večiņu a.k.a sētnieču fiziskās spējas, tomēr jāatzīst, ka sniega nošķūrēšanu veiksmīgāk varētu paveikt simtlatnieku vai studentu brigādes.
• Labiem darbiem publicitāte vienmēr noder. Sniega šķūrēšanai un vākšanai jānotiek 24/7, lai katrs pilsētnieks redz notiekošo darbu + PR departamentam jāpiestrādā pie tā, lai Ušakovs būtu skaidri redzams un atzīts “sniega likvidators”.

Ja Lembergs pilnīgi normālus pašvaldības pienākumus – pilsētas sakārtošanu un popularizēšanu – ir pārvērtis nesagraujamā nacionālā mēroga politiskajā platformā, tad neredzu iemeslu, kāpēc partija, kas spēs uzvarēt sniegu, ilgstoši nedominētu Rīgā.

Sāku vākt informāciju kādam rakstam, kas parādīsies nākošgad, bet sagribēju ar jums padalīties jau tagad.
Runa iet par izmaiņām masu mediju un cilvēku attiecībās

Cilvēces vēsturē ir notikušas vairākas pārejas no vienas informācijas nesēja formas uz citu.
Sākotnēji viss bija galvā. Labākās idejas varēja izstāstīt mācekļiem kas to iedzina atmiņā un nodeva tālāk. Tad radās māla plāksnītes ar ķīļrakstiem. Informāciju beidzot varēja uzglabāt, izplatīt un nodot nākošajām paaudzēm. Pēc tam Vidusjūras un Eiropas reģionā dažas tūkstošgades tika izmantots papiruss un vēlāk no ādām gatavotais pergaments, uz kura varēja rakstīt ar tinti.

Mūsu ēras pirmajos gadsimtos ķīnieši izgudroja papīru un nedaudz vēlāk arī drukāšanu. Šis izgudrojums līdz Eiropai nāca kādus 1000 – 500 gadus un masveidā ieviesās tikai līdz ar Gūtenbergu. Drukas laikmets faktiski nozīmēja visas līdzšinējās pergamenta kultūras beigas un masu informācijas laikmeta lēnu sākumu.

Drukātie mediji dominēja turpmākos 500 gadus līdz kabeļtelevīzijas un Interneta ērai. Pašlaik notiek lasāmā teksta pāreja no drukātās uz digitālo formu.

Industriālā Revolūcija deva mums virkni jaunu mediju, kas ne tikai radīja alternatīvu lasīšanai, bet arī ļāva mums klausīties – mūzikas ieraksti, radio; skatīties ar acīm – kino, TV. Pie tam, pāris gadsimtu laikā informācijas nodošanas veidos tika noiets ceļš no zirga pasta, telegrāfa, telefona, faksa, satelīta, videokasetes, līdz elektroniskajiem informācijas nesējiem – e-pastam, internetam, flašatmiņai, mobilajam telefonam.

Faktiski, pašlaik mirst taustāmās informācijas nodošanas formas – videonomas bankrotē, laikraksti bankrotē.

Vienlaikus ir mainījušās cilvēka un informācijas attiecības. Līdz kādam 1880 – 1920 gadam informācija bija jāmeklē tirgus laukumā, mītiņā. Pēc tam nāca iespēja informāciju saņemt ģimenes mājvietā – parakstoties uz laikrakstu, nopērkot radio, TV, ievelkot internetu. Šodien ikviens ar laptopu vai smārtfonu bruņots cilvēks var saņemt un nodot informāciju no visiem un uz visiem pasaules punktiem nesastopot nevienu dzīvu cilvēku.

Pirms dažām dienām izlasīju “Airport” Žanetes Drones bloga ierakstu par to, cik nejauki partijas uzvedas pēc vēlēšanām pārtraucot aktīvo komunikāciju ar iedzīvotājiem. Pirmoreiz izlasīju un nodomāju – whatever – kuru tas uztrauc. Bet pēc tam twitterī pamanot līdzīgu sentimentu iedomājos, ka šīm fantāzijām varbūt tomēr reiz jāsastopas ar realitāti.

Pirmkārt – politiķu komunikācija ar sabiedrību turpinās.
Otrkārt – komunikāciju vairs nefinansē partijas, bet valsts un privātie mediji.

Jā, komunikācija turpinās, tikai ne vairs no priekšvēlēšanu štābiņiem, plakātiem un videoklipiem, bet izmantojot plašākās pieejamības masu medijus –TV ziņas, radio ziņas, drukātos medijus. ASV prezidents Tedijs Rūzvelts pirms simts gadiem to nosauca par “bully pulpit”. Kas ir bully pulpit?

A bully pulpit is a public office or other position of authority of sufficiently high rank that provides the holder with an opportunity to speak out and be listened to on any matter. The bully pulpit can bring issues to the forefront that were not initially in debate, due to the office’s stature and publicity.

Attiecīgi arī pēc vēlēšanām mēs katru dienu dzirdam (un turpināsim dzirdēt līdz pilnīgam apnikumam) Dombrovski, Lembergu, Ušakovu, Vilku utt. Un salīdzinoši retāk dzirdam zaudētājus Šķēli un Šleseru, par “parbitēm” vispār nerunājot (jo viņi ir zaudējuši pieeju publiskajai “kancelei”)

Lielisks piemērs pārejai no kandidāta uz “bully pulpit” ir tas pats mūsu vecais labais Baraks Obama. Dažas dienas pirms 2008. gada vēlēšanām viņš iztērēja kādus divus miljonus, lai nopirktu 30 minūšu raidlaiku galvenajos ASV TV kanālos. Viņš iztērēja miljonus! Kopš brīža, kad viņš ir kļuvis par prezidentu, Obama jau vairākas reizes ir uzrunājis tautu tajos pašos TV kanālos (šeit, šeit un šeit) un nav samaksājis ne centa. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš izmanto prezidentālā “bully pulpit” priekšrocības.

Jā, varbūt premjers, ministri un deputāti mūs vairs tieši neuzrunā no plakātiem, e-pastiem un TV klipiem, bet katru vakaru viņi ar mums runās TV ziņās, rīta laikrakstos, un pastarpināti (caur žurnālistu un ministriju twittera kontiem) arī online vidē. Vai, pārfrāzējot Drones kundzes ideju, puisis pēc seksa nakts mums neatstās post-it lapiņu, bet regulāri zvanīs no darbavietas apmaksāta telefona.

Kā atšķiras pieprasījums pēc alus piektdienas vakarā un pirmdienas rītā? Domāju, diezgan ievērojami. Tad kāpēc alus cena piektdienas vakarā ir gandrīz tāda pati kā pirmdienas rītā? It kā teorija mums saka, ka pieprasījuma izmaiņas nozīmē arī cenas izmaiņu.

Zinot savus pircējus, daži alus brūvētāji/ražotāji varētu izvēlēties pazemināt cenu piektdienā, lai veicinātu pārdošanas apjomu, citi varētu cenu pacelt, lai palielinātu peļņu. Veikali teiks, tas ir nereāli, jāpārprogrammē cena. Tad varbūt laiks ieviest elektroniskos cenu monitoriņus, lai ātri un vienkārši varētu veikt cenu izmaiņas plauktos?

Autovadītāji jau ir pieraduši, ka degvielas cenas mainās gandrīz katru dienu, varbūt arī citu produktu cenas varētu mierīgi (bez griķu un tamlīdzīgu mediju ažiotāžu radītajām histērijām) “staigāt” līdzi ikdienas pieprasījumam, mainoties gan pa dienām, gan pa dienas daļām - noteikti, ka ir lietas, ko vairāk pērk no rīta un mazāk vakarā.

Šeit varētu pieminēt arī dzeramo ūdeni, kas karstās vasaras dienās pazūd no veikalu plauktiem. Pieņemu, ka laicīgi iepazīstoties ar laika prognozi, ūdenim cenu var pacelt tā, lai gan plaukts būtu tukšs, gan peļņa lielāka.

Kapitālistam jautājums par to kas bija pirmais, ola vai vista, ir pilnīgi nesvarīgs. Galvenais jautājums ir - kā pārdot pēc iespējas vairāk vistu un olu. Pie tam, jautājuma svarīgumu mazina fakts, ka abi produkti kalpo kā savstarpējā izejviela – būs vistas, būs olas un otrādi. Daudz interesantāks ir jautājums – kā radīt jaunas pseidoslimības un piedāvāt to ārstēšanai veselībai kaitīgas zāles?

7. oktobra „London Review of Books” apskata Deivida Hīlija (David Healy) grāmatu „Mania: a short history of bipolar disorder”. Rakstot par slimību, kas pazīstama kā depresija, maniakālā depresija un bipolārā slimība, nevar nepieminēt ārstu un zāļu industrijas pūliņus šīs slimības popularizēšanā.

Visi slimi.
1966. gads ir modernās bipolārās slimības sākums. Laika gaitā tais radušies vairāki paveidi un pašlaik jau runā par „bipolāro spektru” kurā kā slimu var iekļaut ikvienu cilvēku jebkurā vecumā.

Ja senāk uzskatīja, ka līdz ar vecuma iestāšanos bipolārās problēmas beidzas, tad pensionāru diagnosticēšana un ārstēšana tagad ir topā. Diemžēl zāles, kas viņiem tiek izrakstītas, mēdz saīsināt veco cilvēku mūža ilgumu. ASV valdības eksperts aprēķinājis, ka dažādi antidepresanti un garastāvokļa uzlabotāji valstī ir atbildīgi par 15 000 veco cilvēku pāragru nāvi.

Izrādās, ka arī bērnus apsēdusi bipolārā slimība. Laika posmā no 1994. līdz 2002. gadam bērnu vidū bipolārās slimības diagnožu skaits pieauga 40 reizes. Kādi ir šīs slimības simptomi bērnos? – slikts rokraksts, sūdzēšanās par garlaicību, pārlieks radošums, neiecietība pret kavēšanos… Tas, kas līdz šim bija bērnišķīga uzvedība, tagad ir ārstējama slimība.

Hīlijs uzskata, ka bipolāro „slimnieku” skaita eksplozija ir nevis labākas diagnosticēšanas, bet lielo farmaceitisko uzņēmumu peļņas kāres rezultāts. Ja ārstiem un pētniekiem garīgās slimības ir pētījumu un dažādu hipotēžu avots, tad zāļu ražotājiem tās ir reālas tirgus nišas, kas jāapgūst un jāpaplašina, lai palielinātu peļņu.

Slimības pārdošana.
Kā saka reklāmas speciālists Vinss Parijs (Vince Parry): baiļu un depresijas joma ir visērtākais lauks, kur radīt jaunas slimības, jo slimības šeit reti balstās uz konkrētiem fiziskiem simptomiem.

Hīlijs apraksta mākslīgu medicīniskā konsensa radīšanas procesu, kas ir lielisks paraugs veiksmīga PR radītam „sniega bumbas efektam”, kas sākas ar dažu viedokļu sniega piku, bet beigās izaug par īstu lavīnu.

Zāļu ražotāji sāka ar to, ka subsidēja sev izdevīgus pētījumus, organizēja seminārus, kuros prezentēja sev izdevīgus viedokļus, radīja speciālus žurnālus un laika gaitā veiksmīgi pavērsa ārstu viedokli sev vajadzīgajā virzienā. Vienkāršāk sakot – viņi radīja problēmu un paralēli piedāvāja savus produktus, kā labākos šīs problēmas risinājumus. Tika nodibināts žurnāls Bipolar Disorder, izveidota International Society for Bipolar Disorders un arī European Bipolar Forum. Ārstu forumi tika pārpludināti ar pētījumiem, ko bija pasūtījuši zāļu ražotāji, bet masu medijos organizētas publikācijas par jaunākajiem „atklājumiem”. Pēc tam kad nozares elite tikai pārliecināta par jaunajām slimībām un to ārstēšanas nepieciešamību, zāļu ražotāju pārdošanas aģenti sāka „izglītot” arī parastos ārstus jauno slimību simptomu atpazīšanā un pareizo zāļu izrakstīšanā. Zāļu ražotāji radīja bipolāro slimnieku interešu aizstāvības grupas, izveidoja tādas pašdiagnosticēšanas weblapas kā isitreallydepression.com (ko finansēja AsraZeneca) kurā aizpildāmais tests gandrīz neizbēgami sniedza norādi doties pie tuvākā ārsta. Pat Vikipēdijā atrodamie Bipolar Disorder un Bipolar Spectrum apraksti tika rediģēti no AstraZeneca datoriem, lai tie atbilstu industrijas viedoklim.

Summējot, zāļu industrijai izdevās radīt jaunu slimību nozari un tagad jau ir normāli, ka jaunas slimības tirgū tiek iepazīstinātas un mārketētas tieši tāpat kā jebkurš cits patēriņa produkts.

Indīgās zāles.
Hīlijs raksta, ka spēcīgas un specifiskas zāles ar nomierinošu vai atslābinošu efektu, kas sākotnēji bija radītas šizofrēnijas vai konvulsiju novēršanai, tika re-definētas un pieteiktas tirgošanai kā līdzekļi garastāvokļa uzlabošanai. Diemžēl anti-konvulsanti, kas no nišas zālēm kļuva par bezmaz vai plaša patēriņa preci, mēdz izraisīt arī nieru apstāšanos, liekā svara pieaugumu un diabētu. Citas „garastāvokļa uzlabošanas” zāles palielina sirdstriekas, sirds slimību un dzīvībai bīstamu neuroloģisko simptomu riskus.

Lai arī amerikāņiem piemīt dažreiz pārspīlēta mānija tiesāties par katru problēmu, summas, ko zāļu ražotāji ir izmaksājuši cilvēkiem, kas sūdzējušies par zāļu negatīvo ietekmi, ir iespaidīgas – Pfizer izmaksājis $430 miljonus Neurontin lietotājiem, Lilly samaksājis 2,6 miljardus USD par Zyprexa neatļautu mārketēšanu, jau minētais Pfizer samaksājis $301 miljonus par Geodon nelikumīgu mārketēšanu. AstraZeneca piekritusi samaksāt $502 miljonus, lai izbeigtu federālo varas iestāžu izmeklēšanu un papildus iztērējis vēl $593 miljonus, lai tiesātos ar 10 381 cilvēku, kas sūdzējušies par Seroquel izraisītajiem blakus efektiem. Deviņi ASV štati iesūdzējuši tiesā Johnson & Johnson un tā apakšuzņēmumu Janssen saistībā ar neatļautu Risperdal mārketingu.

Šīs summas var šķist lielas, taču kopumā ir sīkas, ja ņemam vērā, ka tikai viena vienīga antidepresanta Zyprexa pārdošanas apjomi 2007. gadā sasniedza $4,8 miljardus.

Misters Virgils Skuders (Virgil Scudder) raksta, ka pēc 30 gadiem, kuru laikā daudziem uzņēmumiem palīdzējis tikt pāri krīzēm, nonācis pie secinājums, ka krīzes pozitīvā iznākumā 40% dod darbība krīzes laikā, bet 60% nosaka laicīga sagatavošanās.

Paskatīsimies, kādus padomus tad mums dod Virgils.
Identificē iespējamās krīzes: Papēti, kas ir noticis citos uzņēmumos, gan tavā nozarē, gan vispār. Ugunsgrēki, produkta kvalitāte, zādzības, maksātnespējas, vadības maiņas… Palūdz, lai katra nodaļa apkopo iespējamās krīzes vietas un veidus.
Analizē uzņēmuma gatavības pakāpi: Vai jums ir krīzes plāns? Vai tajā ir jaunākā kontaktinformācija? Vai tas atbilst šodienas situācijai vai arī ir novecojis?
Identificē cilvēkus, uz kuriem tiks vērsta uzmanība: Atšķirīgās krīzēs tie var būt vai nu uzņēmuma vadītāji, vai reģionālie vai nodaļu vadītāji, kvalitātes daļas pārstāvji, juristi, PR cilvēki.
Pārbaudi šīs grupas sagatavību: Vai viņi ir apmācīti un jūtas droši kameru priekšā? Vai viņiem jau ir krīžu pieredze? Vai viņi ir iepazinušies ar krīzes plānu?
Iepazīsties ar uzņēmuma vēsturi: Kādas krīzes tas jau ir piedzīvojis un kā tās ir beigušās? Vai uzņēmumam ir “paradums” pārkāpt dažādus noteikumus? Krīzes laikā žurnālisti cels gaismā arī vecos grēkus, tāpēc jābūt gatavam par tiem runāt.
Veido galveno pārstāvju publisko tēlu: Krīzei sākoties noteikti palīdzēs fakts, ka uzņēmuma vadītājam jau ir publiska atpazīstamība un pozitīvs tēls. Tāpēc uzņēmuma vadības pozitīvais tēls jāstiprina nepārtraukti.
Pārbaudi un stiprini noderīgas attiecības: Tas attiecas gan uz medijiem, gan visu līmeņu valdības iestāžu pārstāvjiem, darbiniekiem un arī apkaimes iedzīvotājiem. Grūtā brīdī jau izveidotas un pozitīvas attiecības tikai palīdzēs.
Veic mediju treniņus: Jau iepriekš identificētajiem uzņēmuma pārstāvjiem jāorganizē un regulāri jāatkārto mediju treniņi, lai viņi vienmēr būtu gatavi mediju uzmanībai.
Organizē mācību krīzes: Tās ne tikai palīdzēs uzturēt lielāku uzmanību ikdienā, bet arī atklās esošā krīzes plāna vājos punktus, un krīzē iesaistīto darbinieku spēju vadīt krīzes laikā.
Atsvaidzini vai izveido krīzes plānu: Tajā minētajai krīzes vadības komandai būtu jāsatiekas vismaz reizi ceturksnī, lai novērtētu un nepārtraukti uzlabotu uzņēmuma gatavību visdažādākajām krīzēm.

Šodien epastā pamanīju jauku 13 dažādu biroja darbinieku personalitāšu apkopojumu (Office Nut Cases: A Field Guide). Atrod sevi, vai vismaz savus kolēģus!

Super-rezultatīvais.
Viņam jābūt vislabākajam visur un vienmēr, pat ja citiem tas smagi krīt uz nerviem. Viņam ir jābūt perfektam ne tikai darbā, bet arī ģimenei ir jābūt perfektai. Super-rezultatīvais nelieto “laimīgs”, viņš lieto tikai “panākumus guvušais”.
Viņš jūtas speciāls un vēlas, lai pret viņu tā arī attiecas, pat ja tas nozīmē to, ka citi kolēģi dabū nedaudz saspiesties. Viņš nespēj paciest kritiku un atradīs nebeidzamus argumentus tam, lai pierādītu, ka viņiem ir taisnība un citiem nē.
Kā super-rezultatīvā kolēģis tu vienmēr jutīsieties nekompetents un neadekvāts. Ja tavs priekšnieks ir super-rezultatīvais, tad visas tavas idejas tiks atzītas par sliktām. Ja tu esi viņa priekšnieks, tad super-rezultatīvais pa kluso centīsies ieņemt tavu vietu. Kolektīvā viņš rada bailes un nepatiku. Citi kolēģi sāk slēpt savas idejas. Taču, kamēr tu sāc apjaust super-rezultatīvā īsto dabu, viņš jau ir paaugstināts amatā.

Dumpinieks.
Dzimis cīnītājs pret autoritāti, sabiedrības normām un noteikumiem. Viņš katru dienu vilks džinsus, kavēs termiņus un ieradīsies darbā vēlāk, lai tikai demonstrētu, ka noteikumi uz viņu neattiecas. Viņš tā uzvedas tāpēc, ka viņam patīk “negatīva” uzmanība. Citi viņu uztver kā emocionāli nepieejamu un superpiesardzīgu. Viņš it kā cīnās par izmaiņām, bet nav veicis nepieciešamo izpētes darbu. Viņš sāks cīņu un aizstāvēs savu ideju, neizprotot, kādas sekas tas radīs.
Uzmanies no dumpinieka, jo viņš ne tikai pats dumpojas, bet mīl pierunāt arī citus dumpoties. Lielākā daļa uzņēmumu viņu nespēj paciest pārāk ilgi. Viņu vai nu atlaiž, vai arī ar lielu troksni viņš aiziet pats.

Gumijas vilcējs.
Piekrīt termiņiem, bet tos vienmēr nokavē. Kad viņu sauc pie atbildības, izvairās vai izrāda sašutumu. Termiņam tuvojoties gumijas vilcējs pazūd no e-pasta un telefona sasniedzamības zonas. Kad darbs beidzot ir nodots, gumijas vilcējs parasti aiziet brīvdienās, lai atpūstos no stresa. Daļēji šādā uzvedībā vainojams perfekcionisms, bet lielākajai daļai gumijas vilcēju trūkst pašpārliecinātības par to, vai uzticēto uzdevumu viņi spēs paveikt.
Uzņēmumā gumijas vilcējs rada papildus darbu, jo viņš nepārtraukti jāuzmana un jābiksta. Citiem kolēģiem bieži vien nākas uzņemties izdarīt viņa nepadarītos darbus.

Klauns.
Ekstraverts, kam patīk izklaidēt citus. Nekautrējas no rupjiem jociņiem. Spēj salauzt ledu vai saspringtu situāciju ar laikā pateiktu joku. Sajūt telpā esošo negatīvo spriedzi un skaļi izsaka citu domas. Smiešanās kā tāda mūsu organismam ir tikai pozitīva, taču humora izjūta un klaunošanās ir divas atšķirīgas lietas. Kolēģi klaunu izskata par dīvainu “fruktu“ un muldoņu, kas tikai tēlo jautro. Ilgtermiņā šāda uzvedība tikai noved pie negatīvām sajūtām.

Sodītājs.
Viņš mīl kontrolēt pat vissīkākās detaļas un izrādīt nicinājumu pret citiem. Viņš nepārtraukti pazemo citus ar savām piezīmēm un kritiku. Viņš citus uzskata par vājiem un pārlieku emocionāliem tāpēc respektē tikai spēcīgos.
Viņām ir jājūtas svarīgam, jādominē sarunās. Viņš grib būt uzmanības centrā un sagaida, ka kolēģi atbalstīs viņa, kā ”vissvarīgākās personas” statusu jebkurā sapulcē.
Daži sodītāji atklāti kritizēs tevi darbu kolēģu priekšā, citi tevi individuāli un lēni nokritizēs līdz nāvei projekta laikā. Viņš ļaus tev projektu novest gandrīz līdz beigām, lai pateiktu, ka padarītais nav pietiekoši labs. Viņš ir nāvējošs indivīdiem un kolektīviem kopumā, jo “piekasīga” priekšnieka uzvedība ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki aiziet no darba.

Upuris.
Viņš līdz perfekcijai izkopis sūdzēšanās mākslu. Naturāls pesimists, viņš nekad nejūt citu respektu vai uzticēšanos. Upuris cīnās ar nepilnvērtības un baiļu sajūtām, kā rezultātā viņš pārsvarā ir kluss un izvairās no situācijām, kurās viņam varētu uzbrukt. Viņš arī izvairīsies no kompetentākiem cilvēkiem.Upuris vienmēr meklē kādu, kas viņu paglābs un veido alianses ar citiem upuriem, kam arī nepatīk konflikti. Upurim nepatīk, ja viņu darbu novēro. Ja tas notiek, viņš parasti palēnina darba tempu, saslimst vai lūdz citu uzdevumu. Viņš bieži ignorē acīmredzamus risinājumus, jo pavada tik daudz laika fokusējoties uz problēmām, ka palaiž garām visas reālās iespējas. Jo vairāk viņš tic, ka viss ko viņš dara tikai radīs jaunas problēmas, jo vairāk tā arī notiek. Lai arī dziļi nelaimīgs, viņš parasti nemaina darba vietu. Ja darba vieta tomēr jāmaina, viņš no jauna rada līdzīgu un sev ierastu stāvokli. Ar savu atteikšanos kaut ko mainīt, viņš citus dzen izmisumā.

Glābējs.
Viņa dzīves jēga ir glābt citus. Viņš to dara, lai iegūtu izglābto uzmanību un pateicību, kā arī, lai spodrinātu savu tēlu. Glābējs ir izlasījis visas jaunākās “kā palīdzēt sev” grāmatas un uzreiz varēs ieteikt labāko ārstu, frizieri un grāmatvedi. Mājās glābējs atrisina visas problēmas un procesā liek pārējai ģimenei justies bezpalīdzīgai un nepilnvērtīgai.
Glābējs staigās pa biroju, lai pārliecinātos, ka visi ir laimīgi, taču vislabāk viņš jūtas tad, kad citi ir nelaimīgi. Ja upura nebūs, viņš kādam iestāstīs, ka tas ir upuris, lai pēc tam to varētu izglābt. Ja glābējs reiz tev ir palīdzējis, bet tev viņu vairs nevajag, viņa pozitīvā attieksme drīz kļūs negatīva. Lāsts tam, kas atsakās pieņemt palīdzību. Tādi cilvēki ir glābēja ienaidnieki.

Drāmas karaliene.
(vai karalis, dzimumam nav nozīme)
Radīs jautrību. Raudās, kliegs, mētās lietas tikai tāpēc, lai demonstrētu savu viedokli. Šāda ākstīšanās nav domāta, lai sāpinātu, tikai lai pierādītu savu viedokli. Ja vien viņas uzvedība nav vērsta pret tevi, no malas skatīties notiekošajā ir kā vērot teātra izrādi.
Drāmas karaliene parasti ir inteliģenta un tās vārdu krājums ir plašs, efektīvs un bagātīgs. Viņai patīk baumas, pārdzīvojumi un nervu sabrukumi. Viņai šķiet, ka viņas labākais darbs tiek veikts tad, kad tā ir emocionāli „uzlādējusies“. Nekad nejautā viņai, kā viņa jūtas. Ja tu to uzreiz nevar saprast, viņa pati pateiks. Viņa var būt radoša, taču lieki tērē laiku un enerģiju. Sapulcēs viņa izvirza ietiepīgus viedokļus un liek visiem citiem saprast, cik nepareizi ir viņu viedokļi. Pat ja konflikts ir jau atrisināts, viņa teiks „es saprotu, ka mēs visi esam vienojušies, BET..“

Moceklis.
Moceklis ir gumijas vilcēja pretpols. Viņš paveiks visu citu darbu un paveiks vairāk nekā noteikts viņa darba aprakstā. Viņš tik ļoti mīl detaļas, ka ar prieku visu septiņreiz nomērīs, lai tikai viss būtu pareizi. Viņš grib būt speciāls; tāds, pie kura vēršas, lai pārrunātu problēmas. Moceklis var būt noderīgs komandā, ja vien tu esi imūns pret vainas apziņu, jo, lai arī viņa darbs ir labs, mocekļa nebeidzamā kunkstēšana “skat, ko es viens pats izdarīju” sāk apnikt.
Pat ja tu viņam aizliegsi veikt papildus darbu, viņš to darīs un apgalvos, ka tu esi uzstājis uz to. Moceklim patīk īgņoties. Lai arī viņš teiks, ka viņam nekāda atzinība nav nepieciešama, viņš nepārtraukti visiem atkārtos, ka viņš ir pārstrādājies, neatzīts un nepietiekoši apmaksāts.

Laipnais.
Šis cilvēks nevar sadzīvot ar realitāti. Viņš baidās, ka izpaužot patiesas emocijas viņš kādu aizvainos. Viņš reti izsaka idejas un dara visu, lai neradītu un netiktu iesaistīti konfliktā. Viņš negrib “izlekt”. Lai arī viņam svarīgi saņemt citu atzinību, viņam vēl svarīgāk ir nesaņemt negatīvu viedokli. Tāpēc sarunās ar dažādiem cilvēkiem viņa viedoklis mainīsies, lai tikai piemērotos situācijai un neradītu negācijas sarunas biedrā.
Laipnajam patīk, ka viņu vada sīkumus kontrolējošs vadītājs, jo tad viņš var mierīgi darīt to, ko viņam saka. Taču ja kāds salmiņš beidzot pārlauž viņa “kamieļa muguru”, viņš var izgāzt dusmas un niknumu.

Izvairīgais.
Savus kolēģus viņš dzen izmisumā, jo redz problēmas, bet par tām nerunā. Ja sāk briest konflikts, izvairīgais to pamana un pazūd. Viņš vienmēr saka: “es pārzvanīšu”, “man par to jāpadomā”.
Viņš necieš kritiku un izvairīgais drīzāk aizies, nekā atzīs, ka ir problēmas vaininieks. Ja jāizvēlas - nogrimt, vai atzīt savu vainu un izglābties, viņš nogrims. Ja viņš netiek galā ar problēmu, labprāt atdos vadību citiem. Ja tu pieprasīsi, lai izvairīgais pabeidz sākto projektu, viņš apstulbis uz tevi skatīsies un atradīs iemeslu ātri nozust. Viņš nokavēs darbu un zvērēs, ka ir zvanījis, lai par to brīdinātu. Viņš izslēgs mobilo pēc tam, kad esi lūdzis gaidīt zvanu.

Noliedzējs.
Viņš izliekas, ka problēmas nepastāv. Viņš ignorē faktu, ka darbs nevirzās uz priekšu un ignorē visus brīdinājumus. Mēs visi gribam samazināt stresu, bet noliedzējs tik ļoti baidās no stresa, ka viņš to pārvar izliekoties, ka tas vispār nepastāv. Viņš ieciklējas tādā stāvoklī, kas tam liedz spert reālus soļus problēmu pārvarēšanai.
Noliedzējam nepatīk patiesības teicēji. Viņš baidās pārāk cieši paskatīties uz sevi un cenšas, lai uz āru viss izskatītos labi. Ja citi neredz netīro veļu, tā nav netīra. Noliedzējs kļūst bīstams tad, kad sāk bremzēt inovācijas, jo tās var likt pasaulei uz viņu paskatīties citā gaismā. Šī problēma ir izteikta vadības līmenī.

Skaldītājs.
Viņu ir grūti pamanīt, jo viņš šķiet tik izpalīdzīgs un labvēlīgs. Viņš vēlas būt tavs labākais draugs un izvelk informāciju no tevis un nodod to taviem pretiniekiem, jo šī spēlīte ir tik jautra. Viņam patīk varas spēlēs. Viņš lieto netiešus mājienus, emocionālu šantāžu un baumas, lai padarītu tevi par savu lelli. Lielie uzņēmumi dod lielisku augsni skaldītājam, jo uzņēmumos atklātību uztver vai nu par vājuma vai briesmu pazīmi. Viņš mīl justies svarīgs. Skaldītājam patīk tas, ka viņš kontrolē tevi un tavus ienaidniekus. Viņš sagatavo izrādi un pēc tam noskatās, kā jūs savstarpēji plūcaties.