Vai varat nosaukt lietuviešu mūsdienu sabiedrības “spices cilvēkus” – pa trim no politikas, kultūras, sporta un biznesa jomas? Pieredze liecina, ka caurmērā latvieši apstājas pie piektā uzvārda. Latvieši maz zina par šodienas Lietuvu un lietuvieši dzīvo līdzīgā neziņā par šodienas Latvijas sabiedrību. Ja vien nestrādā starptautiskā uzņēmumā, kur pārstāvniecību darbs tiek organizēts Baltijas mērogā un iznāk vismaz fragmentāra saskare ar kaimiņvalsts kolēģiem.

16 gadu laikā Latvijas un Lietuvas kopprojektu, šķiet, nav bijis pārāk daudz, turklāt daļa no tiem tapuši vienīgi entuziastu neatlaidības, ne valsts mērķtiecīga atbalsta rezultātā.

Pēc Latvijas un Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, zūdot kopīgajam ienaidniekam – padomju sistēmai un mazinoties Krievijas ietekmei, abu radniecīgo kaimiņtautu līdzīgās ciešanas un īpašās emocionālās attiecības izplēnēja, tās nomainīja stāsts par nepieciešamību savstarpēji konkurēt vismaz Eiropas mērogā. Neskatoties uz 90. gadu otrajā pusē sākto oficiālo attiecību stiprināšanu tādās institūcijās kā Baltijas Asambleja un Baltijas Ministru padome, gan cilvēciskās saskarsmes, gan kultūras un informācijas apmaiņas sekmēšana politiskajās stratēģijās līdz šim izpalikusi. Žēl, jo šīs institūcijas savulaik tika izveidotas pēc Ziemeļu Ministru padomes un Ziemeļu Padomes modeļa, kas patiesi daudz, aizraujoši un prasmīgi darījušas, lai veidotu ciešas attiecības starp somu, zviedru, dāņu, norvēģu un islandiešu nācijām. Protams, šo darbu vieglāku dara valodu (izņemot, protams, somus un arī islandiešus) un mentalitātes kopība, tomēr līdzās formāliem lēmumiem šīs institūcijas daudzu gadu gaitā lielu vērību pievērsušas (un turpina to darīt) humānajai dimensijai.

Latvijas mediji, aizbildinoties ar mazo tirgu un auditoriju interesēm, izceļ tikai lielākos skandālus Lietuvā vai krīzes un problēmas. Mums nav neviena kopīga un saturā identiska sabiedriski politiska preses izdevuma par Latviju un Lietuvu. Un Igauniju. Idejas ir dzimušas un mirušas pie tāmēm un izdevēju viedokļiem, kaut mediju aģentūras darbojas Baltijas mērogā un šāds produkts vienotā satura dēļ būtu reklāmdevējiem izdevīgs. Iespējams, ka risinājums ir interneta vidē, tomēr vissvarīgākais - saturs! Ir jau radīti produkti un pakalpojumi ar Baltijas vārdu, kas pieejami tikai krievu valodā un faktiski degradē kā Baltijas, tā baltu vienotības ideju.

22. septembrī Latvijā un Lietuvā atzīmē Baltu vienības dienu. To dara aizvien vairāk ļaužu abās kaimiņvalstīs, tomēr viņu skaits vēl ir neliels un vairums latviešu un lietuviešu pat nezina par šādas dienas esamību, tās atzīmēšanai arī nav iekoptas modernas tradīcijas: kā tā jāatzīmē? Kas jādara, ja šai dienā gribu justies „kā balts”? Arī šogad jau notika Mūzikas un seno cīņu festivāls “Baltijas Saule” Zaķusalā, kas veidojas par stabilu Baltu vienības dienas tradīciju. Savukārt 21. un 22. septembrī interesentu kopa, kas izveidojusi „Folkloras informācijas centru”, organizējusi Baltu kultūras dienas. Bet ar to par maz, jo baltu vienības būtība nav un tā nevar pastāvēt no folkloras vien.

Apsveicams, protams, ir ikviens solis, kas šai sakarā tiek sperts, tomēr, manuprāt, Baltijas valstu sadarbībai, un jo īpaši abu radniecīgo tautu – latviešu un lietuviešu attiecībām – būtu jābūt savstarpēji ieinteresētākām un dziļākām, un Baltu vienības dienas atzīmēšanai jārod jaunas, mūsdienīgas izpausmes formas, kas ļautu paplašināt tās mērogu un nozīmi.

Lietuvas virzienam būtu jābūt vienai no mūsu kaimiņu politikas galvenajām asīm, diemžēl radies iespaids, ka Latvijai tādas īstas kaimiņu politikas nemaz nav. Šodienas Latviju un Lietuvu nevieno ciešākas kultūras un sabiedrisko aktivitāšu saites, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kas tādas ar savām kaimiņvalstīm veido, kopj un regulāri stiprina. Latvijas Universitātes profesors Valdis Muktupāvels uzskata - par baltu tautu apdzīvotajām zemēm būtu iemesls runāt kā par īpašu kultūras reģionu ar noteiktu identitāti un attīstības perspektīvām.

Kauņas Vītauta Dižā universitātes Letonikas centra vadītājs Alvids Butkus rakstījis, ka visā pasaulē etnisko baltu ir ap pieciem miljoniem: 3,5 mlj. lietuviešu un 1,5 mlj. – latviešu. No tiem 2,91 mlj. lietuviešu dzīvo Lietuvā, bet 1,35 mlj. latviešu – Latvijā. Vēl var pievienot 30 000 lietuviešu Latvijā un 3000 latviešu Lietuvā, taču tas nemaina statistikas būtību. Nav tik maz.

Īpaši Latvijā, vismaz sadzīves līmenī pastāvot spēcīgam krievu valodas “lienošajam spiedienam”, izeja varbūt ir – nenoņemties ar aizliegumiem, bet beidzot prasmīgi konkurēt? Turklāt pēdējo 10 gadu laikā Latvijas valsts gan pati, gan, izmantojot ārvalstu finansējumu, ir atvēlējusi miljoniem latu integrācijas procesam sabiedrībā. Varbūt pienācis laiks kaut ko reāli darīt arī pašiem savā labā, stiprinot attiecības ar tautu, ar kuru mūs vieno vēsturiska un lingvistiska radniecība?

Ikreiz, kad interneta portālos parādās raksts par šo tēmu, vairums komentāru ir apbrīnojami labvēlīgi. Runājot ciniķu slengā – tauta ir gatava un grib lasīt izdevumus, portālus, grib redzēt Lietuvas TV vai raidījumus par Lietuvu, grib saprast vismaz sarunvalodas frāzes un nerunāt ar brāļiem lietuviešiem krievu vai angļu valodā. Tomēr šāds piedāvājums informatīvajā telpā joprojām izpaliek. Kurš sāks? Šajā vietā būtu taisnīgi atzīt, ka vismaz viens pamatakmens ir ielikts - jau šodien ikvienam interesentam pieejama elektroniskā latviešu-lietuviešu un lietuviešu-latviešu valodas vārdnīca, kura internetā glabājas Tildes veidotajā Letonika.lv

Varu arī aicināt ielūkoties Latvijas-Lietuvas foruma mājaslapā, kur var gūt noderīgu informāciju par lietuviešu valodas mācīšanos, dalību uzņēmēju aktivitātēs vai lasīt rakstus, kas sacerēti domājošiem cilvēkiem - www.lt-lv-forum.org

Aizmirstot par vēl neizsūknēto naftu Baltijas jūras daļā, kas jau atdota Lietuvai un neparakstītajam robežlīgumam, aizmirstot par Palangas atdošanu Lietuvai pirmās republikas laikā un lietuviešu plosīšanos šodienas Papē, šokolādes sieriņu blokādi un tā tālāk, vienotības ideja ir jākopj. Latvijas un pašiem sevis dēļ.