Šodien epastā pamanīju jauku 13 dažādu biroja darbinieku personalitāšu apkopojumu (Office Nut Cases: A Field Guide). Atrod sevi, vai vismaz savus kolēģus!

Super-rezultatīvais.
Viņam jābūt vislabākajam visur un vienmēr, pat ja citiem tas smagi krīt uz nerviem. Viņam ir jābūt perfektam ne tikai darbā, bet arī ģimenei ir jābūt perfektai. Super-rezultatīvais nelieto “laimīgs”, viņš lieto tikai “panākumus guvušais”.
Viņš jūtas speciāls un vēlas, lai pret viņu tā arī attiecas, pat ja tas nozīmē to, ka citi kolēģi dabū nedaudz saspiesties. Viņš nespēj paciest kritiku un atradīs nebeidzamus argumentus tam, lai pierādītu, ka viņiem ir taisnība un citiem nē.
Kā super-rezultatīvā kolēģis tu vienmēr jutīsieties nekompetents un neadekvāts. Ja tavs priekšnieks ir super-rezultatīvais, tad visas tavas idejas tiks atzītas par sliktām. Ja tu esi viņa priekšnieks, tad super-rezultatīvais pa kluso centīsies ieņemt tavu vietu. Kolektīvā viņš rada bailes un nepatiku. Citi kolēģi sāk slēpt savas idejas. Taču, kamēr tu sāc apjaust super-rezultatīvā īsto dabu, viņš jau ir paaugstināts amatā.

Dumpinieks.
Dzimis cīnītājs pret autoritāti, sabiedrības normām un noteikumiem. Viņš katru dienu vilks džinsus, kavēs termiņus un ieradīsies darbā vēlāk, lai tikai demonstrētu, ka noteikumi uz viņu neattiecas. Viņš tā uzvedas tāpēc, ka viņam patīk “negatīva” uzmanība. Citi viņu uztver kā emocionāli nepieejamu un superpiesardzīgu. Viņš it kā cīnās par izmaiņām, bet nav veicis nepieciešamo izpētes darbu. Viņš sāks cīņu un aizstāvēs savu ideju, neizprotot, kādas sekas tas radīs.
Uzmanies no dumpinieka, jo viņš ne tikai pats dumpojas, bet mīl pierunāt arī citus dumpoties. Lielākā daļa uzņēmumu viņu nespēj paciest pārāk ilgi. Viņu vai nu atlaiž, vai arī ar lielu troksni viņš aiziet pats.

Gumijas vilcējs.
Piekrīt termiņiem, bet tos vienmēr nokavē. Kad viņu sauc pie atbildības, izvairās vai izrāda sašutumu. Termiņam tuvojoties gumijas vilcējs pazūd no e-pasta un telefona sasniedzamības zonas. Kad darbs beidzot ir nodots, gumijas vilcējs parasti aiziet brīvdienās, lai atpūstos no stresa. Daļēji šādā uzvedībā vainojams perfekcionisms, bet lielākajai daļai gumijas vilcēju trūkst pašpārliecinātības par to, vai uzticēto uzdevumu viņi spēs paveikt.
Uzņēmumā gumijas vilcējs rada papildus darbu, jo viņš nepārtraukti jāuzmana un jābiksta. Citiem kolēģiem bieži vien nākas uzņemties izdarīt viņa nepadarītos darbus.

Klauns.
Ekstraverts, kam patīk izklaidēt citus. Nekautrējas no rupjiem jociņiem. Spēj salauzt ledu vai saspringtu situāciju ar laikā pateiktu joku. Sajūt telpā esošo negatīvo spriedzi un skaļi izsaka citu domas. Smiešanās kā tāda mūsu organismam ir tikai pozitīva, taču humora izjūta un klaunošanās ir divas atšķirīgas lietas. Kolēģi klaunu izskata par dīvainu “fruktu“ un muldoņu, kas tikai tēlo jautro. Ilgtermiņā šāda uzvedība tikai noved pie negatīvām sajūtām.

Sodītājs.
Viņš mīl kontrolēt pat vissīkākās detaļas un izrādīt nicinājumu pret citiem. Viņš nepārtraukti pazemo citus ar savām piezīmēm un kritiku. Viņš citus uzskata par vājiem un pārlieku emocionāliem tāpēc respektē tikai spēcīgos.
Viņām ir jājūtas svarīgam, jādominē sarunās. Viņš grib būt uzmanības centrā un sagaida, ka kolēģi atbalstīs viņa, kā ”vissvarīgākās personas” statusu jebkurā sapulcē.
Daži sodītāji atklāti kritizēs tevi darbu kolēģu priekšā, citi tevi individuāli un lēni nokritizēs līdz nāvei projekta laikā. Viņš ļaus tev projektu novest gandrīz līdz beigām, lai pateiktu, ka padarītais nav pietiekoši labs. Viņš ir nāvējošs indivīdiem un kolektīviem kopumā, jo “piekasīga” priekšnieka uzvedība ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki aiziet no darba.

Upuris.
Viņš līdz perfekcijai izkopis sūdzēšanās mākslu. Naturāls pesimists, viņš nekad nejūt citu respektu vai uzticēšanos. Upuris cīnās ar nepilnvērtības un baiļu sajūtām, kā rezultātā viņš pārsvarā ir kluss un izvairās no situācijām, kurās viņam varētu uzbrukt. Viņš arī izvairīsies no kompetentākiem cilvēkiem.Upuris vienmēr meklē kādu, kas viņu paglābs un veido alianses ar citiem upuriem, kam arī nepatīk konflikti. Upurim nepatīk, ja viņu darbu novēro. Ja tas notiek, viņš parasti palēnina darba tempu, saslimst vai lūdz citu uzdevumu. Viņš bieži ignorē acīmredzamus risinājumus, jo pavada tik daudz laika fokusējoties uz problēmām, ka palaiž garām visas reālās iespējas. Jo vairāk viņš tic, ka viss ko viņš dara tikai radīs jaunas problēmas, jo vairāk tā arī notiek. Lai arī dziļi nelaimīgs, viņš parasti nemaina darba vietu. Ja darba vieta tomēr jāmaina, viņš no jauna rada līdzīgu un sev ierastu stāvokli. Ar savu atteikšanos kaut ko mainīt, viņš citus dzen izmisumā.

Glābējs.
Viņa dzīves jēga ir glābt citus. Viņš to dara, lai iegūtu izglābto uzmanību un pateicību, kā arī, lai spodrinātu savu tēlu. Glābējs ir izlasījis visas jaunākās “kā palīdzēt sev” grāmatas un uzreiz varēs ieteikt labāko ārstu, frizieri un grāmatvedi. Mājās glābējs atrisina visas problēmas un procesā liek pārējai ģimenei justies bezpalīdzīgai un nepilnvērtīgai.
Glābējs staigās pa biroju, lai pārliecinātos, ka visi ir laimīgi, taču vislabāk viņš jūtas tad, kad citi ir nelaimīgi. Ja upura nebūs, viņš kādam iestāstīs, ka tas ir upuris, lai pēc tam to varētu izglābt. Ja glābējs reiz tev ir palīdzējis, bet tev viņu vairs nevajag, viņa pozitīvā attieksme drīz kļūs negatīva. Lāsts tam, kas atsakās pieņemt palīdzību. Tādi cilvēki ir glābēja ienaidnieki.

Drāmas karaliene.
(vai karalis, dzimumam nav nozīme)
Radīs jautrību. Raudās, kliegs, mētās lietas tikai tāpēc, lai demonstrētu savu viedokli. Šāda ākstīšanās nav domāta, lai sāpinātu, tikai lai pierādītu savu viedokli. Ja vien viņas uzvedība nav vērsta pret tevi, no malas skatīties notiekošajā ir kā vērot teātra izrādi.
Drāmas karaliene parasti ir inteliģenta un tās vārdu krājums ir plašs, efektīvs un bagātīgs. Viņai patīk baumas, pārdzīvojumi un nervu sabrukumi. Viņai šķiet, ka viņas labākais darbs tiek veikts tad, kad tā ir emocionāli „uzlādējusies“. Nekad nejautā viņai, kā viņa jūtas. Ja tu to uzreiz nevar saprast, viņa pati pateiks. Viņa var būt radoša, taču lieki tērē laiku un enerģiju. Sapulcēs viņa izvirza ietiepīgus viedokļus un liek visiem citiem saprast, cik nepareizi ir viņu viedokļi. Pat ja konflikts ir jau atrisināts, viņa teiks „es saprotu, ka mēs visi esam vienojušies, BET..“

Moceklis.
Moceklis ir gumijas vilcēja pretpols. Viņš paveiks visu citu darbu un paveiks vairāk nekā noteikts viņa darba aprakstā. Viņš tik ļoti mīl detaļas, ka ar prieku visu septiņreiz nomērīs, lai tikai viss būtu pareizi. Viņš grib būt speciāls; tāds, pie kura vēršas, lai pārrunātu problēmas. Moceklis var būt noderīgs komandā, ja vien tu esi imūns pret vainas apziņu, jo, lai arī viņa darbs ir labs, mocekļa nebeidzamā kunkstēšana “skat, ko es viens pats izdarīju” sāk apnikt.
Pat ja tu viņam aizliegsi veikt papildus darbu, viņš to darīs un apgalvos, ka tu esi uzstājis uz to. Moceklim patīk īgņoties. Lai arī viņš teiks, ka viņam nekāda atzinība nav nepieciešama, viņš nepārtraukti visiem atkārtos, ka viņš ir pārstrādājies, neatzīts un nepietiekoši apmaksāts.

Laipnais.
Šis cilvēks nevar sadzīvot ar realitāti. Viņš baidās, ka izpaužot patiesas emocijas viņš kādu aizvainos. Viņš reti izsaka idejas un dara visu, lai neradītu un netiktu iesaistīti konfliktā. Viņš negrib “izlekt”. Lai arī viņam svarīgi saņemt citu atzinību, viņam vēl svarīgāk ir nesaņemt negatīvu viedokli. Tāpēc sarunās ar dažādiem cilvēkiem viņa viedoklis mainīsies, lai tikai piemērotos situācijai un neradītu negācijas sarunas biedrā.
Laipnajam patīk, ka viņu vada sīkumus kontrolējošs vadītājs, jo tad viņš var mierīgi darīt to, ko viņam saka. Taču ja kāds salmiņš beidzot pārlauž viņa “kamieļa muguru”, viņš var izgāzt dusmas un niknumu.

Izvairīgais.
Savus kolēģus viņš dzen izmisumā, jo redz problēmas, bet par tām nerunā. Ja sāk briest konflikts, izvairīgais to pamana un pazūd. Viņš vienmēr saka: “es pārzvanīšu”, “man par to jāpadomā”.
Viņš necieš kritiku un izvairīgais drīzāk aizies, nekā atzīs, ka ir problēmas vaininieks. Ja jāizvēlas - nogrimt, vai atzīt savu vainu un izglābties, viņš nogrims. Ja viņš netiek galā ar problēmu, labprāt atdos vadību citiem. Ja tu pieprasīsi, lai izvairīgais pabeidz sākto projektu, viņš apstulbis uz tevi skatīsies un atradīs iemeslu ātri nozust. Viņš nokavēs darbu un zvērēs, ka ir zvanījis, lai par to brīdinātu. Viņš izslēgs mobilo pēc tam, kad esi lūdzis gaidīt zvanu.

Noliedzējs.
Viņš izliekas, ka problēmas nepastāv. Viņš ignorē faktu, ka darbs nevirzās uz priekšu un ignorē visus brīdinājumus. Mēs visi gribam samazināt stresu, bet noliedzējs tik ļoti baidās no stresa, ka viņš to pārvar izliekoties, ka tas vispār nepastāv. Viņš ieciklējas tādā stāvoklī, kas tam liedz spert reālus soļus problēmu pārvarēšanai.
Noliedzējam nepatīk patiesības teicēji. Viņš baidās pārāk cieši paskatīties uz sevi un cenšas, lai uz āru viss izskatītos labi. Ja citi neredz netīro veļu, tā nav netīra. Noliedzējs kļūst bīstams tad, kad sāk bremzēt inovācijas, jo tās var likt pasaulei uz viņu paskatīties citā gaismā. Šī problēma ir izteikta vadības līmenī.

Skaldītājs.
Viņu ir grūti pamanīt, jo viņš šķiet tik izpalīdzīgs un labvēlīgs. Viņš vēlas būt tavs labākais draugs un izvelk informāciju no tevis un nodod to taviem pretiniekiem, jo šī spēlīte ir tik jautra. Viņam patīk varas spēlēs. Viņš lieto netiešus mājienus, emocionālu šantāžu un baumas, lai padarītu tevi par savu lelli. Lielie uzņēmumi dod lielisku augsni skaldītājam, jo uzņēmumos atklātību uztver vai nu par vājuma vai briesmu pazīmi. Viņš mīl justies svarīgs. Skaldītājam patīk tas, ka viņš kontrolē tevi un tavus ienaidniekus. Viņš sagatavo izrādi un pēc tam noskatās, kā jūs savstarpēji plūcaties.

Jau pāris mēnešus nav iespējams ieslēgt vietējo TV un radio, lai neuzdurtos cilvēkiem, kas kaut ko runā lai iegūtu vēlētāju balsis. Lai tuvākos mēnešus līdz vēlēšanām padarītu klausāmākus un skatāmākus, piedāvāšu sakarīgākos padomus no FOX News prezidenta Rodžera Ailsa (Roger Ailes) grāmatas “You Are the Message”.

Pirmās septiņas sekundes. Kādu iespaidu tu veido tīri instinktīvas un dzīvnieciskas uztveres līmenī? Acis nolaistas, seja neizteiksmīga, pleci nošļukuši?

Laba komunikācijas sākas ar labu sarunu. Tā ir māksla, kas apvieno klausīšanos, reaģēšanu, entuziasmu, iejūtību, un kopēju sarunas domas izpratni.

Sejā ir astoņdesmit muskuļi, kas spēj radīt septiņus tūkstošus dažādu grimašu. Cik daudzas no tām tu lieto? Savu politisko runu no rīta norunā spogulī. Kāda izskatās tava seja? Pašam patīk?

Iemācies klausīties un stāstīt ar seju. Ieslēdz radio un tikai ar sejas palīdzību rādi savas emocijas par ziņās dzirdēto. Pierodi sajust šīs grimases un pēc tam izmanto tās publiskos pasākumos.

Ja vēlies ietaupīt konsultanta izmaksas, pajautā uzticamiem draugiem vai radiniekiem dažus jautājumus par savu komunikāciju stilu:

• Vai tu koncentrējies tikai uz sevi un dominē sarunu, vai ieklausies citos? Vai tu runā pārāk detalizēti un pamāci citus? Vai tu veicini sarunu ļaujot citiem izteikties? Vai tu klausoties paud emocijas, smaidi, patiesi reaģē uz citu teikto?

• Vai tev ir kas interesants sakāms? Vai bez darba un ģimenes problēmām tev it kādas tēmas, par kurām vari runāt?

• Vai tu esi saistošs vai garlaicīgs runātājs? Vai tu runā monotoni un bez entuziasma? Vai tu izsaki galveno domu ātri un skaidri, vai arī bezgalīgi muļļājies? Vai tu esi pasīvs un tikai reaģē vai arī aktīvi iesaisties divpusējā sarunā?

• Vai tu veicini monologus vai dialogus? Vai tu uzdod “atvērtus” jautājumus (Kā… Ko…) uz kuriem jāatbild izvērsti, vai arī uzdod “slēgtus” jautājumus (Vai jūs…) uz kuriem atbildes ir tikai Jā, Nē?

Desmit visizplatītākās runātāju problēmas:

1. Nespēja izveidot kontaktu ar klausītājiem.
2. Kokaina, stīva ķermeņa valoda.
3. Pārāk intelektuāls informācijas pasniegšanas veids. Runātājs aizmirst klausītājus emocionāli iesaistīt.
4. Runātājs izskatās nobijies, jo baidās izgāzties.
5. Nepilnīgi izmantots acu kontakts un sejas grimases.
6. Humora trūkums.
7. Runas mērķis un būtība nav saprotama, jo tā slikti sagatavota.
8. Nemāka izmantot klusumu lielāka efekta sasniegšanai.
9. Enerģijas trūkums, kas noved pie nepiemērota balss tembra, runas ātruma un skaļuma.
10. Garlaicīga valoda un interesanta materiāla trūkums.

Cilvēki ir pieraduši, ka televīzija tos informē, taču vienlaikus arī izklaidē. Informācija ir jāpasniedz ātri, īsi un interesanti. Vienas ziņu pārraides laikā mēs redzam karus un dabas katastrofas. Tā, ka ja esi TV, tad sniedz saturu un esi interesants. It sevišķi jau Twittera laikmetā tev ir jāspēj izteikties ātri un interesanti.

Piemērs sliktai runai:
Lai izveidotu amalgamu, jums ir jābūt gatavam sadalīt tā sastāvdaļas.
Un tagad oriģinālā versija:
Lai pagatavotu omleti, jums jābūt gatavam sašķelt pāris olas.

Augusta vidū gandrīz divas nedēļas nodzīvojos pa telti Mazirbē. Bez laikrakstiem, bez radio, bez TV, gandrīz bez mobilā un interneta. Manas ikdienas prioritātes bija apmēram šādas: vai jūrā ūdens silts? vai mākoņi netraucēs sauļoties? vai lietus būs? veikalā pirkt alu vai vīnu? Īsāk sakot, reālās dzīves problēmas, kas tieši ietekmē manu labsajūtu. Varētu teikt, Maslova zemākie līmeņi, taču vienlaikus, arī augstākie, jo prāts bija tukšs no visādiem traucējošajiem blakus piesārņojumiem un varēju jauki apdomāt dažādas eksistenciālas tēmas.

Taču pietika man ieiet Mazirbes bibliotēkā un piesēsties pie datora, kā atkal galvā iegāzās visāda informācijas gūzma par cilvēkiem un notikumiem, kas galīgi nesaistījās ar manu Mazirbes ikdienas realitāti, taču aizņēma visus galvenos virsrakstus. Visādi deputāti, politiķi un tamlīdzīgi “sabiedrībā pazīstami cilvēki” un viņu nebeidzamās ņemšanās par lietām, kas interesantas ir viņiem pašiem un laikam jau arī žurnālistiem, kas kāri par to ziņo.

Vēlāk, sauļojot vēderu un dzerot alu, atcerējos par agenda setting theory, ko kopš universitātes laikiem biju nedaudz piemirsis. Īsumā – ja par kādu tēmu mediji ziņos, tad par to cilvēki arī domās. Un tā mums galva pildās ar visādu “info”.

Kā raksta teorijas radītājs:

What we know about the world is largely based on what the media decide to tell us. More specifically, the result of this mediated view of the world is that the priorities of the media strongly influence the priorities of the public. Elements prominent on the media agenda become prominent in the public mind.

Šo fenomenu noteikti būs pamanījuši visi TV skatītāji, kas secīgi vakarā noskatās TV3 ziņas, LNT ziņas un Panorāmu. 90% ziņu sižetu parasti ir par vienām un tām pašām lietām. Bet ja jau TV rāda, tad tās nevar būt muļķības, vai ne?

Lai arī mediji (un to nestās reklāmas) spēj mums likt domāt par lietām, kas īstenībā mums var būt pat pilnīgi nesvarīgas, galvenais ir spēt saglabāt spēju domāt ar savu galvu un nepārvērsties par pilnigiem zombjiem, kā šajā fragmentā no “Idiokrātijas”.

Papildus lasīšanai:

• Par agenda setting theory un mediju ietekmi uz viedokļiem.
• What Makes Mainstream Media Mainstream by Noam Chomsky.
• The Agenda-Setting Role of the Mass Media in the Shaping of Public Opinion.

Pateicoties tam, ka Latvijā birža, kā biznesa informācijas atklātības instruments faktiski nepastāv, esam nonākuši līdz vakardienas atklāsmei par to, ka Koziols ir Dienas mediju lielākās daļas īpašnieks. Vismaz tāda ir mana realitāte, kas radusies lasot Twittera ierakstus un nedaudzos informācijas graudus, kas atrodami masu medijos.

Jūs teiksiet – WTF? Par ko iet runa? Par to, ka atšķirībā no lielas Eiropas daļas un Ziemeļamerikas, reti kurš Latvijas uzņēmums ir biržā, tāpēc informāciju par savu darbību izplata nevis balstoties uz paredzamu kalendāru un saprotamā veidā, bet tad kad ienāk prātā. Dažreiz tas nozīmē – davai, vajag tūlīt. Citreiz – par šo labāk neko neizplatīsim. Tāpēc biznesa informācija ir nevis normāli publiski pieejama, bet to ir aktīvi jāmeklē. Žurnālisti jau ir pieraduši uzmākties PRistiem, katru dienu rakāties pa visādiem reģistriem un datu bāzēm, lai atrastu kādu paziņojumu par izmaiņām valdē, tiesvedībām, maksātnespējām, vai kaut vai tik pašsaprotamu lietu kā gada darbības rezultātus.

Šoreiz piemērs – uzņēmums, kas preses relīzes izplata katru otro dienu, vai dažreiz pat pa divām relīzēm vienā dienā. Par šo fenomenu Marta Rībele reiz tvītoja “vai airBaltic PR dienestam maxaa par izsutito relizhu skaitu? driz sagaidu zinju: Bertoltam sodien labs garastavoklis :D”

Apskatot airBaltic preses telpu redzam, ka relīžu kvantums tiešām saražots varens, taču informāciju par uzņēmuma 2009. gada darbības rezultātiem vai zīmola pārdošanu mēs tur neatradīsim. Šī informācija tika klusi iesniegta vai nu naivā cerībā, ka neviens tai nepievērsīs uzmanību, vai varbūt nebija izdomāta versija kā pasniegt zīmola pārdošanu, vai varbūt vienkārši tāpēc, ka ir vasara, karsts, visi grib atpūsties, nu ko tur daudz ņemties ar kaut kādiem cipariem un darījumiem…

Bet DB žurnāliste Ieva Mārtiņa iespējams sauļojas, taču pilnīgi noteikti nesnauž un 3. augusta vakarā tvīto: “airBaltic klusi iesniedzis 2009.gada pārskatu,arī šoreiz izrādījās interesanta lasāmviela.. :)”

Nezinu, vai Ieva publikāciju gatavojot uzdeva kādu jautājumu airBaltic PR cilvēkiem, taču 4. augusta Dienas Biznesa rakstā par pārdoto airBaltic zīmolu nekādu uzņēmuma pārstāvju komentāru neredz. Neizplatot gada rezultātus kopā ar preses relīzi tika zaudēta iespēja pasniegt savu versiju un viedokli par notikušo. Un žurnāliste uzrakstīja tikai to, ko redzēja datos.

Visu 4. augusta darba dienas aktīvāko daļu no airBaltic puses bija pilnīgs klusums, kas nesaka neko labu par viņu spēju ne tikai paredzēt iespējamās krīzes un kontroversijas, bet arī ātri reaģēt to laikā. Uzņēmuma pārstāvja komentārs, parādījās pēcpusdienā, laikā kad Kampars zīmola pārdošanas darījumu jau pielīdzināja kriminālnoziegumam. Komentārs tika izplatīts Twitterī, bet ne caur oficiālo airBaltic Twittera kanālu:

Pārdodot zīmolu, airBaltic piesaistīja papildu finansējumu laikā, kad aviosabiedrībai bija nepietiekams kapitāls, kas radīja grūtības piesaistīt kredītiestāžu finansējumu. Starptautiskie auditori ir atzinuši, ka zīmola vērtība ir apliecinājums kompānijas ilggadējai veiksmīgai darbībai. Ja mēs būtu nomainījuši zīmolu, piemēram, uz Latvijas aviolīnijas, tad diez vai kāds būtu cēlis lielu traci. Nav vajadzības veidot mākslīgu diskusiju ap šo tēmu. Šis jautājums vēlreiz tiks apspriests nākamajā airbaltic padomes sēdē, uz kuru ir uzaicināts Ekonomikas ministrs Artis Kampars.

Interesanti, ka šis diezgan nesakarīgais komentāra teksts joprojām neparādās nedz airBaltic oficiālajā Twittera nedz Facebook lapā. Tad kāda jēga no izslavinātajiem sociālajiem tīkliem, ja uzņēmums tos krīzes brīdī absolūti neizmanto sava viedokļa izplatīšanai un savas pozīcijas aizstāvēšanai? Ja sociālie mediji tiek izmantoti, tad tie jāizmanto pilnvērtīgi, nevis tikai vienvirziena komerciālās un politiskās propagandas izgāšanai.

Laikā, kad jau no agra rīta radio un internets ir pilns ar satrauktu informāciju par zīmola pārdošanu, kad politiķi un amatpersonas sper zibeņus un “viedokļu līderi” dažādi lamā Fliku, izplatīt savu komentāru 15:31 ir vai nu nespēja vai nemāka veikt PR funkciju.

Un tagad pie otras tēmas – kāds sakars neveiksmīgajam airBaltic PR ar jaunākā Dienas īpašnieka publiskošanos?

Dienas mediju pēdējo pāris gadu nedienas var uzskatīt vai nu par Latvijas mediju traģēdiju vai vienkārši par nebeidzamu farsu. Laikraksta “neatkarīgā” nostāja bija iespējama tikai laikā, kad tā piederēja aizjūras zviedriem un tā pelnīja. Nonākšana vietējo īpašnieku rokās automātiski nozīmēja paaugstinātās ētiskās pozīcijas zaudēšanu un iegrimšanu Latvijas mediju purvā. LTV ziņu dienestā notiekošais ir tikai jaunākais (kaut kā nevēlos lietot vārdu “svaigākais”, jo smakas te vairāk par smaržu) piemērs.

Pēdējā laika noskaņojumu Dienā varētu raksturot žurnālistes Vitas Dreijeres tvīti:
“Eh, ja jūs zinātu, cik ļoti esmu nogurusi no visām Dienas pārmaiņām. Vien ceru, ka Ancupovu nekad mūžā vairs nenāksies redzēt”
“Tiešām esmu lepna par Gunti Bojāru un vēl dažiem uzņēmuma cilvēkiem, kuri cīnās par kvalitatīvu žurnālistiku līdz galam. Tas iedvesmo”
“LETA raksta: “Kā Ogriņas atlaišanas iemesls tikusi minēta profesionalitāte.” ??? Uz šo personu šādu vārdu attiecināt vienkārši nedrīkst”

Arī nu jau atsauktā valdes locekle Inga Gorbunova savos tvītos ir daiļrunīga:
“Esmu pateicīga,ka šis laiks man ļāvis iepazīt ne vien vīriešu gļēvulību,bet arī patiesu drosmi.”
“Es šovakar atļaušos būt vnk laimīga,kaut par to,ka sergejs ancupovs nav kaščejs nemirstīgais,ka šķita vēl vakar”
“Tad jau tālāk redzēs,bet lielie prieki tomēr veidojas no mazajiem.Apsveicu indiešu mūzikas fanus-maestro atgriežas!”

Kā ziņo delfi.lv, tad tieši Ancupova neapmierinātība ar rakstu par airBaltic ir bijis iemesls viņa atlaišanai.

Portāla “Delfi” rīcība esošā informācija liecina, ka trešdien pēc “Dienas Biznesa” raksta par “arBaltic” zīmola pārdošanu “Dienas Mediju” vadība un Ancupovs pārmetuši laikraksta darbiniekiem nesaprašanu, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt.
Bojāra uztverē šis bija publicējams materiāls un viņš pauda cerību, ka “airBaltic” vadītājs Bertolts Fliks to saprot un nepārtrauks reklamēties “Dienas” medijos.

Patīkami, ka no redakcijas “izlidoja” nevis Ieva Mārtiņa, bet Ancupovs, tas vēl vieš daļēju cerību uz to, ka vismaz biznesa presē varam cerēt uz netraucētu un aktīvu žurnālistu darbu. Protams, ne jau neuzrakstītā un neizplatītā airBaltic gada rezultātu relīze noveda pie jaunākās Dienas kataklizmas, bet tas bija viens no tiem cinīšiem, kas apgāza vezumu. Vienīgi nav skaidrs kas to vezumu tālāk vilks, cik tālu vilks un kas vispār sakrauts ratos, bet gan jau nākotne rādīs. Bet tagad laikam iešu papeldēties agrā rīta peldi Baltezerā.

Viens no “Vienotības” saraksta līderiem (#9 Rīgā) ir Libānā dzimušais, Latvijā par ārstu kļuvušais Hosams Abu Meri. Ievēlēšanas gadījumā viņš laikam būs pirmais arābu musulmanis Saeimā. Nedomāju, ka lielinieku orgānos vai pirmajās Republikas Saeimās bija kāds arābs. Iespējams, ka LPSR Augstākajā padomē bija kāds musulmanis, zeķu fabrikas uzbeks vai tamlīdzīgs padomju tautu draudzības piemērs, bet ārpus PSRS dzimis arābs mums būs kas jauns. Viņš ir cilvēks, kuram 9. maijs, 16. marts u.c. kalendāra datumi nepaātrina pulsu. Galvenais, ka viņš ir uzticīgs 18. novembrim.

Abu Meiri bieži redzēts TV, gan stāstot par Izraēlas uzlidojumiem Libānai (tā dēļ viņš jau tiek saukts par “Hamas apologist”), gan izsakot viedokli par naudas samazināšanu medicīnai. Un dara to diezgan labā latviešu valodā.

Abu Meiri ir jaunās, atvērtās Latvijas paraugs. Aizvien vairāk un vairāk mums apkārt ir cilvēki no “eksotiskām” valstīm, kas Latvijā nav ieradušies PSRS tautu katla politikas rezultātā, bet ir darījuši to pēdējo 20 gadu laikā – vai nu lai iegūtu izglītību, vai uzsāktu biznesu. Daudzi no viņiem šeit ir uz īsu brīdi, citi paliek uz ilgu laiku. Braucot uz Pārdaugavu trolejbusā bieži sastopami studenti, kas izskatās pēc šrilankiešiem. Arī īstu Ķīnas ķīnieti vai Turcijas turku sastapt nav nemaz tik grūti. Pretī Ģertrūdes ielas ūberlatviskajam “Lido” ir švarmas kafejnīciņa, kas atbilstot košera un halal prasībām.

Kas balsos par Abu Meiri? Viņš ir Arābu Kultūras centra vadītājs. Bet arābu mums Rīgā maz, te nav nekāda Vācija ar miljoniem turku. Vai viņš piesaistīs Rīgas musulmaņu balsis? Varbūt tos, kam patīk balsot par ārstiem? Vai varbūt vienkārši uzrunās tos, kas ir gatavi jaunai, eiropeiski multikulturālai Latvijai? Ar “eiropeisku” domājot to, ka politiski aktīvi un redzami imigranti no musulmaņu pasaules vai Āfrikas tur nav nekāds retums vai brīnums. Tā kā Abu Meiri nav nedz mūziķis, nedz sportists, tad ir cerība, ka Saeimas darbā viņš varētu iesaistīties aktīvāk. Varbūt veicinot biznesa kontaktus ar Tuvo Austrumu arābu valstīm.

Izvirzot Abu Meiri saraksta augšgalā “Vienotība” savā ziņā it kā parāda to, ka ir gatava atteikties no latviešu etniskās nedrošības, taču vienlaikus tā no rīta līdz vakaram biedē ar krieviskā “Saskaņas centra” uzvaru. Tātad viens arābs ir ok, bet daudzi krievi ir šausmas?

Ceru, ka rīt varēšu papildināt šo ierakstu ar pāris atbildēm no paša kandidāta.

Papildināts 28. jūlijā. Nu re, atnāca arī pāris atbildes no paša kandidāta:

Sarakstā esmu tik augstā vietā, jo esmu ārsts, un ļoti labi izprotu valstī aktuālas problēmas gan veselības aprūpes sistēmā, gan arī pacientu kā valsts iedzīvotāju dzīvēs - pacienti bieži stāsta, kas viņiem rūp vai kādi šķēršļi ir viņu labklājībai, kurus ir iespējams novērst no valsts puses. Esmu sabiedriski aktīvs, uzņemos iniciatīvu un esmu gatavs strādāt, lai risinātu šīs problēmas.

Pārstāvot Latvijas pilsoņus, vēlos sniegt savu ieguldījumu sabiedrības labklājības uzlabošanā un rast savai kompetencei pielietojumu valsts sektorā veselības aprūpes sistēmā, sabiedrības integrācijā, kā arī Latvijas un Tuvo Austrumu diplomātiskajās un ekonomiskajās attiecībās. Tomēr prioritārās jomas, kurās redzu savu darbību ir iekšpolitikā, kas galvenokārt ir tieši veselības aprūpe.

Neesmu koncentrējies tieši uz Latvijas arābu atbalstu - esmu ārsts, un ārsta pienākums ir palīdzēt visiem saviem pacientiem neatkarīgi no viņu etniskās piederības. Šo principu saglabāju arī dzīvē un politikā - nedalu cilvēkus pēc viņu etniskās piederības, vecuma vai kādām citām pazīmēm. Latvijā diemžēl ir aktuāla diskriminācijas problēma, tādēļ, protams, šie mani uzskati gūst atbalstu to cilvēku vidū, kurus šī problēma skar.

Politikā ir jārēķinās ar iespējamo negatīvo attieksmi, jo pastāv priekšvēlēšanu cīņa starp partijām un nav iespējams gūt pilnīgi visu cilvēku atbalstu. Tādēļ nebaidos no šādas negatīvas attieksmes. Esmu Latvijas pilsonis un patriots, jau 10 gadus strādāju sabiedrības integrācijas jautājumos un esmu gatavs runāt ar sabiedrību, skaidrot un lauzt stereotipus.

Hosams

Lai nu kā oficiāli sauc jūsu amatu – komunikāciju daļas vadītāja, preses sekretārs vai tamlīdzīgi – jūs esat cilvēks, kas visbiežāk komunicē ar žurnālistiem un pauž savas darba vietas viedokli masu medijos. Piedāvāju 10 + 5 padomus uzvedības strukturizēšanai.

1. Esi vienmēr un viegli pieejams, kā arī gatavs sniegt komentāru. Šis punkts parasti izraisa vislielāko darba stresu. Dažreiz brīvdienās paliek žēl policijas vai komunālo uzņēmumu pārstāvjus, kam jāinformē par jaunākajām negadījumu un remontdarbu detaļām. Bet ceru, ka viņiem vismaz labi maksā.
2. Kāds ir tavs mērķis? Informēt? Motivēt? Pārliecināt? Izklaidēt medijus un mērķauditoriju? Žurnālistiem nepieciešams stāsts nevis pārdošanas prezentācija, tāpēc radiet savu, vai iekļaujieties esošā stāstā.
3. Mēģini noskaidrot, kāpēc žurnālistam ir parādījusies interese par jums? Papēti viņa iepriekšējās publikācijas, lai saprastu intereses, stilu un pasaules uzskatu. Ja Ventspilī atskan zvans no žurnāla “Ir”, tad jau apmēram skaidrs, ka netaps pozitīvas sajūsmas pilns raksts.
4. Spēj apkopot un izteikt savas domas tā, lai iekļautos minūtē vai 30 sekundēs. Ja to nevari izdarīt, tava ziņa ir vai nu pārāk izplūdusi vai sarežģīta. Mēģini to novienkāršot, jo ziņu raidījumu tevis dēļ neviens netaisās pagarināt. Ja nespēsi īsi un konkrēti izteikt savu domu, riskē ar iespēju, ka TV vai radio sižetā tavs sakāmais tiks sagraizīts un sakropļots.
5. Esi ieinteresēts un pārliecināts par savu tēmu. Ja tu nespēj aizraut un pārliecināt pats sevi, tad kā tu ceri ieinteresēt citus?
6. Esi eksperts. Pārzini faktus un datus uz kuriem balstīt savu sakāmo. Sagatavo informācijas un datu apkopojumu, ko sniegt medijiem. Būtu prātīgi iekļaut arī pretargumentus, vai kritiķu datus uz kuriem arī uzreiz sniedz savu atbildi. Tādējādi izvairīsies no situācijas, ka žurnālisti publicēs pretējos viedokļus bez taviem pretargumentiem.
7. Nekad nesaki neko tādu, par ko neesi 100% pārliecināts. Ja nezini atbildi, pasaki, ka nepieciešamo informāciju noskaidrosi un dosi vēlāk. Labāk pārliecinies pie kāda speciālista, nevis pasaki nepārbaudītus faktus, kas var tikt publicēti.
8. Esi gatavs vienmēr atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem.
9. Vienmēr zini savas trīs pašlaik svarīgākās ziņas, ko vari izstāstīt īsi un pozitīvi. Izvairies no žargona un tehniskās leksikas. Izmanto sava uzņēmuma pilno nosaukumu nevis vietniekvārdus “mēs”, “mūsu”.
10. Treniņš padara perfektu. Savu stāstāmo iepriekš izrunā skaļā balsī pats ar sevi, vai kādu kolēģi, lai runājot ar žurnālistiem teksts plūstu brīvi un nebūtu visādu “…aaa”, “..ummm”.

Un papildus šiem desmit, vēl pieci padomi, kas daļēji atkārto un papildina iepriekšējos 10.

1. Esi pieejams. Tavs e-pasts, telefons un cita kontaktinformācija ir publiski pieejama. Atbildi uz zvaniem uzreiz, vai atzvani, lai izvairītos no situācijas, kad “uzņēmuma pārstāvis komentāriem nebija pieejams”.
2. Esi cilvēks. Žurnālistiem un skatītājiem nav intereses par robotu, kas atreferē uzņēmuma paziņojumus. Nebaidies no emocijām. Cilvēki tev varbūt tik un tā neticēs, bet vismaz uztvers, ka esi pozitīvi atvērts.
3. Sniedz interesantus citātus. Žurnālisti mīl spilgtus vai smieklīgus izteicienus. Dažreiz tie kļūst par ziņas virsrakstu un aizēno visu pārējo. Kurš tagad atceras, ko Šlesers stāstīja “Rīgas Laikam”? Atceras tikai to, ka skaistums nāk no iekšām. Varbūt nepārspīlē ar “sabrauktiem ezīšiem”, bet kaut ko īsu un interesantu noteikti vari izdomāt.
4. Esi pārliecināts. Tu esi autoritāte, sava uzņēmuma pārstāvis. Ja tu minstinies, nezini atbildi, uzreiz zaudē daļu no savas autoritātes. Esi zinošs un seko jaunumiem nozarē, lai spētu sniegt pārliecinātas atbildes.
5. Esi elastīgs. Lai arī nupat lasīji, ka tev jābūt pārliecinātam, būs jautājumi, uz kuriem nevarēsi uzreiz atbildēt. Ja saņem negatīvus vai negaidītus jautājumus, esi gatavs īsi tos atsist, lai izvērstāku atbildi sagatavotu un iesniegtu vēlāk. Nekad nesaki neko nepatiesu vai tādu, par ko tiešām neesi 100% pārliecināts. Tādējādi izvairīsies no iespējamām PR un pat legālām problēmām.

Reklāma un PR parasti balstās uz pieņēmumu, ka ar savu informāciju ir aktīvi jālien virsū mērķauditorijai. Jāatrod vietas kur tā koncentrējas un jāuzrunā.

Tad kāpēc cilvēkiem jāiet uz partiju birojiem? Lai partijas iet cilvēkos.
Positivus festivāla 30 000 apmeklētāji tika nobombardēti ar visdažādākajām komercziņām un promo aktivitātēm. Partijas bija? Nebija. Baltic Beach Party partijas būs? Laikam jau nebūs.

Karstajās dienās Dzintaru, Majoru, Dubultu pludmales bija pārpilnas ar cilvēkiem, pludmales bāriem, volejbola tīkliem. Vai kāda partija bija pludmalē un mēģināja piesaistīt vēlētāju tūkstošus? Neredzēju.

Kāpēc puspliki zaķi neizdala peldbikses ar partijas logo? Kāpēc festivālos netiek piesaistīti jaunie vēlētāji? Kāpēc virs Jūrmalas nelidinās vēlēšanu gaisa balons? Naudas, vai uzdrīkstēšanās trūkums? Likumi aizliedz?

Papildināts 13:52 O, man ziņo, ka esmu galīgi aizmirsis par visu Latviju izbraukājušo “Par prezidentālu republiku” busiņu.  Kā vienmēr - aktīvākie ir izsalkušie un margināļi :)

Pirms pāris dienām veikalā, gaidot savu kārtu pie kasieres, pašķirstīju avīzi. Avīzi nepirku, jo pirmkārt – dārga, otrkārt, visu taču tāpat internetā var uzzināt. Piefiksēju, ka avīzes dienaskārtībā parādījies mūsu mediju supermens Haralds Burkovskis ar savām daudzajām aktivitātēm. Vai nu tāpēc, ka NRTP savā ātrumā reāli pārkāpumu agrāk nevarēja izskatīt, vai arī tāpēc, ka kaut kur izlemts nedaudz pievadīt priekšvēlēšanu aktivitātēs ieslīgušo raidījumu vadītāju.

Burkovskis ir apbrīnojams aktīvā latvieša universālo talantu piemērs – viņš strādā valsts radio, vada komerctelevīzijas raidījumus un ierunā reklāmas. Ir arī aktieris, vada dažādus pasākumus un prezentācijas. Ja variet samaksāt, pat 30. decembrī viņš jums mierīgi novadīs arī mediju treniņu par radio interviju specifiku. Īsāk sakot, raujas cilvēks melnās miesās, lai izklaidētu publiku. Pie tam, pamanās to darīt tā, ka raidījumi, ko viņš vada, nav nedz analītiski nedz sabiedriski aktuāli – tā saka gan Kolāts, gan LNT. Viņa specifika ir “jautrā un uzspēlētā manierē” ieturēta pļāpāšana ar mērķi noturēt klausītāju/ skatītāju auditorijas uzmanību, ko tālāk pārdot reklāmdevējiem. Kopējais Burkovska neaktuāli neanalītisko šovu aizpildītais raidlaiks valsts lielākajos masu medijos katru nedēļu ir mērāms daudzās stundās. “Es esmu tikai aktieris šovbiznesā!” kautrīgi saka viņš pats. Balss, seja, frizūra. Un viss.

Ja skatāmies uz Burkovska darba devējiem, tad Latvijas radio, kā sabiedriskais medijs, ar pūlēm sniedz neitrālu skatu uz notiekošo valstī. Šovmenis Burkovskis ar savu labāko dzīvošanu dod vietu Streipam, kura nespēja atturēties no savu politisko un personīgo simpātiju/ antipātiju paušanas regulāri noved gan pie tiesu darbiem, gan kašķēšanās ar NRTP. Nu nav šis privāts “talk radio” šovs, kur var bliezt pa visiem bez aiztures. Tikmēr LNT, Ēķa, Satversmes mainītāja un LPP līdera īpašums, Burkovska sakarā norāda, ka “Diena ir komercmedijs, kurš iejuties sargsuņa lomā, bet īstenībā sen jau ir partejisks. Tādēļ, LNT vadība neuzskata par vajadzīgu ielaisties partejiskās debatēs“. Tātad, masu mediji, kā partijas. LNT partijas uzdevums, vismaz spriežot pēc Ēķa intervijām, ir mainīt Satversmi, ieviest vēlēta prezidenta institūciju un atbalstīt vēlamo partiju iekļūšanu Saeimā. Un vēl parādīt kādu krievu seriālu, jo nacionāli domājošā kunga TV kanālam nav pārdesmit tūkstošu latu, lai valsts valodai nodrošinātu 65% no raidlaika.

Labi, likšu mierā to nabaga Burkovski, jo izklaidētājs ir tikai izklaidētājs, kas uzrakstīts, to nolasa. Bet skaidrs ir viens, mūsu masu mediju sabiedrisko aktuālo notikumu sadaļas ir tikai šovbizness. Pāris analītiski izmeklējoši raidījumi un žurnālisti visbiežāk nodarbojas ar kaut kādu politskandālu urķēšanu, kas parādās un pazūd bez lielām sekām; regulāri skaita latus citu kabatās, bet tikai nedēļu pēc KNAB veiktā aresta izpēta Miķelsona ienākumu deklarāciju; bieži par kaut ko savstarpēji ķīvējās… Nu jā, tas tad arī laikam viss. Reālais viņu pienesums sabiedrības dzīvē un labklājībā varētu būt tieši tāds pats, kā Zandera un Pana Klekša aktivitāšu summējums.

Burkovska gadījums tikai kārtējo reizi atklāj mediju un žurnālistu ikdienas realitāti. Viņi ir aktieri un melnstrādnieki šovbiznesā, kura mērķis ir apmierināt īpašnieku ambīcijas un veidot pelnošu produktu, ko iebarot pēc iespējas lielākai patērētāju masai. Un šī pat nav nekāda Latvijas specifiskā problēma, vienkārši mediji ir bizness. Optimālā gadījumā, papildus reitingu un peļņas ģenerēšanai, komercmediji ieņem vienu sargsuņa pozu un kož pēc zināmiem parametriem, bet sabiedriskie mediji kož visiem vienādi. Bet ja nē, tad vienkārši strādā no dienas uz nākamo dienu, cenšas nosargāt savu štata vietu un skatās, kur piepelnītes.

Nepārliecina arī (manuprāt –pilnīgi nevajadzīgā, vismaz komercmedijiem) laikrakstu un TV staciju cenšanās pēc objektivitātes un politiskās neatkarības pierādīšanas sev un citiem (cik esmu pamanījis, interneta medijiem šādas problēmas nav). Kas vainas ar kāda politiska spēka vai socioekonomiskās filozofijas atbalstu un paušanu? Bailes iestrēgt nišā? Bet tas noved tikai pie pelēcīguma, kas beigās neapmierina nevienu. Bijušā LNT īpašnieka Mērdoka “Fox News” ir fanātiski politisks ziņu kanāls ar lieliskiem reitingiem. No “The Economist” jūs nesagaidisiet atbalstu sociālismam un nacionalizācijai. Tiekšanos pēc politiskās neatkarības un objektivitātes varbūt vēl pirms 20 gadiem Latvijas avīzēs varēja skaidrot ar izcīnīto brīvību no komunistiskās cenzūras, taču pēdējās dekādes laikā šie termini drīzāk piesedz to, ka nepārtrauktajam partiju koalīciju karuselim līdzi mainās arī mediju lojalitātes. Viss ir tik nestabils un mainīgs, ka ieņemt stingru pozīciju ir neiespējami. Citādi regulāri nāktos iznīcināt un pārdrukāt laikrakstu vecos izdevumus, kā Orvela “1984″.

Papildus lasīšanai:
Kad tu neesi tu pats.

Lai mūsu TV reklāmu pauzes pirms vēlēšanām būtu interesantākas, iesaku lieliskus piemērus kopēšanai.

Dusmīgs fermeris ar šauteni par kaut ko vārās.



Sieviete, kas zin, kā savākt mēslus.



Meitene dejo svinga pavadībā.



Jācinās pret krēslas zonu.



Onkulis repo: power to the people.



Un mana absolūti mīļāka reklāma. Sieviete, kas māk šaut ar automātu un pistoli.



Pagājušas ļoti garās Jāņu brīvdienas, kurās par galveno notikumu pēc laika prognozes ir kļuvušas CP aktivitātes, lai pārliecinātu cilvēkus nebraukt dzērumā un vienlaikus, ķertu tos, kas tomēr brauc dzēruši. Šogad noķerts vairāk nekā pagāšgad. Jāsaka, arī es domāju, ka aicinājums pēc dzeršanas izgulēties nav pārāk efektīvs. It sevišķi jau svētkos, kas pastāv tāpēc, lai dzertu un negulētu. Šī gada CP kampaņa tikai ļoti maigā veidā cīnījās ar sekām. Tā vietā, lai aicinātu nedzert vispār, šoferīšiem tika piedāvāts spilventiņš uz kura atlūzt.

Pie tam, spiediens uz alkohola pārtēriņu ir daudz spēcīgāks par CP aktivitātēm. Pietiek ieiet jebkurā veikalā un paskatīties uz Jāņu atlaidēm. Runājot par veikaliem – ja Saeima bija tik gatava pieņem sauso likumu, lai novērstu skolēnu dzeršanu 1. septembrī, kāpēc gan neieviest sauso likumu Jāņos?

Masu mediju, policijas un veikalu ietekme uz uzvedības rezultātu jauki attēlota šajā shēmiņā:

No PR teorijas zinām, ka cilvēka uzvedības maiņas sasniegšana ir pats grūtākais mērķis. Mēs varam piesaistīt uzmanību, radīt sapratni par tēmu, bet mainīt uzvedību – tas nav viegli. Cilvēki zina, ka dzērumā braukt nav labi, ka notiek CP reidi un dubultoti sodi, taču tik un tā turpina braukt reibumā. Ir skaidrs, ka uzvedības maiņa Latvijā jau notiek, taču mērķi – 0 iereibušo, ir fantastisks mērķis, ko nesasniegsim nekad.

Ko reāli varētu darīt jau šodien? Tā vietā lai spriedelētu par kampaņas iespējamo efektivitāti vai neefektivitāti, derētu paņemt tos 383 aizturētos dzērājšoferus un veikt kārtīgu fokusgrupas izpēti – kāpēc šie indivīdi ir braukuši dzērumā, kāpēc viņi nav pakļāvušies kampaņai un policijas brīdinājumiem? Jo, ja vēlamies panākumus, nav vērts koncentrēties uz to absolūti lielāko vadītāju daļu, kas savu uzvedību jau ir mainījuši. Jākoncentrējas uz to nišu, ko līdz šim nav izdevies pārliecināt. Jāsaprot – kas uz viņiem iedarbojas un kas neiedarbojas. Un pēc tam jāsāk plānot nākošā gada kampaņa.

Papildus lasīšanai:

• Foreign & Commonwealth Office: Strategic communication and behaviour change: lessons from domestic policy.
• Austrālijas TAC: pēdējo 20 gadu kampaņu apskats.
• BBC: Why not ban all drink-driving?
• guardian.co.uk: Lessons from the drink driving campaign.
• American Journal of Preventive Medicine: Effectiveness of Mass Media Campaigns for Reducing Drinking and Driving and Alcohol-Involved Crashes (ar lielisku mediju ietekmes uz iznākumiem tabuliņu trešajā lapā).