Ir tāds jēdziens vulture capital – maitas putnu kapitāls, kas attiecas uz investoriem, kas nopērk brūkošus uzņēmumus to „maitas gaļas” dēļ, proti, zemes, ēku, iekārtu, vēl nezaudētu tirgus daļu, atsevišķu pelnošu apakšvienību dēļ.

Pēc tam, kad vairākas bankas parastas piesardzīgas kredītpolitikas ietvaros konkursā novērsās no Latvijas Pasta kā no spitālīgā, Parex Banka tomēr iedeva 36 miljonu eiro kredītu šai iestādei. Pretī Parex ķīlā paņēma divus zemes gabalus – vienu prīmā vietā pie stacijas laukuma, otru pie lidostas, proti, šķirošanas kompleksu.

Parex kredīts faktiski bankai ļauj spīdēt kā varonīgam ērglim, kas izglābis puscentimetru virs kliņķa nolaisto Latvijas Pastu vai, neveiksmes gadījumā, vismaz savu akcionāru acīs rādīties kā maitas ērglim, kas no miroņa atnesis treknākos kumosus. Vairāk kā skaidrs, ka Stacijas laukuma zeme atpelnīs kredītu, ja (un šo varbūtību nebūt nevar izslēgt) Latvijas Pasts tomēr nogrims. Savukārt šķirošanas kompleksu varēs pārdot investoriem, kas veidos Pastu 2.0 (kā publisku-privātu partnerību ar kādu ārzemju pastu vai kurjerkompāniju, kas nejauc pastkastes ar miskastēm) uz tagadējā pasta drupām.

Parex vai tikai apsveikt par labu finansu inženieriju ar nepelnīti slikti skanošu vārdu

Zviedrijas toreizējā premjera vietniece Mona Salīna (Mona Sahlin) 1995. gadā nejauši nopirka saldumus ar valdības kredītkarti. Ar to pietika, lai M. Salīna uz dažiem gadiem aizietu no politikas un zaudētu izredzes kļūt par ministru prezidenti pēc toreizējā premjera Ingvāra Karlsona (Ingvar Karlsson) pensionēšanās. Tagad M. Salīna atkal ir zirgā un vada Zviedrijas sociāldemokrātus (kas atrodas opozīcijā), starplaikā pat pabijusi tieslietu ministre.

Arī Latvijā dzimusī Laila Freivalde 2000. gadā  bija spiesta pamest toreizējo tieslietu ministres amatu, jo savu dzīvokli privatizēja „ne tā” (ne jau nelikumīgi, bet pretēji sociāldemokrātu pārliecībai, ka jāsaglabā municipalitātēm un valstij piederošie īres dzīvokļi). Vēlāk Laila arī pameta Zviedrijas ārlietu ministres amatu, bet tas nebija saistīts ar lielākām vai mazākām ekonomiskām šmucēm, bet ar atklājumiem par nebūšanām ministrijā pēc traģiskā cunami, kas prasīja simtiem zviedru atpūtnieku dzīvības.

M. Salīnas piemērs (ministri gāza viens Toblerone) man liekas pārāk traks. Varbūt būtu pieticis atvainoties un atmaksāt pārdesmit kronas.

Mūsu speciālo uzdevumu ministres e-pārvaldes lietās Inas Gudeles gadījums ir līdzīgs un nosliecos teikt – labi, ka neesam tik skarbi, kā zviedri. Pirmkārt, I. Gudeles gadījumā valsts līdzekļu tērēšana notika uz viņas padoto iniciatīvi, liekas, sarīkojot „pārsteiguma” apsveikšanu dzimšanas dienā.  Otrkārt –un no ētikas puses apsveicami - ministre piedāvāja atkāpties. Var jau piesieties, ka valsts līdzekļu tēriņš  par zemeņu kūku un piedevām (790 LVL – kur tādas kūkas, turklāt vasarā, zemeņu laikā!?) netika pietiekami sodīts. Tomēr gala efektā labāk, ka vaina atzīta, atlīdzināta un nosacīti piedota un I. Gudeles biroja darbs var turpināties bez pārrāvumiem un turbulences.

Tas, par cik ātrā tempā radīsies visvisādi e-pakalpojumi ir cits jautājums, bet attīstību nepaātrinās ministrijas iestrēgšana zemeņu, putukrējuma un vīna putrā.

Izlabotas aritmētiskas kļūdas ko neviens cits tā arī nepamanīja :)

Esmu šinī blogā agrāk rakstījis, ka visas runas par „supermonopolu” sakarā ar iespējamu Lattelecom un LMT nonākšanu TeliaSonera īpašumā rodas no cilvēkiem, kam ir maz jēgas par to, kas īstenībā notiek globālajā telekomunikāciju tirgū.

Pirmkārt jau nekāds monopols nerastos, jo lielākajā, proti, mobilo sakaru tirgū, ir trīs spēlētaji, kas asi konkurē. Divi ir apmēram vienāda izmēra pēc lietotāju skaita  – LMT un Tele2, katrs ar savu miljonu. Otrkārt, nav pazīmju, ka TeliaSonera, kam pieder gan mobilie, gan fiksētie operatori Lietuvā un Igaunijā, tur būtu dramatiski cēlis cenas vai ko tamlīdzīgu.

Bet to visu pie malas – beidzot ir sākušās patiesas milzu cīņas. Jo, ka esmu agrāk prognozējis – kāda patiesi milzu zivs agrāk vai vēlāk  vidējā izmēra zivi TeliaSonera. Vairāki mediji ziņo, ka 27 % Francijas valstij piederošais France Telecom gatavojot piedāvājumu nopirkt TeliaSonera (un līdz ar to, pastarpināti arī zviedriem piederošās 49 % Lattelecom un LMT daļas). France Telecom darbojas daudzās valstīs gan fiksēto, gan mobilo sakaru jomā un tā ieņēmumi 2007. gadā sasniedza teju 53 miljardus EUR. Salīdzinoši, Lattelecom ieņēmumi bija ap 215 miljoni EUR, tas ir, krietni mazāk ievērojami vairāk nekā France Telecom  caurmērā ieņem vienā dienā (ap 145 miljoni EUR), bet tomēr niecīgi salīdzinot ar franču koncernu kopumā. Te, lūk, var runāt par gigantiem. Un gigants, iespējams, nāk…

LETA mājā, Marijas ielā 2, atrasts priekšmets kas, visticamāk, ir Latvijas Pasta ” klēpjdators” kuru pastnieks/pastniece izmanto preses abonamentu iznēsāšanai.
Sakarā ar pastu, vairs nekas neizbrīn. Centīsimies atdot šo videi draudzīgo (nav dabai kaitīgs akumulators, nav plastmasas un mikroshēmas) klēpdatoru mūsu rajonu apkalpojošai pasta nodaļai.

Dažas īsas pārdomas par Lattelecom privatizācijas galvenajiem klupšanas akmeņiem.
1)TeliaSonera vēlas ātru darījumu, valdība, visticamāk, atstās Lattelecom daļas Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) stāvvietā pusgadu, gadu. Lattelecom nīkuļos, jaunais vadītājs nav vēl nozīmēts, lai gan to solīja paziņot 10. aprīlī.
2)TeliaSonera vēlas, lai Lattelecom tiktu sadalīts vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības neatkarīgajās apakšvienībās. Valdība to nedarīs. TS prasa, lai tas notiktu, jo vēlas nediskriminējošu piekļuvi Lattelecom tīklam (caur LMT). Valdība būs spiesta sadalīt Lattelecom tad, kad ES pieņems attiecīgu direktīvu 2009. vai 2010. gadā. TS, British Telecom un Telecom Italia jau ir funkcionāli sadalījušies brīvprātīgi. Lattelecom vienotībai vairs nav nozīmes, jebkurš pircējs ierēķinās šīs pārmaiņas kaut vai Lattelecom šodienas cenā. Ja netiks izpildītas TS prasības, darījums nenotiks.
3)Ja 49 % Lattelecom pārdos The Blackstone Group vai kādam citām globālām investīciju fondam, nevis absolūti nekur internetā nepieminētam Time Investments klientam Nīderlandes Eurobyran (ja būtu zviedriski ar rimbuli uz a, tas nozīmētu Eiropas birojs), šie fondi prasīs dzelžainu vadības līgumu, resp. lai valdība stāv pie ratiem un saņem dividendes, bet atstāj vadīšanu un stratēģiju profesionāļu rokās pēc tikai un vienīgi komerciāliem apsvērumiem. Arī jā Pētera Šmidres uzņēmums Alīna piedalīsies 49 % pārpirkšanā/ izsolē kopā ar kādiem ārzemju fondiem, tie prasīs to pašu konsorcijam, resp. Pēterim un fondam/iem. Tā kā valdība nesola Blackstone nekādas privilēģijas, valdība neko arī nedabūs.
4)Valdība arī devusi mājienu, ka varētu aiziet atpakaļ uz esošo status quo un ņemt dividendes, tās dalot 51 % /49 %. Vienīgā problēma – zviedri ne bez iemesla vēlas 100 % abu kompāniju (par valdības noraidītajiem 500 miljoniem LVL), jo viņiem apnika vārtīties pusgultā ar valdībām par kuru absolūto neizlemtību, kaprīzi un irracionalitāti vairs nevar būt ne mazāko šaubu. Zviedri varētu celt pamatotu sūdzību par viņu defakto piespiedu pieķēdēšanu pie lēni grimstoša kuģa (Lattelecom) masta. Un ja TS nevar attīstīt Lattelecom un LMT kā kopēju savu platformu Latvijā, tiem nav nekāda iemesla atbalstīt vai sevišķi daudz investēt Lattelecom attīstībā. No valdības puses, savukārt, nevar sagaidīt ne santīma budžeta naudas. Stagnācija un īpašnieku rīvēšanās turpināsies bezgalīgi un zviedri būs nepaskaužamas izvēles priekšā, proti, attīstīt LMT it kā tas būtu 100 % savējais uzņēmums,, izkonkurējot Lattelcom, tātad, graujot paši savu īpašumu.

Lai gan dzīvoju puslīdz solīdā mājā (nesen ieliktas jaunas ārdurvis ar kodētu slēdzi, vienīgais zināmais dzērājs, iespējams, atdevis galus), pasta kastes pirmajā stāvā tiek regulāri atmūķētas. Tādēļ vienīgais avīžu, žurnālu un parastā pasta glābiņš ir bijis maksas pakalpojums Pasts pie durvīm (? - precīzo nosaukumu neatceros). Tam nolūkam arī piestiprināta pašu pirkta slēgta pastkaste.

Kā pirmo „iepriecinājumu” atgriežoties no komandējuma ASV saņēmu pasta paziņojumu, ka šis pakalpojums tiek pārtraukts no 1. maija, atgriežot atlikušo iemaksu. Citos vārdos manai un daudzām citām ģimenēm ir atņemta vienīgā iespēja civilizētā veidā saņemt dienišķo pastu un avīzes. Tās tagad izvazās nezināmie vandāļi, kas regulāri piemeklē ne tikvien manas centra dzīvojamās mājas pastkastes, bet, visticamāk, arī neskaitāmas citas pastkastes vēl mazāk solīdos namos un rajonos.

Pēc vairāku mēnešu (varbūt nejaušu) visai normālu pasta piegādi (pagājušā gadā bija mēnešiem ilgstoša pilnīga ļurbestība ar presi) viss atgriezīsies pilnīgā barbarismā, kas liekas ir normālais Latvijas Pasta servisa līmenis.

Pasts šo piegādes maksas pakalpojuma atcelšanu saista ar reorganizāciju, kas faktiski ir savu klientu (tāds jēdziens no komercijas pasaules pastam gan laikam ir svešs) dzīves dezorganizācija. Kas vairs atliek? Iet pakaļ pastam un presei uz pasta nodaļu, kur valda vai nu garas rindas vai gaidīšana, kamēr operatore tiek galā ar visādiem dīvaiņiem un nespējniekiem (man tā vienmēr gadās aizejot pēc pakām kaut vai uz pustukšu pasta nodaļu)? Varbūt no rīta slēpties trepju telpā ar beisbola rungu ar kuru pārmācīt pastkastu vandāļus? Par to var nonākt policijā – un ne jau pastkastu lauzēji saņems bargāko sodu, bet viņu izdzenātājs.

ASV un citās valstīs pasta zagšana un izvazāšana ir smags noziegums. Amerikāņiem pat ir t.s. pasta inspekcija (US Postal Inspection Service), sava veida policija, kas tvarsta pasta zagļus, krāpniekus, kas izmanto pastu, kā arī personas, kas apzog vai uzlauž privātpersonu pastkastes. Pasta inspekcija ir vecākā valsts mēroga (t.s. federal) likumsargu organizācija ASV. 1792. gadā ASV kongress pat paredzēja nāves sodu par pasta zagšanu. Kā izriet no inspekcijas mājas lapas, bruņoti pasta inspektori savā laikā cīnījušies ar pasta ratu (stagecoach) un pasta vilcienu laupītājiem. Mājas lapā ir elektroniska veidlapa, kur katrs amerikānis var ziņot par savas pastkastes uzlaušanu vai citu noziegumu (krāpnieku vēstulēm u.tml.).

Latvijā, protams, esam tālu no Amerikas un citām civilizētām valstīm.

Izveidoju nelielu IBM konferences Impact 2008 galveno referātu (keynote speeches) izlasi, kas dod aptuvenu ieskatu pasākuma galvenās tēmās un gaitā. To var apskatīt šeit..

Sakarā ar IBM rīka Websphere 10 gadu jubileju IBM Impact 2008 konferencē tika rīkota ballīte, kurā uzstājās 80. gadu pankrokeri The B-52s. Cita starpā, viņi spēlēja savu grāvēju Planet Clare. To gadījās nofilmēt ar mobilo telefonu. Lai visi mani videoblogi nebūtu tikai garlaicīga murmulēšana svešās valodās, to var apskatīt šeit.

IBM Impact 2008 konferencē arī izdevās intervēt Džeisonu Mekgī (Jason McGee), IBM t.s. izcilo inženieri (distinguished engineer), kas attīstīja samačkājumos (mashups) lietojamu programmēšanas/skriptēšanas valodu Websphere sMash. Viņš stāsta, kā mazie un vidējie uzņēmumi varētu izmantot un izstrādāt dažādus vidžetus (widgets) savām vajadzībām. Video var apskatīt šeit.

Man Lasvegasā, konferencē IBM Impact 2008 bija izdevība īsi intervēt IBM Software Group vecāko viceprezidentu (viņa tituli nedaudz saputroju titros) Stīvi Milsu (Steve Mills). Viņam pavaicāju par IBM SOA (Service Oriented Architecture) pakalpojumu lietderību mazam un vidējam biznesam.
Video var apskatīt šeit. Diemžēl mans parastais blip.tv šeit strādā tik slikti, ka neko nevar saprātīgā laikā augšuplādēt (ātrums ir ap 2.5 KBps).