Interesantu pretēju viedokli, proti, par Lattelecom paturēšanu valsts īpašumā un par valsts pārvaldītu uzņēmumu darbības efektivitāti atrodas šeit, ja vēl nav aizslīdējis Delfu arhīvos. To raksta ASV latviešu jurists Jānis Bolis, arī man vecs paziņa (tāpat kā Nils Melngailis) un novadnieks no Bostonas, ASV (tagad gan laikam dzīvo Latvijā). Vērts izlasīt, arī apskatīt komentētāja zabriski argumentus.

No 19. līdz 26. janvārim būšu ASV, IBM Lotusphere pasākumā Orlando, Floridā. Ceru no turienes sniegt bloga un video reportāžas. Šoreiz pasākumā piedalīsies vairāki Latvijas uzņēmumu pārstāvji. Centīšos iegūt viņu iespaidus un viedokļus par sadarbības (collaboration) programmatūras un sistēmu jaunumiem.

Atradīšos 7 stundas aiz Latvijas (ja LV plkst 9:00, USA Austrumu krastā ir plkst 2:oo) , tādēļ sekošana šī bloga debatēm u. tml. var nedaudz pieklibot.

Valdība 24. janvārī tikšoties ar TeliaSonera pārstāvjiem, lai, cik saprotams, apspriestu to, kam jānotiek pēc t.s. Nila Melngaiļa un Blackstone Group vadības un darbinieku izpirkuma priekšlikuma noraidīšanas.

Premjers Ivars Godmanis ir licis saprast, ka vēlas sekojošo:

 1) TeliaSonera ir steidzami jāpārdod savi 49 %, to saskaņojot ar valdību. I. Godmanis cer, ka pircējs būs nupat piečakarētā The Blackstone Group.  Jebkurā gadījumā, pircējam laikam būs jāsaskaņo savs biznesa plāns ar valdību, iespējams, tas arī jānodod starptautiska auditora apskatei.

 2) Laikam ir jāiet uz priekšu. To I. Godmanis panāks ar vismazāk grūtībām un sarežģījumiem. Kad laiks būs aizgājis tur, nezin kur, Latvijas valdība rīkos savu 51 % Lattelecom izsoli, pieaicinot izmeklētu potenciālu investoru grupu. Šie, Eiropas visnopietnākie telekomunikāciju operatori tad pārsolīs viens otru gluži kā kāda amerikāņu kumēdiņu filmā:  200 miljoni! 300 miljoni! (balss no zāles dibena) 450 miljoni!  (ūtrupes vadāja balss) , 450 vienreiz, 450 div…(balss no trešās rindas) 600 miljoni!!…..

 3) Šādā veidā AnyoneButTeliaSonera Gmbh (ABTS)no valdības nopirks 51 % Lattelecom un dalīsies īpašnieka priekos ar firmu/investīciju kompāniju/konsorciju XX, kam jau piederēs 49 %. Iespējams, ka arī ABTS būs jāraksta biznesa plāns un jānes to apstiprināt pie auditora (ja uzņēmumiem būtu kapi tāpat kā fiziskām personām, varētu šo plānu arī nolikt pie I. Godmaņa iecienītā Arthur Andersen kapakmeņa). Un tad beidzot ABTS iemaksātu savus N miljardus un dzīvotu saticīgi ar XX mūžu mūžos.

 Bet īstenība ar 24. janvārī tikai sāksies tie prieki. Cik noprotams, valdība tā kā grasās atteikties no pirmpirkuma tiesībām uz zviedru Lattelecom daļām, lai TeliaSonera pati ar to tiek galā, tikai, sorij, ar valdības pārraudzību un piekrišanu.  Vienreiz jau bija sarunāts, ka valdība nacionalizēs Lattelecom,  pret zviedru 49 % mainot savas atlikušās daļas LMT. Zviedri pie viena izņemtu sev piekrītošos 11.7 % LMT (no 23 %, kas pieder Lattelecom) un vēl piemaksātu prāvu summu skaidrā naudā. Tas laikam bija pārāk vienkārši.

 TeliaSonera, kas, faktiski (blakus reinvestētām dividendēm – arī īpašnieku nauda) ir ielikusi (kopā arī viņas priekštecēm Sonera un Cable & Wireless) lauvas tiesu vairāk nekā pusmiljardu latu reālā nauda (nevis būdās, šahtos un 1938. gada kabeļos un centrāles) uzņēmuma attīstība, tagad faktiski tiek dzīta ne tikvien pamest savu investīciju, bet arī izgudrot kā to izdarīt un, pēc tam, vēl pārlēkt vairākus šķēršļus, tostarp ministru kabinetu, kur, piedodiet dāmas un kungi, zināšanas par biznesu vispār un konkrēti par telekomunikācijām ir Foxtrot Alpha* līmenī.

 Par šo zviedri nebūs sajūsmā.

 Un kas lai zina varbūt, ka tā pati valdība, kas miglainā nākotnē rīkos savu daļu izsoli, pieprasīs, lai arī TeliaSonera dara to pašu ar savējām. Valdībai ir īpašas vajadzības ar sapratni, ka neliels fiksēto telekomunikāciju uzņēmums nav tas pats, kā ja Latvijā kādā šķūni būtu atrasts Da Vinči gleznots  Mona Līzas dvīņu māsas portrets, tikai plikāks un ar vēl mistiskāku smīnu. Par tādu neapšaubāmi saskries milzu bars solīt vēl milzīgāku naudu.

 Otra lieta – vai TeliaSonera, kas būs aizņemta ar pircēju atlasi (gan šaubos, ka to būs daudz) un biznesa plānu konsultācijām – varēs uzticēties svārstīgai valdībai, ka tā tik tiešām, piem., atdalīs Lattelecom piederošās LMT daļas un pievienos darījumam par 100 % LMT ieguvi? Es, tā sacīt sakot, neatstātu šos cilvēkus savu sudraba dakšu  tuvumā.

Citos vārdos, kamēr Blackstone un, jādomā (līdz Lieldienām) arī Nils Melngailis notinas, TeliaSonera būs jāpieskata, ka uzņēmumu pārņem kāds pagaidu vadītājs, kas vismaz novērsīs tā pilnīgu  pad**šanu (finansu tehnoloģiskā terminoloģijā runājot)  valdības šīsnedēļas lēmumu radītā jucekļa dēļ.

*f**k all (jeb ne velna)

TeliaSonera jaunais vadītājs Larss Nībergs (Lars Nyberg) pats nav sapratis savas kompānijas piestādīto rēķinu par platjoslas interneta pakalpojumu.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Nībergs, kas stājās amatā pagājušā gada rudenī, sācis kampaņu, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanu TeliaSonera koncerna iekšiene un, lai vienkāršotu telekomunikāciju operatora saskarsmi ar klientiem.

Par to raksta avīze Dagens Nyheter (zviedru valodas pratējiem).

L. Nīberga pirmais lielais izaicinājums esot bijis Ziemassvētkos, kad sabruka TeliaSonera interneta klientu e-pasta serveris. Vairāk nekā 300 000 lietotāji zaudēja savu uzglabāto e-pastu.

L. Nībergs uzskata, ka šādas katastrofas var gadīties un ir saprotams, ka cilvēkiem bija brīvdienas un, ka serveri palaikam nobrūk, bet nav piedodams un attaisnojams tas, ka nebija, vai nefunkcionēja procesi, kam vajadzēja novērst šāda apjoma kaitējumu.

Neskatoties uz Ziemassvētku avāriju, Telia (tas ir Zviedrijā lietotais zīmols) ir labs klientu apmierinātības reitings, bet vadītājs to vēlas uzlabot profilaktiski meklējot citus biznesa un tehniskus procesus, kas varētu krīzes brīžos nenostrādāt.

Tāpat L. Nībergs uzskata, ka 300 cilvēku nodarbināšana klientu apkalpošanas dienestā, kur pārsvarā klientiem skaidro nesaprotamus rēķinus, ir nejēdzība.

Lattelecom izpilddirektors Nils Melngailis 17. janvāri kameru priekšā komentēja vadības un darbinieku izpirkšanas plāna noraidīšanu (ko būtu finansējis ASV investors The Blackstone Group un banku konsorcijs).

Samērā īsu komentāru latviešu valodā var skatīt šeit.

Man arī izdevās nofilmēt garāku sarunu angļu valodā kas N. Melngailim bija ar  Bloomberg News korespondentu. To var apskatīt šeit.
Var arī interesēt bijušā ASV tirdzniecības palātas ilggadīgā prezidenta un Ārvalstu investoru padomes (Foreign Investment Council) locekļa, investora ar 15 +  gadu pieredzi Latvijā Dž. Sī. Kola (J.C. Cole) komentārs:

„Ne tik vien amerikāņi, bet arī citi lieli investori uzskata, ka Latvija nav nopietni ņemama. Valdība ir demonstrējusi, ka svarīgās nozarēs ko panākt saprātīgā laikā šajā valstī ir ļoti grūti. Investīcijas ceļ tiltus starp valstīm, bet Latvija pārāk labi neprot celt tiltus par saprātīgam izmaksām.”

 Tā, lūk, beidzās tie prieki….

Lattelecom vadības un darbinieku izpirkuma plāns ir nomirdināts. Kas būs tālāk ir visai murgains. Valdība kategoriski noraida otru saprātīgo variantu, proti, Lattelecom un LMT pārdot zviedru telekomunikāciju operatoram TeliaSonera (TS). Iemesls – tas būtu monopols. Tiesa gan, TS tādējādi iegūtu 1 miljonu mobilo sakaru klientu (teju pusi tirgus) un aptuveni (precīzu skaitļu man nav) 90 % fiksēto sakaru tirgus.
Bet vai šīs pozīcijas būtu bez konkurences (monopols no patērētāja viedokļa ir it kā tikai un vienīgi viena izvēles iespēja). Latvijas iedzīvotāji jau vairākus gadus savām ikdienas balss sarunām ir aizgājuši no 90 % monopolista Lattelecom uz diviem, tagad jau trīs mobilo sakaru operatoriem un šādu sakaru lietotāju ir vairāk nekā 2 miljoni.
Zviedrijā un citās Eiropas valstīs t.s. fiksēto ar mobilo aizstāšana vai saplūšana (fixed-mobile convergence) faktiski nozīmē, ka patērētāji dodas pie nedaudz dārgākā (mobilā) varianta un pamet fiksētos sakarus, arī ja tie ir lētāki, bet nav pieejami visur un vienmēr. Valstīs, kur ir vairāk par vienu mobilo sakaru operatoru nevar būt runas par monopolu, arī ja vienam uzņēmumam pieder abi sakaru veidi.
Faktiski nevar būt pilna spektra moderns telekomunikāciju uzņēmums bez mobiliem sakariem, bet ar mobiliem sakariem (un arvien vairāk, ar mobilo internetu) var iztikt bez fiksētā tikla pakalpojumiem, ko sniedz patērētājiem. Citos vārdos, telekomunikāciju uzņēmums, kas radies kā fiksētā tīkla pakalpojumu sniedzējs nevar attīstīties un izdzīvot bez mobilajiem sakariem. Liegt šādam operatoram (piespiest Lattelecom atteikties no iespējas veidot kopēju piedāvājumu ar LMT, kas vismaz teorētiski būtu iespējams, ja abi 100 % piederētu TeliaSonera) ienākšanu mobilo sakaru tirgū faktiski ir stagnācijas, ja ne nāves spriedums.
Mobilo sakaru jautājums būtu bijis vissmagākais noraidītajā MBO variantā, bet to arī nerisina valdības ieteiktās shēmas – atkratīties no TeliaSonera, pārdot 49 % nezin kam (neticu, ka Blackstone ielaidīsies turpmākos darījumos ar Latvijas valsti pēc līdzšinējās pieredzes) un tad izsolīt 51 % plika fiksētā tīkla operatoru. Un šādu izsoli, no kuras izslēgs TeliaSonera, neviens nopietns Eiropas operators nenāks. Pirmkārt – fiksētais operators, kam tik ilgi bijušas neviennozīmīgas īpašnieku attiecības nevienam neinteresē. Otrkārt, līdzšinējā pieredze ar dažādiem privatizācijas variantiem, kas visi nomuļļāti vai palaisti garām, būs objektīvi atturošs faktors, it sevišķi, ja konkurss uz vietu īsaja sarakstā prasīs tēriņus, drošības naudas iemaksas, biznesa plānu izstrādes un auditus tikai lai tiktu pie iespējas solīt. Ir vairāk kā skaidrs, ka visa MBO epopeja, vienalga, vai MBO uzskata par labu vai sliktu, ir radījis Latvijas valsts (vienalga, kāda tai valdība) tēlu kā neuzticāmu čakarmani. To ilgi nevarēs dzēst. Un katrs padomās, vai maksāt 150 000 vai 200 000 EUR, plus visas sagatavošanās izmaksas, ja nu mēnešos līdz iecerētai izsolei pēkšņi valsts vadītājiem atkal uznāk kāda kaprīze (jāatceras arī, ka uz izsoli ies tikai tas, kam būs korporatīvā budžetā atvēlēta maksimālā solīšanas summa vairāku simtu miljonu apjomā, kura, vismaz līdz izsoles iznākuma, būs atņemta citiem uzņēmuma projektiem, varbūt sarunāta kā kredītlīnija banku konsorcijā, kas arī nav bezmaksas pakalpojums).
Mans viedoklis – MBO un pārdošanai TeliaSonera bija skaidri, racionāli, saprotami plusi un mīnusi. Tas, ka abi šie varianti ir noraidīti liecina, ka valsts “izvēlējusies” trešo, Lattelecom noflenderēšanas ceļu. Tā paļaujas uz visādiem fantastiskiem pieņēmumiem – ka TeliaSonera atradīs savas pusgultas pircēju, ka tas varbūt būs piečakarētais Blackstone, ka Nils Melngailis ir mazohists kas nepametīs komercvidi, kas sāk līdzināties trako mājai, un ka pāris gadus muļļātu un bez īsta stūrmaņa dreifējošu fiksētā tīkla operatoru naudas maisus vicinot lauzīsies pirkt British Telecom, Telenor, Telefonica, Swisscom, France Telecom, Vodafone, TDC un nezin kurš vēl cits…

Piedāvāju video(nemontētu) no ministru prezidenta Ivara Godmaņa preses konferences,  kurā viņš noraidīja Lattelecom vadības un darbinieku izpirkuma piedāvājumu, ko atbalstīja viens no lielākajiem ASV starptautiskajiem investoriem, The Blackstone Group un banku konsorcijs.  Līdz ar to ir izgāzts 290 miljonu LVL vērts darījums, kas būtu lielākais Latvijas vēsturē līdz šim.

Video var apskatīt šeit

Vai arī pamēģināt LETA Video testa vietni šeit.

Apple nupat laidis klajā superplāno (ap  2 cm)  portatīvo datoru MacBook Air. Nosaukums attiecas nevis uz to, ka dators būtu vieglāks par gaisu, bet gan uz tā bezvadu funkcijām. MacBook Air nav iespējams ievietot kompaktdisku vai DVD, tam vajadzīga atsevišķa ierīce, kas datus pārraida ar radioviļņiem.

Esmu Macintosh lietotājs no mūžseniem laikiem, bet jāsaka, ka šis jaunais dators mani nesajūsmina. Pirmkārt, tas priekš savas cenas ir mazjaudīgs. Cietā diska atmiņa ir 80 gigabaiti (GB). Par līdzīgu cenu (ap 1 800 USD)  MacBook Pro  piedāvā 120 GB. Manam, pirms vairāk nekā gada pirktajam MacBook (melnajam :)  ) ir 160 GB cietā diska atmiņas (par nelielu piemaksu).  Vēl var dabūt ultramoderno lieljaudas flash atmiņu (64 GB) maksājot par šādu MacBook Air komplektējumu vairāk nekā 3000 USD.

Vienīgais, kas man pietrūkst savā MacBook ir gaismas jūtīgie apgaismojamie klaviatūras taustiņi. Tādi ir MacBook Air un MacBook Pro. Par tiem neesmu ar mieru maksāt lielāku naudu.

Plāns dators, plāns piedāvājums, Stīv!

„Not insane, but not moving anywhere new” – nav pilnīgi traks, bet arī jaunā virzienā nekustās, tā varētu vērtēt premjera Ivara Godmaņa jaunākos izteicienus (LETA, 16. janvārī) par trīs principiem, kas jāievēro Lattelecom privatizācijā.

 Pirmais—nepasliktināt „kopējo situāciju” telekomunikāciju tirgū. Laikam ar to domāta konkurence, kas faktiski ir vienīgais ko, teorētiski, var ietekmēt īpašnieku sastāva maiņas Lattelecom un LMT. Ja TeliaSonera nopirks Lattelecom, tai blakus jau šobrīd faktiskai kontrolpaketei LMT piederēs arī 100 % fiksētā tīkla operatora.

LMT no tā diez ko iegūs, uzņēmums par balss sakaru un bezvadu interneta un datu pārraides tirgu joprojām cīnīsies ar Tele2, Bite, un, nosacīti, arī Triatel.

Ja Lattelecom veiks vadības un darbinieku izpirkuma darījumu, tas varēs konkurēt ar LMT tikai izmantojot viena vai otra tā  konkurenta tīklu, jo ceturtajam GSM/UMTS operatoram trūkstot frekvenču. Visticamāk, Lattelecom varētu sadarboties ar Tele2, TeliaSonera tiešo konkurentu,  un veidot t.s. virtuālo mobilo operatoru ar Lattelecom zīmolu.

Atstājot visu kā līdz šim, konkurence arī nemainītos. Taču jebkurā variantā, zināmu spiedienu uz mobilajiem tarifiem – un ja ne tarifiem, uz peļņas maržu – izdarīs augošais pieprasījums pēc mobilo sakaru maģistrālo pārraidi uz operatoru centrālēm  jeb t.s. backhaul.  To savukārt izraisīs mobilā interneta lietošana un jaudīgu resursu – video, mobilās televīzijas u.tml. izmantošana. Tā ir globāla parādība un daudzviet jau prognozē jaudas trūkumu, tādēļ arī līniju nomas sadārdzināšanos.

Godīgi sakot, neesmu pētījis Latvijas backhaul tirgus sadalījumu, taču tanī izmanto gan fiksētā tīkla, gan bezvadu t.s. mugurkaula/nesēja (backbone/carrier) jaudas kanālus. Citos vārdos, visas sarunas, interneta sērfošanas un datu pārraides savienojumus, kas notiek jebkurā bāzes stacijā no šīs bāzes stacijas aizvada tālāk kā maģistrālu sakaru plūsmu, bieži, bet ne vienmēr, caur pazemes optiskiem vai citas tehnoloģijas kabeļiem uz operatora centrālēm un pēc tam atkal pa vadiem uz sarunas partnerim tuvāko bāzes staciju vai pa vadiem uz attiecīgo interneta resursu vai datu centru,

Cik zināms, operatori šīm backhaul vajadzībām nomā jaudas no Lattelecom, Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) un, iespējams, arī citiem uzņēmumiem – Latvijas dzelzceļa, Latvenergo – kam ir attiecīgi brīvi tīkla resursi. Bezvadu maģistrālie radiolinki var sasniegt ātrumus virs 155 megabiti sekundē (Mbps), bet fiksētās optiskās līnijās 1 gigabits – nu, kā tautas dziesmā piedzied: tas jau arī nav nekas, notiek lietas trakākas. Tomēr ar visu, kas šodien ir instalēts, nepietiks, un kopējās jaudas palielināšanas izmaksas gala efektā būs jāsamaksā lietotājam (kas vēlas savu MTV uz mobilās ierīces displeja). Bet šī ir problēma, kas skars visas puses un, gadījumā ja kādam backhaul pakalpojumu sniedzējam būs dominējošs stāvoklis, tā ir nosacīti risināma ar regulatora palīdzību.

Ar vārdu sakot, pirmo I. Godmaņa principu var sašķobīt (pasliktināt kopējo situāciju) pavisam citi faktori, nekā Lattelecom īpašnieku sastāvs.

 Otrais—premjers vēlas no investoriem ieinteresētību attīstīt uzņēmumu, kā arī pārliecinošus biznesa plānus, kurus jāpārbauda pasaules vadošajiem auditoriem.

 Šī principa pirmā daļa izsaka tikai to, ka nevēlamies idiotus kā investorus. Ja kāds ir ielicis savu naudu, tas pieskatīs, ka tā izaugs attīstoties investīciju objektam. Telekomunikācijās nav runa par spekulatīvu investīciju, piem., t.s. ar darvu piesātinātos smiltājos (tar sands), no kuriem pie naftas cenas 150 USD par bareli varētu sākt iegūt naftu (resp., nopirkt, turēt un pārdot pārrsimt hektāru smirdoša puspurva kādai naftas kompānijai, kad naftas cena sasniedz 149.75 USD). Bez nozares sajēgas, paļaujoties vienīgi  uz laika un notikumu tecējumu, telekomunikācijās var tikai izpelnīties mucu ap gurniem.

 Par otro daļu – ir divējādi biznesa plāna auditi. Viens pārskata, vai plānā iekļauti visi cipari un, vai ir veiktas saprātīgas, standartiem atbilstošas prognozes u.tml. Tādus auditus parasti pasūta iesācēji. Tad arī pārbauda vai SIA Gaisa grābšļi  ir aizpildījis visas ailītes – cik grābšļus ražos, par kādu pašizmaksu, par kādu cenu (ar inflācijas koeficientu) pārdos, un vai prognozē izmantos vidējais pieauguma koeficientu kuriozām plaša patēriņa precēm.

Otrs audits – pareizāk sakot, konsultācija – ir par paša projekta pamatjēgu. Varbūt nevienam gaisa grābšļus nevajag, jo tirgus pilns ar gaisa kondicionieriem un ventilatoriem un kaut ko tādu ražot būtu muļķība.  Šādu skatījumu uz Lattelecom nākotnes plāniem var iegūt no kādas starptautiskas elektronisko sakaru un informācijas sistēmu biznesa analīzes un konsultāciju firmām, piemēram, Ovum, Analysys vai Pyramid Research. Taču, kā dzirdēts izteiciens, prognozēšana ir sevišķi riskanta, ja tā attiecas uz nākotni. Ir bijušas trāpīgas nozares prognozes un analīzes (par 100 lappusēm pat nākas šķirties no 1000 EUR), bet dažkārt par šādu naudu ir tikai izvicināti „ekspertu” gaisa grābšļi.

 Trešais—premjers grib iegūt maksimālo izdevību valstij.

Ja izdevība = cena, tad jārēķinās ar vairākiem faktoriem, no kuriem galvenais ir, ka nekotējot Lattelecom kādā finansu tirgū, cenas tirgus ekonomiskā nozīmē vispār nav. Ir tikai dažādi minējumi un novērtējumi. Lattelecom pieprasītāju skaits ir ierobežots. Zināmi ir tikai TeliaSonera un Blackstone. TeliaSonera it kā būtu samierinājusies saņemt savu daļu no 300 miljoniem latu, ko par Lattelecom maksātu Blackstone un finansu konsorcijs. Baumas, ka TeliaSonera maksātu lielāku cenu par visu Lattelecom balstas uz pieņēmuma, ka tā arī maksātu par Lattelecom piederošām LMT daļām pērkot abus uzņēmumus.

Protams, varētu rīkot Lattelecom visu kapitāla daļu (to pārveidojot par akciju sabiedrību) emisiju biržā. Bet tas, visticamāk, būtu spēle vienos vārtos ar TeliaSonera, kuru finansu investori (bez intereses un praktiskām iespējam ietekmēt uzņēmuma pārvaldību, ja iegūst tikai nelielu % akciju) diez vai censtos pārsolīt. Gala rezultāts varētu būt 75 % TeliaSonera, 25 % izkliedēti akcionāri, cena +/- 10 % no tā, ko TeliaSonera būtu maksājusi pa tiešo. Tas, protams, ja nenotiks negatīvas pārmaiņas pasaules finansu tirgos, kas jau ir iezīmējušās. Kas attiecas uz Lattelecom peļņu, tā šogad, no inflācijas vien, būs par vismaz 15 – 17 % apgrauzta.
Premjera prasībās, tātad, nekas jauns, nekāda virzība uz problēmas risinājumu.

Valdības ideja paturēt 51 % Lattelecom un cerēt (?), ka TeliaSonera pārdos savu 49 % man liekas visai dīvaina. Kas līdīs šajā “pusgultā” ar Ivara Godmaņa vai kāda cita valdību? Tas liekas bezcerīgākais, ja ne nejēdzīgākais no visiem priekšlikumiem par to, ko darīt ar Lattelecom. Drīz jau būs konceptuālā vai principiālā lēmuma par Lattelecom privatizāciju desmitgade bet nekas nav noticis. Tad jau labāk nacionalizēt Lattelecom, atdodot LMT apmaiņā pret 49 % Lattelecom un skaidru naudu no zviedriem. Tas arī apmierinās visus, kas jūsmo, ka valstij jāpatur “pelnoši uzņēmumi”. Arī te tiek runātas muļķības, jo valsts Latvija nav salīdzināma ar valsti-īpašnieci Norvēģiju vai Franciju. Skaidrs, ka 100 % valsts īpašumā Lattelecom būs politizēts un viduvēji, ja ne slikti vadīts uzņēmums, barotne politiķiem un to ielikteņiem, iespējams, arī korupcijai.