Grāmatu apgāda “Atēna” sērijas “Dzīvā vēsture” divdesmit devītā grāmata ir Zviedrijas diplomāta Larsa Pētera Fredēna “Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989-1991″. Tā tikko laista klajā Aijas Dvinskas tulkojumā, un Fredēns, līdzīgi citiem “Atēnas” izdevumu skandināvu autoriem, nedaudzajos izdevuma prezentācijas pasākumos pabija arī Latvijā.

Grāmatā, par kuru tās iznākšanas - 2004. gadā - labvēlīgas recenzijas publicējuši arī lielākie zviedru laikraksti, vēstīts par šķietami nesenu pagātni: laiku pirms nepilniem divdesmit gadiem, kad aizsākās Baltijas tautu centieni atgūt pirms pusgadsimta zaudēto neatkarību.

Vai tiešām kāds no malas, ārzemnieks, turklāt zviedrs, labāk par jebkuru no mums, latviešiem, kas dzimuši vismaz līdz 1970. gadam, var zināt 80. gadu beigu notikumu īsto gaitu, īstās svarīgās personas, īstos iemeslus, kāpēc PSRS tālaika augstākā vadība galu galā tomēr akceptēja stratēģiski svarīgās Baltijas zaudēšanu? Tāda varētu būt pirmā reakcija, uzzinot par šo sacerējumu, taču, roku uz sirds liekot apgalvošu, ka šī patiesi ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kādu esmu lasījusi par tā laika vēsturiskajiem notikumiem Latvijā.

Tās nozīmīgums ir ne vien detalizēts puslegāla statusa zviedru diplomāta darba izklāsts Latvijā un Lietuvā divarpus gadu laikā, bet intonācija, kādā zviedru konsuls Fredēns apraksta gan pieredzēto, gan cilvēkus, kas tolaik ieņēma svarīgus formālus posteņus vai bija ar lielu ietekmi neformālā vidē (viņš iepazina gan tā laika oficiālos kompartijas un padomju administrācijas cilvēkus, gan Tautas frontes virzošos spēkus, gan Augstākās Padomes deputātu spici.) Pašmāju autoru darbos par šo laikaposmu, tik cieņpilnu attieksmi citam pret citu, pat lietišķu izklāstu, protams, arī nevajadzētu gaidīt, jo tie paši bija kaismīgi notikumu dalībnieki. Fredēns, lai arī daudzviet bija klāt, tomēr vairāk vēroja, veidoja datu bāzi un vāca informāciju savas valsts Ārlietu ministrijai, kuru PSRS un Baltijas republiku konfrontācijas sakarā pirmām kārtām interesēja Zviedrijas drošības aspekts. Taču godprātīgais vēstījums, kuru silda autora trenēti apvaldītā līdzjūtība pret kaimiņzemēm, par kurām Zviedrijā jau pusgadsimtu izvairās runāt, un kurā tomēr pavīd arī smalka ironija diplomātam pieļaujamās robežās, ir viens no cilvēciskākajiem darbiem par Baltijas valstu neatkarības atgūšanas tēmu.

Fredēns savā domāšanā, uzskatos un rīcībā, šķiet, iemieso lielu daļa tā labākā, ko savās padomju cilvēku ilgās reiz saistījām ar eiropiešiem un brīvo pasauli. Viņš noteikti nenāk no mūsdienu – tirgotāju Eiropas, bet ir uzticīgs lielākām vērtībām un garīgākiem mērogiem.

Fredēns nemelo un neizliekas. No rakstītā izriet: līdz pat 1991. gada augustam viņš īsti nav ticējis, ka Baltija varētu atgūt neatkarību, vismaz ne tik strauji. Viņš nekādi neizceļ savu ieguldījumu zināmos procesos (pateicoties viņa ziņojumu saturam, arī pieaugošai ietekmei, lēnām mums par labu mainījās iepriekš vienaldzīgā neitrālās Zviedrijas ārpolitika attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju, tika sniegta un organizēta arī gluži praktiska palīdzība Tautas frontēm Baltijā), lai gan tāds neapšaubāmi pastāv.

Fredēns arī neslēpj versijas saistībā ar Tautas frontēm Baltijā: viena - iespējams, tās sākotnēji organizētas kā atbalsta “rīki” Gorbačovam (Jānis Peters to apstiprina savās atmiņās), taču izgājušas ārpus kontroles un to darbība ievirzījusies citā gultnē. Viņš demonstrē, ka izprot iemeslus, kāpēc Igaunijā un Latvijā tika dibināti Pilsoņu kongresi. Atzīst, ka viņam bijusi ierobežota izpratne par varas spēlēm Maskavā.

Zviedrija ir vienīgā ārvalsts, kas laikaposmā 1989 - 1991 ir diplomātiskā statusā klātesoša Baltijas telpā. Un tas ir viens no tiem stāstiem, kur melns pārtop par baltu vai vismaz pelēku. Proti, Zviedrija 1940. un 1941. gadā atzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Tieši šis apstāklis pusgadsimtu vēlāk tai ļāva 80. gadu nogalē atvērt savus pārstāvniecības punktus Baltijā laikā, kad neviena cita valsts to juridiski nevarēja atļauties. Biroju izveidi Rīgā un Tallinā lielā mērā sekmēja arī dramatiski pārpildītais Zviedrijas konsulāts Ļeņingradā, uz kuru baltiešiem nācās braukt pēc vīzām Zviedrijas apmeklējumam (atcerieties, sākās Gorbačova atļautais robežu šķērsošanas laiks!).

Fredēns atklāti apraksta savu un savu kolēģu nemitīgo balansēšanu starp to, ko iespējams izdarīt, neatgriezeniski nesabojājot attiecības ar Maskavu, un atbalstu baltiešiem, kas tolaik būvēja arī jaunu vārdisko un simbolu realitāti. Tāpēc tik nozīmīgi bijis rast visām pusēm pieņemamus risinājumus no šodienas viedokļa raugoties - maznozīmīgās lietās, piemēram, jautājumā par Zviedrijas pārstāvniecību biroju nosaukumu Tallinā un Rīgā; tie galu galā nodēvēti par nodaļām, kaut visā Zviedrijas ārpolitikas dienesta vēsturē šādi jēdzieni iepriekš nebija lietoti. Uzraksta plāksnīte zviedru, latviešu un krievu valodā vēstīja “Zviedrijas ģenerālkonsulāts / Rīgas nodaļa”. Bet tajā netika minēts, ka tas ir Zviedrijas ģenerālkonsulāts Ļeņingradā, jo šāda norāde varētu aizkaitināt igauņus un latviešus. Utt..

Jā, tas bija laiks, kad šādus un līdzīgus smalkumus uzskatīja par vajadzīgu ievērot, bet iespējams arī, ka tas visos laikos atkarīgs no konkrēto personību sirdsgudrības un labās gribas.

Sevišķi vērtīga ir arī grāmatas komentāru daļa, kam seko apkopojoša informācija par notikumiem un personām katrā Baltijas valstī atsevišķi, protams, ir rādītājs.

Larss Fredēns 1991. gadā bija viens no vislabāk informētākajiem un zinošākajiem Baltijas ekspertiem Zviedrijā. Tālaika Zviedrijas premjerministrs Karls Bildts uzaicināja Fredēnu par savu padomnieku Baltijas jautājumos. Par šo periodu Fredēns uzrakstījis un 2006. gadā izdevis grāmatu, kas latviešu valodā vēl nav tulkota “Atgriešanās. Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu pirmie neatkarības gadi 1991. – 1994.” (Återkomster. Svensk säkerhetspolitik och de baltiska staternas första år i självständighet 1991-94). Ticams, ka sagaidīsim arī to.

Zviedru diplomāts pašlaik dzīvo, cerams, mierīgāku dzīvi (ne uz spēku sabrukuma robežas kā savulaik Baltijā), ja tāda iespējama valstī, kura vēlas panākt savu uzņemšanu ES un kur Zviedrijai savas intereses jāīsteno atbilstoši 21. gadsimta ekonomikas prasībām. Taču klimats tur komfortabls, arhitektūra sena un izcila, un ļaudis, domājams, atvērtāki kā Eiropas ziemeļaustrumos. - Larss Fredēns ir Zviedrijas vēstnieks Horvātijā.

Iespējams, pateicoties krievu valodas zināšanām, viņš arī paguvis izlasīt liberālā krievu politiķa Jegora Gaidara grāmatu “Impērijas bojāeja: mācība mūsdienu Krievijai” (Gibeļ imeprii: uroki dļa sovremennoi Rossii, 2006), kurā var rast nepārprotamas atbildes uz jautājumu, kāpēc Baltijas republikām izdevās panākt neatkarīgu valstu statusu: “Protams, Rietumi joprojām piesargājās tieši atbalstīt neatkarības kustības Padomju Savienībā. Kad Lietuvas varas iestādes vērsās ASV vēstniecībā Maskavā ar jautājumu, vai ASV sniegtu atbalstu Lietuvas neatkarībai, tūlītējā atbilde bija negatīva. Tomēr, kad Padomju Savienība mēģināja lietot spēku, lai 1991. gada janvārī atgūtu kontroli pār Baltijas valstīm, Rietumu - arī ASV - reakcija bija ļoti tieša: “Dariet, kā vēlaties, tā ir jūsu valsts. Varat izraudzīties jebkuru risinājumu, taču, lūdzu, aizmirstiet par 100 miljardu dolāru kredītu.” (PSRS jau bija sācies smags pārtikas deficīts un viens no Gorbačova tuvākajiem līdzgaitniekiem Anatolijs Čerņajevs stāvokli Maskavā 1991. gada martā raksturoja šādi: “Ja [labību] nevarēs kaut kur dabūt, līdz jūnijam var sākties bads… Maskava, iespējams, kaut ko tādu nav redzējusi nekad visā savā vēsturē - pat vislielākā bada gados.”/ izmantots fragments no tulkojuma laikrakstā “Diena”.)

Šie un citi vēsturiskie apstākļi un fakti, kas mūsdienās izgaismo ne tik senas pagātnes situācijas, tomēr nekādi nemazina Larsa Fredēna nopelnus Baltijā. Tolaik reizēm pietika ar tādu mūžīgo vērtību kā pleca sajūtu. Nemaz tik daudzi “dzelzs aizkara” viņā pusē to nespēja vai negribēja sniegt. Un pateikt “paldies” nekad nav no lieka.