Citāda Latvija var veidoties tikai tad, ja valstī sāks dominēt cita domāšana.

Diemžēl tas nenotiks ne viena gada, ne, iespējams, desmit gadu laikā. Skumjajām perspektīvām par labu runā arī mūzikas un mākslas skolu slēgšana vai „optimizācija” nabadzības dēļ, Lai arī zinātnieki sen pierādījuši mūzikas veicinošo iedarbību, cita starpā, uz bērnu matemātisko spēju attīstību, tas, izrādās, nav pietiekami nopietns arguments tiem, kas domā, ka mūzikas skolas ražo „tikai” pašdarbības kora dziedātājus. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ mums būs vēl mazāk gudru fiziķu un IT izcilību.

Uz šī fona šķita svarīgi pastāstīt par kādu svaigu norisi tepat kaimiņos. Ziemeļu Padomes Kultūras un izglītības komisija nesen nākusi klajā ar priekšlikumu paplašināt dalībvalstu (Somijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Īslandes) bērnu tiesības uz radošu attīstību skolās. Plānots, ka politiskā atbalsta saņemšanas gadījumā piecu valstu kultūras un izglītības ministri parakstīs īpašu vienošanos - Ziemeļu deklarāciju par šādu bērnu tiesību nostiprināšanu izglītības jomā.

Ziemeļu Padomes biļetenā norden.org teikts, ka starptautiski pētījumi liek secināt - ir daudz par maz, ja līdzekļi un citi resursi tiek ieguldīti tradicionālajā apmācībā. Ja Ziemeļvalstis grib saglabāt konkurētspēju ar zināšanām un inovācijām arī nākotnes globālajā pasaulē, to valdībām jāsaprot, ka radošums un oriģinalitāte veido būtisku daļu no bērnu un jauniešu kompetences. Tāpēc skolai un kultūrai jāstrādā roku rokā.

Kultūras skolas daudzviet Ziemeļvalstīs, profesionāli mākslinieki un kultūras darbinieki pasniedzēju lomās un daudzi radoši priekšmeti mācību programmās - uz tādu rezultātu cer šīs jaunās iniciatīvas aizstāvji, vēloties radīt vidi, kas sekmētu bērnu īpašu attīstību, ļaujot tiem izaugt par gudrām personībām ar augstu konkurētspēju visdažādākajās jomās.

Daudzi pētījumi norāda uz to, ka bērna panākumi un sekmes skolā ir cieši saistītas ar piekļuves iespējām kultūrai, teikts norden.org biļetenā. Tās valstis, kas šādos pētījumos ieņem pirmās vietas, augstu vērtē un par prioritāriem uzskata tādus mācību priekšmetus, kas bērnos attīsta radošumu.

Cenšoties iedziļināties politisko partiju priekšvēlēšanu prezentācijās interneta vidē, pievērsu uzmanību Rīgas mēra kandidātu formulējumiem partiju mājas lapās internetā. Cerēju atrast noteiktā laika plānā ierāmētus sasniedzamus mērķus, konkrētus darbus, metodes, etc.

Par to, ko izdevās un ko neizdevās atrast, varbūt kādu citu reizi. Daiļrunīgas man šķita Rīgas mēra amata kandidātu biogrāfiju sadaļās lasāmās pirmās rindkopas, tāpēc atļaujos tās ievietot arī šeit.

Andris Ārgalis (Tautas partija) dzimis 1944.gada 18.augustā sešos no rīta Valmieras rajonā netālu no Igaunijas robežas – Ipiķos. Turklāt ne slimnīcā, ne mājās, bet meža malā pie purva, jo tobrīd pāri Ipiķiem gājusi frontes līnija. Mazajam puišelim bijušas baltas rociņas. Šodien dakteri to skaidrotu ar traucētu asinsriti, bet toreiz pēc tautas ticējumiem sievas paredzējušas: vai nu šis bērns ilgi nedzīvošot, vai būšot liels kungs.

Ģirts Valdis Kristovskis (Pilsoniskā savienība) dzimis Ventspilī 1962.g. 19.februārī. Bērnību pavadījis pie Ventas krasta Vārves pagastā, taču ir rīdzinieks trešajā paaudzē. Kopā ar sievu – aktrisi Ilzi Rudolfu-Kristovsku un meitām Emīliju un Ievu dzīvo pirms otrā pasaules kara būvētā dzimtas īpašumā Pārdaugavā. Dzimtā daudz saišu ar jaunlatviešiem, Brīvības cīņu dalībniekiem, Latvijas armijas virsniekiem, karavīriem un leģionāriem. Ģimenei vairākās paaudzēs ir saistība ar valsts pārvaldes, izglītības, zemkopības, tieslietu, medicīnas un kultūras jomām.

Ainārs Šlesers (Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš). Es piedzimu un uzaugu Ķengaragā, ļoti vienkāršā vidē un ar to lepojos. Es ļoti labi jūtu to dzīvi, cilvēku vajadzības. Tad bija blakus sporta laukums, koki. Pāri Daugavai braucām ar slēpēm. Katlakalnā slēpojām.

Edgars Jaunups (Jaunais laiks). Bijis Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs un basketbola kluba “VEF Rīga” valdes priekšsēdētājs, savukārt pirms tam - gan LR 8. Saeimas deputāts, gan partijas JL ģenerālsekretārs un valdes loceklis, kā arī strādājis Einara Repšes (Kultūras ministrijas parlametnārais sekretārs, Ministru prezidenta Repšes ārštata padomnieks valsts pārvaldes jautājumos) un Aigara Kalvīša vadītajās valdībās (Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, aizsardzības ministra E.Repšes padomnieks valsts pārvaldes jautājumos).

Jānis Dinevičs (Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, LSDSP priekšsēdētājs). Augstākā izglītība: inženieris-enerģētiķis.
“Mēs nebaidāmies no ambicioziem mērķiem, tāpēc programmā rakstām - tuvākajā nākotnē Rīgai jākļūst par Ziemeļeiropas galvaspilsētu. Un tas nenozīmē vislielākos debesskrāpjus vai stadionus, bet gan to, ka Rīgas attīstībai un rīdzinieku vēlmēm, pārticībai un iespējām jāiet roku rokā.”

Lai jums saturīga diena!

Vai spējat iedomāties aizraujoši uzrakstītu latviešu mūsdienu detektīvu? Tādu, kas notur uzmanību no pirmās līdz pēdējai lappusei un kurā līdz mielēm atpazīstama Latvijas pagātne un šodiena?

Šāds spriedzes pilns literārs darbs nesen ir izdots apgādā “Zvaigzne” un, manuprāt, būtu pilsonisks grēks atturēties no tā popularizēšanas. “Sārta asins baltā sniegā” autors ir vēsturnieks Vilis Seleckis, savulaik strādājis gan par žurnālistu un redaktoru, gan bijis politiķis. Internetā par autoru atrodamas intriģējošas ziņas – kam interesē – meklējiet!

Šķiet, autors teju azartiski izmantojis “nevainīgo detektīvžanru”, lai beidzot atklāti pateiktu savu sakāmo par 1991. gada Latvijas tapšanu, jaunās valsts būvniecību un Padomju Latvijas sabiedrības transformāciju tādā sabiedrībā, kādā dzīvojam šodien.

Literārā darbā patiesi iespējams izteikties daudz brīvāk nekā uz dokumentalitāti pretendējošā vēstījumā. To jau agrāk apliecinājis Andris Kolbergs savos laikmetu raksturojošajos detektīvromānos un Viktors Lagzdiņš neaizmirstamajā “Nakts Mežāžos”.

Grāmatā “Sārta asins baltā sniegā”, protams, aprakstīti detektīvgabalam “obligātie” notikumi  - slepkavības, pakaļdzīšanās, “labie un ļaunie spēki”. Taču tās vērtību manās acīs nosaka dzejnieka Ziedkalna dzīvesstāsts - šķiet, latviešu prozā līdz šim izvērstākais vēstījums par tā dēvētās radošās inteliģences kārdinājumiem un pazemojumiem ilgajās padomju desmitgadēs, daļai - mūža derībām ar VDK. Būs neiespējami izlikties, ka šādas grāmatas nav un ka tajā uzjundītos jautājumus neviens nedzird un neizprot, par tiem nedomā.

Un vēl: grāmatas nosacīti “laimīgās beigas” rosina cerību. Kamēr starp mums būs tādi ļaudis kā šajā darbā aprakstītie advokāts Māris Pakers un viņa palīdze Sanita, zemnieks Augusts Eglons un policijas kapteinis Lazda, varbūt pastāv iespēja veidot Latviju citādu vēl mūsu dzīves laikā?

Šodien Latvijas radio ziņo, ka Latvijā pieaudzis tādu pašnāvību skaits, kas izdarītas kredītsaistību dēļ. Par šo tēmu gribēju uzrakstīt jau agrā pavasarī, bet pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas šķita, ka būšu alojusies savās nākotnes prognozēs. Izrādās – nē gan. Tās notiek. Ar atstātām vēstulēm un skaidru iemeslu minēšanu. Ka cilvēki vairs nespēj un nezina, kā tikt galā ar maksājumiem.

Te, protams, var piesaukt latviešu mentalitāti un no tās izrietošo uzvedības programmu, izejas risinājumu vienveidību, jo īpaši vīriešu vidū. Taču pašlaik vairāk par visu vajadzīgi uzmudrinoši vārdi. Cilvēcība. Attapšanās skaidrība, jauni mērķi un stingra griba.

Jauni cilvēki, kam pašlaik pāri 20, kopš 1991. gada dzīvojuši tikai ekonomiskās augšupejas apstākļos, lai cik apšaubāma tā arī nebūtu salīdzinošos Eiropas mērogos. “Kā var būt, ka visu laiku bija tik labi un pēkšņi ir tik slikti?” vaicā jaunieši, kam diemžēl vai par laimi izpaliek padomju laikmeta dzīves rūdījums – šis apstāklis viņus dara jo īpaši trauslus un daļu arī necilvēcīgi agresīvus 2008. gada Latvijā.

Esošā ekonomiskā situācija likumsakarīgi ilustrē Latvijā pārspīlēto materiālās pasaules pielūgsmes izgāšanos – tikai par bargu cenu. Vieni to sauc par “ballīte ir beigusies”, otri par “jau sākotnēji nepareizi ieliktiem pamatiem valsts ekonomiskajā attīstībā”, vēl citi norāda uz kompartijas biedru lielo daudzumu un viņu domāšanas/priekšstatu ietekmi valsts ekonomikas būvniecībā 90. gados, kas nu beigusies ar reālu bankrotu. Un ka krīzes pieredze bagātināšot uzņēmējus.

Tas viss izklausās pareizi un skaisti un par to visu, kā saka, var diskutēt. Bet šobrīd mums vajag ko citu. Vārdus, kas dod cerību. Autoritātes, kas no TV ekrāniem blīvi apliecinātu, ka “katrs ikviens” ir vajadzīgs mums – latviešiem. Ka nauda nav ekvivalents dzīvībai. Ka izeju var rast arī, paliekot dzīvam. Ka tu esi mīlēts – no saviem tuvākajiem, no Dieva un izeja tev tiks parādīta un dota. Un tā - nebūs pašnāvība kredītu dēļ.

Katrs ikviens ir vajadzīgs, katrs ikviens ir vērtība – arī ar kredītu nastu uz muguras trīs mūžu garumā. Jo mēs piederam vienai kopībai. Esam latvieši. Esam cits ar citu saistīti. Spējam cits citu atbalstīt. Neatņem sev dzīvību.

No kā sadzirdēsim šos uzmundrinājuma vārdus? Publiskajā telpā akūti trūkst balsu, kas formētu citu - konstruktīvu un cilvēcīgu noskaņu valstī.

Bet varbūt atbalsta vārdus biežāk jāsaka ne no ekrāniem un tribīnēm, bet mums pašiem – spēcinot vienam otru.

Šo sociāldemokrātiem raksturīgo uzrunas formu (saucot nepazīstamus vai mazpazīstamus cilvēkus vārdā un sakot tiem “tu”) publiskajā telpā atļāvos tālab, ka pēdējo divu nedēļu laikā Aigars un Artis ar savām balsīm un izteikumiem - pamudinājumiem manu privāto telpu ar mediju starpniecību apciemojuši tik bieži, ka šķiet, ar Štokenbergu un Pabriku esam ne vienu vien diennakti aizvadījuši kopā un kļuvuši par labiem draugiem. Gribētos jau ļauties šai tuvības izjūtai, siltumam, un tā tālāk…

Taču masīvā reklāmas kampaņa sāk sēt aizvien lielākas šaubas par vienīgo „spiediena grupu” Latvijā, kas, mums visiem par laimi, spēj arī rēķināt, ne tikai sludināt vien. Kaut kas tās publiskajā uzvedībā – vismaz reklāmu izvietojumā medijos - sāk atgādināt Tautas partijas rafinēto un pārspīlēto komunikācijas stilu. Un tas nav gluži tas, ko „citas politikas” domubiedri vai potenciālie vēlētāji Latvijā sagaida no Štokenberga un Co. (Skaidrībai piebildīšu, ka šīs piezīmes neizriet no sabiedriskās organizācijas tv reklāmas klipā izvēlētā muzikālā skaņdarba.)

Veicot nelielu aptauju, noskaidroju, ka ne man vienai reklāmas klipu vietā daudz lielāku uzticamību jaunajam politiskajam spēkam radītu godprātīgs un atklāts Aigara Štokenberga un Arta Pabrika skaidrojums par to, kādas atklāsmes tie pagājušā gada otrā pusē piedzīvoja, kā mainījās viņu personiskais pasaules un Latvijas redzējums un attieksme pret līdzcilvēkiem, kādas jaunas izjūtas tiem radās? Šķiet, ja esi apskaidrots un patiesība tevi darījusi brīvu, nav nekā vienkāršāka kā atklāti runāt ar līdzcilvēkiem par to, kas tevi vērtis citā – valstiski domājošā latvietī, tad ir viegli runāt tieši, cilvēciski un personiski. Varbūt esmu palaidusi garām, bet šāda izskaidrojuma, šķiet, plašākā publiskā telpā no bijušajiem ilggadējiem Tautas partijas spices biedriem nav bijis. Vairāk norādīts uz citiem, sevišķi uz tiem, kas pie varas, uz ārējiem apstākļiem un uz to, kas būtu jāmaina.

Deviņdesmito gadu vidū tagadējais ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks pastāvīgajā pārstāvniecībā EP Strasbūrā Georgs Andrejevs atklātā vēstulē publiski atzina – kā zinātnieks viņš padomju laikā Valsts drošības komitejai rakstījis atskaites par ārzemju komandējumiem. Droši vien viņš nespēja iedomāties, ka paliks vienīgais, kas atklāti atzīs savu sadarbību ar VDK, un ka vienīgais komunists Padomju Latvijā izrādīsies Alfrēds Rubiks.

Kāpēc to atgādinu? Tāpēc, lai pamudinātu izteikties arī Aigaru un Arti. Cilvēki, tostarp latvieši, nereti izrādās daudz labvēlīgāki un saprotošāki, nekā var šķist, lai arī mūsu sabiedrībā diemžēl nav iekopta politiķu un amatpersonu kļūdu atzīšanas un atvainošanās prakse. Atgādināšu, ka Georgu Andrejevu šī pati sabiedrība tomēr saprata un garīgās stājas un atbildības demonstrācija viņam nesa tikai papildu laurus un jaunas iespējas.

Ja Štokenbergs un Pabriks patiesi veidojas par atbildīgiem valstsvīriem, tad bez „pārtapšanas stāsta” neiztikt. Tikai tas jāstāsta viņiem pašiem – gan bez konsultantu ieteikumiem, gan apzinoties, ka šī likme izslēdz trešā stāsta iespējamību.

Latvijas publiskajā telpā gan jaunceļamās bibliotēkas, gan bibliotēku modernizācijas sakarā, manuprāt, ārpus šaurā profesionāļu loka vairāk un biežāk tiek runāts par ārējo – ēku arhitektūru, apkopes izmaksām, personāla atalgojumu, datu bāžu apjomiem, utt., kas neapšaubāmi ir svarīgi. Diemžēl ievērojami mazāku uzmanību izpelnās vīzijas un stāsti par to, kāda būs vai jau ir moderni domājošu bibliotēku šodienas dzīve. Šķiet, tiem pietrūkst saožamas, izgaršojamas, sadzirdamas kārdinājuma frekvences.

Nav pārliecības, ka situāciju būtiski mainīs visas sabiedrības informēšanas kampaņa, ko V/a Kultūras informācijas sistēmas īsteno ar vienotu zīmolu “Trešais tēva dēls“, un kas īpaši radīts Publisko bibliotēku attīstības projektam. Pirmā kampaņas kārta jau rit pilnā sparā, ornamentālā simbolika pamanāma gana apjomīgās reklāmās presē un TV.

Kampaņas uzdevumam un apsolījumam var piekrist bez iebildumiem: “Šobrīd sabiedrībā valda uzskats, ka bibliotēkas ir noputējušas grāmatu krātuves, kuras neatbalsta sabiedrības, indivīda un valsts attīstību. Kampaņas “Trešais tēva dēls” galvenais uzdevums būs šo stereotipu gāzt, pierādot, ka bibliotēkas jau tagad ir informācijas, zināšanu ieguves un inovāciju centrs.”

Nākamie divi teikumi gan, manuprāt, ir pretrunīgi vai pretrunīgi formulēti, atļāvos izcelt: “Trešais tēva dēls ir iekšējās, garīgās inteliģences simbols. Viņš ir action man – darītājs, nevis runātājs. Pilns apņēmības glābt princesi, kaut citi viņa spējas apšauba. Kamēr vecākie brāļi spriež un strīdas, jaunākais nelielās, bet iet un izdara, visus pārsteigdams. / “Trešā tēva dēla” stāsts savā būtībā ir veiksmes stāsts – stāsts par cilvēku, kas pārvarējis visus šķēršļus, tai skaitā savu iekšējo neticību un mazvērtības kompleksus, kļūst par varoni un sasniedz savus mērķus. Projekta ietvaros tas ir arī stāsts par pašu bibliotēku – piemirstu, nenovērtētu, taču patiesībā un nākotnes redzējumā – komunikācijas, sabiedrības integrācijas un attīstības asi. / “Trešais tēva dēls” ir reizē gan ļoti latvisks, gan internacionāls, tas sastopams daudzu pasaules tautu folklorā – tātad tas ir uztverams gan latviešu, gan cittautiešu sabiedrībai. “Trešajam tēva dēlam” līdzīgi varoņa tēli sastopami arī mūsdienu popkultūrā – piemēram, Šreks, visu nīsts purva briesmonis, kas izrādās labākais un stiprākais, Neo, triloģijas “Matrix” galvenais varonis, Zirnekļcilvēks un daudzi citi.

Projekta nosaukums “Trešais tēva dēls” ir pretimnākošs un draudzīgs, tas nestāsta par pārcilvēku, bet gan parastu cilvēku, kas ar savu gara spēku spēj pacelties pāri ikdienas rūpēm.” (No Kultūras informācijas sistēmas www.kis.gov.lv)

Nepretendējot uz kampaņas analīzi (tomēr materiāls KIS lapā šķita tik daiļrunīgs, ka nespēju atturēties, to neiekopējot šeit), manuprāt, lielāka loma bibliotēkas popularizēšanā varētu tikt atvēlēta pašiem bibliotekāriem un aktīviem lietotājiem. Tieši viņiem būtu jābūt īstajiem kārdinātājiem, stāstot par to pasauļu pievilcīgumu, kam piekļūt var tikai ar bibliotēkas starpniecību. Cita starpā, varbūt bibliotēkas ir vide, kur latviešiem raksturīgo atkarības gēnu iespējams pielietot, atdodoties veselīgākām atkarībām - no grāmatām, informācijas, jaunām zināšanām, etc.?

Aizmaldījos. Iesāku rakstīt ar domu pastāstīt par Kopenhāgenas pilsētas Galvenās bibliotēkas jauno direktori, kura sniegusi intervijas vairākos dāņu laikrakstos, izklāstot savu rīcības programmu. 35 gadus vecā Pērnille Šalca uzskata – bibliotēkā vairāk vietas jāatvēl digitālajiem medijiem, spēlēm un apmācību norisēm, mazāk vietas jāatstāj grāmatām; savukārt aktuālās un populārākās grāmatas ir jāizvieto tā, lai, apmeklētājiem ienākot bibliotēkā, tās uzreiz “iekristu acīs” līdzās jaunākajām spēlēm, mūzikas albumiem, digitālajiem medijiem. Vecās un reti pieprasītās grāmatas – uz depozitāriju, jo bibliotēkai neesot jākalpo par noliktavu, turklāt tā atbrīvošoties vieta un “ejošās” grāmatas varēs izlikt ar vāku pret lasītāju. Šalcai neesot nodoma lielāko daļu grāmatu “deportēt” no bibliotēkas, tomēr viņa atgādina, ka mūsdienu bibliotēkā grāmatām teritorija jādala ar jaunajiem medijiem, dažādiem pasākumiem un apmācību projektiem, jo pasaule ir mainījusies un atbilstoši citāds ir arī apmeklētāju pieprasījums. Lai gan dāņi lasot vairāk kā jebkad agrāk, grāmatas kļuvušas lētākas un daudzi tās iegādājoties paši. Turklāt izbaudot arī jauno mediju radītās iespējas, tāpēc bibliotēku apmeklētības procents krītas visā Dānijā.

“Jo pamanāmāk izlikta grāmata vai CD, jo biežāk to paņem lasīt vai klausīties.” Šalca nevairās no šādām atziņām, jo bibliotēkas apmeklē tā pati mūsdienu patēriņa sabiedrība, kas iepērkas veikalos. Dāņu bibliotekāre uzsver bibliotekāru jauno pozicionējumu - kādreiz cilvēki informāciju uzzinājuši no avīzēm vai bibliotēkās, mūsdienās informāciju var iegūt visās iespējamās vietās, tomēr saglabājusies vajadzība pēc palīdzības zināšanu un informācijas strukturēšanā, pēc ceļa rādītāja un konsultanta bibliotekāra personā. Bibliotēka visciešāk saistīta ar kultūru, izglītību, pieredzi un jaunradi, un šajā virzienā arī jānotiek bibliotēku attīstībai.

Ne visi ir vienisprātis ar Kopenhāgenas Galvenās bibliotēkas jauno direktori un iebilst viņas iecerētajām pārmaiņām. Arī Pērnille Šalca piekrīt, ka diskusijai par dāņu bibliotēkas nākotni ir jābūt un cer tādu rosināt ne tikai bibliotekāru vidū, bet izprovocēt arī plašākā sabiedrībā jau šā gada laikā. Iespējams, dāņi gari un plaši izrunās, kādu bibliotēkas satura un pakalpojumu piedāvājumu vēlas, nonākot pie daudzmaz vienota redzējuma tuvākajiem gadiem.

Latviešiem publiskās debatēs biežāk izdodas paust katram savu viedokli, retāk – plūkt augļus vērtīgās diskusijās.

Tomēr - varbūt kāda no latviešu nākamības vīzijām varētu vēstīt par tēvu, kuram ne tikai viens no trim dēliem izrādās gudrs, bet – visi trīs? Iznāktu tiešām jaudīgi.

Bibliotēku digitalizācijas sakarā - materiāli no tai veltītās konferences http://www.km.gov.lv/UI/main.asp?id=23308

Jo vecāka kļūstu, jo labāk izprotu teicienu: “Nebaidieties uzstādīt lielus mērķus. Laiks paies tik un tā.”* Laiks tiešām kārtējo reizi ir pagājis. Šoreiz Latvijas valsts 90 gadu jubilejas sakarā. Gads jau sācies, bet no jubilejas ne čiku, ne grabu – tik vāra atblāzma no dažiem centieniem mediju publiskajā telpā (vdiena.lv) un iecerēm teātru, skolu vidē (par godu tam un tam, notiks tas un tas).

Pārskatot visus parastam cilvēkam pieejamos interneta resursus un LETA arhīvu, neatliek nekas cits kā izfantazēt, ka politiskā un arī valsts pārvaldes vide par savas valsts jubileju bija vienkārši aizmirsusi. Tad attapusies un valdības līmenī novembra beigās uz ātru roku saorganizējusi atbildīgo cilvēku komandu, kam nu ar to jātiek galā.

Aizvadītā gada 20. novembrī LETA ziņā lasāms: “Valdība šodien lems par Ārlietu ministrijas (ĀM) izstrādāto Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienas svinību koncepciju un noformējumu visas valsts līmenī.” No Ārlietu ministrijas atbildības zonas Latvijas jubileja tiek pārspēlēta Aizsardzības ministrijai. Nav jau grūti nojaust iemeslu – pēdējā ir līdzekļiem bagātāka. Un galu galā ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs bija tas malacis, kas nodrošināja sekmīgu lielā NATO samita organizāciju Rīgā.

Taču meklējot Ārlietu ministrijas izstrādāto svinību koncepciju, atrast izdodas, maigi izsakoties, tikai ierosinājumus. Par to kvalitāti spriediet paši. Tātad (arī no LETA ziņas): “ĀM rosina izstrādāt, piemēram, “vienotu logo - svinību simbolu - visiem vienotajai koncepcijai atbilstošajiem pasākumiem gan Latvijā, gan ārvalstīs”, un aicina svētku praktiskajai organizēšanai paredzēt “pietiekamus līdzekļus”. Ministrija arī norāda, ka “Latvijas interesēs būtu iespēju robežās koordinēt valsts dibināšanas 90.gadskārtas svinības ar mūsu kaimiņiem Igauniju un Lietuvu”. Pati ministrija, ņemot vērā, ka tai nav piešķirts pilnā apjomā prasītais finansējums, valsts 90.gadadienas svinībās rīkos vienīgi plašu svinīgo pieņemšanu Latvijā akreditētajiem ārvalstu diplomātiem un ministrijas sadarbības partneriem. (..) ĀM jau ir uzsākusi darbu pie svinību programmas izstrādes sadarbībā ar Kultūras ministriju, Rīgas domi, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un Tūrisma attīstības valsts aģentūru. Ministrija norāda, ka ir būtiski jau šogad izveidot Latvijas valsts 90.gadadienas svinību rīcības komiteju svinību organizēšanai, kā arī darba grupu, kurā tiktu pārstāvētas visu ar svinībām saistīto institūciju atbildīgās amatpersonas.”

Atvainojos par garo citātu, bet tas spilgti ilustrē Ārlietu ministrijas veikumu. Ja turas pie pārliecības, ka plānošanai jābūt savlaicīgai, tad Latvijas valsts jubilejas “nogulēšana” ir bijušā ārlietu ministra Arta Pabrika nepadarītais darbs, ko tagadējais ministrs Māris Riekstiņš sekmīgi transportējis tālāk citiem kolēģiem valsts pārvaldē. Jābrīnās arī, ka gaidāmās jubilejas fakts izslīdējis gan no Latvijas institūta direktora Ojāra Kalniņa, gan acīgās un jaudīgās Kultūras ministrijas acīm (ne li.lv, ne km.gov.lv mājas lapā nav nekādu izceltu norāžu par valsts jubilejas faktu). Kam vēl, ja ne viņiem, pieklātos par to atcerēties?

Latvieši krīzes situācijās parasti saņemoties un “viss beidzas laimīgi”, apgalvo zinātāji. Tā bija ar Eirovīziju, tā ar iestāšanos ES un Pasaules čempionātu hokejā, tā būšot arī šoreiz. Pēdējā brīdī viss notikšot, jo mums ir tādi augstākās klases “rezerves ģenerāļi” kā producente Brigita Rozenbrika (visu cieņu!), reklāmists Ēriks Stendzenieks (runā, ka vienas nakts laikā esot spējis pārveidot Latvijas iestāšanās ES reklāmas no “nē” uz “jā” tēmu, tātad strādā ātri un angažēti) un vēl daži talantīgi cilvēki.

Uz šīs pārliecības fona visai nesaprotama varētu šķist savlaicīgā, pat ilgstošā gatavošanās, piemēram, tādiem apjomīgiem pasākumiem kā ERAB sanāksme 2000. gadā, Rīgas 800-gade, festivāli “Pārsteidzošā Latvija” un “Francijas pavasaris”, NATO samits, Cēsu 800-gade, varbūt vēl daži. Noteikti - 2008.gada Dziesmu svētki. Ar plānošanu Latvijai joprojām ir grūtības, tomēr ir, ir sekmīgi piemēri.

Pēc Edgara Rinkēviča iemešanas “lauvu bedrē” no Aizsardzības ministrijas puses seko šāds 8.janvāra paziņojums: “(..) valsts sekretāra Edgara Rinkēviča vadībā notika Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienai izveidotās rīcības komitejas kārtējā sēde, kurā tika izskatīti vairāk nekā 300 piedāvāto pasākumu. (..) sēdes laikā komitejas pārstāvji vērtēja Latvijas valsts proklamēšanas 90.gadadienai veltītos plānotos pasākumus, kurus piedāvā ministrijas, pašvaldības, citas valsts un nevalstiskās organizācijas.”

Vēl: “Rīcības komitejas, kuras uzdevums būs nodrošināt koordinētu un savlaicīgu svētku organizēšanu, priekšsēdētāja būs Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane. Tāpat rīcības komitejā iekļauti ministriju, Rīgas domes, Latvijas Pašvaldību savienības, Nacionālās radio un televīzijas padomes, Valsts prezidenta kancelejas pārstāvji.” Tātad neviena pārstāvja no nacionālajām kultūras institūcijām, par inovatīvi domājošu ļaužu piesaisti nemaz nerunājot.

Tieši valsts jubilejas svinību pasākumu jēgas, satura un kvalitātes jautājumi ir tie, kas liek rakstīt šīs rindas un izteikt šaubas par to, cik atzīmēšanas ziņā kvalitatīvs izvērtīsies Latvijas valsts jubilejas gads. Vai tas būs traļi-vaļi, ar nu jau, manuprāt, diskutējamo lielkoncerta formātu un uguņošanu krastmalā kā galveno svētku kulmināciju vai tāds, kas liecinātu par attīstību mūsu domāšanā, arī svētkus svinot? Tāpat kā politiskajā domāšanā, arī lielo valsts svētku svinēšanā nepieciešams jauns domāšanas veids.

Kāda tad ir valsts 90 gadu jubilejas koncepcija? Tā nekur nav atrodama. Kā var atlasīt un par piemērotiem atzīt pasākumus, ja nav atskaites punkta? Kāpēc Aizsardzības ministrija sāk no otra gala, izsludinot logo konkursu, ja nav paša pamata – koncepcijas, aktivitāšu rāmja, virziena, programmas un plāna, ziņojuma, vēsts nācijai, un tā tālāk? Pēc kādiem kritērijiem notiks vērtēšana? Cik saprotams no publiski pieejamās informācijas, Aizsardzībai ministrijai darīt zināmus savus priekšlikumus un ieceres varējis tik neradošs sektors kā ministrijas, pašvaldības un valsts organizācijas. Ārpus šīs vides esošiem cilvēkiem ir tikpat kā neiespējami izprast fonu un potenciālo darbību veidolu valsts jubilejas aktivitāšu sakarā.

Kas notiek kaimiņos? Somi savas valsts 90 gadus jau atzīmējuši 2007. gadā. LETA 2007. gada 4.janvārī rakstīja: “Somijas galvaspilsētā Helsinkos ceturtdien sākusies neatkarības 90.gadadienas svinīgā ceremonija, kuras laikā pasniegta vienkārša maltīte - tradicionālā auzu pārslu biezputra un Karēlijas pīrāgs. Līdz ar jubilejas torti, kas bija dekorēta ar uzrakstu “Suomi 90″, valdība atklāja arī jubilejas gada logo “Mēs!”, ar to domājot visu iespējamo “somiskumu”, ietverot tajā īstos somus, vēsturiskās minoritātes, jaunpienācējus un emigrantus, kā arī somu dzīvesveidu.” Mājas lapā http://www.suomi90finland.fi/lyhyesti/en.jsp atrodams pārskats pār norisēm gada garumā. Tas rada iespaidu, ka somiem sava valsts ir svarīga un jubilejas reizē viņi to apliecinājuši respektējamā veidā. Arī 2005. gadā atzīmētās Norvēģijas neatkarības 100-gades jubilejas gada norises aplūkojamas apkopojošā resursā http://www.norge2005.no/

Kamēr Latvijas Ārlietu ministrija vēl tikai iesaka valdībai koordinēt jubilejas norises ar Igauniju un Lietuvu, Igaunijā jau viss notiek. Igauņu koncepcija varbūt nav satriecoša, bet racionāla (ņemot vērā EE iedzīvotāju uzticēšanos savas valsts pārvaldes struktūrām gandrīz 60% apmērā): katrs mēnesis veltīts kādai no valsts institūcijām kā neatkarīgas valsts varas iemiesotājām vai vēsturiski svarīgām norisēm, piemēram, janvāris – Neatkarības kara mēnesis, februāris – valsts prezidenta mēnesis, aprīlis – parlamenta mēnesis, jūnijs – valsts bankas mēnesis, augusts – trimdas, pretošanās un neatkarības atjaunotnes mēnesis, etc.. Interesenti var ielūkoties http://www.eesti90.ee/?id=10448 Katram mēnesim izstrādāta sava “leģenda” un aktivitāšu plāns. Kaut arī Igaunijas neatkarības diena ir jau 24. februārī, ziemeļu kaimiņi atzīmēs visa gada garumā.

Lietuva valstiskās komunikācijas aktivitāšu ziņā vienmēr vairāk līdzinājusies Latvijai nevis Igaunijai, nereti atpaliekot pat no mums. Arī šoreiz, kaut dienvidu kaimiņu lielā jubileja ir jau 16. februārī, vismaz internetā neizdevās atrast jelkādu informāciju par norisēm tās sakarā. Iespējams, atšķirīgās vēstures dēļ lietuviešiem šī jubileja nav nemaz tik būtiska, ņemot vērā kaimiņu tautas daudz ilgāko valstiskuma pieredzi. Tomēr kaut kas jau notiks, Saeimas Ārlietu komisija ir noskaidrojusi, ka Igaunija valsts 90.gadadienas organizācijai 2008.gada budžetā ir atvēlējusi 4,5 miljonus latu, bet Lietuva - aptuveni 6,2 miljonus latu.

Kārtējo reizi izpaliek arī kopīgas Baltijas valstu komunikācijas aktivitātes ES un pašām savās mājās. Šajā virzienā nez kādēļ pieklususi arī prezidenta Zatlera balss, kas pirmajos mēnešos pēc stāšanās amatā solīja aktīvi nodarboties ar trīs Baltijas valstu vienošanu.

Kas tiks nolemts un “pieņemts”, kā svinēsim - to uzzināsim pavisam drīz, 20. janvārī.

_______________

*diemžēl neatceros autoru, varbūt lasītāji var piepalīdzēt ar šīs domas paudēja vārdu.

Grāmatu apgāda “Atēna” sērijas “Dzīvā vēsture” divdesmit devītā grāmata ir Zviedrijas diplomāta Larsa Pētera Fredēna “Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989-1991″. Tā tikko laista klajā Aijas Dvinskas tulkojumā, un Fredēns, līdzīgi citiem “Atēnas” izdevumu skandināvu autoriem, nedaudzajos izdevuma prezentācijas pasākumos pabija arī Latvijā.

Grāmatā, par kuru tās iznākšanas - 2004. gadā - labvēlīgas recenzijas publicējuši arī lielākie zviedru laikraksti, vēstīts par šķietami nesenu pagātni: laiku pirms nepilniem divdesmit gadiem, kad aizsākās Baltijas tautu centieni atgūt pirms pusgadsimta zaudēto neatkarību.

Vai tiešām kāds no malas, ārzemnieks, turklāt zviedrs, labāk par jebkuru no mums, latviešiem, kas dzimuši vismaz līdz 1970. gadam, var zināt 80. gadu beigu notikumu īsto gaitu, īstās svarīgās personas, īstos iemeslus, kāpēc PSRS tālaika augstākā vadība galu galā tomēr akceptēja stratēģiski svarīgās Baltijas zaudēšanu? Tāda varētu būt pirmā reakcija, uzzinot par šo sacerējumu, taču, roku uz sirds liekot apgalvošu, ka šī patiesi ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kādu esmu lasījusi par tā laika vēsturiskajiem notikumiem Latvijā.

Tās nozīmīgums ir ne vien detalizēts puslegāla statusa zviedru diplomāta darba izklāsts Latvijā un Lietuvā divarpus gadu laikā, bet intonācija, kādā zviedru konsuls Fredēns apraksta gan pieredzēto, gan cilvēkus, kas tolaik ieņēma svarīgus formālus posteņus vai bija ar lielu ietekmi neformālā vidē (viņš iepazina gan tā laika oficiālos kompartijas un padomju administrācijas cilvēkus, gan Tautas frontes virzošos spēkus, gan Augstākās Padomes deputātu spici.) Pašmāju autoru darbos par šo laikaposmu, tik cieņpilnu attieksmi citam pret citu, pat lietišķu izklāstu, protams, arī nevajadzētu gaidīt, jo tie paši bija kaismīgi notikumu dalībnieki. Fredēns, lai arī daudzviet bija klāt, tomēr vairāk vēroja, veidoja datu bāzi un vāca informāciju savas valsts Ārlietu ministrijai, kuru PSRS un Baltijas republiku konfrontācijas sakarā pirmām kārtām interesēja Zviedrijas drošības aspekts. Taču godprātīgais vēstījums, kuru silda autora trenēti apvaldītā līdzjūtība pret kaimiņzemēm, par kurām Zviedrijā jau pusgadsimtu izvairās runāt, un kurā tomēr pavīd arī smalka ironija diplomātam pieļaujamās robežās, ir viens no cilvēciskākajiem darbiem par Baltijas valstu neatkarības atgūšanas tēmu.

Fredēns savā domāšanā, uzskatos un rīcībā, šķiet, iemieso lielu daļa tā labākā, ko savās padomju cilvēku ilgās reiz saistījām ar eiropiešiem un brīvo pasauli. Viņš noteikti nenāk no mūsdienu – tirgotāju Eiropas, bet ir uzticīgs lielākām vērtībām un garīgākiem mērogiem.

Fredēns nemelo un neizliekas. No rakstītā izriet: līdz pat 1991. gada augustam viņš īsti nav ticējis, ka Baltija varētu atgūt neatkarību, vismaz ne tik strauji. Viņš nekādi neizceļ savu ieguldījumu zināmos procesos (pateicoties viņa ziņojumu saturam, arī pieaugošai ietekmei, lēnām mums par labu mainījās iepriekš vienaldzīgā neitrālās Zviedrijas ārpolitika attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju, tika sniegta un organizēta arī gluži praktiska palīdzība Tautas frontēm Baltijā), lai gan tāds neapšaubāmi pastāv.

Fredēns arī neslēpj versijas saistībā ar Tautas frontēm Baltijā: viena - iespējams, tās sākotnēji organizētas kā atbalsta “rīki” Gorbačovam (Jānis Peters to apstiprina savās atmiņās), taču izgājušas ārpus kontroles un to darbība ievirzījusies citā gultnē. Viņš demonstrē, ka izprot iemeslus, kāpēc Igaunijā un Latvijā tika dibināti Pilsoņu kongresi. Atzīst, ka viņam bijusi ierobežota izpratne par varas spēlēm Maskavā.

Zviedrija ir vienīgā ārvalsts, kas laikaposmā 1989 - 1991 ir diplomātiskā statusā klātesoša Baltijas telpā. Un tas ir viens no tiem stāstiem, kur melns pārtop par baltu vai vismaz pelēku. Proti, Zviedrija 1940. un 1941. gadā atzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Tieši šis apstāklis pusgadsimtu vēlāk tai ļāva 80. gadu nogalē atvērt savus pārstāvniecības punktus Baltijā laikā, kad neviena cita valsts to juridiski nevarēja atļauties. Biroju izveidi Rīgā un Tallinā lielā mērā sekmēja arī dramatiski pārpildītais Zviedrijas konsulāts Ļeņingradā, uz kuru baltiešiem nācās braukt pēc vīzām Zviedrijas apmeklējumam (atcerieties, sākās Gorbačova atļautais robežu šķērsošanas laiks!).

Fredēns atklāti apraksta savu un savu kolēģu nemitīgo balansēšanu starp to, ko iespējams izdarīt, neatgriezeniski nesabojājot attiecības ar Maskavu, un atbalstu baltiešiem, kas tolaik būvēja arī jaunu vārdisko un simbolu realitāti. Tāpēc tik nozīmīgi bijis rast visām pusēm pieņemamus risinājumus no šodienas viedokļa raugoties - maznozīmīgās lietās, piemēram, jautājumā par Zviedrijas pārstāvniecību biroju nosaukumu Tallinā un Rīgā; tie galu galā nodēvēti par nodaļām, kaut visā Zviedrijas ārpolitikas dienesta vēsturē šādi jēdzieni iepriekš nebija lietoti. Uzraksta plāksnīte zviedru, latviešu un krievu valodā vēstīja “Zviedrijas ģenerālkonsulāts / Rīgas nodaļa”. Bet tajā netika minēts, ka tas ir Zviedrijas ģenerālkonsulāts Ļeņingradā, jo šāda norāde varētu aizkaitināt igauņus un latviešus. Utt..

Jā, tas bija laiks, kad šādus un līdzīgus smalkumus uzskatīja par vajadzīgu ievērot, bet iespējams arī, ka tas visos laikos atkarīgs no konkrēto personību sirdsgudrības un labās gribas.

Sevišķi vērtīga ir arī grāmatas komentāru daļa, kam seko apkopojoša informācija par notikumiem un personām katrā Baltijas valstī atsevišķi, protams, ir rādītājs.

Larss Fredēns 1991. gadā bija viens no vislabāk informētākajiem un zinošākajiem Baltijas ekspertiem Zviedrijā. Tālaika Zviedrijas premjerministrs Karls Bildts uzaicināja Fredēnu par savu padomnieku Baltijas jautājumos. Par šo periodu Fredēns uzrakstījis un 2006. gadā izdevis grāmatu, kas latviešu valodā vēl nav tulkota “Atgriešanās. Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu pirmie neatkarības gadi 1991. – 1994.” (Återkomster. Svensk säkerhetspolitik och de baltiska staternas första år i självständighet 1991-94). Ticams, ka sagaidīsim arī to.

Zviedru diplomāts pašlaik dzīvo, cerams, mierīgāku dzīvi (ne uz spēku sabrukuma robežas kā savulaik Baltijā), ja tāda iespējama valstī, kura vēlas panākt savu uzņemšanu ES un kur Zviedrijai savas intereses jāīsteno atbilstoši 21. gadsimta ekonomikas prasībām. Taču klimats tur komfortabls, arhitektūra sena un izcila, un ļaudis, domājams, atvērtāki kā Eiropas ziemeļaustrumos. - Larss Fredēns ir Zviedrijas vēstnieks Horvātijā.

Iespējams, pateicoties krievu valodas zināšanām, viņš arī paguvis izlasīt liberālā krievu politiķa Jegora Gaidara grāmatu “Impērijas bojāeja: mācība mūsdienu Krievijai” (Gibeļ imeprii: uroki dļa sovremennoi Rossii, 2006), kurā var rast nepārprotamas atbildes uz jautājumu, kāpēc Baltijas republikām izdevās panākt neatkarīgu valstu statusu: “Protams, Rietumi joprojām piesargājās tieši atbalstīt neatkarības kustības Padomju Savienībā. Kad Lietuvas varas iestādes vērsās ASV vēstniecībā Maskavā ar jautājumu, vai ASV sniegtu atbalstu Lietuvas neatkarībai, tūlītējā atbilde bija negatīva. Tomēr, kad Padomju Savienība mēģināja lietot spēku, lai 1991. gada janvārī atgūtu kontroli pār Baltijas valstīm, Rietumu - arī ASV - reakcija bija ļoti tieša: “Dariet, kā vēlaties, tā ir jūsu valsts. Varat izraudzīties jebkuru risinājumu, taču, lūdzu, aizmirstiet par 100 miljardu dolāru kredītu.” (PSRS jau bija sācies smags pārtikas deficīts un viens no Gorbačova tuvākajiem līdzgaitniekiem Anatolijs Čerņajevs stāvokli Maskavā 1991. gada martā raksturoja šādi: “Ja [labību] nevarēs kaut kur dabūt, līdz jūnijam var sākties bads… Maskava, iespējams, kaut ko tādu nav redzējusi nekad visā savā vēsturē - pat vislielākā bada gados.”/ izmantots fragments no tulkojuma laikrakstā “Diena”.)

Šie un citi vēsturiskie apstākļi un fakti, kas mūsdienās izgaismo ne tik senas pagātnes situācijas, tomēr nekādi nemazina Larsa Fredēna nopelnus Baltijā. Tolaik reizēm pietika ar tādu mūžīgo vērtību kā pleca sajūtu. Nemaz tik daudzi “dzelzs aizkara” viņā pusē to nespēja vai negribēja sniegt. Un pateikt “paldies” nekad nav no lieka.

5. oktobrī Oslo centrā, Wergelandsveien 29, atklāta jauna publiskā telpa - Literatūras māja. Ideja aizgūta no Vācijas, kur pagājušā gadsimta 80. gados nelielā Berlīnes namā radīta pirmā šāda māja; vēlāk līdzīgas mājas izveidotas visās federālajās zemēs. Norvēģi savu uzskata par Eiropā lielāko, kaut Norvēģijā tā ir pirmā. Māja būšot radoša tikšanās vieta visiem, kas interesējas par grāmatām un literatūru.

Oslo Literatūras māja atrodas kādreizējā kristīgo skolotāju augstskolas namā, kas nu pārveidots un svaigi remontēts. Pirmajā stāvā izvietots grāmatveikals (grāmatu tirdzniecības tīkli piedalījās konkursā par iespēju šeit izveidot veikalu) un kafejnīca Kafè Oslo. Viens stāvs atvēlēts aktivitātēm, kas saistītas ar bērniem un jauniešiem: dienas laikā paredzēti skolēnu apmeklējumi, pēcpusdienās un vakarpusē - dažādi pasākumi bērniem un jauniešiem. Pārlūkojot programmu, ticams, ka tie nebūs garlaicīgi un formāli. Bēniņos iekārtotas telpas rakstniekiem un autoriem, kam reizēm nepieciešama darba- vai tikšanās vieta Oslo centrā. Mājā atrodas arī dzīvoklis, kas domāts ārvalstu rakstniekiem un intelektuāļiem garākam darba posmam Oslo, kas līdzīgs Visbijas un Ventspils Rakstnieku mājām. Kaut arī NORLA - institūcija, kas aktīvi un šarmanti popularizē norvēģu literatūru ārvalstīs, gadiem ilgi apmaksājusi ne vien daudzus norvēģu autoru tulkojumus citās valodās, bet arī tulkotāju uzturēšanos viesnīcās semināru un konferenču laikā, etc., izrādās, tai šāda „literāra ateljē” nav bijis.

Pirmo trīs mēnešu laikā Literatūras mājā jau plānoti vairāk nekā 70 pasākumi, turklāt par brīvu. Tie aptver ne tikai daiļliteratūru un klasiskos lasījumus, bet arī priekšlasījumus, lekcijas un sabiedriskas debates. Interesi, domājams, raisīs ne vien Astrīdas Lindgrēnas jubilejas ballīte bērniem, bet arī, piemēram, Laikrakstu dienas, kurās daļa norišu paredzētas profesionālajai auditorijai, daļa - plašai publikai. Mājā rādīs arī atbilstoša satura kino, varēs lasīt, šķirstīt, apskatīt vietējā krājuma grāmatas. Iespējams, pat ar kafijas krūzi otrā rokā.

Literatūras māju izveidojis nodibinājums Litteraturhuset, ko dibinājis Brīvā vārda institūts 2006. gadā. Brīvā vārda institūta dzimšanu savukārt savulaik veicinājusi Rīgā un Latvijā pazīstamā norvēģu kompānija Narvesen, bet par to citā reizē.

Arī Rīga jau gadiem ilgi pelnījusi visiem pieejamu publisku kultūras telpu, kurā krustotos dizains, mākslas, tehnoloģijas, grāmatniecība, literatūra, mūzika un kino, tradīcijas un inovācijas un kura būtu atvērta arī nedēļas nogalēs. Iespējams, šāda tikšanās / uzturēšanās vieta paredzēta jaunceļamajā Bibliotēkā, tomēr arī pilsētas centrā prasīties prasās pēc mūsdienīgas vides, kur „no maza līdz lielam” savu brīvo laiku varētu pavadīt kultūras rāmējumā.

Ja iedomā par tām pievilcīgajām kultūras institūcijām, kādas Rīgā pastāv un kur tīkami gribētos pavadīt lietainu svētdienas pēcpusdienu, tad gan Ziemeļu Ministru padomes birojs, gan Dānijas kultūras institūts, gan Gētes institūts, gan Francijas Kultūras centrs savu darbu beidz piektdienas pēcpusdienā un nav publiski pieejami līdz pirmdienai (ar dažiem izņēmumiem, pāris no tiem mēdz būt atvērti arī sestdienās). Tas nav pārmetums šīm organizācijām, jo tām ir citas funkcijas un uzdevumi. Tomēr žēl, ka 90. gadu sākumā, pirmajā emocionālajā Baltijas/Rīgas atklājumu uzplūdā, dažiem ambicioziem norvēģu māksliniekiem tā arī neizdevās sadabūt naudu Ziemeļu mājas izveidei Rīgā.

Reizēm iešana pret straumi, navigējot citā virzienā, nekā vedina kliedzošākie virsraksti medijos, ļauj vienkārši uzzināt ko jaunu un rosinošu. Protams, tā ir bēgšana no LV realitātes, tomēr savu domu saturu vismaz daļēji, pie zināmas trenētības, varam izvēlēties paši.

Mans virziens šoreiz – brīvprātīgo darbs. Tiesa, es nevaru spriest par to, cik lielā mērā tāds pastāv vai nepastāv šodienas Latvijā. (Ja neskaita banku klientus –„brīvprātīgos banku darbiniekus”, kas strādā par brīvu internetbankās, apmaksājot savus rēķinus un darot to – pilnīgi par brīvu vai pat piemaksājot. – Tas ir kolēģa Jura Kažas izteikums!)

Pirms gadiem, kad pašai iznāca saskare ar NVO centru, šī organizācija likās cerīga ne tikai kā pilsoniskā tīkla veidotāja Latvijā, bet arī kā t. s. voluntieru darba veicinātāja.

Tieši pēdējā sakarā interesants šķiet Voluntieru jeb Brīvprātīgā darba birojs Zviedrijā. Tas izveidots 2002. gadā kā pilotprojekts, pirmo finansiālo atbalstu saņēmis no Stokholmas domes, dzīvo joprojām. Tā būtība – kalpot par starpnieku starp voluntieriem un sabiedriskajām organizācijām, dažkārt arī uzņēmumiem visā Zviedrijā.

Biroju vada Amēlija Silverstulpe, dāma ar izglītību un praksi komercijā, daudzus gadus strādājusi arī personāla atlases kompānijās. Izveidojot šo biroju, viņa apvienojusi biznesa izaicinājumus (projekts, kas jāizveido no nulles), un, kā pati saka – vēlmi darīt darbu ar lielāku jēgu un noderīgumu.

Brīvprātīgā darba birojs atrodas internetā, un tā mājaslapā www.volontarbyran.org var atrast gan tos, kas vēlas kaut dažas stundas mēnesī pastrādāt kā brīvprātīgie, gan tos, kuri meklē un kuriem nepieciešams brīvprātīgo darbs. Tās ir visdažādākā rakstura organizācijas, kas meklē brīvprātīgos bērnu pieskatīšanai, IT, informācijas, friziermākslas un veselības jomā, valodu mācīšanai, juridisku pakalpojumu sniegšanai, sporta spēļu norisēm un tā tālāk. Piemēram, darbinieces 3 stundas nedēļā vientuļo māšu vakara kafejnīcā - spektrs ir plašs.

Brīvprātīgajiem un sabiedriskajām organizācijām biroja pakalpojumi ir par brīvu, jo to uztur Stokholmas pašvaldība un valsts, līdzekļi tiek piesaistīti arī no citiem avotiem. Sadarbībā ar uzņēmumiem spēkā ir citi nosacījumi - uzņēmums maksā birojam par kompānijas personālam atbilstoša darba vai projekta piemeklēšanu.

Biroja interneta resursa struktūra būtībā ne ar ko neatšķiras no parastas personāla atlases kompānijas interneta resursa, taču tam ir citi akcenti un elpa.

Iedvesmu Amēlija guvusi no līdzīgiem amerikāņu, britu un kanādiešu resursiem internetā, šajās valstīs brīvprātīgo darbs arī esot ierastāks un populārāks nekā Zviedrijā. Bagāts no šāda darba nekļūstot, bet dzīvot var. Jādomā, Amēlijai svarīgs gandarījums, ko tas sniedz.

Brīvprātīgā darba biroja statistika ir šāda:

1/ Brīvprātīgie, kas vēlas atrast piemērotu darbu ar biroja palīdzību
-jaunākais – 13 gadu vecs, vecākais – 79;

- 64 % ir vecumā no 15 līdz 35 gadiem, krietni jaunāki nekā zviedru caurmēra voluntieris;

- 72% voluntē pirmo reizi;

- 73 % strādā vai studē;

- 69 % ir augstākā profesionālā vai universitātes izglītība,

- 17 % - vīrieši;

2/ Vislielākā interese no brīvprātīgo darbu veicēju puses ir par šādām jomām –

- bērnu, jauniešu, sieviešu organizācijas;

- imigrantu/bēgļu organizācijas;

- starptautiska rakstura darbs Zviedrijā;

- bomži, bijušie ieslodzītie;

- dzīvnieki.

Citi statistikas rādītāji atrodami biroja lapā internetā.

Zināms, arī Latvijā uzņēmumi un iestādes izprot sociālās atbildības lomu un iesaistās dažādos labdarības projektos, ziedojot gan naudu, gan laiku, gan - retāk - darbu. Dzirdēts un lasīts gan par uzņēmumu komandām - svētdienas draugiem, kas apciemo bērnus bērnunamos, sadarbojas ar veco ļaužu pansionātiem, arī par bērniem un jauniešiem, kas brīvprātīgi strādā dzīvnieku patversmēs, un galu galā bez brīvprātīgajiem vairs neiztiek neviens lielāks sabiedrisks vai politisks pasākums.

Bez šaubām, esam mazattīstītas valsts sabiedrība, kura jau tā strādā par daudz. Un aplūkojot to demogrāfiskā griezumā, potenciālo brīvprātīgā darba veicēju skaits ir ļoti neliels. Nemaz neiztirzājot šodienas Latvijas vidējās paaudzes caurmēra atbildības, pienākumu un saistību slodzes, bērni vasarās sāk strādāt aizvien agrāk un jauni cilvēki pilna laika studijas savieno ar pilnas slodzes darbu. Protams, tikpat grūti iedomāties nabadzībā pazemotu un nospiestu pensionāri brīvprātīgā darba veicējas statusā, pat ja veselība un enerģija to atļauj. Neticama arī šķiet aina, ka skaistie, laimīgie un bagātie atteiksies no pēcpusdienas jūras krastā, lai vietējā slimnīcā četras stundas mēnesī nostrādātu par sanitāru vai izdalītu zupas šķīvjus.

Bet šo visu iesāku, lai izstāstītu par Amēlijas Brīvprātīgā darba biroju. Teicama lieta.