Reizēm iešana pret straumi, navigējot citā virzienā, nekā vedina kliedzošākie virsraksti medijos, ļauj vienkārši uzzināt ko jaunu un rosinošu. Protams, tā ir bēgšana no LV realitātes, tomēr savu domu saturu vismaz daļēji, pie zināmas trenētības, varam izvēlēties paši.

Mans virziens šoreiz – brīvprātīgo darbs. Tiesa, es nevaru spriest par to, cik lielā mērā tāds pastāv vai nepastāv šodienas Latvijā. (Ja neskaita banku klientus –„brīvprātīgos banku darbiniekus”, kas strādā par brīvu internetbankās, apmaksājot savus rēķinus un darot to – pilnīgi par brīvu vai pat piemaksājot. – Tas ir kolēģa Jura Kažas izteikums!)

Pirms gadiem, kad pašai iznāca saskare ar NVO centru, šī organizācija likās cerīga ne tikai kā pilsoniskā tīkla veidotāja Latvijā, bet arī kā t. s. voluntieru darba veicinātāja.

Tieši pēdējā sakarā interesants šķiet Voluntieru jeb Brīvprātīgā darba birojs Zviedrijā. Tas izveidots 2002. gadā kā pilotprojekts, pirmo finansiālo atbalstu saņēmis no Stokholmas domes, dzīvo joprojām. Tā būtība – kalpot par starpnieku starp voluntieriem un sabiedriskajām organizācijām, dažkārt arī uzņēmumiem visā Zviedrijā.

Biroju vada Amēlija Silverstulpe, dāma ar izglītību un praksi komercijā, daudzus gadus strādājusi arī personāla atlases kompānijās. Izveidojot šo biroju, viņa apvienojusi biznesa izaicinājumus (projekts, kas jāizveido no nulles), un, kā pati saka – vēlmi darīt darbu ar lielāku jēgu un noderīgumu.

Brīvprātīgā darba birojs atrodas internetā, un tā mājaslapā www.volontarbyran.org var atrast gan tos, kas vēlas kaut dažas stundas mēnesī pastrādāt kā brīvprātīgie, gan tos, kuri meklē un kuriem nepieciešams brīvprātīgo darbs. Tās ir visdažādākā rakstura organizācijas, kas meklē brīvprātīgos bērnu pieskatīšanai, IT, informācijas, friziermākslas un veselības jomā, valodu mācīšanai, juridisku pakalpojumu sniegšanai, sporta spēļu norisēm un tā tālāk. Piemēram, darbinieces 3 stundas nedēļā vientuļo māšu vakara kafejnīcā - spektrs ir plašs.

Brīvprātīgajiem un sabiedriskajām organizācijām biroja pakalpojumi ir par brīvu, jo to uztur Stokholmas pašvaldība un valsts, līdzekļi tiek piesaistīti arī no citiem avotiem. Sadarbībā ar uzņēmumiem spēkā ir citi nosacījumi - uzņēmums maksā birojam par kompānijas personālam atbilstoša darba vai projekta piemeklēšanu.

Biroja interneta resursa struktūra būtībā ne ar ko neatšķiras no parastas personāla atlases kompānijas interneta resursa, taču tam ir citi akcenti un elpa.

Iedvesmu Amēlija guvusi no līdzīgiem amerikāņu, britu un kanādiešu resursiem internetā, šajās valstīs brīvprātīgo darbs arī esot ierastāks un populārāks nekā Zviedrijā. Bagāts no šāda darba nekļūstot, bet dzīvot var. Jādomā, Amēlijai svarīgs gandarījums, ko tas sniedz.

Brīvprātīgā darba biroja statistika ir šāda:

1/ Brīvprātīgie, kas vēlas atrast piemērotu darbu ar biroja palīdzību
-jaunākais – 13 gadu vecs, vecākais – 79;

- 64 % ir vecumā no 15 līdz 35 gadiem, krietni jaunāki nekā zviedru caurmēra voluntieris;

- 72% voluntē pirmo reizi;

- 73 % strādā vai studē;

- 69 % ir augstākā profesionālā vai universitātes izglītība,

- 17 % - vīrieši;

2/ Vislielākā interese no brīvprātīgo darbu veicēju puses ir par šādām jomām –

- bērnu, jauniešu, sieviešu organizācijas;

- imigrantu/bēgļu organizācijas;

- starptautiska rakstura darbs Zviedrijā;

- bomži, bijušie ieslodzītie;

- dzīvnieki.

Citi statistikas rādītāji atrodami biroja lapā internetā.

Zināms, arī Latvijā uzņēmumi un iestādes izprot sociālās atbildības lomu un iesaistās dažādos labdarības projektos, ziedojot gan naudu, gan laiku, gan - retāk - darbu. Dzirdēts un lasīts gan par uzņēmumu komandām - svētdienas draugiem, kas apciemo bērnus bērnunamos, sadarbojas ar veco ļaužu pansionātiem, arī par bērniem un jauniešiem, kas brīvprātīgi strādā dzīvnieku patversmēs, un galu galā bez brīvprātīgajiem vairs neiztiek neviens lielāks sabiedrisks vai politisks pasākums.

Bez šaubām, esam mazattīstītas valsts sabiedrība, kura jau tā strādā par daudz. Un aplūkojot to demogrāfiskā griezumā, potenciālo brīvprātīgā darba veicēju skaits ir ļoti neliels. Nemaz neiztirzājot šodienas Latvijas vidējās paaudzes caurmēra atbildības, pienākumu un saistību slodzes, bērni vasarās sāk strādāt aizvien agrāk un jauni cilvēki pilna laika studijas savieno ar pilnas slodzes darbu. Protams, tikpat grūti iedomāties nabadzībā pazemotu un nospiestu pensionāri brīvprātīgā darba veicējas statusā, pat ja veselība un enerģija to atļauj. Neticama arī šķiet aina, ka skaistie, laimīgie un bagātie atteiksies no pēcpusdienas jūras krastā, lai vietējā slimnīcā četras stundas mēnesī nostrādātu par sanitāru vai izdalītu zupas šķīvjus.

Bet šo visu iesāku, lai izstāstītu par Amēlijas Brīvprātīgā darba biroju. Teicama lieta.