Latvijas publiskajā telpā gan jaunceļamās bibliotēkas, gan bibliotēku modernizācijas sakarā, manuprāt, ārpus šaurā profesionāļu loka vairāk un biežāk tiek runāts par ārējo – ēku arhitektūru, apkopes izmaksām, personāla atalgojumu, datu bāžu apjomiem, utt., kas neapšaubāmi ir svarīgi. Diemžēl ievērojami mazāku uzmanību izpelnās vīzijas un stāsti par to, kāda būs vai jau ir moderni domājošu bibliotēku šodienas dzīve. Šķiet, tiem pietrūkst saožamas, izgaršojamas, sadzirdamas kārdinājuma frekvences.

Nav pārliecības, ka situāciju būtiski mainīs visas sabiedrības informēšanas kampaņa, ko V/a Kultūras informācijas sistēmas īsteno ar vienotu zīmolu “Trešais tēva dēls“, un kas īpaši radīts Publisko bibliotēku attīstības projektam. Pirmā kampaņas kārta jau rit pilnā sparā, ornamentālā simbolika pamanāma gana apjomīgās reklāmās presē un TV.

Kampaņas uzdevumam un apsolījumam var piekrist bez iebildumiem: “Šobrīd sabiedrībā valda uzskats, ka bibliotēkas ir noputējušas grāmatu krātuves, kuras neatbalsta sabiedrības, indivīda un valsts attīstību. Kampaņas “Trešais tēva dēls” galvenais uzdevums būs šo stereotipu gāzt, pierādot, ka bibliotēkas jau tagad ir informācijas, zināšanu ieguves un inovāciju centrs.”

Nākamie divi teikumi gan, manuprāt, ir pretrunīgi vai pretrunīgi formulēti, atļāvos izcelt: “Trešais tēva dēls ir iekšējās, garīgās inteliģences simbols. Viņš ir action man – darītājs, nevis runātājs. Pilns apņēmības glābt princesi, kaut citi viņa spējas apšauba. Kamēr vecākie brāļi spriež un strīdas, jaunākais nelielās, bet iet un izdara, visus pārsteigdams. / “Trešā tēva dēla” stāsts savā būtībā ir veiksmes stāsts – stāsts par cilvēku, kas pārvarējis visus šķēršļus, tai skaitā savu iekšējo neticību un mazvērtības kompleksus, kļūst par varoni un sasniedz savus mērķus. Projekta ietvaros tas ir arī stāsts par pašu bibliotēku – piemirstu, nenovērtētu, taču patiesībā un nākotnes redzējumā – komunikācijas, sabiedrības integrācijas un attīstības asi. / “Trešais tēva dēls” ir reizē gan ļoti latvisks, gan internacionāls, tas sastopams daudzu pasaules tautu folklorā – tātad tas ir uztverams gan latviešu, gan cittautiešu sabiedrībai. “Trešajam tēva dēlam” līdzīgi varoņa tēli sastopami arī mūsdienu popkultūrā – piemēram, Šreks, visu nīsts purva briesmonis, kas izrādās labākais un stiprākais, Neo, triloģijas “Matrix” galvenais varonis, Zirnekļcilvēks un daudzi citi.

Projekta nosaukums “Trešais tēva dēls” ir pretimnākošs un draudzīgs, tas nestāsta par pārcilvēku, bet gan parastu cilvēku, kas ar savu gara spēku spēj pacelties pāri ikdienas rūpēm.” (No Kultūras informācijas sistēmas www.kis.gov.lv)

Nepretendējot uz kampaņas analīzi (tomēr materiāls KIS lapā šķita tik daiļrunīgs, ka nespēju atturēties, to neiekopējot šeit), manuprāt, lielāka loma bibliotēkas popularizēšanā varētu tikt atvēlēta pašiem bibliotekāriem un aktīviem lietotājiem. Tieši viņiem būtu jābūt īstajiem kārdinātājiem, stāstot par to pasauļu pievilcīgumu, kam piekļūt var tikai ar bibliotēkas starpniecību. Cita starpā, varbūt bibliotēkas ir vide, kur latviešiem raksturīgo atkarības gēnu iespējams pielietot, atdodoties veselīgākām atkarībām - no grāmatām, informācijas, jaunām zināšanām, etc.?

Aizmaldījos. Iesāku rakstīt ar domu pastāstīt par Kopenhāgenas pilsētas Galvenās bibliotēkas jauno direktori, kura sniegusi intervijas vairākos dāņu laikrakstos, izklāstot savu rīcības programmu. 35 gadus vecā Pērnille Šalca uzskata – bibliotēkā vairāk vietas jāatvēl digitālajiem medijiem, spēlēm un apmācību norisēm, mazāk vietas jāatstāj grāmatām; savukārt aktuālās un populārākās grāmatas ir jāizvieto tā, lai, apmeklētājiem ienākot bibliotēkā, tās uzreiz “iekristu acīs” līdzās jaunākajām spēlēm, mūzikas albumiem, digitālajiem medijiem. Vecās un reti pieprasītās grāmatas – uz depozitāriju, jo bibliotēkai neesot jākalpo par noliktavu, turklāt tā atbrīvošoties vieta un “ejošās” grāmatas varēs izlikt ar vāku pret lasītāju. Šalcai neesot nodoma lielāko daļu grāmatu “deportēt” no bibliotēkas, tomēr viņa atgādina, ka mūsdienu bibliotēkā grāmatām teritorija jādala ar jaunajiem medijiem, dažādiem pasākumiem un apmācību projektiem, jo pasaule ir mainījusies un atbilstoši citāds ir arī apmeklētāju pieprasījums. Lai gan dāņi lasot vairāk kā jebkad agrāk, grāmatas kļuvušas lētākas un daudzi tās iegādājoties paši. Turklāt izbaudot arī jauno mediju radītās iespējas, tāpēc bibliotēku apmeklētības procents krītas visā Dānijā.

“Jo pamanāmāk izlikta grāmata vai CD, jo biežāk to paņem lasīt vai klausīties.” Šalca nevairās no šādām atziņām, jo bibliotēkas apmeklē tā pati mūsdienu patēriņa sabiedrība, kas iepērkas veikalos. Dāņu bibliotekāre uzsver bibliotekāru jauno pozicionējumu - kādreiz cilvēki informāciju uzzinājuši no avīzēm vai bibliotēkās, mūsdienās informāciju var iegūt visās iespējamās vietās, tomēr saglabājusies vajadzība pēc palīdzības zināšanu un informācijas strukturēšanā, pēc ceļa rādītāja un konsultanta bibliotekāra personā. Bibliotēka visciešāk saistīta ar kultūru, izglītību, pieredzi un jaunradi, un šajā virzienā arī jānotiek bibliotēku attīstībai.

Ne visi ir vienisprātis ar Kopenhāgenas Galvenās bibliotēkas jauno direktori un iebilst viņas iecerētajām pārmaiņām. Arī Pērnille Šalca piekrīt, ka diskusijai par dāņu bibliotēkas nākotni ir jābūt un cer tādu rosināt ne tikai bibliotekāru vidū, bet izprovocēt arī plašākā sabiedrībā jau šā gada laikā. Iespējams, dāņi gari un plaši izrunās, kādu bibliotēkas satura un pakalpojumu piedāvājumu vēlas, nonākot pie daudzmaz vienota redzējuma tuvākajiem gadiem.

Latviešiem publiskās debatēs biežāk izdodas paust katram savu viedokli, retāk – plūkt augļus vērtīgās diskusijās.

Tomēr - varbūt kāda no latviešu nākamības vīzijām varētu vēstīt par tēvu, kuram ne tikai viens no trim dēliem izrādās gudrs, bet – visi trīs? Iznāktu tiešām jaudīgi.

Bibliotēku digitalizācijas sakarā - materiāli no tai veltītās konferences http://www.km.gov.lv/UI/main.asp?id=23308