Par tēmu šim ierakstam jāpateicas īsai Latvijas Kredītņēmēju apvienības (LAKRA) vēstulei, ko saņēma BIGBANK un droši vien arī citas kredītiestādes. Vēstulē bija lūgts BIGBANK viedoklis par atbildīgu aizņemšanos.

Iespējams, ka šis jautājums vispirms izraisīs smaidu – un tas ir saprotami, jo vārdi „aizņemies atbildīgi” kļuvuši ikdienišķi kopš tie obligāti iekļaujami jebkāda veida aizdevumu reklāmās. Domāju arī, ka vai ikviens lasītājs spētu bez šaubām atšķirt nošķirt atbildīgu aizņemšanos pretstatā bezatbildīgai. Tomēr uzdotais jautājums ir daudz lielāks, nekā pirmajā brīdī varētu šķist – un šeit ir kāpēc:

Pirmkārt, jāuzsver, ka atbildīga aizņemšanās ir ne mazāk būtiska sabiedrības labklājības nodrošināšanai ilgtermiņā kā atbildīga aizdošana. „Ja aizņēmēji nerīkosies atbildīgi, tas graus pozitīvo ietekmi, ko varētu sasniegt ar atbildīgas aizdošanas politiku” ir viens no secinājumiem, ko savā pagājušā gada ziņojumā (http://ec.europa.eu/internal_market/consultations/docs/2009/responsible_lending/consultation_en.pdf) min arī Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts.

Otrkārt, atbildīga aizņemšanās neaprobežojas ar otru Latvijā publicējamajās un pārraidāmajās reklāmās obligāti ietveramo frāzi „izvērtēt iespēju atmaksāt kredītu”. Atbildīga aizņemšanās ir ne tikai atbildība pret aizdevēju – izpildīt savas līgumsaistības; atbildīga aizņemšanās visupirms ir atbildība pret sevi, atbildība par aizņemšanās patīkamajām un nepatīkamajām sekām sev pašam.

Treškārt, pat, ja mēs varam intuitīvi atbildēt, kas ir „atbildīgi” un kas ir „bezatbildīgi”, tas vēl nenozīmē, ka mēs vienmēr izvērtējam visus aspektus, kad paši pieņemam lēmumus.

Tādēļ, nekādi nenoniecinot nedz Eiropā izstrādātās definīcijas, nedz daudzos grāmatās un žurnālos publicētos padomus „kā pareizi aizņemties”, vēlos sniegt uz BIGBANK 14 gadu kreditēšanas pieredzi Latvijā balstītu definīciju, kurā centāmies apkopot un uzsvērt tieši mūsu valsts kredītņēmējiem aktuālos aspektus.

Atbildīgu aizņemšanos raksturo trīs principi:
1.    Tās rezultātā uzlabojas aizņēmēja labklājība ne tikai tūlīt pēc kredīta saņemšanas, bet arī kopumā visā aizdevuma atmaksas periodā.
2.    Aizņēmējs uzskata aizdevēju par līdzvērtīgu sadarbības partneri, saprot un uzņemas atbildību par saviem pienākumiem un saistībām.
3.    Gan plānojot aizdevuma atmaksu, gan izlietojot aizdevumu, aizņēmējs rēķinās ar iespējamajām izmaiņām savā materiālajā stāvoklī, dzīvesveidā un vēlmēs.
Par katru no principiem uzrakstīšu kādā no nākošajiem ierakstiem, bet pagaidām saku lieli paldies LAKRA par iniciatīvu izglītot kredītņēmējus kreditēšanas jautājumos.

BIGBANK aizvadītā nedēļa noslēdzās ar BIGBANK Lielo ģimeņu dienu, kur banka organizēja svētkus 200 daudzbērnu ģimenēm no visas Latvijas. Ģimenēm bija iespēja ne tikai par brīvu apmeklēt Rīgas Zooloģisko dārzu, bet arī darboties dažādās radošajās darbnīcās un  piedalīties atrakcijās. Šīs nedēļas nogalē visā pasaulē tiks atzīmēta starptautiskā ģimenes diena. Kāpēc tas  ir tik svarīgi? Un kāpēc banka savus līdzekļus iegulda nevis koncertu vai izklaides pasākumu atbalstīšanā, bet sagādājot svētkus ģimenēm?

Jau vairākus gadus arī mūsu valstī daudz tiek runāts par sabiedrības novecošanos un ar to saistītajām problēmām visā rietumu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Tomēr ir dažas lietas, kuras salīdzinoši maz tiek pieminētas attiecībā uz pašu tuvāko nākotni Latvijā – ir pienācis brīdis, kad mēs sāksim aktīvi izjust 90-to gadu dzimstības krituma sekas. Kas mūs sagaida tuvāko gadu laikā un arī nedaudz tālākā nākotnē?

1-3 gadu laikā.
Dzimstības samazināšanās no 1990.gadā (šobrīd 20 gadu) dzimušajiem 38 tūkstošiem līdz 1993. gadā dzimušajiem 27 tūkstošiem un 1994. gadā dzimušajiem 24 tūkstošiem novedīs pie nežēlīgas konkurences augstskolu vidū jau tuvāko pāris gadu laikā.

3-5 gadu laikā.
Darba tirgū ienāks par trešdaļu mazāk jauno darbinieku nekā pēdējos piecos gados. Pēc CSP datiem pagājušā gada sākumā Latvijā dzīvoja 35 tūkstoši 19-gadnieku un gandrīz 37 tūkstoši 20-gadnieku, kamēr 14 un 15-gadīgo topošo darbinieku, nodokļu maksātāju un dažādu preču un pakalpojumu pircēju skaits bija vien attiecīgi 23 un 25 tūkstoši.

5-10 gadu laikā.
Smagākais periods, jo 1996-2000.gadu piecgade ir ar viszemāko vidējo dzimstību – 19,3 tūkstoši jaundzimušo gadā. Darba tirgu sāk atstāt 1950-tajos gados dzimušie, kuru ir daudz vairāk nekā Otrā pasaules kara un pirmajos pēckara gados dzimušo iedzīvotāju, kuri pensijas vecumu sasniedz šobrīd. Latvijā katastrofāli aptrūksies darbaspēka un nodokļu maksātāju. Protams, tas pozitīvi ietekmēs  Latvijas iedzīvotājus –  darba ņēmējus.  Ja “neiešausim sev kājā”, kā ārvalstu ekonomikas eksperti to apzīmē, vai nenotiks būtiskas ekonomiskās sistēmas izmaiņas vai tehnoloģiju breikouti, pēc 10 gadiem - kā reiz, kad beigsies pēckrīzes izaugsmes periods - Latvijā uz vienu brīdi varētu rasties tāds darbaspēka deficīts, ka varbūt pat 2007. gads darba devējiem liksies kā viegla pastaiga.

Un šeit mēs vēlreiz nonākam pie jautājuma par ģimenes nozīmi. Ģimene ir svarīga ne tikai tāpēc, ka ir sākotne, kas spēj radīt, izauklēt un palaist pasaulē personības, bet arī tāpēc, ka bērni ir sabiedrības (tautas) pastāvēšanas un izdzīvošanas eksistenciāls priekšnoteikums. Pavisam triviāli –  ja nebūs bērnu, tauta izmirs. Un vismaz pagaidām ģimene ir tā vienīgā institūcija, kas nodrošina iespēju bērniem izaugt par personībām, kas vēlāk ietekmē un virza sabiedrību. Mēs visi reiz bijām bērni un nākam no savām ģimenēm.

Ja iepriekšējā ierakstā prognozēju, ka privātpersonu rīcībā esošās naudas apjoms nepieaugs, tad šodien vēlos parunāt par izvēli, cik liela daļu no šī uzkrājumu apjoma tiks novirzīta termiņnoguldījumos.

Visupirms jāatzīmē, ka ar šo gadu ieviestais nodoklis procentu ieņēmumiem acīmredzot nav viesis būtiskas bažas noguldītāju vidū. Un tas ir tikai objektīvi, jo tuvāko alternatīvu, tādu kā ieguldījumu fondi, ienesīgums tiek aplikts ar 15% ienākuma nodokli.

Kā pirmo tendenci noteikti nosaukšu apziņu par uzkrājumu svarīgumu. Manuprāt, tā ir viena no galvenajām mācībām, ko mēs esam guvuši no šīs krīzes – laiki var mainīties arī uz slikto pusi un katram no mums jābūt tam gataviem. Ilgtermiņā tas noteikti ievērojami palielinās termiņnoguldījumu apjomu, tomēr esmu piesardzīgs prognozēt jaunu klientu masveida pievēršanos šim uzkrājumu veidam jau šajā gadā. Iemesls tam ir, ka vispirms cilvēkam ir jāizveido drošības „buferis” ātri pieejamas naudas formā un tikai pēc tam var noguldīt naudu uz noteiktu laiku.

Otra termiņnoguldījumus veicinoša tendence, kas arī lielā mērā pieskaitāma krīzes mācībām ir – riskantie aktīvi tiešām ir riskanti. Kaut arī akcijas, ieguldījumu fondi, nekustamais īpašums, u.c. ilgtermiņā dod lielāku ienesīgumu nekā garantētais termiņnoguldījums, šie instrumenti var nest lielus zaudējumus, tādēļ nav prāta darbs visus savus uzkrājumus ieguldīt akciju fondos vai par visu naudu veikt pirmo iemaksu nekustamā īpašuma iegādei. Tajā pašā laikā protams nav nekāda pamata uzskatīt, ka ekonomiskās augšupejas periodā savu ieguldījumu portfeli par labu zemāka riska instrumentiem pārstrukturēs tie investori, kuriem jau šobrīd ir ieguldījumi augstāka riska aktīvos.

Nonākot pie īstermiņa tendencēm, kā trešo iemeslu, kādēļ šogad cilvēki vairāk vēlēsies noguldīt, minēšu joprojām augstās reālās procentu likmes. Ja Somijā, Vācijā un Austrijā BIGBANK gada noguldījums ienes 3% pie inflācijas attiecīgi 1.8%, 0.8% un 1.1%, tad mūsu 12% gadā pie 4% deflācijas nodrošina reālo procentu likmi 16%!

Ceturtais iemesls, kurš ir būtisks gan šodien, gan tuvākos gadus ir izmaiņas banku kredītpolitikā. Ja dažus gadus atpakaļ lielāku pirkumu – līdz pat dzīvoklim, bieži vien varēja veikt ar niecīgu paša finansējumu, tad tuvākajos gados pieaugs to mājsaimniecību skaits, kuri izvietos uzkrājumus termiņnoguldījumos ar konkrētu mērķi ieguldīto un nopelnītos procentus pēc noteikta laika izmantot plānotu lielāku pirkumu veikšanai.

Viennozīmīgi varu secināt, ka termiņnoguldījumi ieņems aizvien būtiskāku vietu privātpersonu finansēs. Šis process sākās jau 2008.gadā un iegūs lielu spēku nākošajos gados, kad iedzīvotāju rīcībā esošās naudas apjoms pieaugs.

Pagājušais gads mājsaimniecību termiņnoguldījumu jomā noslēdzies ar to kopējā apjoma samazinājumu par 3,8%. Dziļāku mīnusu nepieļāva jau tradicionālais kāpums decembrī, kurš šoreiz bija īpaši iespaidīgs – 3,0%, kas ir lielākais ikmēneša pieaugums kopš 2008.gada janvāra.

Runājot par 2010.gadu, var skaidri identificēt divas galvenās tendences: no vienas puses, privātpersonas aizvien vairāk vēlēsies veidot uzkrājumus termiņnoguldījumos; no otras – iespējas veidot uzkrājumus vēl joprojām samazināsies. Tieši šis lielākas gribēšanas un mazākas varēšanas savstarpējais cīniņš noteiks mājsaimniecību termiņnoguldījumu tirgus apjomu 2010.gadā.

Nebūt neapstrīdot šobrīd dominējošo viedokli, ka 2010.gadā mēs varētu novērot pirmās augšupejas pazīmes ekonomikā, kopējais mājsaimniecību rīcībā esošo brīvo līdzekļu apjoms varētu samazināties. Pirmkārt, nav gaidāms, ka jau šajā gadā pieaugs atalgojuma līmenis strādājošajiem; tieši otrādi – pieaugušais nodokļu slogs samazinās iespējas atlicināt līdzekļus uzkrājumu palielināšanai.

Otrkārt, nav pamata rēķināties, ka šajā gadā privātpersonas izņems uzņēmējdarbībā gūtos ienākumus – visdrīzāk, ka atsākusies ekonomiskā izaugsme veicinās nepieciešamību pēc investīcijām, savukārt daudzi no tiem, kam brīvie līdzekļi ir pietiekami, dividendes centās izmaksāt jau 2009.gadā, pirms nodokļa ieviešanas.

Treškārt, ir samazinājies tās jau uzkrātās naudas apjoms, kas varētu visātrāk pārvērsties termiņnoguldījumos – mājsaimniecību noguldījumi ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu (t.sk. krājkonti) pagājušā gada laikā samazinājušies par 33 miljoniem latu, atlikumi norēķinu kontos gan nedaudz pieauguši - par 23 miljoniem latu¹.

Kā īpašs aspekts jāņem vērā skaidrās naudas apjoms privātpersonu rīcībā. Apgrozībā esošo latu apjoms krities par gandrīz 200 miljoniem² jeb vairāk nekā 20%, tomēr var minēt, ka šobrīd „zeķēs” un „matračos” glabājas lielāks daudzums eiro, kuru novērtēt praktiski nav iespējams; tāpat nevaram novērtēt Latvijas rezidentu bezskaidrās naudas uzkrājumus ārvalstu kredītiestādēs. Skaidrās naudas uzkrājumi eiro valūtā varētu būt vienīgā grupa, kam pagājušā gada laikā ir pieaudzis potenciāls pārvērsties termiņnoguldījumos.

Viens pozitīvs aspekts ir fakts, ka 2009.gadā noguldītā nauda nes relatīvi lielus procentu ieņēmumus – aptuveni lēšu, ka privātpersonas no termiņnoguldījumiem vien gada laikā nopelnījušas 70-100 miljonus latu. Protams, nebūt ne visa šī peļņa tiks noguldīta.

Tādēļ secinu, ka potenciāli noguldāmās naudas apjoms vien nedod pamatu gaidīt tirgus izaugsmi 2010.gadā. Tajā pašā laikā ir pamats uzskatīt, ka aizvien lielāka daļa tās naudas, kas ir mājsaimniecību rīcībā, nonāks termiņnoguldījumos. Bet par to rakstīšu nākošreiz.

¹ http://www.bank.lv/images/img_lb/financialdata/latvian/excel/2007-2/Table14a_b_c_d_e_f.xls

² http://www.bank.lv/images/img_lb/financialdata/latvian/excel/2007-2/Table4.xls

Vēl pavisam nesen, ejot uz pārtikas bodi vai kādu „glaunāku” veikalu, vidējais Latvijas iedzīvotājs nevis iztukšoja savu krājkasīti, bet gan paņēma kredītu. Šodien sabiedrībā valda uzskats, ka ņemt kredītu ir neprāts, ka bankas tos neiesniedz vai izsniedz pret absolūti neizdevīgiem nosacījumiem. Taču liela daļa no šiem uzskatiem ir aplami.

1.mīts – bankas neizsniedz kredītus.

Šis apgalvojums ir neprecīzs, jo pēc būtības bankas turpina kreditēt privātpersonas, taču to kredītpolitika ir kļuvusi stingrāka. Bankas neizsniedz aizdevumus visiem, un daudz piesardzīgāk vērtē personas ienākumus, kredītvēsturi, spējas nokārtot parādsaistības. Tas nenozīmē, ka t.s. „labajos gados” visas bankas mētājās ar kredītiem pa labi un kreisi. Tās darbojās likuma noteiktajās robežās, savukārt šobrīd tās daudz vairāk pievērš uzmanību klientu spējām atdot kredītu, tādā veidā rūpējoties ne vien par bankas, bet arī klienta finansiālo stabilitāti. Vēl vairāk, bankas sāk piedāvāt arī jaunus kredītpakalpojumus, vairāk piemērotus esošajai ekonomiskajai situācijai.

2.mīts – kreditēšanas nosacījumi ir neizdevīgi un drastiski.

Pirmkārt, ikvienam jāsaprot, ka jebkura kredīta veida nosacījumus formē tirgus un ekonomiskā situācija, kā arī pieprasījums. Banka nevar izvirzīt noteikumus, kas neatbilst realitātei. Šobrīd nosacījumi ir stingrāki, jo to mērķis ir pasargāt banku, visus tās klientus, valsti kopumā un konkrēto indivīdu no finansiāla kraha. Ja klients nevēlas piekrist bankas striktajai kredītpolitikai, tad tas ir signāls, ka viņš nav gatavs saņemt aizdevumu.

 3.mīts – banka slēpj informāciju par kredīta atmaksas nosacījumiem.

Cilvēkiem, kas izsaka šādus apgalvojumus, jāpavaicā sev – bet vai es par tiem interesējos? Ikvienam ir tiesības uzdot jebkuru jautājumu saistībā ar kredīta ņemšanu un parādsaistību nokārtošanu. Pirms līguma parakstīšanas klientam ir jāpārrunā visui tā punktus ar bankas pārstāvi. Viņš ir tiesīgs nepiekrist kādam no punktiem un meklēt kompromisu ar banku. Ļoti bieži tiek novērots, ka klienti ne vien neuzdod papildu jautājumus, bet nevērīgi pārskata līgumu un pat līdz galam neizlasot – paraksta to. Un tikai tad, kad cilvēkam rodas kādi sarežģījumi, pie vainas izrādās banka un līgums, kas pārkāpj viņa tiesības. Līgums nevar pārkāpt klienta tiesības, ja viņš ir parakstījis to,  piekrītot visiem nosacījumiem.

 4.mīts – bankas pretlikumīgi maina parādsaistību noteikumus.

Ja līgums paredz, ka banka noteiktā laika periodā var pārskatīt procentu likmes vai kādus citus līguma nosacījumus, tad tas nav pretlikumīgi un klientam ar to ir jārēķinās. Piemēram, hipotekārajā kreditēšanā ir divu veidu likmes – fiksētās, kas ir salīdzinoši augtas, un mainīgās, kas ir zemākas, bet tajā pat laikā paredz bankas tiesības noteiktā laika periodā tās pārskatīt un nepieciešamības gadījumā - mainīt. Ja klients izvēlas mainīgās procentu likmes, tad viņš parakstās uz risku, ka noteikumi ar laiku var kļūt viņam neizdevīgi. Ja līgums neparedz šādas nosacījumu maiņas iespējamību, tad bankai nav tiesību kaut ko pārskatīt un klients var vērsties patērētāju tiesību aizstāvības iestādēs, kas viņam ieteiks, kā rīkoties.

 5.mīts – es varu neatmaksāt kredītu, jo valstī ir krīze un neviens nemaksā.

Krīze nav iemesls, lai izvairītos atmaksāt savas parādsaistības. Vienīgais un arī labākais veids, kā tikt galā ar kredītu, ir atmaksāt to. Tas ir ne vien īstermiņa pareizākais lēmums, bet arī ilgtermiņa, jo tādā veidā arī nākotnē cilvēks varēs cerēt uz aizdevuma saņemšanu. Par laimi, šādi domājošu klientu īpatsvars ir visai mazs. Personām, kas ļaunprātīgi izvairās no savām parādsaistībām, būtu jāpadomā, kāds var būt iznākums situācijā, kad viņiem steidzami vajag līdzekļus kāda pirkuma vai pakalpojuma apmaksai, bet neviena banka nevēlas dot aizdevumu sabojātas kredītvēstures dēļ.