Šo tekstu saņēmu no Edmunda Zālīša, kurš ir kompromat.lv sistēmadministrators. To publicēju kā viesa blogu. Bloga virsraksts ir mans, bet rakstā atstāju Edmunda virsrakstu, kas nav tik skarbs. Tomēr, kamēr spēka struktūras jebkuram var atņemt darbam un komunikācijai nepieciešamos līdzekļus uz aizdomu pamata un šīs aizdomas klīdināt mēnešiem ilgi, valsts rokās ir nepārsūdzams iebiedēšanas un šantažas ierocis. Varbūt domātu savādāk, ja dators saturētu plānotu banku laupīšanas sarakstu vai darbotos kā krāpnieciska robottīkla “komandieris” bez citām būtiskām funkcijām. Uzskatu, vienalga, ka vajadzētu pirmām kārtām izmantot drošu (pret “pierādījumu” sagrozīšanu) datu kopēšanas metodi, bet arī paredzēt sava veida habeus corpus procesu, ja datu nesēju vai datu iekārtu aiztur ilgāk par noteiktu laiku.  Habeus corpus ir process anglosakšu tiesībās, kas piespiež varas iestādes pierādīt nepieciešamību aizturēt kādu personu, vai arī to nekavējoties atbrīvot. Tas attiecas uz cilvēkiem. Vajadzīgs, tātad, habeus computerus. :)

Vai tiešām uz gadu jāsavāc dators, lai nokopētu pāris failus? 

Pēdējo desmitgažu laikā strauji pieaug to noziegumu skaits, kuri tiek veikti izmantojot datoru un interneta datu apmaiņas vidi. Arī saistībā ar pārējiem noziegumiem aizvien biežāk figurē vārdi – dators, datu nesēji, internets, e-mail.

Policija, veicot konkrētā nozieguma izmeklēšanu, datoru klasificē kā nozieguma veikšanas rīku vai kā iespējamās noziedzīgās informācijas atrašanās vietu, un uz izmeklēšanas laiku aiztur, lai veiktu ekspertīzi.

Diemžēl tikai dažās valstīs policija ir sapratusi, ka ne jau pats dators vai datu nesējs kā fiziska vienība ir pierādījums nozieguma veikšanai (izņēmums, protams, ir situācija ja ar datoru kā materiālu ķermeni kādam ir iesists, vai uz datora atrodamie pirkstu nospiedumi ir liecība par noziegumu), bet gan tikai konkrētie dati tajā. Šajās valstīs policija nevis konfiscē datorus, bet gan veic nepieciešamo datu precīzu 1:1 kopēšanu uz saviem datu nesējiem ar pēcāku to izpēti un ekspertīzi.

Modernās tehnoloģijas nodrošina nokopēto datu kontrolsummas fiksāciju un/vai ciparu parakstīšanu, kura izslēdz iespējamo datu izmaiņu izmeklēšanas gaitā. Datora paņemšanas gadījumā šādas darbības netiek veiktas, un teorētiski, negodprātīgu policistu vai ekspertu gadījumā dati var tikt izmainīti par labu kādai no pusēm.

Trūkums datoru paņemšanai ir arī aizdomās turamās personas darba spēju samazināšana un tātad zaudējums tautsaimniecībai un valstij kopumā, kuru valsts ir spiesta kompensēt gadījumos kad aizdomās turamā persona ir izrādījusies bez vainas.

Pat gadījumos, kad datoru paņemšana tiek pamatota ar, piemēram, nelegāli iekopētu filmu vai dziesmu, nodarījums un atbilstoši sods par nodarījumu ir daudzas reizes mazāks nekā zaudējumi no datora dīkstāves, un tātad datora paņemšana ir sabiedriski nelietderīga.

Latvijā spēkā esošais operatīvās izmeklēšanas likums pieļauj datora un citu datu nesēju paņemšanu ekspertīzei, piedevām vēl nereglamentējot ekspertīzes veikšanas termiņus.

Tā rezultātā Latvijas tautsaimniecībai nevajadzīgi un nesamērīgi radīto zaudējumu apjoms, pēc aptuveniem aprēķiniem, ja pieņemam, ka katrā desmitajā no gadā ierosinātajām krimināllietām tiek paņemts dators, sastāda vismaz miljonu latu, neskaitot daudzkārt lielāko neiegūto peļņu, jo dators ir darba līdzeklis, un morālos zaudējumus, jo cilvēks bieži izrādās nevainīgs.

Novecojusī izmeklēšanas norma arī ļauj izdarīt nelikumīgu spiedienu uz procesā iesaistītajām pusēm. Ir dzirdēti gadījumi kad policija izmanto šis savas paņemšanas tiesības lai iebiedētu pilsoņus ar tekstu “iespējams ka uz jūsu datora arī nav meklējamie faili, bet mēs tomēr paņemsim to un apskatīsimies”, un tādejādi piespiež pilsoni atzīties pat neizdarītā pārkāpumā, jo datora atņemšana viņam būtu lielāks zaudējums. Arī konkurenti izmanto iespēju nosūdzēt otru par nebūtisku pārkāpumu lai policija tam atņemtu datorus un traucētu biznesam.

Nesamērīgi mazi resursi ir piesaistīti arī ekspertīzes veikšanai, jo rindā ir jāgaida līdz pat gadam, kas savukārt rada vēl vismaz miljonu latu zaudējumus.

Uzskatu, ka ir laiks mainīt operatīvās izmeklēšanas likumu un aizvietot datoru un datu nesēju paņemšanu uz to satura kopēšanu, tādējādi atvieglojot visu iesaistīto pušu dzīvi.

Jo vairāk – ka internetā veiktā aptauja par pieredzi ar policiju datoru paņemšanas jomā rāda, ka policija dažos gadījumos rīkojas samērīgi izmeklējamajai lietai un veic datu kopēšanu, un tas nozīmē, ka policija var, ja vien grib. Mūsu uzdevums ir panākt, lai policija vienmēr rīkotos sabiedriski optimālā veidā un nevajadzīgi netraucētu uzņēmējdarbību un neierobežotu vārda un citas brīvības.

Šī raksta tapšanas laikā viens mans paziņa palūdza pārvietot divus viņa interneta serverus no Latvijas uz Norvēģiju, jo nejūtoties šeit droši. Tādejādi Latvijas ekonomika ir zaudējusi vismaz 200ls mēnesī, kurus turpmāk saņems Norvēģija, jo ir labāk sakārtojusi savu likumdošanu.

Ernst & Young datu drošības nodaļas projektu vadītājs Ivo Ivanovs nesen stāstīja par auditoru un konsultantu kompānijas veikto datu drošības pētījumu, kurā starp pasaulē aptaujātām firmām bija arī 20 Latvijas uzņēmumi. Aptauja liecina, ka pasaulē uzņēmumu satraucas par mākoņdatošanas riskiem, bet Latvijā to vēl neviens īsi nelieto. Drīzāk būtu jāsatraucas par datu zudumiem un datu klasifikāciju un inventarizāciju, lai organizācijas un uzņēmumi vispar zinātu kādus datus glabā un, pēc incidentiem, lai saprastu kas ir zudis vai zagts.

Ilmārs Poikāns, arī pazīstams kā kiberaktīvists “Neo”, pirms valsts svētkiem atsūtija rakstu par to, kas notiek viņa krimināllietā par Valsts ieņēmuma dienesta (VID) datu nopludināšanu. Tā kā Ilmāra rakstītais skar gan IT drošības, gan tiesiskuma un cīņas pret nejēdzībām valstī jautājumus, pievienoju viņa rakstīto kā “viesa blogu.” To jau kāds publicējis “defense.lv”, bet publicēju to šeit, tagad, kad beigušies visi svētki.

2010. gada 11. maijā es, Ilmārs Poikāns, tiku aizturēts saistībā ar VID datu noplūdi. dēvētu arī par Neo lietu. Ir pagājis pusotrs gads, un pienācis laiks pastāstīt par jaunumiem šajā lietā.

Neo lietā viss notiek pēc plāna – izmeklēšana turpinās, kriminālprocess nav izbeigts, un es vēl joprojām esmu aizdomās turētais. Ir cietusi neveiksmi sākotnējā ideja par izvirzīto pantu piemērošanu, taču ir rasts jauns risinājums, kā turpināt procesu. Citu ziņu, ka šī kriminālprocesa ietvaros bez manis būtu vēl kāds aizdomās turētais, man šobrīd nav. Varētu pieņemt, ka policija nav atradusi nevienu citu, kura rīcība vai bezdarbība būtu nospēlējusi ievērības cienīgu lomu VID datu noplūdē.

Jāuzteic operativitāte, ar kādu tiek veiktas datorekspertīzes policijā. Pagāja tikai aptuveni gads, kad visi datori, izņemot manis norādīto, ko policija uzskata par “nozieguma ieroci”, ir atdoti. Tagad domāju, cik labi, ka man mājās nebija spainis ar atmiņas kartēm, tiktu vēl vainots pakalpojumatteices (DoS) uzbrukumā policijas datorekspertīžu centram :)

Tātad šī gada vasarā saņēmu divas ziņas par izmeklēšanas gaitu, gluži kā kādā jokā – vienu labu, otru sliktu. Labā ziņa – noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ kriminālprocess tika izbeigts pēc viena panta. Sliktā ziņa – izbeigtā panta vietā pievienoti divi jauni.

Kopsavilkums par Krimināllikuma pantiem, kurus man centās vai cenšas “pielaikot”:

●        Izbeigts 244. pants 2. daļa. Par tādas ierīces (arī datorprogrammas) neatļautu izgatavošanu, pielāgošanu izmantošanai, realizēšanu, izplatīšanu vai glabāšanu, kura paredzēta automatizētas datu apstrādes sistēmas resursu ietekmēšanai nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu,  ja darbības izraisījušas smagas sekas. Sods – līdz 10 gadiem vai līdz 200 minimālajām mēnešalgām.

●        Pievienots 241. pants 3. daļa. Par patvaļīgu (bez attiecīgas atļaujas vai izmantojot citai personai piešķirtas tiesības) piekļūšanu automatizētai datu apstrādes sistēmai vai tās daļai, ja tas saistīts ar datu apstrādes sistēmas aizsardzības līdzekļu pārvarēšanu un ja ar to radīts būtisks kaitējums, un ja darbības vērstas pret valsts informācijas sistēmām. Sods – līdz 8 gadiem vai līdz 180 minimālajām mēnešalgām.

●        Pievienots 200. pants 2. daļa.  Par ekonomisko, zinātniski tehnisko vai citu ziņu, kuras ir komercnoslēpums, neatļautu iegūšanu savai vai citas personas lietošanai vai izpaušanai, par šādu ziņu neatļautu izpaušanu citai personai tādā pašā nolūkā, kā arī par finanšu instrumentu tirgus iekšējās informācijas neatļautu izpaušanu. Sods – līdz 5 gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

●        Atstāts 145. pants 1. daļa. Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Sods – līdz 2 gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

Liels bija mans pārsteigums un prieks, ka policijas iedotajā dokumentā atradu atbildi uz jautājumu, vai Neo darbībai bija kāda nozīme un ietekme. Vai tad neizklausās iespaidīgi, ja  izmeklētāja (domājams, ka ne bez prokurores piekrišanas) uzskata, ka I. Poikāna darbību rezultātā tika radīts ievērojams apdraudējums valsts iekārtas, sabiedrības drošības un kārtības interesēm un apdraudēta normālas tirgus konkurences pastāvēšana utt. Tātad tomēr Neo aktivitātēm ir bijis rezultāts – gan mainīta likumdošana, gan apdraudēta sistēma :)

Ak, vai! Es taču laikam nedrīkstēju nevienam stāstīt pat to, par ko mani tur aizdomās. Šovasar policija man centās “aizbāzt muti”. It kā viss likumīgi – saskaņā ar Kriminālprocesa 396. panta 1. daļu man noteikts aizliegums izpaust jebkādas ziņas un publiskot procesuālos dokumentus, ko esmu ieguvis Neo pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros. Taču izmeklētāja un prokurore pārāk plaši interpretē, kas ir neizpaužama informācija, un pie tās pieskaita arī pantu, pēc kuriem tieku turēts aizdomās, publiskošanu.

Tātad man par “mutes palaišanu” šajā rakstā saskaņā ar Krimināllikuma 304. pantu piedraudēja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 1 gadam vai arestu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz 20 minimālajām mēnešalgām. Es, bez šaubām, saprotu, ka ir ziņas, kuru izpaušana pirms tiesas var traucēt izmeklēšanai, bet nevajag aizskart manas tiesības tik nekaunīgi. Tad jau redzēsim, vai kāds spēs atzīt patvaļīgu likuma interpretēšanu. Pretējā gadījumā man nāksies aizstāvēt savas tiesības un taisnību vēl vienā bezjēdzīgā, pret mani vērstā lietā par to, ko esmu pateicis šajā rakstā.

Paliek jautājums – kas notiks Neo lietā tālāk? Parasti sistēma šādus izgājienus bez smagām sekām neatstāj – citiem par biedinājumu un lai radīti sev labvēlīgu, taču sabiedrības interesēm bīstamu tiesu precedentu. Ja pastāv šāds uzstādījums mani sodīt par katru cenu, tad Neo lietu neļaus izbeigt, un tā tiks virzīta turpmākajās instancēs – uz prokuratūru un tiesu. Mani pat nepārsteigtu, ja tiktu nopludināti policijas rīcībā esošiem VID datiem identiski dati, ja nu gadījumā visi citi iesēdināšanas paņēmieni cietīs neveiksmi. Interesants ir jautājums, vai tiks meklēti formālie iemesli, lai Neo lieta tiktu skatīta slēgtā tiesas sēdē pēc iespējas tālāk no sabiedrības acīm un ausīm. Vai arī tas nav jautājums? :)

Ilmārs Poikāns

Vai IBM jaunākais “mākslīgā intelekta” radījums Watson, kas uzvarējis televīzijas attapības spēlē Jeopardy, spēs nolikt ASV ārsta sertifikācijas eksāmenu un vai nākotnes “vatsonu” savā “uzvedībā” līdzināsies īstiem cilvēkiem? Un kādas ir Watson attiecības ar Apple jaunākā iPhone iebūvēto virtulo palīdzi Siri? Par to videointervijā ar IBM pārstāvi Robertu Talbotu (Robert Talbot)

Biju domājis rakstīt dažus vārdus pieminot „Apple” dibinātāju Stīvu Džobsu, bet citi notikumi to apsteidza. 5.oktobrī, tieši Džobsa nāves dienā, Rīga ielās policija mazdrusciņ nonāvēja vārda, pulcēšanās un izteiksmes brīvību. Protams, ka pāris stundas pavadīt, cik saprotams, pieklājīgu un korektu policistu kompānijā nav nekas traks. To pat nevar salīdzināt ar masu arestiem Ņujorkā pret nedaudz juceklīgo „okupēsim Volstrītu” kustību, kur, cita starpā, cilvēki sisti ar stekiem un apsmidzināti ar piparu gāzi.  

Tomēr mediju ziņām izriet, ka šo „laipno policistu” misija ir izdevusies, vismaz attiecībā uz trīs demonstrantiem (no kopumā sešiem aizturētiem), jo šie cilvēki ir iebiedēti un atturēti turpmāk kaut ko līdzīgu darīt, proti, iziet neatkarīgas, demokrātiskas valsts ielās un, nevienam netraucējot, spontāni izteikt savu neapmierinātību ar politiskajiem procesiem. Rīgā, tātad, policija tiešā tēmētā trāpījumā ir nogalinājusi nelielu daļu visu mūsu brīvības.

Pret visiem sešiem īslaicīgi aizturētajiem ierosināta administratīva lieta, kas, ja aizmirstam iespējami maksimālo 15 dienu ieslodzījumu, it kā nebūtu nekas. Bet faktiski visas sešas lietas ir nekas cits, ka politiski represīva procesa atsākšana Latvija – otra „demokrātijas nonāvēšana lite (vieglā formā)” pret kuru sabiedrībai pienāktos asi protestēt. Bet diez vai kāds to darīs. Represīvo orgānu patvaļa neiebrauks ar tankiem, tā ienāks ar sīkiem viegliem solīšiem, nemanot…

Un tagad par otru nāvi. Nav ko piebalsot lielam globālam sēru un piemiņas korim par „Apple” dibinātāja aiziešanu mūžībā. Tur jau pateikts viss, un Džobss jau paguvis nonākt uz šīs nedēļas „The Economist” vāka.

Es vienīgi gribu atgādināt, ka Džobsa un „Apple” radītie pirmās paaudzes „Macintosh” datori piedalījās Latvijas neatkarības atgūšanas procesā. Ar „Macintosh” datoriem salika Tautas frontes avīzi „Atmoda”, arī sākotnēji „Diena” un dažādus neformālus izdevumus. Jau 1985.gadā, kad notika „Baltijas brīvības un miera kuģa” brauciens, kuru organizēja Stokholmā, preses materiāli un cits tika gatavots ar „makiem”. Savu personīgo „Macintosh” pat biju uznesis uz kuģa, rakstījām relīzes pārdesmit žurnālistiem, kas pavadīja „kuģotājus”.  Džobsa vīzija ar glītām, viegli lietojamām tehnoloģijām „mainīt pasauli” izpaudās arī Latvijā. „Macintosh” datori nedaudz palīdzēja atgūt to noplukušo neatkarību un demokrātiju, kuru baudām šodien, un kuru drupina policija un varas iestādes, jo mēs viņiem to ļaujam darīt.

Māris Gailis pēdējos mēnešos spēris pirmos soļus multimediju un interneta televīzijas tirgū, radot jaunu platformu, kur iecerēts ļaut izpausties sabiedrības grupām, organizācijām un uzņēmumiem, kam agrāk „sava” televīzija pat nebija sapnis un parādīšanās „lielajā televīzija”- liels returms.

Gailis nesen sniedza videointerviju blogam, kuru publicējam šeit:

Dažreiz uz „sīkās planētas Latvija” palaižam garam visai būtiskus notikumus planētas „Zeme” informācijas tehnoloģiju (IT) industrijā, kas, kā nekā, var arī ietekmēt mūs. Jo kuram gan nav kāds „Hewlett-Packard” (HP) printeris, dators, vai klēpjdators?

Diemžēl Latvijas  ziņu plūsmā kā neliels sausu faktu apkopojums palidoja garām notikums, kas bija viena no galvenajām IT nozares un biznesa ziņām uz kaimiņu  Zemes – proti, kārtēja pasaules lielāka datortehnikas ražotāja HP kārtējā vadības maiņa. HP gada apgrozījums bija 126 miljardi dolāru (63 miljardi latu). Tas ir teju četras reizes Latvijas IKP, proti, četras reizes viss, kas Latvijā saražots, pirkts, pārdots un ievest. Tātad nekāda triviāla firmele.

HP nupat piedzīvoja savu astoto augstākā vadītāja maiņu kopš 1999.gada. Vadības grožus pārņēma bijusī interneta „tirgus plača” „eBay” vadītāja Mega Vitmane (Meg Whitman). Viņa stājās Leo Apotekera (Leo Apotheker)  vietā, kurš savukārt pārņēma HP stūri no Marka Herda (Mark Hurd), kurš savukārt aizstāja Kārliju Fiorīnu (Carly Fiorina). Apotekers atnāca no biznesa vadības programmatūras ražotāja SAP un HP amatā noturējās tikai nepilnus 11 mēnešus, pagūdams vēl vasarā paziņot, ka vēlas pārstāt datoru un klēpjdatoru ražošanu un pārvērst HP par programmatūras un pakalpoju koncernu (apmēram pēc IBM modeļa). Tas bija kārtējais šoks investoriem un kopumā Apotekera vadīšanas laikā HP akciju vērtība biržā noslīdēja par vairāk nekā 40%. Skaidrs signāls, ka lietas jāmaina.

Jaunā HP vadītāja, kas amatā stājās tikai šinīs dienās, izteikusies, ka viņa pārskatīšot Apotekera lēmums par „dzelžu” ražošanas pārtraukšanu. Tie, kas Latvijā satraucās par to, kas notiks ar viņu HP galda un portatīvajiem datoriem var nomierināties. Viņi arī varētu nomierināties, ja viss notiktu pēc IBM modeļa, kur biroja un mājas datoru ražošanu pārdeva ķīniešiem un turpināja ar citu zīmolu „Lenovo”.  Nekas traks nenotika.

Trakumi, protams, var notikt, ja kuģim, kas ir četras reizes lielāks naudas izteiksmē nekā Latvija un daža laba cita valsts, ik pa brīdim mainās stūrmaņi un tie stūrē nevis pēc rūpīgi izplānotas okeāna kartes, bet drīzāk pēc „fiksām idejām”. Daudzi par tādu uzskatīja Apotekera lēmumu (kā nekā nācis no programmatūras pasaules) un citi atcerējās Fiorīnas lēmumu apvienoties ar lielo datoru ražotāju „Compaq”, kas izraisīja nopietnus „gremošanas traucējumus” HP, sagremojot atšķirīgu un spēcīgu svešu korporatīvo kultūru. Tomēr viss beidzās labi pēc dažiem gadiem, bet Fiorīnu pēc skandāliem ar dibinātāja Hjūleta dēlu Valteru Hjūletu (Walter Hewlett), kas centās apturēt apvienošanos,  un citām nesaskaņām ar valdi tika pieklājīgā veidā padzīta 2005.gadā. Savukārt viņas pēcteci Herdu patrieca pēc it kā nepiedienīgiem sakariem ar kādu sievieti, kas izrādījās nepatiesa apsūdzība, bet vienalga bija saistīta ar HP reprezentācijas tēriņu politikas pārkāpumiem. Herds, kā raksta IT mediji, visai laimīgi devās strādāt pie sava vecā drauga, uzņēmumu vadības programmatūras koncerna „Oracle” vadītāja Lerija Elisona (Larry Ellison), kamēr HP no „Oracle” niknākā konkurenta SAP savāca Apotekeru.

Kā raksta vairāki IT portāli, Vitmanes galvenais uzdevums būs atjaunot investoru un klientu uzticību HP un nospraust nepārprotamu un ilgtermiņa (IT nozare ilgtermiņš ir labi ja trīs gadi) stratēģiju. Viens komentētājs pat ieteicis viņai panākt visas HP valdes atlaišanu un atrast citus cilvēkus, jo uzskata, ka no esošās valdes noplūdusi informācija prese. Šis valdes sastāvs arī bija amatos, kad HP vadības aprindās valdījis „bardaks”.  Vēl cits komentētājs, no cienījamā portāla „News.com” pat ieteica Vitmanei nepieņem HP piedāvājumu. Citi skeptiķi rakstīja, ka talantīga menedžere varbūt prata  sakārtot „eBay”, bet diez vai viņas pieredze pietiks, lai vadītu HP, kas pamatā ir augstu tehnoloģiju ražošanas koncerns.

Latvijā par to visu varbūt īsti nav jānervozē. Printerus un datorus varēs joprojām nodot vietējā HP servisā, viss turpināsies kā ierasts. Bet nevajag aizmirst provinciālā pusmiegā, ka varam arī mācīties no šādiem procesiem lielā biznesa augstienēs.

Zviedrijā mēnesi no jūlija beigām līdz augusta beigām bieži sauc par rötmånad jeb pūšanas mēnesi, kad svaiga pārtika it kā ātrāk sabojājās nekā parasti. Tā kā jūlijs – augusts arī ir atvaļinājumu laiks Eiropas ziemeļos, zviedru žurnālistu aprindās jau sen pastāv jēdziens – „pūšanas mēneša stāsts” (rötmånadshistoria)  par kaut kādām dīvainībām, ērmībām vai savādām lietām, kas parasti neiegūtu īpašu uzmanību.

Latvijā, liekas, mobilo sakaru operatoru starpā bija iestājies šāds pūšanas mēnesis, jo divi operatori – „Tele2” un „Bite Latvija” devās gāganu karā pret „Latvijas Mobilo telefonu” (LMT)  it kā par operatora maiņas „vienas dienas laikā” kavēšanu.

LMT no savas puses teica, ka, protams, var pārnest jebkuru numuru dienas laikā no brīža, ka „atnācējs” ir pārbaudīts. Tas, lai novērstu tādus nesmukumus,  kā aiziešana uz citu operatoru ar būtiski svarīgu korporatīvo numuru, vai aiziešana no iepriekšējā operatora ar izklaides baudvielu reibumā  norunāto 101,37 latu parādu (klausoties Dienvidāfrikas „cik ir pulkstenis” pakalpojuma meitenes valdzinošo balsi Zulu valodā).

Vispār, klientu staigāšana nav tas process, kuru mobilo sakaru operatoriem vajadzētu veicināt, kurināt un rīdīt, jo tas darbojas divos virzienos. Starptautisko mobilo sakaru analītiķi uzskata klientu mainību, tā saukto churn,  par negatīvu rādītāju – jo lielāks, jo sliktāks. Jaunatnācēji ir operatoram nepazīstami, tos jāturpina lutināt un valdzināt un aizvilināt uz mazliet ienesīgāku tarifu paketi nekā „Par 3 latiem, runā kaut vai līdz kapa malai”, Turklāt vēl pastāv risks, ka tas tūkstotis, kas atskrēja uz šādu piedāvājumu aiznesīsies pie konkurenta, kurš savā dullumā izgudros „Aizkapa siržu sarunas”.

Protams, strīdus ābols ir tas, ka  LMT faktiski ir piedāvājis trīs dienu garu procesu. Divās dienā numura pārnesēju pārbauda, trešajā dienā viņam jau ir saņēmēja operatora SIM karte un vecais labais numurs. Abi pārējie operatori (un arī „Triatel”, kam ir niecīgs mobilās balss bizness) uzstāju uz vienu darba dienu visam procesam. Kamēr visi nav vienisprātis, „Datorikas institūts Divi”, kas tehniski izpilda numuru „portāciju”,  nevar mainīt savās sistēmās ieprogrammētās piecas dienas. Un par to ir  visi gāganu kari!

Ja LMT uz viena pleca apsēstos ļaunais velniņš (eņģelītis saka, „visiem būs labi ar trīs dienām”), tas varētu LMT vadībai čukstēt  – „savāciet savu ļurļaku sarakstu (nemaksātājus), visus “datu rīmas”,  kas pumpē filmas un pārējo drazu,  un izsūtiet tiem īsziņas, ka dienas laikā tie pie konkurenta  var laimīgi runāt kaut vai līdz kapa malai.”

Būšu pēdējais, kas sevi sauks par „tehnoskeptiķi”. Taču, kā žurnālistam ir jāturas pie faktiem. Pēdējās nedēļas ir nesušas skarbas atklāsmes per dažām ikdienā pašsaprotamām tehnoloģijām, kā arī par jaunām tehnoloģijām, kas savukārt arvien vairāk uztur  citas pašsaprotamas lietas.

„Tele2” pakalpojumu sabrukums visā Latvijā un priekšapmaksas pakalpojumu sabrukums Igaunijā un Lietuvā 14. jūlijā  vairāk nekā diviem miljoniem Baltijas iedzīvotājiem atgādināja, cik atkarīgi viņi ir no saviem mobiliem telefoniem. „Tele2” gānīšanas vilnī, kas parādījās visos portālos, izskanēja ne viens vienīgs komentārs, no kura varēja saprast, ka avārija bija kādam uzņēmējam izjaukusi tikšanos, kavējusi kādus darījumus un vispār padarījusi dienu visai draņķīgu.

Šādas lamas dzirdētu mazāk, ja katrs uzņēmums rezervē turētu vienu priekšapmaksas karti no katra operatora, kura pastāvīgais klients tas nav, un uz abām šīm SIM kartēm uzkopētu savus svarīgākos kontaktus. Saprotot, ka operators X ir nobeidzies, var ielikt operatora Y karti un apzvanīt vai sūtīt e-pastus dienas svarīgākajiem kontaktiem. Tas viss izdarāms par krietni mazāk nekā 10 latiem.

Sarežģitas sistēmas ir neprognozējamas

Bet tā nav galvenā problēma. Runa ir par sarežģītu sistēmu neprognozējamu darbību neprognozējamās situācijas. Tā būtu murgaina frāze, ja tieši tas nebūtu noticis vairākos gadījumos, sākot ar „Tele2”. Pirmais, kas „Tele2” drošības un rezerves sistēmās nenostrādāja bija – pats trauksmes „zvans”. Ne jau fizisks zvans, bet ierīce, kura, saņemot signālu no cita rīka, sāk celt trauksmi. Tā darbojas signalizācija – ja no durvju sensora atnāk signāls, ka tās atvērtas/uzlauztas – pie ēkas sāk aurot sirēna un cits signāls tiek padots tālāk apsargu operatīvai grupai vai policijai. Bet ja sirēna klusē, tam nav jēgas, pat ja modernākais logu sensors pamana zagļa elpu pret rūti.

Kaut kas aptuveni līdzīgs notika ar „Tele2”. Nenostrādāja „zvans”, kam vajadzēja celt trauksmi par galvenās centrāles barošanas ierīču dzesēšanas iekārtu avāriju. Visai īpatnēji nosauktie „taisngrieži”, kas pārvērta ienākošo maiņstrāvu līdzstrāvā, sāka viens pēc otra pārkarst un iziet no ierindas. To pamanīja cita kritiskas infrastruktūras sargāšanai nepieciešama sistēma, tā saukta nepārtrauktās barošanas ierīce (Uninterrupted Power Supply/UPS). UPS iedarbojās līdz ko mazinājās strāvas padeve no novājinātā „taisngriežu” pulka un lielā centrāle, kas vadīja vismaz dažus „Tele2” pakalpojumus visā Baltijā vēl bija pie dzīvības. Par to, kas notiek ar galveno barošanu un taisngriežiem, neviens vēl nezināja. Tad sanāca, ka UPS (kas ir lieli akumulatori) un taisngrieži dīvainā kopsolī novārga un centrāle pārstāja strādāt. Un ne jau tikai „izdzisa lampiņas”, bet apstājās visai sarežģīts sistēmu komplekts, kur balss sarunu padošana no lietotāja A līdz lietotājam B ir tika viena daļa. No „kopsoļa” tika izsistas sistēmas, kas veic sarunu uzskaiti, uzrauga tīkla darbību, uzrauga pašas sevi u.tml. Tādēļ arī visa atjaunošana ilga vairākas stundas un bija nevienmērīga. Faktiski šādos apstākļos, tā bija zemē nomestas olas salīmēšana izejas stāvoklī.

Tikai pirmā „perfektā vētra”?

Iespējams, ka viss „Tele2” gadījums bija „perfektā vētra”. Taču pāris nedēļas vēlāk vasaras negaisa zibens virs Īrijas trāpīja transformatoram, ka netieši baroja vienu no valsts lielākajiem datu centriem, kur mājoja gan „Amazon” mākoņpakalpojumi, gan „Microsoft” nomas rīku mākonis. Visus it kā sargāja rezerves strāvas avoti, ģeneratori, un UPS iekārtās obligāti iekļautie strāvas svārstību novērsēji (surge protectors). Taču zibens spēriens pārvarēja tehniskos līdzekļus un izsita visu rezerves barošanu no ierindas. Daļa abu globāli pazīstamo „mākoņu” pazuda!

Un tas vel arī nav nekas, notiek lietas trakākas, ka teikts „tautas dziesmā”.  Vasaras sākumā Norvēģijas mobilo sakaru operatora „Telenor” tīkls pāris reizes nobruka. Tāpat. Just for fun. Cik spēju lasīt skandināvu valodas, no norvēģu ziņojuma par notikušo sapratu, ka iemesls tam bijis dīvainības sistēmā, kas pārraida signālus no bāzes stacijām uz centrālēm. Te nav runa par lietotāju sarunām vai datu pieslēgumiem, bet par mobilo sakaru tīkla iekšējās kārtības uzturēšanu. Proti, katra bāzes stacija „ziņo” centrālei (centrālēm) par savu stāvokli, noslodzi, tuvuma esošu sava un svešu tīklu abonentu telefonu klātbūtni. Citos vārdos – milzu skaits nemitīgi – „te es esmu un kā man iet” signālu. Savukārt visu šo signālu plūsmu uztver un analizē centrāles tīkla vadības programmatūra. Īsi sakot, ļoti sarežģīts process, kura visus iespējamos darbības variantus „dzīvē” nav iespējams simulēt. Un tad arī gadās, ka viena programma (kuras pirmkods ir pāris miljonu rindu), nesadzīvo ar citu līdzīgas sarežģītības sistēmu un ej nu atrodi un pierādi, ka pirmkoda 1 237 502.rindā bija komats ne tur… Bet mobilo sakaru tīkls tik un tā izdziest.

Pārdomas par „Lattelecom” un IMS

Tas viss liek padomāt, kā izskatīsies Latvijas telekomunikāciju vide 2017.gadā, kad „Lattelecom” būs novācis lielo vietējo centrāļu tīklu un visu pārnesis uz interneta standartā bāzēto  IMS (IP Multimedia Subsystem), kur „iekšējās saimniecības” vadības problēmas būs vēl lielākas, resp., nepieciešamās vadības sistēmas vēl sarežģītākas. Viss internets, balss sakari, interaktīvā televīzija un virkne jaunu pakalpojumu mājos divos datu centros. Faktiski viss būs internets, jo telefona numuru klasiskā izpratnē vairs nebūs, tiem būs katram sava interneta adrese, kuru „aizklās” vecais numurs 672XXXXX stilā, lai nesatrauktu tantes no Bauskas un citus, kas pie tā pieraduši.

Pāreja uz IMS pamatā ir laba lieta, to dara vairāki lieli operatori, arī „Lattelecom” „pusmāte”, zviedru „TeliaSonera”. Par to gan man pazīstams zviedru eksperts,  informatīvā apkārtraksta „Telekomnyheterna” (Telekomunikāciju ziņas) redaktors Mats Sjedīns ir izteicis zināmas bažas. Sakoncentrēt visus kritiskos resursus vienviet (gan ar „divām galvām”) un vienā sistēmā ir riskanti, uzskata zviedru eksperts.

Skaidrs, ka labi apdomāta pāreja uz jaunu telekomunikāciju platformu nesis daudz labumu un jaunu iespēju, bet jārēķinās arī ar to, ka gandrīz cilvēka prātam un saprašanai neaptverami sarežģītas sistēmas var arī parādīt savu ēnas pusi.

Latvijas Pasta Eksprespasta vadītājs Mārcis Vilcāns nesen Nozare.lv kameras priekšā pastāstīja par “pastu pastā”, proti, atsevišķo kurjerpasta organizāciju Eksprespasts, kas ne tikai pārvadā un piegādā preces, bet arī piedāvā online risinājumu uzņēmumu loģistikas vadībai, apsekošanai un uzskaitei.