Šodien Latvijas radio ziņo, ka Latvijā pieaudzis tādu pašnāvību skaits, kas izdarītas kredītsaistību dēļ. Par šo tēmu gribēju uzrakstīt jau agrā pavasarī, bet pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas šķita, ka būšu alojusies savās nākotnes prognozēs. Izrādās – nē gan. Tās notiek. Ar atstātām vēstulēm un skaidru iemeslu minēšanu. Ka cilvēki vairs nespēj un nezina, kā tikt galā ar maksājumiem.

Te, protams, var piesaukt latviešu mentalitāti un no tās izrietošo uzvedības programmu, izejas risinājumu vienveidību, jo īpaši vīriešu vidū. Taču pašlaik vairāk par visu vajadzīgi uzmudrinoši vārdi. Cilvēcība. Attapšanās skaidrība, jauni mērķi un stingra griba.

Jauni cilvēki, kam pašlaik pāri 20, kopš 1991. gada dzīvojuši tikai ekonomiskās augšupejas apstākļos, lai cik apšaubāma tā arī nebūtu salīdzinošos Eiropas mērogos. “Kā var būt, ka visu laiku bija tik labi un pēkšņi ir tik slikti?” vaicā jaunieši, kam diemžēl vai par laimi izpaliek padomju laikmeta dzīves rūdījums – šis apstāklis viņus dara jo īpaši trauslus un daļu arī necilvēcīgi agresīvus 2008. gada Latvijā.

Esošā ekonomiskā situācija likumsakarīgi ilustrē Latvijā pārspīlēto materiālās pasaules pielūgsmes izgāšanos – tikai par bargu cenu. Vieni to sauc par “ballīte ir beigusies”, otri par “jau sākotnēji nepareizi ieliktiem pamatiem valsts ekonomiskajā attīstībā”, vēl citi norāda uz kompartijas biedru lielo daudzumu un viņu domāšanas/priekšstatu ietekmi valsts ekonomikas būvniecībā 90. gados, kas nu beigusies ar reālu bankrotu. Un ka krīzes pieredze bagātināšot uzņēmējus.

Tas viss izklausās pareizi un skaisti un par to visu, kā saka, var diskutēt. Bet šobrīd mums vajag ko citu. Vārdus, kas dod cerību. Autoritātes, kas no TV ekrāniem blīvi apliecinātu, ka “katrs ikviens” ir vajadzīgs mums – latviešiem. Ka nauda nav ekvivalents dzīvībai. Ka izeju var rast arī, paliekot dzīvam. Ka tu esi mīlēts – no saviem tuvākajiem, no Dieva un izeja tev tiks parādīta un dota. Un tā - nebūs pašnāvība kredītu dēļ.

Katrs ikviens ir vajadzīgs, katrs ikviens ir vērtība – arī ar kredītu nastu uz muguras trīs mūžu garumā. Jo mēs piederam vienai kopībai. Esam latvieši. Esam cits ar citu saistīti. Spējam cits citu atbalstīt. Neatņem sev dzīvību.

No kā sadzirdēsim šos uzmundrinājuma vārdus? Publiskajā telpā akūti trūkst balsu, kas formētu citu - konstruktīvu un cilvēcīgu noskaņu valstī.

Bet varbūt atbalsta vārdus biežāk jāsaka ne no ekrāniem un tribīnēm, bet mums pašiem – spēcinot vienam otru.