Kā zināms antiklimakss pēc vairāku nedēļu ilgas minstīšanas kad, kurš un par cik,  26. septembrī Latvijā beidzot oficiālu parādījās iPhone 3G. Pirmajā tirdzniecības dienā tika izpirkti pāri par 1000 telefonu, kas nepārsteidz, jo interesētu bija pieteikušies ap 5000. Un faktiski, ne jau 1047 telefonos ir tā sāls – LMT ar Apple radīto mantiņu ir sev uz pāris gadiem „piekalis” līdzīgu skaitu abonentu. Varētu sacīt, ka iPhone  (un pamatā, arī citi LMT un citu operatoru mazcenas telefoni), ir iedarbīgs pretlīdzeklis numuru pārnešanai, kas principā ļauj mobilo sakaru pakalpojumu lietotājiem lēkāt no viena operatora pie otra (lai gan Latvijā nav pamanīti nekādi dramatiski tirgus apmaisīšanas jeb churn  skaitļi).

Protams, uz citu ārpus telekomunikāciju nozares notikumu fona, iPhone parādīšanās vai neparādīšanas liekas mazsvarīga. Runa ir par finanšu krīzi, ar dienas banku-mirēju ASV un tagad arī Eiropā. Latvijā galvenā tēma ir par valsts budžetu, algu iesaldēšanu. Izskan daļēji objektīvi pamatotais „nav naudas” arguments. Tikai – te arī ir zināma saikne ar vienu telekomunikāciju lietu, kas šķiet nolikta uz ledus – proti, Lattelecom un LMT privatizāciju. Vēl visai nesen uz darījuma galda bija zviedru TeliaSonera piedāvājums abas kompānijas nopirkt par aptuveni pusmiljardu LVL. Tā ir nauda, par kuru varētu apmaksāt veselu skolotāju, policistu un medicīnas darbinieku armiju. Ar 500 miljoniem bankā, valdībai nebūtu pamata vaimanāt un gaunerēties par katru papildus santīma iztērēšanu. Ar vārdu sakot, ja nebūtu bijusi šķietami iracionāla vilcināšanas un neizlemtība šajos jautājumos, valdībai būtu pavisam citas iespējas pārvarēt valsts finanšu krīzi. Būtībā tādas krīzes vispār nebūtu. Bet šodien arī diez vai tādas naudas būtu, jo visu uzņēmumu cena ir kritusies finanšu krīzes ietvaros.

Protams, tam ir arī medaļas otrā puse. Pusmiljardu notrallināt šajā valstī nav nekāda problēma. Tas jau notiek mazākos apjomos visdažādākos bezjēgas tēriņos, par kuriem nesen stāstīja Valsts kontrole, kā arī tēriņu cerības (zirgiem, kas defilētu pie Brīvibas pieminekļa, nevis bruņu mašīnām karavīriem Afganistānā), kas, pa laimi, nav īstenotas. Un ja būtu šādi līdzekļi ko dalīt, tad jāvaicā – kāda jēga paaugstināt algas policistiem, kas strādā iecirkņos ar akmens laikmeta aprīkojumu (bez datoriem), pierakstot pilsoņu iesniegumus ar roku? Par neefektīvi (valsts nabadzības dēļ) organizētu darbu maksāt vēl vairāk?

Domājot par to, kas notiktu, ja valsts kasē zviedri tiešam iemaksātu 500 miljonus LVL, nāk prāta amerikāņu satīriķa Pī Džei Orourka (P.J. O’Rourke) rakstītais, ka politiķiem dod varu un naudu ir tas pats, kā pusaudža zēniem dot viskiju un automašīnas atslēgas.  

Dodos atpakaļ uz Rīgu, atsāku strādāt un blogot no ierastās vietas LETA birojā otrdien, 30. septembrī. Ir jāsagatavo divi iekavēti videoblogi, beidzot jāizlūdzas patestēt kādu iPhone. Visas darīšanas ASV nokārtotas iespēju robežās (sievas filmu festivāls, paciemošanās pie vecākiem /tēvs aprūpes namā/ un brāļa ģimenes) Cerams, ka lidojumu pie 11 000 metriem netraucēs neparastais rudens orkāns (hurricane), kas iet garām Jaunanglijas krastiem. Jau trešo dienu līst. Rīga diez vai gaida saulīte un silts laiks :).

Astes gala Kārlīts– tā varētu tulkot amerikāņu otrā pasaules kara žargona izteicienu Tail End Charlie. Tas burtiski apzīmēja amerikāņu bumbvedējā astes ložmetējnieku, vai arī pēdējo lidmašīnu bumbvedēju kāsi. Jebkurā gadījuma, tas nozīmē būt starp pēdējiem. Ne vienmēr tas ir kas slikts.
Kā zināms, Latvija pievienojas astes gala kārlīšiem ar iPhone 3G palaišanu tirgū 26. septembrī, kad to jau igauņi un pārdesmit citas valstis būs tirgojušas vairāk nekā mēnesi.
iPhone tarifi un piekalšana operatoram LMT pilnība atdarina “ zviedru modeli”, proti, telefons par 1 LVL (Zviedrija gan par 1 SEK) un kopējā turēšanas izmaksa 1440 LVL divu gadu laikā (tas padara ASV elektroniskajā tirgū e-Bay redzētus “ atkostus” iPhone 3G, kas maksā ap 1000 USD, par samērā pievilcīgiem). Bet lai nu kā, LMT dod zināmu izvēlēs diapazonu un jādomā, ka iPhone lietotāji – gadžetu frīki un vienmēr tīklā (always on) darījuma cilvēki arī notērēs dažādos zvanīšanas, īsziņu un datu pārraides apjomus. Pie LMT pieteikušies 5000 gribētāju un tie nu varēs mesties uz plašo dīleru tīklu visā Latvijā, lai gan iespējams, ka 26. septembrī vietām redzēsim priecīgas rindas, tusiņus un balagānus iPhone redzamākās tirdzniecības vietās.
Bet turpinot tēmu Astes Gala Kārlītis, liekas, ka šo pagodinājumu arī izpelnīsimies ar digitālās ētera televīzijas ieviešanu kaut kad nakamajā desmitgadē. Un tā arī nebūs tik slikta lieta. Kad kā viena no pēdējā valstīm Eiropā (varbūt pat pasaulē) pāriesim uz digitālo TV, iespējams, ka varēsim iegādāties jaunāko tehnoloģiju par stipri lētāku cenu, nekā ja būtu pabeiguši tīklu pēc izjukušiem kempmajeriešu plāniem, vai arī šogad vai nākamgad. Digitāla TV visā Latvijā 2015. gadā? Varbūt…
Liekas, ka arī būsim starp pēdējām Eiropas valstīm, kas ieviesīs eiro. Kamēr beigsies globālais un Latvijai specifiskais ekonomiskais bardaks (zinu, ka to tā nesauc akadēmiskā valodā, bet kā lai raksturo triljonu USD vērtu parādsaistību pārpirkšanu, stagflāciju, valūtu lēkāšanu kā p***diens uz pannas. u.c. brīnumus), domāju, ka būs jau kāds 2018. gads. Nu labi, uz Latvijas simtgadi būs arī tas eiro.
Šīs tādas agra rīta pārdomas vēl pirms brokastīm ASV, vārtoties gultā ar savu MacBook brāļa mājas bezvadu tīklā.. :)

No sava redzesloka ASV varu tikai konstatēt, ka arī “līdz vasaras beigām” Latvijā nav oficiāli parādījies jaunais iPhone 3G, kā to solīja LMT. Vai Bite ir sākusi dalīt testa iPhone modeļus vienkārši nezinu. No vienas puses, iPhone visticamāk būs tikai tāds gadžetu frīku telefons un varbūt iekaros pāris pārdrošus korporatīvos lietotājus un tā neparādīšanās nebūtu jāpielīdzina, piem., nākama Nokia mazcenas modeļa palaišanas atcelšanai. Tomēr domas nesās - kur palicis solītais brīnumiņš? Kādēļ tieši Latvija tas tik ilgi kavējās? Arī ārzemēs dažādas tīkla klapatas (par kurām no LMT un Bites nekas nav dzirdēts) nav apturējušas iPhone parādīšanos, tikai to nedaudz noēnojušas.

Beidzot ir sakārtojies juceklis ap Austrumeiropas filmu festivālu šeit Monreālā, attiecīgā filma parādīta un nokārtotas citas praktiskas lietas, kas vēl pirms dienas radīja bažas. Vienīgais, ko var teikt, ir, ka šādas lietas notiek darbojoties mazai entuziastu grupai uz visvisādiem festivāliem pārblīvēta rudens fona.
Gaidot, kā izrādījās, laimīgo finišu visai būšanai nācas atkal pastaigāties pa Monreālas ielām un lieku reizi konstatēt, ka šeit ir visādiem ubagiem, lupatu kaudzēs gulētājiem, naudas gaunerētājiem un no prastām dzirām atkarīgajiem pārsteidzoši draudzīga vieta. Bija pat vesels neliels parks, netālu no pieminekļa ASV prezidentam Džonam Kenedijam (John F. Kennedy), kur radusies tāda kā neformāla nakts nometne, kuras iedzīvotāji tikai agrāk pēcpusdienā sāka staipīties un piecelties.
Es atceros līdzīgas ainas kad bijus Sanfrancisko (tur uz katra stūra kāds, kā Latvijā saka, bomzis, bija iekārtojis sev “mājokli” izmesta veļas mašīnas vai ledusskapja kastē). Vakariņojot ar toreizējo Exigen preses sekretāru, amerikāni (Exigen sēdēklis un vairākas centrāli administratīvās un mārketinga funkcijas ir Sanfrancisko, visus darbus veic Latvijā vai ar Latvijas cilvēkiem dažādos pasaules kaktos) noskaidroju, ka Sanfrancisko par tādu kā ASV rietumu bomžu, pustrako un bezpajumtnieku dīvaiņu (tostarp arī traģisku gadījumu, prātā traumētu Vjetnamas kara veterānu) mekku.
Tam, kā skaidroja preses sekretārs, ir vairāki iemesli – pirmkārt, pilsētas varas iestāžu tolerantā attieksme. Galu galā, Sanfrancisko ir tāda kā visu pasaules geju galvas pilsētā, tur sākās 60. gadu hipiju un protesta kustība, pirms tam tur pulcējās ASV literārā bohēma, Džeks Keruaks, Lorenss Ferlingeti (Jack Keruoac, Lawrence Ferlinghetti) kuru darbus var nopirkt City Lights Bookstore, ko es vienmēr apmeklēju retajās reizēs, kad darbs aiznes uz Sanfrancisko.
Otrs iemesls ir samērā maigais Sanfrancisko klimats, ko nevarētu teikt par Monreālu. Ne pa velti te vairāki iepirkšanās centri atrodas pazemes ejās, un kā suvenīrus mūsu pastaigā nopirkām pastkartītes, kur pilsētas ielas redzāmas zem milzu sniega kārtas. Man nav saprotams, kur šī raibā vasaras saules brāļu un māsu saima paliek, kad ir -20 un auro arktiskie vēji?
Tādus sīkus paradoksus nācies piedzīvot.
Tagad dosimies atkal ceļā uz ASV, cerams nesatiksim kādu pēkšņi no meža izskrējušu crossing moose.

Esmu nonācis Monreālas visai kolorītā un bohēmiskā nostūrī, lētā viesnīcā kas ir blakus, iespējams, augstas klases meitu mājai (lai nerakstītu m**** mājai un nesatrauktu dažus cimperlīgus lasītājus) Le Gentleman’s Choice, kur it kā uzstājoties kaildejotājas un pie durvīm stāv iekšā rāvējs. Iemesls braucienam ir, ka manu sievu ielūdza uz kādu, kā izrādās (kad lietas jau no mūsu puses bija izkārtotas) visai haotiski un Šaraškina kantora garā rīkotu it kā Austrumeiropas kino festivālu.
Ja amerikāņiem ir jēdziens “Powerpoint company”, tas ir, uzņēmums, kas eksistē tikai kā ideju prezentācija, tad šis festivāls galvenokārt pastāv kā nepabeigta mājas lapa, kuru tikai pirms nedēļas papildināja ar festivāla filmu programmu. Šo programmu arī var redzēt kāda kinoteatra mājas lapā. Šo škietami no lieliem tīkliem neatkarīgo kinozāli var noīrēt visdažādākiem pasākumiem, kādēļ arī ne nu jau otram gadskārtējam mēģinājumam samest kopā mākslas un dokumentālās filmas no t.s. jaunās Eiropas?
Viesnīca atrodas uz Rue St. Denis Monreālas latīņu kvartālā (Quartier Latin) ar raibu un socīāli daudzslāņotu publiku ielās. Pirmo reizi kopš pirms daudz, daudz gadiem, kad vēl studēju Ņujorkā, redzēju ubagošanas paveidi — nelūgta auto logu mazgāšana. To centās veikt kāds jauneklis, kas ir darbaspējīgā vecumā un miesas būvē, bet vienlaikus arī, kā angļi teiktu, traks kā marta zaķis (mad as a March Hare) vai pareizāk sakot, traks kā zaķis martā, jo tas esot zaķu riestu laiks. Par to liecināja šī cilvēka nemitīgā bļaustīšanās un žestikulēšana, ampelējoties starp teju nekustīgām mašīnām un vicinot loga tīrīšanas sūkli. Biznesa ideja Rīgas ubagiem uz Čaka ielas vai Vanšu tilta zināmās stundā?
Apkaimē ir milzīgi blīvs visdažādāko krodziņu, kafejnīcu, mazu veikaliņu sortiments, gandrīz kā Parīzē. Un vēl trakāk kā Francijā, franciski runājošai Kvebekai ir izdevies pilnībā “atangļot” visu provinci – kā pārbrauc ASV – Kanādas robežu, vairs neviena uzraksta angļu valoda. Tomēr saglabāts amerikānu paradums ar rakstītām ceļa zīmēm, nevis tādām, kas brīdinājumu izsaka simbolos. Mistisko soft shoulders (ceļa apmales ir smilšainas), Moose crossing (ne, peles te nekrustojam, un pele raksta mouse, runa ir par alņiem, moose) vietā parādās tādi uzraksti kā ralentissez! Tas nozīmē palēnināt gaitu, paldies franču valodas stundām no 9. līdz 12. klasei!
Kvebekiešu franču valoda/dialekts skan “plakani”, gandrīz amerikāniski skaldoši. Bet Rue St. Denis vēlā vakara skan visādas valodas – amerikāņu, zviedru, vācu, pat likās, ka garāmejošs studentu pāris sarunājās latviski. Pa vidu, skaldot savā kvebekiešu dialektā, atkal uzrodas pāris pavisam jauni, spēcīgi, tikai nedaudz samīcīta paskata ubagi. Brīnos, jo nav dzirdēts, ka Kvebekā būtu milzu bezdarbs – drīzāk klimšana pa Rue St. Denis un naudas dāvānu gaunerēšana ir šo cilvēku darbs. To arī veicina vasarai līdzīgais siltas vakars, 20. septembrī.
Bez ubagiem cilvēku plūsma ir interesants mūsdienu un retro jauniešu ģerbšanās un pašizteiksmes stilu maisijums – ir baltie rastafārieši košos kreklos, goti, kautkādi panku/skeiteru hibrīdi, dažādas beibes- studentes īsos svārkos un biksēs un skopos topos un pāris citas, kas liek aizdomāties, ka šādi ģerbjas profesijas dēļ. Notiek viss – skan skaļas trubadūra dziesmas no viena krodziņa, bet blakus kafejnīcā citi klusumā sūc ūdenspīpes (nē, nav kā Amsterdamā). Veikalā, kur skan skaļa tuvējo Austrumu mūzika tirgo visādas drānas, lupatas un bimbuļus no Nepālas. Turpat blakus ezotēriskās literatūras (arī dažādu kristālu, rituāliem un pesteļošanai vajadzīgi lietu) veikals, burtiski 110 % franču valodā. Ne burta, ne vārda angļu vai citā valodā.
Ir agrs svētdienas rīts, jāizlemj, vai palikt uz šo Festivale Sharasquine vai rullēt atpakaļ uz ASV un Jaunangliju, kur turpceļa patiešām redzējām dzīvu moose crossing. Un lai šis nebūtu 100 offtopiks, visiem zināšanai – ASV Vermontas štatā tikpat kā nekur nedarbojas GSM tīkli. Tikai iebraucot Kvebekā ar spalgu īsziņu angļu valodā pieteicās Rogers. Nezinu, vai par šādu izlēcienu Rodžeri (nevis franču Rožē) nepērs Kvebekas valodas policija.

Būdams nesen Zviedrijā, tikos ar uzņēmēju Jūnasu Hombertu (Jonas Hombert), kas ir viens no internetā mājojošo video montāžas rīku kompānijas Jaycut līdzdibinātājiem. Jaycut parasti patērētāji var lietot bez maksas, bet komerciālā pasaulē, Jaycut tehnoloģijas pagaidām izmanto (starp lielākiem uzņēmumiem) IKEA. „Dari pats” mēbeļu tirgotājs ir radījis mājas lapu, kur IKEA mēbeļu un citu IKEA ar interjera iekārtošana saistītu preču lietotāji var rādīt kā paši iekārtojuši savus dzīvokļus un kantorus. Lai lapa nebūtu tikai kaut kāds YouTube priekš IKEA klientiem, kompānija piedāvā iespēju augšuplādēt savus nemontētos video un materiālu samontēt līnijas režimā.

Videointerviju var apskatīt šeit:

Nu viss ir labi beidzies. Pēc divu dienu bezpalīdzīgu dunduku (ASV)  un burtu kalpu (ASV un Eiropā) ping ponga spēles, visu atrisināja latviešu meitene no vietējā Lufthansa kantora ar KLM Rīgas kantora palīdzību.

Proti, ņemšanās ar Expedia (ASV), KLM (ASV), KLM Eiropā, atkal pie Expedia (ASV nakts vidū), vēlreiz pie KLM Eiropā noveda pie bezsakara un absurdas situācijas, ka man un sievai katram bija rezervēti divi vienlaicīgi reisi – viens (man) Rīga-Kopenhāgena-Ņuarka (Newark)- Bostona, bet otrs Rīga-Frankfurte-Bostona, bet sievai Rīga-Stokholma-Ņuarka-Bostona un otrs tāds pats kā man ( ar Lufthansa). Tas viss sakarā ar to, ka KLM bija patvaļīgi atcēlis piektdienas reisu Rīga-Amsterdama-Bostona un mūs (ar atšķirīgiem uzvārdiem) sadalīja uz diviem atsevišķiem reisiem, ne prasot, ne paskaidrojot.

Vienā no sarunām ar KLM gan izdibināju, ka reiss atcelts tehnisku iemeslu dēļ, lai gan grūti saprast kā, veicot ja tagad zināmus un nepieciešamus darbus, pēc trīs dienām nevar nodrošināt citu lidmašīnu. Priekš tam ir dārgas un sarežģītas apkopes un loģistikas plānošanas informācijas sistēmas. Ja, protams, tehniska problēmas rodas uz vietas, izlidošanas dienā, tad šādu atcelšanu var saprast un pieciest. Labāk nekā ar Spanair laineri, kas, iespējams pacēlās un turpat skrejceļa galā eksplodēja kādas tehniskas kļūmes dēļ.

Es joprojām uzskatu, ka KLM kā korporatīva persona ir CŪKAS, taču viena persona, ar ko sazvanījos KLM pārstāvniecībā ASV (pēc tam, kad Expedia cilvēki izmisīgi un bez jebkādiem rezultātiem centās kaut ko mainīt, zvanīja visādiem supervaizoriem un palīdzības dienestiem (savējam? KLM  dienestam tūrisma aģentūrām?). Šī nezināmā kundze tomēr atrada un rezervēja vietas ar Lufthansa reisu. Mūsu Skype saruna pārtrūka, bet vēlāk kāds cits KLM aģents teica, ka biļetes maiņu uz Lufthansa var apstiprināt tikai KLM kantoris Eiropā. Tomēr šī sieviete bija mūsu glābiņa no KLM cūcībām sākums.

Nākama diena divas reizes KLM pārstāvji (zvanot uz Rīgas numuru tiek savienots ar angliski runājošu aģentu nezin kur) deklarēja, ka visu tikai un vienīgi KLM sastrādāto bardaku pilnībā jārisina Expedia. Ar vārdu sakot, tūrisma aģentūra pasūtīja, tūrisma aģentūra lai tiek galā vienalga kādus idiotiskus sūdus KLM ir sastrādājis pats uz savu roku. Atkal zvanīju Expedia un konstatēju, ka šī kompānija ir pārcentusies darbā pieņemot laipnus, bet bezpalīdzīgus cilvēkus (iespējams, ar īpašām vajadzībām). Šis darba vārgulis (reiz esot bijuši darba varoņi) teica, ka man jāatzvana pēc ASV laika no rīta 17. septembrī, kad varbūt būs kaut ko izgudrojis ar (bez) palīdzības dienestu (The Helplessness Desk ? J). Pēc tam vēlreiz zvanīju KLM un tie lieku reizi apstirpināja,  ka nekad, nekā un nemūžam nevarot, saskaņā ar noteikumiem (kas man šķita pārkāpa veselā saprāta un ES patērētāju aizsardzības likumdošanas ) absolūti neko darīt, un visu bardaku lai risinot mirlas no Expedia.

Visbeidzot piezvanīju uz Rīgas Lufthansa kantori, tur apskatīja mūsu rezervācijas, solīja kontaktēt KLM Rīgas kantora personālu, un pēc brīža atzvanīja, ka viss kārtībā.

Spriežot pēc e-pasta adreses, mums palīdzēja Lufthansas Dagnija. Viņai liels paldies! Arī tiem pie KLM Rīgā, kas nebija slimīgi birokrātiski bailīgi burtu kalpi, kā, atļaušos tā teikt, abas vecenes ārzemēs ar kurām ilgi un dikti centos kaut ko racionālu sarunāt.

Tātad cerēsim, ka ar šo KLM cūkošanās sekas ir likvidētas.

Cūkas nelido. Tas it kā katram zemniekam skaidrs, bet runa šeit ir par citām cūkām un citu “nelidošanu”, proti, par Niderlandes aviosabiedrības KLM (patiesība KLM-Air France) klajo un nešķīsto cūkošanos ar saviem Latvijas pasažieriem.
Jau pirms vairākām nedēļām kopā ar dzīves biedri, bet uz atsevišķām kredītkartēm, pasūtījam biļetes lidojumam 19. septembrī no Rīgas uz Bostonu, ASV. Es braucu uz sava rēķina, sieva, jo dodas uz filmu festivālu Monreālā maksāja ar citu, savas firmas karti. Gribējam Bostonā paciemoties pie mana tēva, kas slims, un brāļa, tad ar mašīnu braukt uz Kvebeku un atpakaļ. Normāla, faktiski privāta lieta. Kādēļ par to cepties?
Jo, tikai pāris dienas pirms lidošanas, KLM caur interneta ceļojumu aģentūru Expedia (kur pirkām biļetes) paziņoja, ka reiss atcelts, man jālido uz Kopenhāgenu (bet spriežot no e-pasta, tikai uz Kopenhāgenu, tad jāairējās uz ASV, bet sievai uz Stokholmu. Tikai ieejot KLM mājas lapā un sameklējot savas patvaļīgi nomainītās rezervācijas noskaidrojas, ka katrs pa savu ceļu tiekam pārdzīti uz Ņjuarku (Newark) pie Ņujorkas, lai tad nonāktu gala mērķī ar vēl vienu pārsēšanos. Nekāda paskaidrojuma, vienkārši tikam pārkrauti kā lopi.
Lasītāji droši vien zin, ka man, kā bijušajam ārzemju latvietim ir dubultpilsonība (ASV un Latvijas) un man angļu valoda ir perfekta (ja neskaita atslīdēšanu Bostonas izloksnē /Haavahd u.tml/ kad esmu tur). Tādēļ esmu mazāk bezpalīdzīgs pret aviosabiedrību cūcībām nekā caurmēra angļu valodu vidēji vai slikti protošs Latvijas iedzīvotājs. Ar vārdu sakot, teju trīs četras stundas pavadīju Skype sakaros ar Expedia ASV (kas tā īsti netika galā ar šo KLM sarīkoto bardaku) un pašu KLM, kas dievojās un solījās pārlikt biļetes uz Lufthansa (ierodoties Bostonā ar desmit stundu nokavēšanos no iepriekš plānotā, pasūtītā, un apmaksātā lidojuma).
Man grūti iedomāties, ka kādam vietējam būtu pacietības tikt vismaz tik tālu galā ar šādu izcūkošanu. Domāju, ka daudzi no pārējiem, kam bija jālido piektdien 0555 no rīta uz ASV caur Amsterdamu vienkārši akceptēja, ka ir kārtējo reizi piejāti un samierinājās ar KLM patvaļu un cūkošanos. Tas, ka ir nostāsti, ka kāda Āzijas aviolīnija, kas lido tieši no Rīgas uz ASV iekasē kukuļus, lai precēti pāri varētu sēdēt kopā mani nepārsteidz, bet KLM tomēr it kā nebutu pieskaita šādam trešās pasaules līmenim. Kukuļus, protams, neprasa, vienkārši paņem samaksu par konkrētu reisu un bez liekām ceremonijām piekāš. Bezkaunības kalngals ir, ka meklējot KLM mājas lapā KLM reisus no Rīgas 19. septembrī parādās tieši tas reiss, no kura mūs vienkārši izmeta katru uz savu pusi.
Ļurbestība no aviosabiedrību puses nav nekas jauns pēdējos gados. air Baltic piekopj vismaz “akadēmisko ceturksni” daudzos reisos, Ryanair bezkaunīgi uzmācās ar ceļojuma apdrošināšanu kuru jebkurš biežs ceļotājs jau sen ir nopircis no kādas citas apdrošināšanas sabiedrības, teju visās aviosabiedrībās notiek visa iespējamā gaunerēšanās ar pārtiku, bagāžu, un brīnos, ka vēl nav ieviestas maksas tuāletes un piemaksa par pasažieru salona gaisa spiediena nodrošināšanu un skābekli.
Bet pēc manas pieredzes – KLM tagad tikai ar līkumu. Tie vienkārši ir cūkas!

Nesen biju Stokholmā un tikos ar pāris samērā jaunām zviedru telekomunikāciju un IT kompānijām. Viena no tām, Momail, jau sākusi Latvijā piedāvāt savus mobilā e-pasta agregatora pakalpojumus beta stadijā. Līdz gada beigām būšot Momail latviešu valodā.

Video aizkadrā palika pāris interesantu lietu – pirmkārt, Momail pagaidām bez attiecīgā korporatīvā administratora atļaujas, visticamāk, nesavāks cilvēku darba e-pastus. Pakalpojums domāts privātpersonām, kam ir vairāki e-pasta (parasta veb-pasta) konti pie Gmail, Hotmail, Yahoo, inbox.lv u.tml.

Otrs jautājums – kā Momail pelna naudu? Izrādās, ka Momail sistēma e-pasta piegādei ar minimālu jaudas tēriņu tiek pārdota mobilo sakaru operatoriem visā pasaulē, lai tie varētu gan privātpersonām, gan uzņēmumiem to piedāvāt kā „savu” mazmaksas e-pastu.

Attiecībā uz iespējamu reklāmu savās (mobilās un parastās) mājas lapās,  kas nestu zināmus ieņēmumus no bezmaksas pakalpojuma, Momail ir piesardzīga. Viena no galveniem pakalpojumiem, ar ko Momail lepojas, ir aizsardzība pret vīrusies un mēstulēm.

Par Momail sīkāk pastāsta tā marketing direktors Larss Āse (Lars Aase).   Video titri divās valodās, jo ceru šo arī ievietot savā blogā angļu valodā.