Jo vecāka kļūstu, jo labāk izprotu teicienu: “Nebaidieties uzstādīt lielus mērķus. Laiks paies tik un tā.”* Laiks tiešām kārtējo reizi ir pagājis. Šoreiz Latvijas valsts 90 gadu jubilejas sakarā. Gads jau sācies, bet no jubilejas ne čiku, ne grabu – tik vāra atblāzma no dažiem centieniem mediju publiskajā telpā (vdiena.lv) un iecerēm teātru, skolu vidē (par godu tam un tam, notiks tas un tas).

Pārskatot visus parastam cilvēkam pieejamos interneta resursus un LETA arhīvu, neatliek nekas cits kā izfantazēt, ka politiskā un arī valsts pārvaldes vide par savas valsts jubileju bija vienkārši aizmirsusi. Tad attapusies un valdības līmenī novembra beigās uz ātru roku saorganizējusi atbildīgo cilvēku komandu, kam nu ar to jātiek galā.

Aizvadītā gada 20. novembrī LETA ziņā lasāms: “Valdība šodien lems par Ārlietu ministrijas (ĀM) izstrādāto Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienas svinību koncepciju un noformējumu visas valsts līmenī.” No Ārlietu ministrijas atbildības zonas Latvijas jubileja tiek pārspēlēta Aizsardzības ministrijai. Nav jau grūti nojaust iemeslu – pēdējā ir līdzekļiem bagātāka. Un galu galā ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs bija tas malacis, kas nodrošināja sekmīgu lielā NATO samita organizāciju Rīgā.

Taču meklējot Ārlietu ministrijas izstrādāto svinību koncepciju, atrast izdodas, maigi izsakoties, tikai ierosinājumus. Par to kvalitāti spriediet paši. Tātad (arī no LETA ziņas): “ĀM rosina izstrādāt, piemēram, “vienotu logo - svinību simbolu - visiem vienotajai koncepcijai atbilstošajiem pasākumiem gan Latvijā, gan ārvalstīs”, un aicina svētku praktiskajai organizēšanai paredzēt “pietiekamus līdzekļus”. Ministrija arī norāda, ka “Latvijas interesēs būtu iespēju robežās koordinēt valsts dibināšanas 90.gadskārtas svinības ar mūsu kaimiņiem Igauniju un Lietuvu”. Pati ministrija, ņemot vērā, ka tai nav piešķirts pilnā apjomā prasītais finansējums, valsts 90.gadadienas svinībās rīkos vienīgi plašu svinīgo pieņemšanu Latvijā akreditētajiem ārvalstu diplomātiem un ministrijas sadarbības partneriem. (..) ĀM jau ir uzsākusi darbu pie svinību programmas izstrādes sadarbībā ar Kultūras ministriju, Rīgas domi, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un Tūrisma attīstības valsts aģentūru. Ministrija norāda, ka ir būtiski jau šogad izveidot Latvijas valsts 90.gadadienas svinību rīcības komiteju svinību organizēšanai, kā arī darba grupu, kurā tiktu pārstāvētas visu ar svinībām saistīto institūciju atbildīgās amatpersonas.”

Atvainojos par garo citātu, bet tas spilgti ilustrē Ārlietu ministrijas veikumu. Ja turas pie pārliecības, ka plānošanai jābūt savlaicīgai, tad Latvijas valsts jubilejas “nogulēšana” ir bijušā ārlietu ministra Arta Pabrika nepadarītais darbs, ko tagadējais ministrs Māris Riekstiņš sekmīgi transportējis tālāk citiem kolēģiem valsts pārvaldē. Jābrīnās arī, ka gaidāmās jubilejas fakts izslīdējis gan no Latvijas institūta direktora Ojāra Kalniņa, gan acīgās un jaudīgās Kultūras ministrijas acīm (ne li.lv, ne km.gov.lv mājas lapā nav nekādu izceltu norāžu par valsts jubilejas faktu). Kam vēl, ja ne viņiem, pieklātos par to atcerēties?

Latvieši krīzes situācijās parasti saņemoties un “viss beidzas laimīgi”, apgalvo zinātāji. Tā bija ar Eirovīziju, tā ar iestāšanos ES un Pasaules čempionātu hokejā, tā būšot arī šoreiz. Pēdējā brīdī viss notikšot, jo mums ir tādi augstākās klases “rezerves ģenerāļi” kā producente Brigita Rozenbrika (visu cieņu!), reklāmists Ēriks Stendzenieks (runā, ka vienas nakts laikā esot spējis pārveidot Latvijas iestāšanās ES reklāmas no “nē” uz “jā” tēmu, tātad strādā ātri un angažēti) un vēl daži talantīgi cilvēki.

Uz šīs pārliecības fona visai nesaprotama varētu šķist savlaicīgā, pat ilgstošā gatavošanās, piemēram, tādiem apjomīgiem pasākumiem kā ERAB sanāksme 2000. gadā, Rīgas 800-gade, festivāli “Pārsteidzošā Latvija” un “Francijas pavasaris”, NATO samits, Cēsu 800-gade, varbūt vēl daži. Noteikti - 2008.gada Dziesmu svētki. Ar plānošanu Latvijai joprojām ir grūtības, tomēr ir, ir sekmīgi piemēri.

Pēc Edgara Rinkēviča iemešanas “lauvu bedrē” no Aizsardzības ministrijas puses seko šāds 8.janvāra paziņojums: “(..) valsts sekretāra Edgara Rinkēviča vadībā notika Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienai izveidotās rīcības komitejas kārtējā sēde, kurā tika izskatīti vairāk nekā 300 piedāvāto pasākumu. (..) sēdes laikā komitejas pārstāvji vērtēja Latvijas valsts proklamēšanas 90.gadadienai veltītos plānotos pasākumus, kurus piedāvā ministrijas, pašvaldības, citas valsts un nevalstiskās organizācijas.”

Vēl: “Rīcības komitejas, kuras uzdevums būs nodrošināt koordinētu un savlaicīgu svētku organizēšanu, priekšsēdētāja būs Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane. Tāpat rīcības komitejā iekļauti ministriju, Rīgas domes, Latvijas Pašvaldību savienības, Nacionālās radio un televīzijas padomes, Valsts prezidenta kancelejas pārstāvji.” Tātad neviena pārstāvja no nacionālajām kultūras institūcijām, par inovatīvi domājošu ļaužu piesaisti nemaz nerunājot.

Tieši valsts jubilejas svinību pasākumu jēgas, satura un kvalitātes jautājumi ir tie, kas liek rakstīt šīs rindas un izteikt šaubas par to, cik atzīmēšanas ziņā kvalitatīvs izvērtīsies Latvijas valsts jubilejas gads. Vai tas būs traļi-vaļi, ar nu jau, manuprāt, diskutējamo lielkoncerta formātu un uguņošanu krastmalā kā galveno svētku kulmināciju vai tāds, kas liecinātu par attīstību mūsu domāšanā, arī svētkus svinot? Tāpat kā politiskajā domāšanā, arī lielo valsts svētku svinēšanā nepieciešams jauns domāšanas veids.

Kāda tad ir valsts 90 gadu jubilejas koncepcija? Tā nekur nav atrodama. Kā var atlasīt un par piemērotiem atzīt pasākumus, ja nav atskaites punkta? Kāpēc Aizsardzības ministrija sāk no otra gala, izsludinot logo konkursu, ja nav paša pamata – koncepcijas, aktivitāšu rāmja, virziena, programmas un plāna, ziņojuma, vēsts nācijai, un tā tālāk? Pēc kādiem kritērijiem notiks vērtēšana? Cik saprotams no publiski pieejamās informācijas, Aizsardzībai ministrijai darīt zināmus savus priekšlikumus un ieceres varējis tik neradošs sektors kā ministrijas, pašvaldības un valsts organizācijas. Ārpus šīs vides esošiem cilvēkiem ir tikpat kā neiespējami izprast fonu un potenciālo darbību veidolu valsts jubilejas aktivitāšu sakarā.

Kas notiek kaimiņos? Somi savas valsts 90 gadus jau atzīmējuši 2007. gadā. LETA 2007. gada 4.janvārī rakstīja: “Somijas galvaspilsētā Helsinkos ceturtdien sākusies neatkarības 90.gadadienas svinīgā ceremonija, kuras laikā pasniegta vienkārša maltīte - tradicionālā auzu pārslu biezputra un Karēlijas pīrāgs. Līdz ar jubilejas torti, kas bija dekorēta ar uzrakstu “Suomi 90″, valdība atklāja arī jubilejas gada logo “Mēs!”, ar to domājot visu iespējamo “somiskumu”, ietverot tajā īstos somus, vēsturiskās minoritātes, jaunpienācējus un emigrantus, kā arī somu dzīvesveidu.” Mājas lapā http://www.suomi90finland.fi/lyhyesti/en.jsp atrodams pārskats pār norisēm gada garumā. Tas rada iespaidu, ka somiem sava valsts ir svarīga un jubilejas reizē viņi to apliecinājuši respektējamā veidā. Arī 2005. gadā atzīmētās Norvēģijas neatkarības 100-gades jubilejas gada norises aplūkojamas apkopojošā resursā http://www.norge2005.no/

Kamēr Latvijas Ārlietu ministrija vēl tikai iesaka valdībai koordinēt jubilejas norises ar Igauniju un Lietuvu, Igaunijā jau viss notiek. Igauņu koncepcija varbūt nav satriecoša, bet racionāla (ņemot vērā EE iedzīvotāju uzticēšanos savas valsts pārvaldes struktūrām gandrīz 60% apmērā): katrs mēnesis veltīts kādai no valsts institūcijām kā neatkarīgas valsts varas iemiesotājām vai vēsturiski svarīgām norisēm, piemēram, janvāris – Neatkarības kara mēnesis, februāris – valsts prezidenta mēnesis, aprīlis – parlamenta mēnesis, jūnijs – valsts bankas mēnesis, augusts – trimdas, pretošanās un neatkarības atjaunotnes mēnesis, etc.. Interesenti var ielūkoties http://www.eesti90.ee/?id=10448 Katram mēnesim izstrādāta sava “leģenda” un aktivitāšu plāns. Kaut arī Igaunijas neatkarības diena ir jau 24. februārī, ziemeļu kaimiņi atzīmēs visa gada garumā.

Lietuva valstiskās komunikācijas aktivitāšu ziņā vienmēr vairāk līdzinājusies Latvijai nevis Igaunijai, nereti atpaliekot pat no mums. Arī šoreiz, kaut dienvidu kaimiņu lielā jubileja ir jau 16. februārī, vismaz internetā neizdevās atrast jelkādu informāciju par norisēm tās sakarā. Iespējams, atšķirīgās vēstures dēļ lietuviešiem šī jubileja nav nemaz tik būtiska, ņemot vērā kaimiņu tautas daudz ilgāko valstiskuma pieredzi. Tomēr kaut kas jau notiks, Saeimas Ārlietu komisija ir noskaidrojusi, ka Igaunija valsts 90.gadadienas organizācijai 2008.gada budžetā ir atvēlējusi 4,5 miljonus latu, bet Lietuva - aptuveni 6,2 miljonus latu.

Kārtējo reizi izpaliek arī kopīgas Baltijas valstu komunikācijas aktivitātes ES un pašām savās mājās. Šajā virzienā nez kādēļ pieklususi arī prezidenta Zatlera balss, kas pirmajos mēnešos pēc stāšanās amatā solīja aktīvi nodarboties ar trīs Baltijas valstu vienošanu.

Kas tiks nolemts un “pieņemts”, kā svinēsim - to uzzināsim pavisam drīz, 20. janvārī.

_______________

*diemžēl neatceros autoru, varbūt lasītāji var piepalīdzēt ar šīs domas paudēja vārdu.