Mans parastais e-pasta pakalpojumu sniedzējs Yahoo!, par kuru pat piemaksāju nelielu premium summu, sācis regulāri kļūt nepieejams uz ilgākiem laika brīžiem ar visādiem kļūdas kodiem (error codes). Šodien tas ir lielais 999, netiec pie sava pasta un viss. Sūdzības Yahoo sūdzību nodaļai tiek pieklājīgi atbildētas, ka sūdzība saņemta un, ka darām, ko varam.
Dīvainais ir, ka būdams Latvijā arī ap šo pašu laiku (šeit ASV ir agrs rīts, bet Rīgā jau pēc 1500) lietoju Yahoo gandrīz bez aizķeršanās. Varbūt Eiropā ir citi serveri, cits visas sistēmas spogulis? Bet arī te ir pārāk agrs, lai būtu sākusies Yahoo pārslodze, piem., no darbvietām.
Jāsaka, ka esmu ļoti atkarīgs no Yahoo, jo pat savās darba lietās to uzdodu kā galveno un vēlamo e-pasta adresi tādēļ, ka pie savas @leta.lv adreses tieku tikai būdams kantorī. Yahoo man arī ir pieejams uz mobilā telefona (Nokia N-95) caur diviem kanāliem – mazo Yahoo! aplikāciju un Momail. Un esmu līdz šim stāstījis, ka Yahoo varu lasīt visur un vienmēr. Bet izrādās, ka nav taisnība.
Man arī ir gmail adrese, kuru aktīvi izmantoju maz un tās saturam sekoju caur savy netvibes.com lappusi. Varbūt jāpārceļas uz gmail kā primāro e-pasta adresi, sevišķi, ja šīs likstas man sekos uz Latviju un nav tikai kaut kāda parādība šeit ASV, izmantojot Verizon DSL pieslēgumu.

Turpinot personīgo:
Godam izvadījām manu tēvu tieši Lācplēša dienā, sanāca pienācīgs pulciņš šeit, Bostonas, ASV, apkaimē esošo “diasporas” latviešu pārstāvju un mūsu ģimenes draugu, atvadu vārdus blakus garīdzniekam teica Daugavas vanagu, latviešu sestdienas skoliņas, latviešu skautu, dažu citu organizāciju pārstāvji. Tēvs bija jau kopš 50. gadiem darbojies trimdas sabiedrībā, dažkārt pukodamies par tautiešu “damalībām” (interesants vārds, laikam patapināts no vācu Dämlichkeiten jeb muļķībām). Tagad sanāk pāris dienas vēl paplivināties tepat, apmeklēt 18. novembra sarīkojumu (16. novembrī), kurā runās novadnieks (arī no Ņūtonas/Newton, Masačusetsā), Dienas viens no redaktoriem Pauls Raudseps un tūliņ pēc tam doties uz lidostu un atgriezties Rīgā.

Pārlidojuma laikā ar Northwest Airlines (Amsterdama - Bostona) nositu laiku skatoties pāris filmas uz t.s. personīgā displeja priekšāsēdētāja krēsla atzveltnē. Visai interesantā filma The Notebook (kā nekā arī par novecošanas un atmiņas zuduma tēmu, kas, paldies Dievam, manam tēvam nebija) pēkšņi sastinga un salonā sākās rosība, jo arī citiem nojūdzās filma vai mūzika. Pēc kāda brīža lidmašinas pilots atvainojās, ka nobrukusi entertainment system (lidmašīna bija Airbus 330) un teica, ka to pārlādēt prasīšot kādas 15- 20 minūtes. Tad skatos, man ekrānā parādās Linux pingvīns un virkne visādu kodu. Izrādās, ka lidmašīnas izklaides satura severis griežās uz Linux. Tā tāda maza prieka vēsts visiem atvērta koda faniem.

Sanāk, ka kādu laiciņu, vismaz līdz valsts svētkiem, nesanāks tā kārtīgi blogot.  6. novembrī, Ņūtonā (Newton), pie Bostonas, ASV, aizgāja mūžībā mans tēvs, Jānis Kaža. Viņam bija 91 gads un viņs nomira pēc ilgākas slimošanas. Mana interesē par IT lietām, iespējams, sākas tēva ietekmē, jo viņs līdz pensijai nostrādāja ASV toreizējā IT kompānijā Honeywell, un skolas un ģimnāzijas gados nācas apmeklēt vairākus kompānijas atvērto durvju dienas darbinieku ģimenēm, kur varēja apskatīt ledusskapja formāta datorus un datoru komponentes (60. gadi).  Cik zinu, kamēr tēvs vēl bija pie veselības līdz šī gada pavasarim, māte (95)  tēvam, kas bija “juridiski neredzīgs” (legally blind) arī pa laikam lasīja priekšā gan Latvijas ziņu portālus, gan manu blogu. Tēvs vēl paguva nopirk datoru iMac un vecāku mājās ierīkot pastāvīgu interneta pieslēgumu.

Savā mūžā tēvs piedzīvoja manai paaudzei neiedomājas lietas — dzimis bēgļu gaitās Krievijā (bet papīros pierakstījis Madona), uzauga dzelzceļnieka ģimenē pie Iecavas, studēja matemātiku Latvijas universitātē, nodienēja Latvijas armijā, karam sākoties piedzīvoja māsas aizvešanu Baigā gadā, iekūlās leģionā (15. divīzija), tika smagi ievainots 1945. gada martā, nonāca slimnīcā Dānija, karam beidzoties angļu gūsta,  pēc tam ieklīda bēgļu nometnē Vācijā, bija matemātikas skolotājs skolā, kas vēlāk pārtapa par Minsteres Latviešu ģimnāziju (bet tobrīd darbojas Augstdorfā), apprecējās, Vācijā piedzima pirmais dēls, izceļoja uz ASV, strādāja uz būvēm, ražoja lietus mēteļus Korejas karam, strādāja par dzemdību nama apkopēju (tur dzima brālis), vakaros mācijās elektroniku, strādāja aizsardzības tehnoloģiju kompānijā Raytheon, pēc tam Honeywell. Izskoloja divus delus, ir pieci mazdēli (viens ASV, viens atceļā uz ASV no studijām Jaunzelandē, divi Zviedrijā un viens Latvijā). Godam nodzīvots.

Godīgi sakot, neesmu iedziļinājies Baltkom un TV3 strīdā, kas beidzas ar 24 stundu TV3 atslēgšanu no Baltkom izplatīšanas tīkla. Cik saprotu, kabeļu operatoriem ir pienākums izplatīt Latvijas sabiedriskos ētera kanālus bez maksas un/vai tos iekļaut visās savās programmu paketēs. Šādi tiek nodrošināta visai liela mērķauditorija attiecīgo kanālu reklāmdevējiem. Latvijā arī nostiprinājusies kabeļoperatoru prakse bez maksas izplatīt arī citus ētera komerckanālus, tostarp TV3.

Ētera komerckanāli tiek pārraidīti bez skatītāju samaksas, jo to izmaksas (arī radot peļņu) sedz ienākumi no reklāmas. Savukārt cenu, ko jebkurš komerckanāls var prasīt par reklāmas laiku, „pa lielam” ir atkarīgs no tā skatītāju skaita. Neprātīgais, ko komerciāla raidorganizācija var izdarīt, ir izraisīt apstākļus, kas krasi samazina tās auditoriju.

Tātad, attiecībā uz strīdu ar Baltkom –, TV3,  DTFM !* (jeb, izdari, pie velna, matemātiskos aprēķinus). Pēc sariešanās ar Latvijas lielāko kabeļtīklu, kas apkalpo vairāk nekā 120 000 mājsaimniecības, TV3 uz 24 stundām tikta atslēgts, iespējams, zaudējot teju pusmiljons skatītāju. Par ko? Par to, ka Baltkom par savām paketēm ņem, augstākais (un nebūt no visiem) cēneri no abonenta un nedalās ar TV3? Vienlaikus TV3 raida tādas reklāmpauzes (pamperi, suņu barība, banka, kas piedāvā kredītus ceļojumam uz Ēģipti, pakešu logu ražotājs, cita banka, lielveikals A, lielveikals B…), ka aizmirstas vai tēvainis, kas pēdējos kadros pirms pārrāvuma kāvās ar naidīgiem afrikāņiem bija Džeimss Bonds vai Indiana Džounss .

No otras puses, kādēļ pēc formalitātēs pamatotas piekasīšanas par licenci un iespējamu samaksu, Baltkom steidzas pavērst savu lielāko lielgabalu pret čivinošiem zvirbuļiem un faktiski izšaut pirmo lādiņu pāri viņu galvām? Tiešām liekas, ka no abām pusēm biznesa domstarpības uzpūstas balagānam līdzīgā gāganu karā. Vietējie par to var pasmieties, bet ko domās tie lielie ārzemju kanāli, kuriem visi Latvijas operatori maksā licences maksas? Ja mēs pacelsim licences maksas, teiksim, atbilstoši eiro vai dolāra inflācijas un/vai mūsu konkrētas nozares izmaksām, vai tie crazy Latvians nesāks līdzīgi trakot? Galu galā, TV3 pieder samērā lielam zviedru mediju koncernam, kura viedokli uzklausa citi globāli mediju koncerni.

Viens cēlonis varētu būt, ka TV3 un Baltkom jau ilgāku laiku ir strīdējušies par digitālas ētera televīzijas ieviešanas jautājumu. TV3 savās ziņu pārraidēs ir brīdinājis, ka atdodot gan digitālas TV infrastruktūras izveidi un t.s. programmu paketēšanu vienam operatoram (ar kuru domāts Baltkom, kas jau uz savu roku palaidis eksperimentālas digitālas pārraides), var rasties monopols. Savukārt Baltkom uzskata, ka aiz TV3 kritikas slēpjas tā „māsas uzņēmuma”, satelīttelevīzijas operatora Viasat interešu aizstāvēšana.. Abas puses jau pavasarī aizrējās līdz tiesu darbiem.

Digitāla ētera televīzija jebkāda izkārtojumā būs par kaut kādu maksu – kaut vai nomājot dekoderi, pērkot jaunus televizorus (kas gan nebūs spiesta lieta) vai maksājot par papildu kanāliem blakus bezmaksas sabiedriskajai televīzijai. Taču grūti iedomāties, ka šīs jaunās ētera televīzijas izmaksas tik krasi atšķirsies no esošām kabeļtelevīzijas maksām, ka milzu skaits skatītāju pārmetīsies no viena uz otru. Turklāt televīzijas satura ražotājiem un reklāmas pārdevējiem vai nav vienalga, kur un kā skatās, ja tik skatās? Šobrīd varbūt pusēm vajadzētu nomierināties, lai nesanāk maksāt neprāta cenu par gāganu kara turpināšanu.

Ak jā * Do The F**king Math  :)

Nekad nav par sliktu, ja jebkāds konkurss izskatās godīgs, it sevišķi, ja tas ir par valstij svarīgām lietām un saistīts ar valsts tēriņiem. Latvijas iedzīvotāji jau tā zem katra valsts darījuma un daudzos privātā biznesa darījumos labprāt saskata blēdības un blēdīšanās iespējas, arī ja tam nav īsta pamata. Tā ir ilgstošā pēcpadomju aizdomība, kuru visus šos gadus notur pie dzīvības dažādi spilgti gadījumi.

Viens tāds ir ciparu/digitālā  televīzija. Pirms pāris gadiem, vēl strādājot avīze Dienas bizness, man par ciparu TV it kā aizkulisēm interviju sniedza šajās lietās arī aizkulisēs iesaistītais Jurģis Liepnieks. Godīgi sakot, pats projekts un tā izpilde līdz apturēšanas brīdim 2003. gada vasarā bija samērā nevainojams. Par cenu var strīdēties, lai gan šādu strīdu apgrūtina apstāklis, ka teju visai elektronikai cenas pakāpeniski krītas, un gadā 1 par tobrīd saprātīgām cenām parakstīts līgums gadā 3 izskatīsies kā darījums ar blēžiem un gauneriem.

Protams, J. Liepnieka intervija apstiprināja tēzi, ka digitālo televīziju veidoja tie paši latviešu bāleliņi (un ne jau nezinoši vai tikai un vienīgi uz blēdīgu ieraušanu orientēti bāleliņi), visu piesedzot ar nevajadzīgu un, beigu beigās, projektam letālu slēpšanos un muhļīšanos.

Lai nu kā, afēras auras radīšanu ap darbību virkni, kas lielā mērā atbilda parakstītajam līgumam (digitālas sistēmas tika iepirktas, atvestas un samontētas) Latvijā ciparu TV apraides ieviešanu ir aizkavējusi vismaz 5 gadus un valsts var tagad sacensties uz vienu no pēdējām vietām Eiropā, ja ne pasaulē, šajā jomā.

Vienā ziņā uz pēdējo vietu nav ko skriet, tādēļ var tikai apsveikt Satiksmes ministrijas (SM) lēmumu par vienu mēnesi pagarināt pieteikšanos konkursam par digitālās zemes apraides ieviešanu. Tas dos iespēju vairākiem pretendentiem bez pārmērīgas steigas un stresa sagatavot savus pieteikumus. Skaidrs, ka darboties gatavais un nepacietīgais Baltkom vadītājs Pēteris Šmidre jau sen ir sagatavojis savu pieteikumu un (manā iztelē) pat  būtu gatavs pat atkārtot Baltkom piedzimšanu, kad pats ar skrūvgriezi un stangām vilka pirmo kabeļtelevīzijas tīklu kādā Rīgas viesnīcā.

Es pieļauju, ka Pēteris konkursa rezultātā tiks pie pirmā ciparu raidītāja pieskrūvēšanas, bet, jebkurā gadījumā, šis pagarinātais konkurss izskatīsies labāk iedzīvotāju acīs un pēc tam darbi varēs notikt mierīgā vidē.

Vēl būtu jāpiebilst, ka te īstenībā ir liela brēka, maza vilna. Digitālajai ētera televīzijai nav visienesīgākā mērķauditorija.  Pilsētās un daudzdzīvokļu mājās iedzīvotājiem ir kabeļtelevīzija gan digitālā, gan analogā variantā. Daudzi starptautiskie satelītkanāli jau tiek pārraidīti digitāli un kabeļoperatori signāla transkodēšanu (vai arī tieši novadīšanu pie saviem digitālajiem abonentiem) veic ar savu aparatūru. Skatītājs vispār nezina, no kurienes un kā saņem bildi.

Kabeļtelevīzijas auditorija, protams, ir raiba, sākot ar premium ciparu pakalpojumu abonentiem un beidzot ar guļamrajona pensionāru, kas par pāris latiem mēnesī skatās vecas krievu filmas vai sportu. Savukārt ārpus kabeļtīkliem turīgākās mājsaimniecības jau ir ierīkojušas satelītuztverējus un dažos gadījumos var skatīties simtiem programmu (par to, kāds labums Abu Dhabi Golf Channel ir no skatītājiem Baltezerā var diskutēt). Atlikušā mērķāuditorija – tie, kas tikai un vienīgi skatās ētera televīziju, —  nav, un sevišķi ilgstošas ekonomiskās krīzes apstākļos, nebūs ienesīga auditorija. Drīzāk cīņa nākotnē, kad visi (ekonomiski dzīvi palikušie) būs izrāpušies no bedres, būs par augstas izšķirtspējas (HD jeb high definition) televīzijas saturu un interaktīvo ciparu televīziju (raidījumi/filmas pēc pasūtījuma vai skatīšanās ar laika nobīdi). Šī cīņa arī neskars „tīro ētera skatītāju” mērķgrupu, jo tie joprojām būs mazturīgi skatītāji ārpus pilsētām un kabeļtelevīzijas tīkliem, bet bez rocības nopirkt satelītuztvērēju. Faktiski te ir runa par lielā mērā sociālu pasākumu, lai šī iedzīvotāju grupa nepaliktu bez jebkādas televīzijas.