Nesen mans 13 gadīgais dēls mani aicināja piedalīties kādā spēļu konsoles XBox360 muzikālā spēlē, kur vienīgais ko varēju iedomāties (par bungām un ģitāri nav ko sapņot) bija baurot mikrofonā. Izvēlējos dziesmu ar primitīvāko tekstu un savā (āža) balsī laidu vaļā „Should I stay or should I go” (vai man palikt vai aiziet, kas attiecas uz jaunekli, kas nezin īsti ko pienākās tālāk darīt pie kādas beibes) .

Nesen no saviem avotiem uzzināju, ka šo dziesmas trāpīgu izķēmojumu – „Don’t wanna stay, but I can’t go…” (negribu palikt, bet netieku prom)  varētu arī dziedāt TeliaSonera Mobility viceprezidents Kennets Kārlbergs (Kenneth Karlberg).

Lai gan mainījis amatu sakarā ar zviedru koncerna pārstrukturizāciju, K. Kārlbergs, tapat kā figūra afroamerikāņu (kādreiz tās bija nēģeru) pasakās sev velk līdzi darvas bērnu Lattelecom un LMT privatizāciju.

Pēc manis rīcībā esošas informācijas, TeliaSonera jau sen ir norakstījusi jebkādas izredzes kļūt par 100 % Lattelecom īpašnieci, kā to savā laikā vēlējās (vienlaikus iegūstot arī visas LMT kapitāla daļas) un bija gatava pat maksāt pusmiljardu LVL (kas tagad, skarbi izsakoties, 2009. gada budžetam pad****i , valdībai atraidot zviedrus). Tobrīd (un tas nemaz nebija tik sen) problēma bija, ka kontroles pār abiem Latvijas telekomunikāciju uzņēmumiem atņemšanu zviedriem bija vairāk vērta, nekā 500 miljonu LVL valsts kasē. Lai šāds lēmums būt racionāls, ir jābūt pamatotam aprēķinam, ka, atšķirot Lattelecom un LMT,  Latvijas valsts/sabiedrības/tautsaimniecības (mēs jau nezinām, uz kādas bāzes valdības lēmēji domāja) būtu bijis būtiski lielāks un stabilāks, nekā atdeve uz pusmiljardu naudas tirgū vai bankas depozītā, teiksim, 30 miljoni LVL gadā (ar likmi 6 %). Kā viņi to aprēķināja, nezinu, jo Lattelecom ar otru fiksēti tīklu neviens netaisījās un netaisās konkurēt, bet starp trīs mobilajiem operatoriem jau ir samērā asa konkurence. Vai tiešām abu daļēji valstij piederošo uzņēmumu neatrašanās pie viena saimnieka ietaupītu  (ja uzskata, ka ietaupīts = nopelnīts), teiksim, 40 miljonus LVL gadā?   

Tagad, protams, situācija ir mainījusies un, cik var noprast, valdība nezin ko īsti darīt. Tai joprojām ir piedāvājums atpirkt TeliaSonera piederošos 49 % Lattelecom jauktā maiņas un skaidras naudas dārījumā  (tā kā LMT daļu vērtība, ko zviedri saņemtu pret savām Lattelecom daļām pārsniegtu fiksētā tīkla operatora daļu vērtību, tiem būtu jāpiemaksā skaidrā naudā). Bet problēmas sākas – ko darīt tālāk? Valsts bija iecerējusi vismaz daļu Lattelecom pārdot citam investoram – runa pat bijusi par ar savu vadības un darbinieku izpirkšanas plānu atraidīto Blackstone Group. Bet gan TeliaSonera darījuma noteikumi, gan gaidāma Eiropas Savienības (ES) direktīva prasa Lattelecom t.s. funkcionālo nodalīšanu neatkarīgās vairumtirdzniecības (tīkla infrastruktūras nomas) un pakalpojumu sniegšanas (telefonija, internets, televīzija un citi pakalpojumi) vienības. Valdība, visticamāk,  ir nobažījusies, ka šādas izredzes būs pamats Lattelecom novērtēt vēl zemāk, jo viens no lielākajiem nākotnes Lattelecom Tīklu Infrastruktūras klientiem var būt tieši  tad jau 100 % zviedriem piederošais LMT, kas varēs piedāvāt tos pašus pakalpojumus kā nākotnes Lattelecom Pakalpojumi  un bez tam arī pilnu klāstu mobilo sakaru.

Tā rezultāta K. Kārlbergs tik drīz nesaņems atbildi uz jautājumu, kad beidzot varēs norakstīt Lattelecom un tikt pie visa LMT. Tādēļ jādzied „gribas iet bet netiek prom!”