Pagājušais gads mājsaimniecību termiņnoguldījumu jomā noslēdzies ar to kopējā apjoma samazinājumu par 3,8%. Dziļāku mīnusu nepieļāva jau tradicionālais kāpums decembrī, kurš šoreiz bija īpaši iespaidīgs – 3,0%, kas ir lielākais ikmēneša pieaugums kopš 2008.gada janvāra.

Runājot par 2010.gadu, var skaidri identificēt divas galvenās tendences: no vienas puses, privātpersonas aizvien vairāk vēlēsies veidot uzkrājumus termiņnoguldījumos; no otras – iespējas veidot uzkrājumus vēl joprojām samazināsies. Tieši šis lielākas gribēšanas un mazākas varēšanas savstarpējais cīniņš noteiks mājsaimniecību termiņnoguldījumu tirgus apjomu 2010.gadā.

Nebūt neapstrīdot šobrīd dominējošo viedokli, ka 2010.gadā mēs varētu novērot pirmās augšupejas pazīmes ekonomikā, kopējais mājsaimniecību rīcībā esošo brīvo līdzekļu apjoms varētu samazināties. Pirmkārt, nav gaidāms, ka jau šajā gadā pieaugs atalgojuma līmenis strādājošajiem; tieši otrādi – pieaugušais nodokļu slogs samazinās iespējas atlicināt līdzekļus uzkrājumu palielināšanai.

Otrkārt, nav pamata rēķināties, ka šajā gadā privātpersonas izņems uzņēmējdarbībā gūtos ienākumus – visdrīzāk, ka atsākusies ekonomiskā izaugsme veicinās nepieciešamību pēc investīcijām, savukārt daudzi no tiem, kam brīvie līdzekļi ir pietiekami, dividendes centās izmaksāt jau 2009.gadā, pirms nodokļa ieviešanas.

Treškārt, ir samazinājies tās jau uzkrātās naudas apjoms, kas varētu visātrāk pārvērsties termiņnoguldījumos – mājsaimniecību noguldījumi ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu (t.sk. krājkonti) pagājušā gada laikā samazinājušies par 33 miljoniem latu, atlikumi norēķinu kontos gan nedaudz pieauguši - par 23 miljoniem latu¹.

Kā īpašs aspekts jāņem vērā skaidrās naudas apjoms privātpersonu rīcībā. Apgrozībā esošo latu apjoms krities par gandrīz 200 miljoniem² jeb vairāk nekā 20%, tomēr var minēt, ka šobrīd „zeķēs” un „matračos” glabājas lielāks daudzums eiro, kuru novērtēt praktiski nav iespējams; tāpat nevaram novērtēt Latvijas rezidentu bezskaidrās naudas uzkrājumus ārvalstu kredītiestādēs. Skaidrās naudas uzkrājumi eiro valūtā varētu būt vienīgā grupa, kam pagājušā gada laikā ir pieaudzis potenciāls pārvērsties termiņnoguldījumos.

Viens pozitīvs aspekts ir fakts, ka 2009.gadā noguldītā nauda nes relatīvi lielus procentu ieņēmumus – aptuveni lēšu, ka privātpersonas no termiņnoguldījumiem vien gada laikā nopelnījušas 70-100 miljonus latu. Protams, nebūt ne visa šī peļņa tiks noguldīta.

Tādēļ secinu, ka potenciāli noguldāmās naudas apjoms vien nedod pamatu gaidīt tirgus izaugsmi 2010.gadā. Tajā pašā laikā ir pamats uzskatīt, ka aizvien lielāka daļa tās naudas, kas ir mājsaimniecību rīcībā, nonāks termiņnoguldījumos. Bet par to rakstīšu nākošreiz.

¹ http://www.bank.lv/images/img_lb/financialdata/latvian/excel/2007-2/Table14a_b_c_d_e_f.xls

² http://www.bank.lv/images/img_lb/financialdata/latvian/excel/2007-2/Table4.xls

Vēl pavisam nesen, ejot uz pārtikas bodi vai kādu „glaunāku” veikalu, vidējais Latvijas iedzīvotājs nevis iztukšoja savu krājkasīti, bet gan paņēma kredītu. Šodien sabiedrībā valda uzskats, ka ņemt kredītu ir neprāts, ka bankas tos neiesniedz vai izsniedz pret absolūti neizdevīgiem nosacījumiem. Taču liela daļa no šiem uzskatiem ir aplami.

1.mīts – bankas neizsniedz kredītus.

Šis apgalvojums ir neprecīzs, jo pēc būtības bankas turpina kreditēt privātpersonas, taču to kredītpolitika ir kļuvusi stingrāka. Bankas neizsniedz aizdevumus visiem, un daudz piesardzīgāk vērtē personas ienākumus, kredītvēsturi, spējas nokārtot parādsaistības. Tas nenozīmē, ka t.s. „labajos gados” visas bankas mētājās ar kredītiem pa labi un kreisi. Tās darbojās likuma noteiktajās robežās, savukārt šobrīd tās daudz vairāk pievērš uzmanību klientu spējām atdot kredītu, tādā veidā rūpējoties ne vien par bankas, bet arī klienta finansiālo stabilitāti. Vēl vairāk, bankas sāk piedāvāt arī jaunus kredītpakalpojumus, vairāk piemērotus esošajai ekonomiskajai situācijai.

2.mīts – kreditēšanas nosacījumi ir neizdevīgi un drastiski.

Pirmkārt, ikvienam jāsaprot, ka jebkura kredīta veida nosacījumus formē tirgus un ekonomiskā situācija, kā arī pieprasījums. Banka nevar izvirzīt noteikumus, kas neatbilst realitātei. Šobrīd nosacījumi ir stingrāki, jo to mērķis ir pasargāt banku, visus tās klientus, valsti kopumā un konkrēto indivīdu no finansiāla kraha. Ja klients nevēlas piekrist bankas striktajai kredītpolitikai, tad tas ir signāls, ka viņš nav gatavs saņemt aizdevumu.

 3.mīts – banka slēpj informāciju par kredīta atmaksas nosacījumiem.

Cilvēkiem, kas izsaka šādus apgalvojumus, jāpavaicā sev – bet vai es par tiem interesējos? Ikvienam ir tiesības uzdot jebkuru jautājumu saistībā ar kredīta ņemšanu un parādsaistību nokārtošanu. Pirms līguma parakstīšanas klientam ir jāpārrunā visui tā punktus ar bankas pārstāvi. Viņš ir tiesīgs nepiekrist kādam no punktiem un meklēt kompromisu ar banku. Ļoti bieži tiek novērots, ka klienti ne vien neuzdod papildu jautājumus, bet nevērīgi pārskata līgumu un pat līdz galam neizlasot – paraksta to. Un tikai tad, kad cilvēkam rodas kādi sarežģījumi, pie vainas izrādās banka un līgums, kas pārkāpj viņa tiesības. Līgums nevar pārkāpt klienta tiesības, ja viņš ir parakstījis to,  piekrītot visiem nosacījumiem.

 4.mīts – bankas pretlikumīgi maina parādsaistību noteikumus.

Ja līgums paredz, ka banka noteiktā laika periodā var pārskatīt procentu likmes vai kādus citus līguma nosacījumus, tad tas nav pretlikumīgi un klientam ar to ir jārēķinās. Piemēram, hipotekārajā kreditēšanā ir divu veidu likmes – fiksētās, kas ir salīdzinoši augtas, un mainīgās, kas ir zemākas, bet tajā pat laikā paredz bankas tiesības noteiktā laika periodā tās pārskatīt un nepieciešamības gadījumā - mainīt. Ja klients izvēlas mainīgās procentu likmes, tad viņš parakstās uz risku, ka noteikumi ar laiku var kļūt viņam neizdevīgi. Ja līgums neparedz šādas nosacījumu maiņas iespējamību, tad bankai nav tiesību kaut ko pārskatīt un klients var vērsties patērētāju tiesību aizstāvības iestādēs, kas viņam ieteiks, kā rīkoties.

 5.mīts – es varu neatmaksāt kredītu, jo valstī ir krīze un neviens nemaksā.

Krīze nav iemesls, lai izvairītos atmaksāt savas parādsaistības. Vienīgais un arī labākais veids, kā tikt galā ar kredītu, ir atmaksāt to. Tas ir ne vien īstermiņa pareizākais lēmums, bet arī ilgtermiņa, jo tādā veidā arī nākotnē cilvēks varēs cerēt uz aizdevuma saņemšanu. Par laimi, šādi domājošu klientu īpatsvars ir visai mazs. Personām, kas ļaunprātīgi izvairās no savām parādsaistībām, būtu jāpadomā, kāds var būt iznākums situācijā, kad viņiem steidzami vajag līdzekļus kāda pirkuma vai pakalpojuma apmaksai, bet neviena banka nevēlas dot aizdevumu sabojātas kredītvēstures dēļ.