IBM programmatūras nodaļas vecākais viceprezidents Stīvs Mills (Steve Mills) konferences Information on Demand  Lasvegasā apaļā galda diskusijā pieskārās tēmām mākonis (t.s. cloud computing) kā risinājums maziem un vidējiem uzņēmējiem un ekonomiskās lejupslīdes ietekmei uz IT industriju un tās klientiem.

Ja esat samierinājušies, ka ceļojot (kā Latvijas darījuma cilvēkiem, ne jau prieka pēc, bet arī prieka pēc, par savu naudu) visādi negaidīti kavējumi, vispārēja ļurbestība, neražīgums, kas varētu līdzināties padomju laika “servisam” ir NORMĀLI, tad nav ko sist laiku lasot šo bloga ierakstu tālāk.
Sēžu un vēl ilgi sēdēšu Frankfurtes lidostā, gaidot lidojumu uz Kopenhāgenu, tad uz Rīgu. Faktiski Rīgā jau vajadzēja būt plkst. 14:10, bet tagad tas būs 22:55 ja nu vēl kas cits neatgadīsies.
Ceļojums sākās Lasvegasā un noritēja gludi līdz pārsēšanās uz United Airlines reisa Čikaga- Frankfurte.
Lidmašīna ar vairāk nekā stundu nokavēšanos izlidoja no ASV, jo bija jāpielabo kāda mehāniska kļūme. Tas viss OK. Atlika vairāk nekā astoņas stundas garš lidojums no brīža, kad United lainera riteņi pacēlās no zemes. Tad bija iespējams aprēķināt cik un kuri no pasažieriem varētu nokavēt tālāksavienojumus. Ar vārdu sakot, modernā IT sistēmā ievadot reisa numuru un jauno gaidāmo nosēšanās laiku varētu vajadzēt momentāni atrast visus pasažierus, kas noteikti nokavēs tālāklidojumus (tos apzīmēt sarkanā krāsā) un citus, kas, visticamāk, arī varētu kavēt savus reisus (tos apzīmēt dzeltenā krāsā?).
Tā kā neesam IT akmens laikmetā (un aviosabiedrību reservēšanas sistēmas bija starp pirmajām, kuras izstrādāja jau pirms 40 gadiem), katram pasažieram varēja pievienot t.s. izvēles koku ar kuriem reisiem var aizstāt nokavēto un, lidmašīnai tuvojoties Frankfurtei, jau sagatavot un izdrukāt jaunus iekāpšanas talonus (boarding pass) un norīkot pāris darbiniekus, kas nekavējoties sāktu pie transferu galda dalīt šos dokumentus.
Realitāte ir savādāka. Nosēžoties Frankfurtē pie United transferu letes radās videji gara, bet pilnīgi nekustīga rinda. Likās, ka astoņās stundās, kamēr “kavētāji” bija gaisā, nekas netika darīts. Tā nu gluži nebija, kautkādas reservācija bija veiktas, bet rindas glečerim līdzīgā kustības ātruma dēļ, vairāki pasažieri (arī es) savus reservētos reisus nokavēja.
Iemesls lēnajam darbam bija: 1) murgaina nespēja tikt galā ar lielāku grupu, kas ceļoja uz Berlīni un 2) apstāklis, ka 21. gadsimtā United darbinieki AR ROKU no datora displeja rakstīja informāciju zaļos papīrīšos, kurus vēlāk jāmaina pret iekāpšanas talonu. Esmu šādu ārprātu redzējis tikai vienu reizi agrāk, Rigas ostā, kad to darīja rakstot biļeti uz kādu no kārtējiem Šaraškina prāmjiem, kas kursēja no Rīgas uz Stokholmu. Tad arī meitene ar roku norakstīja biļetes datus no datora. Tagad šis prāmis vai nu kursē zem jauniem īpašniekiem kaut kur pie Somālijas krastiem, vai ir atgriezies mūsu vidū nažos, dakšās un nakstpodos.
Izrādās, ka tādu lietu kā printeri var lietot tikai United biļešu pārdošanas aģenti, bet ne darbinieki, kas faktiski pilda viņu funkcijas. Tātad, būs jāizstāv otra rinda, lai samainītu zaļos papīrīšus rokrakstā pret iekāpšanas talonu, pirms tam izejot pasu kontroli un jaunu drošības pārbaudi.
Secinājums – biznesa procesu efektivitātes un racionalitātes ziņā United varētu pat pamācīt padomju laika servisa uzņēmumus – n-tās rindas un rindas uz rindām, murgaina papīru bīdīšana (vienā gadījumā zaļās lapas rokrakstā pat apštempelēja). Vienkārši fantastika, bet varbūt ne pa velti United Airlines (ja nemaldos) jau gadiem atrodas nosacītas plikadīdas (t.s. Chapter 11 aizsardzības no kreditoriem) statusā.
Kā mierinājumu United piedāvāja uzturēties viņu biznesa klases uzgaidamās telpās Red Carpet Lounge (paklājs gan te ir nokaltušas meža sūnas krāsā). Vispār drūma, tukša telpa ar tumšam ādas vai sintētiskas ādas mēbelēm. Daudzviet šādos lounge (un Lasvegasā, visā lidostā) ir bezmaksas bezvadu internets. Bet šeit tikai piedāvā gauneru un nagu maucēju T-Mobile pakalpojumu – 60 minūtes par 8 EUR. Pat ASV lidostās, kur ir maksas t.s. WiFi, tas parasti ir par 7.95 USD uz veselu diennakti (reāli skatoties, protams, neviens to nelietos ilgāk par 2 -3 stundām).
Red Carpet un līdzīgās vietās Frankfurtes lidostā apgrozas cilvēki ar pasaules vērienu un šāda cenu politika, kam nav nekāda sakara ar WiFi tīkla izmaksām, var tikai graut Frankfurtes lidostas jau tā šaubīgo reputāciju (bardaks, pārbūves, drūmākie attālumi starp geitiem, daudzviet šopinga vietā dažādas dārgas piparbodes un ieskrietuves ēšanai). Un vēl– klusuma vietā šajā izsmalcinātā uzgaidāmā telpā skan darbinieku jautra sabļaušanās dažādās valodās, laikam tādēļ, ka te gandrīz neviena nav.
Tā nu iet– lai man pārmet vaimanāšanu, es tiem gan nepārmetīšu mazohismu….

Atklājot savu konferenci Information on Demand 2008 Lasvegasā IBM bija sarīkojis vērienīgu šovu ar sirreāliem psihedēliskiem elementiem (varbūt rīkot Amsterdamā ;) ) un seksīgu dziedātāju. Viss tas arī ir daļa no šādiem pasākumiem. Bez tam arī uzstājās aktieris un komiķis Mārtins Šorts (Martin Short),kuru gan nenofilmēju. Interesanti, ka Šorts ir dziedošs aktieris (nebūt visi ASV tādi ir) kas uzstājās ar pāris dziesmām (no kumēdiņu filmas Three Amigos), kamēr Latvijā ir jēdziens “nedziedošs aktieris” (kas esot izņēmums, jo pēc normas visi — Spanovskis, Paukštello, u.c. dziedot).

Šis tāds mazs bet interesants offtopix (no IBM konferences tēmas). Dienas avīze Christian Science Monitor (kurai savā laikā, jau sākot no 80. gadu vidus, rakstīju, arī par Latviju) ir pārtraukusi iznākt drukātā veidā. Avīze turpmāk būs redzama tikai internetā. Tā ir pirmā ASV valsts mēroga (national) avīze, kas pilnībā pārgājusi tīmeklī. Par to raksta avīze New York Times.
Zināšanai: neesmu Christian Science baznīcas piekritējs (viņi, cita starpā, tic dziedināšanai ar lūgšanām un ir Amerikā dibināta konfesija). Taču viens no Christian Science postulātiem ir bijis labas, objektīvas avīzes izdošana (blakus baznīcas tīri reliģiskiem uzdevumiem). Ja kādam interesē rakties Christian Science Monitor interneta arhīvos, es savā laikā rakstīju gan ar segvārdu Erik Lettlander, gan ar savu vārdu nelielā amerikāniskā “izķēmojumā”, proti, Juris Kaza.

Sakārtotas informācijas sistēmas, kas spēj reaģēt un analizēt datu plūsmas teju reālā laikā, uzlabos biznesa resultātus — tāds aptuveni bija galvenais vēstījums IBM konferences Information on Demand 2008 pirmajā dienā. Te video fragmentos ir galveno runātāju teiktais:

Esmu ieradies Lasvegasā, atkal atgriezis pulksteni par 3 stundām (vēl īsti nebiju pieradinājies pie ASV austrumu zonas, kur pavadīju dažas dienas pie brāļa un slimā tēva). Drīz sāksies IBM Information on Demand konference. Interesants priekšvēstnesis konferences iespējamām tēmām bija šis IT industrijas apraksts jaunākajā The Economist. Man šķiet, ka no lietotāju redzesloka, IOD vīzijas pārklājās ar “mākoņa” vīzīju. Priekš kam tad ir mākonis, lai nesniegtu informāciju jebkurā laikā un vietā un ar lietotāja izvēlētu informācijas apstrādes platformu (par kuru lietotājs nezin vai tā mājo par serveru namu pārbūvētā pirtiņā Varakļāņos vai digitālā cietoksni Singapūra vai arī abās vietās :) )Cits jautājums, kurš un cik tālu riskēs līst mākonī (bez dzelžainām pakalpojuma līmeņa/service level līguma, kur it kā vēl neesot.)
Vēl viena Economist raksta versija ir šeit.
Laik gan ir traka laika nobīde no Latvijas, centīšos sniegt kaut kādas aktualitātes. Internets lepnajā Mandalay Bay viesnīcā arī nav tas žiperīgākais, redzēsim, kas sanāks ar videoblogošanu.
Vēl viena Economist raksta versija ir šeit.

Nenoturējos. Dolāra kurss ceļas un gaidīt Melno Piektdienu (Black Friday) un cerēt jauno Macbook iegūt par USD 100 lētāk no ASV Apple Store, lai to savāktu pēc Ziemassvētkiem, likās riskanti, tādēļ iegādājos jauno alumīnija modeli pirms šī brauciena un to piegādāja mana brāļa mājās. Viss ir skaisti un labi, tikai migrācija, proti, failu pārlikšana no vecās melnās Macbook izrādījās čakare.
No piedāvātajām opcijām izvēlējos lietot mazo Western Digital 320 GB portatīvo cieto disku, kuru izmantoju t.s. Time Machine funkcijai, tas ir, tāda automātiska regulāra visa diska satura “back up”. Izdarīju pēdējo back-up, piespraudu disku “alumīnija cūciņai” un sākās lēns pārkopēšanas process. Bija aizķeršanās, files supporting applications kopēšana negāja uz priekšu (tas viss it kā notiek ar dažādu failu kategoriju secīgu pārpumpēšanu, sākot, laikam, ar aplikācijām. Vēlāk to visu sāku no jauna ar t.s. migrācijas palīgu (migration assistant). Atkal čakares, bet likās, ka lielākā daļa visa bija, vismaz apskatot failu katalogus abos, tagad jau it kā dvīņu laptopos. Bet tad izrādījās, ka, piem., viss mans video melnais materiāls (t.s, Video Events, kas pārdzīti no kameras un glabājās kā daļa no iMovie montāžas aplikācijas) nebija parkopējies. To nācās darīt ar roku, Arī iTunes mūzika nekur neaizgāja.
Un vēl kas — visādi automātiski reģistrēšanās rīki, piem., šī bloga administrēšanas līmeņa piekļuve, nepārnesās uz “alumīnija cūciņu” (nē, tas nebūs jaunā MacBook mīļvārdiņš, vispār man tādu datoriem nav, tika darba vietas sistēmai ir dažādi lamu vārdi, ja nestrādā, kā vajag). Tātad šo rakstu agrā rīta stundā uz vecā melnā Macbook, reaktīvās atpalicības (jet lag :)) ietekmē agrī gulēt aizgājis un agrī pamodies. Piedodiet ķļūdas.
Melno Macbook, visticamāk, uzticēšu brāļa dēlam uzsist gaisā eBay.

Un personīga piezīme:
Ļoti ceru, ka varēšu ziņot par notikumiem Lasvegasas IBM konferencē. Taču arī esmu iegriezies šeit, Bostonas apkaimē pāris dienas agrāk, jo mana 91 gadus vecā tēva veselība pasliktinās un viņš atrodas rehabilitācijas un aprūpes iestādē. Ir nodzīvots garš mūžs ar visādiem pavērsieniem (kā jebkuram tās paaudzes latvietim, kas bija spiests pamest Latviju kara laikā), izauguši un izskoloti divi dēli (viens pasaules dauzoņa, kas nonāca Rīgā) un pieci mazdēli, un nav zināms cik ilgi vēl viņa mūžs turpināsies. Tā nu ir…

Dodos vēlāk šodien (22. oktobrī) uz ASV, kur Lasvegasā notiek IBM konference Information on Demand. Pagājušā gadā bija kuriozs, ka nebija iespējams konstatēt, vai šajā ar jebkādas informācijas sakārtošanas un meklēšanas tehnoloģijām saistītā pasākumā piedalās vēl kāds dalībnieks no Latvijas vai pat kāds ASV latvietis. Ja gadījumā kāds no lasītājiem zin par kolēģi, kas plāno doties uz šo pasākumu no 25. līdz 30. oktobrim (pats gan es Lasvegasu atstāšu 29. oktobrī, pēc preses programmas beigām), varbūt var atstāt kādu informāciju komentāros.
Pāris dienas būšu Bostonas apkaimē (tur dzīvo brālis, vecāki, arī tēvs, kam slikta veselība), aklimatizēšos (Lasvegasa ir vēl pāris laika zonas tālāk no Latvijas) un, cerams, šo to pablogošu.

Nesen Rīgā bija ieradies telekomunikāciju infrastruktūras ražotāja Alcatel Lucent biznesa attīstības vadītājs Juhans Ragmo (Johan Ragmo), kas Ziemeļvalstīs un Baltijā atbild, cita starpā, par t.s. zaļo telekomunikāciju ieviešanu. Ar zaļām telekomunikācijām domātas sistēmas, kas mazāk patērē energoresursus, piem., centrāles, kas „aizmieg” un tērē mazāk elektrības diennakts posmos, kad birojs vai uzņēmuma ēka ir slēgta. Par zaļām arī var uzskatīt bezvadu tīklā (WiFi) ierīces, kas gaišā dienas laikā barojās no saules, bet naktī – no saules uzlādētiem akumulatoriem.  Šāda veidā samazinot elektroenerģijas patēriņu, protams, samazina uzņēmuma vai organizācijas izmaksas. Plašākā skatījumā, ja to dara tūkstošiem uzņēmumu visas valsts mērogā, tas arī mazina pieprasījumu pēc elektrības un, Latvijas gadījumā, proporcionāli pēc elektrības,  kas tiek ražota nezaļi (piem., dedzinot fosīliskas izcelsmes degvielas kāda no TEC). Tātad, kaut kāds iespaids uz Latvijas oglekļa izmešu profila (carbon footprint) jau būs.

Tomēr sarunā ar J. Ragmo nebija pilnīgi skaidrs, kā jaunākās Alcatel Lucent tehnoloģijas iespaido vidi kopumā. Izteicu viņam absurdu izdomātu piemēru – izgudro arsēna (inde), dioksīna (briesmīga inde) un urāna (radiācija) sakausējumu, ko ražo vārot katlos uz atklātas ogļu krāsns liesmām. Rezultātā izdomātā (un neiespējamā) viela samazina telekomunikāciju energopatēriņu par 80 %, bet ražošanas process un tā atstātās pēdas (ja ierīces pēc dažiem gadiem jāved uz izgāztuvi, vai ja no tām noplūst kāda no sastāvdaļām) ļoti negatīvi ietekmē vidi kopumā.

Uz šo jautājumu J. Ragmo (runājot bez kameras) teica, ka Alcatel Lucent rūpīgi ievēro industrijā pieņemtos zaļās ražošanas standartus. Taču par jauno energosaudzīgo sistēmu ražošanas un eventuālās norakstīšanas (izgāztuvē, otrreizējai pārstrādei) sekām videi Alcatel Lucent pārstāvim nebija sīkākas informācijas. Viņa galvenais vēstījums bija par šo iekārtu zemākām energopatēriņa izmaksām.

Tas arī ir relatīvs jēdziens – liels kantoris, kas maksā par apgaismojumu, apkuri un biroja aprīkojuma energopatēriņu, iespējams, jutīs pārejas uz zaļām telekomunikācijām sekas. Bet tāds uzņēmums kā Liepājas metalurgs ar savām krāsnīm diez vai pamanīs, ja datortīkls un telefonu centrāle pilnībā pāries uz zalām telekomunikācijām. Un arī tie, kas ietaupīs pāris latus uz katru darbvietu, diez vai var sagaidīt, ka, pateicībā par viņu ieguldījumu, sapņos rādīsies smaidoša, seksīga meža māte zaļā sūnu un skuju lindrakā.

Nesen mans 13 gadīgais dēls mani aicināja piedalīties kādā spēļu konsoles XBox360 muzikālā spēlē, kur vienīgais ko varēju iedomāties (par bungām un ģitāri nav ko sapņot) bija baurot mikrofonā. Izvēlējos dziesmu ar primitīvāko tekstu un savā (āža) balsī laidu vaļā „Should I stay or should I go” (vai man palikt vai aiziet, kas attiecas uz jaunekli, kas nezin īsti ko pienākās tālāk darīt pie kādas beibes) .

Nesen no saviem avotiem uzzināju, ka šo dziesmas trāpīgu izķēmojumu – „Don’t wanna stay, but I can’t go…” (negribu palikt, bet netieku prom)  varētu arī dziedāt TeliaSonera Mobility viceprezidents Kennets Kārlbergs (Kenneth Karlberg).

Lai gan mainījis amatu sakarā ar zviedru koncerna pārstrukturizāciju, K. Kārlbergs, tapat kā figūra afroamerikāņu (kādreiz tās bija nēģeru) pasakās sev velk līdzi darvas bērnu Lattelecom un LMT privatizāciju.

Pēc manis rīcībā esošas informācijas, TeliaSonera jau sen ir norakstījusi jebkādas izredzes kļūt par 100 % Lattelecom īpašnieci, kā to savā laikā vēlējās (vienlaikus iegūstot arī visas LMT kapitāla daļas) un bija gatava pat maksāt pusmiljardu LVL (kas tagad, skarbi izsakoties, 2009. gada budžetam pad****i , valdībai atraidot zviedrus). Tobrīd (un tas nemaz nebija tik sen) problēma bija, ka kontroles pār abiem Latvijas telekomunikāciju uzņēmumiem atņemšanu zviedriem bija vairāk vērta, nekā 500 miljonu LVL valsts kasē. Lai šāds lēmums būt racionāls, ir jābūt pamatotam aprēķinam, ka, atšķirot Lattelecom un LMT,  Latvijas valsts/sabiedrības/tautsaimniecības (mēs jau nezinām, uz kādas bāzes valdības lēmēji domāja) būtu bijis būtiski lielāks un stabilāks, nekā atdeve uz pusmiljardu naudas tirgū vai bankas depozītā, teiksim, 30 miljoni LVL gadā (ar likmi 6 %). Kā viņi to aprēķināja, nezinu, jo Lattelecom ar otru fiksēti tīklu neviens netaisījās un netaisās konkurēt, bet starp trīs mobilajiem operatoriem jau ir samērā asa konkurence. Vai tiešām abu daļēji valstij piederošo uzņēmumu neatrašanās pie viena saimnieka ietaupītu  (ja uzskata, ka ietaupīts = nopelnīts), teiksim, 40 miljonus LVL gadā?   

Tagad, protams, situācija ir mainījusies un, cik var noprast, valdība nezin ko īsti darīt. Tai joprojām ir piedāvājums atpirkt TeliaSonera piederošos 49 % Lattelecom jauktā maiņas un skaidras naudas dārījumā  (tā kā LMT daļu vērtība, ko zviedri saņemtu pret savām Lattelecom daļām pārsniegtu fiksētā tīkla operatora daļu vērtību, tiem būtu jāpiemaksā skaidrā naudā). Bet problēmas sākas – ko darīt tālāk? Valsts bija iecerējusi vismaz daļu Lattelecom pārdot citam investoram – runa pat bijusi par ar savu vadības un darbinieku izpirkšanas plānu atraidīto Blackstone Group. Bet gan TeliaSonera darījuma noteikumi, gan gaidāma Eiropas Savienības (ES) direktīva prasa Lattelecom t.s. funkcionālo nodalīšanu neatkarīgās vairumtirdzniecības (tīkla infrastruktūras nomas) un pakalpojumu sniegšanas (telefonija, internets, televīzija un citi pakalpojumi) vienības. Valdība, visticamāk,  ir nobažījusies, ka šādas izredzes būs pamats Lattelecom novērtēt vēl zemāk, jo viens no lielākajiem nākotnes Lattelecom Tīklu Infrastruktūras klientiem var būt tieši  tad jau 100 % zviedriem piederošais LMT, kas varēs piedāvāt tos pašus pakalpojumus kā nākotnes Lattelecom Pakalpojumi  un bez tam arī pilnu klāstu mobilo sakaru.

Tā rezultāta K. Kārlbergs tik drīz nesaņems atbildi uz jautājumu, kad beidzot varēs norakstīt Lattelecom un tikt pie visa LMT. Tādēļ jādzied „gribas iet bet netiek prom!”