Ierasties ASV ar ģimeni un lietot mobilos telefonus, kas reģistrēti pie Latvijas operatoriem, vienmēr likusies kā sava veida nejēdzība. Esot lielā shopping center (iepirkšanās centrā) nodomāju kaut kur 300 metru radiusā atrodošos sievu steidzami informēt, ka veikalā B esmu atradis to, ko viņa meklē veikalā A vai C, turklāt lētāk. Iespējamā burzmā (visur skan t.s. mūzika liftos braucošajiem, elevator music) var nedzirdēt īsziņas pong-pong skaņu, bet zvanu gan. Tādēļ “zvanu uz Latviju”. Ja Eiropā vēl zin kāda ir maksimālā zvana cena, tad ASV tas nebūt nav skaidrs. Turklāt mans telefons ir ar Tele2 abonementu no darba devējiem, kuri varbūt skatās caur pirkstiem, ja piecīti notriecu uz pāris īsiem zvaniem uz mājam no maniem samērā biežiem komandējumiem uz ASV, bet drīzāk novērtē atturību zvanoties no un pa ārzemēm.
Tadēļ plānojot atvaļinājumu ASV, kur man (izbraucot pāris dienas agrāk) piebiedrosies sieva un bērns, nodomāju nopirkt ASV mēroga GSM operatora T-Mobile priekšapmaksas kartes un saņemt ASV numurus. Zvani mūsu starpā būšot bez maksas, bet uz jebkuru ASV numuru, 10 centi (apmēram 5 santīmi) minūtē Tātad varēšu sazvanīt māti, brāli. Uz sava rēķina. Tam pat paņēmu līdzi rezerves Nokia N-80, tātad būs divi telefoni, bet sievas īpašajā Samsung — divas SIM kartes (Latvijas un ASV).
Izgulējies pēc lidojuma, aizbraucu uz T-Mobile veikalu netālā (un nīkuļojošā) iepirkšanās centrā (tur grāmatu veikals piedāvāja visu ar 40 % atlaidi) un palūdzu divas priekšapmaksas kartes. Kopā ar SIM karti, tās maksāja 35 USD gabalā un ieskaitīja 25 USD kā zvanu kredītu. Laikam nedaudz iegrābos ar plānu (ASV mobilajiem operatoriem plānu ir vairāk, nekā trušu mātītei bērnu), kas prasa 1 USD samaksu par dienu, kad lieto telefonu (bet neko, ja nelieto). Nu, vienalga.
Tad sākās visādu anketu drukāšana. Vārds, uzvards, adrese, kur esmu apmeties, u.tml. Samaksa ar kredītkarti, divos maksājumos, jo nezināmu iemeslu dēļ nevar reģistrēt vienu pirkumu par kopumā 70 USD (labi, ka amerikāņi šādi nepārdod cīsiņus vai mandarīnus). Tad vēl jāizdrukā instrukcijas un pirkuma dokuments (kur arī paraktos, lai noņemtu no VISA kartes). Numurus (ar Masačusetsas kodu 617) arī jāmeklē datorā. Visa procedūra aizņēma vismaz 20 minūtes.
Savukārt Latvijā dēla Okarti atjaunoju 15 sekundēs (aptuvens pirkuma ilgums). Jaunu “zelta zivtiņu” (Tele2, bet visas priekšapmaksas kartes daži tā sauc) vienalga no kura operatora Latvijā var nopirkt tik pat ātri, ja nu vienīgi parakņājās jauno komplektu čupiņā meklējot numuru, kuru viegli atceras.
Tā izrādās, ka it kā tehnoloģiju līdervalsts ASV dažās ikdienišķās jomās atpaliek no Latvijas un Eiropas. Un ja kādi citi ceļotāji uz ASV (tagad ir bezvīzu režīms un slūžas vaļā) cer ietaupīt un racionalizēt savstarpējo sazvanīšanos (bijušās trimdas latviešu dziesmiņa Sanfrancisko - Rīga ir atgādinājums, ka to nedarīt), tad jāreķinās ar mulsinošu piedāvājumu pētīšanu un ķēpīgu pirkšanas procedūru.

Delfi ziņo, ka Latvenergo veikšot Cisco tīkla vadības aparātu un programmātūras iepirkumu 5.5 miljonu LVL. Delfos jau panesušies strīdi par šo summu, lai iet… Man tikai rodas jautājums, ko tad īsti ar tām Cisco kastēm darīs? Tikai un vienīgi Latvenergo iekšējo datu pārraidei tā kā pārāk smaga artilērija. Liekas, ka elektronenerģijas koncerns grasās ienākt interneta tirgū ar vērienu, iespējams konkurējot ar Lattelecom optika līdz mājām (fiber to the home) tehnoloģiju ieviešanā. Bet kas lai to zin? Sežu otrajos Ziemassvētkos Amsterdamas lidostā un netieku gudrs? Kāds ko sīkāk zin?

Teju klāt Ziemassvētku (telekom nozares) klusais laiks un nav tālu Jaunais Gads. Tā kā 26. decembrī dodos uz ASV uz pāris nedēļām, novēlu visiem lasītājiem gaišus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! Sveicu arī visus, kas šo gada laiku atzīmē pēc Dievturu un ebreju (Hannuka) tradīcijām.

Un tagad dažas pārdomas par gaidāmo 2009. gadā.

 Lattelecom un LMT privatizācijas fronte, manuprāt, paliks bez izmaiņām. Pirmkārt, valsts neizlemtībā nekas nemainīsies, vienalga kas pie šprices valdībā. Krīzes laikos valdība, visticamāk, arī noturēsies. Nav arī izdevīgākais laiks pārdot uzņēmumus par kuru pirmskrīzes laikā piedāvāti un pad***ti  500 miljoni LVL.

Diendienā Lattelecom būs pilnībā aizņemts ar diviem iekšzemes projektiem – pāreju no interneta ar DSL tehnoloģijām uz tiešajiem optiskiem pieslēgumiem kur tas ir iespējams, kā arī digitālās ētera televīzijas ieviešanu.

 Vispārējās (vismaz oficiāli) taupības un gaunerēšanās par katru tērēto santīmu laikos varētu beidzot uzspīdēt saulīte Tele2 jau ilgi trallinātam piedāvājumam samazināt valsts un pašvaldību telekomunikāciju tēriņus par aptuveni 30 %. Tas ir pat vairāk, nekā miesas šķēli, kuru Ivars Godmanis prasa nogriezt katrai valsts pārvaldes iestādei.

Pie viena, valdība varētu arī apskatīt Lattelecom BPO piedāvājumu uzņemties daļu valsts grāmatvedības un lietvedības procesu veikt kā ārpakalpojumu. Savukārt nav taisnība, ka Lattelecom BPO, kā starpnieks, salīdzis britu aktieri un komiķi Rouvenu Atkinsonu (Rowan Atkinson), kas veidojis tēlu Misters Bīns, lai aizstātu finanšu ministru viņa atvaļinājumu un interviju ar ārvalstu mediju laikā.

 Vismaz divi mobilo sakaru operatori, LMT un Bite, varētu atmest mīļo toni par lāčukiem un zaķīšiem un atgriezties (?) pie asākas konkurences ar mērķi pārvilināt klientus (vai arī atturēt savējos no pārbēgšanas). Galu galā, vai esam tirgu ienākuši apsveikt savu žurciņu vai pelnīt naudu, Juri un Fred? Iespējams, ka jaunajā gadā Bite būs atradusi sev jaunu PR un mārketinga koncepciju un konsultantus, kurus, kā baumo tirgū, 2008. gada nogalē tā  cītīgi meklēja.

 Uz gada beigām, ja finanšu tirgi atkopsies, varētu atrasties pircējs bezvadu un mobilā interneta pakalpojumu sniedzējam Triatel. Par šo stāstu nav bijuši kliedzoši virsraksti, taču jau ilgāk neformāli zināms, ka uzņēmums meklē sev pircēju (Alcheimera kungs un fakts, ka blogā jau pāri par 500 ierakstu, liedz man teikt, vai jau esmu šo baumu pieminējis).

 Visu operatoru (bet sevišķi mobilo) apgrozījumu turpinās grauzt Skype un Skype-veidīgo interneta telefonijas rīku darbība. Jo vairāk izplatīsies fiksētas maksas mobilais internets (bez centieniem tehniski slāpēt šādus pekstiņus), jo vairāk to izmantos „bezmaksas” zvaniem, vai arī zvaniem maksājot Skype zemos tarifus. Tikai samazinot starptautisko sarunu tarifus aptuveni Skype līmenī, ar garantētu augstu kvalitāti (Skype ir kā ir), varēs šo tendenci nobremzēt.

 Par mobilo internetu, iespējams, ka visi operatori spiedīs griestos un piedāvās līdz pat 14.4 megabitu sekundē (Mbps) ātrumus (vai arī 21 Mbps, kā gada pirmajā ceturksnī sola Tele2 Zviedrijā, izmantojot kādu driģenes sarijušos HSPDA tehnoloģijas variantu).

 Nu, diez kas par ko pūst taures un šaut salutus, bet interesants gads varētu būt. Ja vēl kas iešausies prātā no sniegainās Bostonas vai siltā Orlando, rakstīšu. Blogošana nav darbs bet dzīves stils :).

Teikšu skaidri — apvienotās komunikācijas/unified communications jau kādu laiku ir dūcvārdiņš (buzz word) ko dzird visur. Nu kurš negribētu brīdī, kad svarīgā tāmē parādās pāris neskaidrības (kas attiecas uz, teiksim, firmas Valmieras filiāli) parunāties ar šīs tāmes daļas sastādītāju, vienlaikus apskatot un precizējot  šo dokumentu? Un nebraukt uz Valmieru. Vēl nav skaidrs? Varbūt pieslēgsim piegādātāju N, kas komandējumā Vācijā bet no klēpdatora viesnīcā var piedalīties čatā?

Jāsaka godīgi, šādu risinājumu netrūkst. Viens no pazīstamākajiem ir jau kādu laiku IBM paspārnē nonākušais Lotus Notes. Arī Alcatel Lucent, kas pamatā taisa telekomunikāciju dzelžus lielajiem operatoriem un korporatīviem lietotājiem, piedāvā integrētu komunikāciju risinājumus, tāpat arī Cisco.  Par šie ir vairāk vai mazāk rakstīts agrāk. Tomēr nesen bija izdevība iepazīties ar Microsoft apvienoto komunikāciju (Unified Communications) risinājumu, kas, kā stāstīja Microsoft pārstāvis Andrejs Jušenko, ir tīrs programmatūras risinājums, kas nav saistīt ar konkrētu aparatūru.

Tātad video:

Elektroniskais nūdisms* nav tas, ko iedomājaties. Tas nav saistīts ar seksu internetā,  bet dažkārt, līdzīgi seksa portāliem, tas ir par maksu. Tikai „mikromaksājumi” preču un pakalpojumu atlaidēs tiek veikti jums, veikalu pircējiem.

Runa ir par dažādām lojalitātes kartēm, kādas piedāvā, piem., veikali un veikalu tīkli Stockmann, Elvi, Maxima, Depo un citi. Ja šīs kartes izsniedz ar lietotāja  vārdu (ievācot arī datus par dzīves vietu, dzimumu, iespējams arī vecumu un ienākumiem), tad lietotājs faktiski ir piekritis atkailināt savus pirkumus pie attiecīgā mazumtirgotāja. Lojalitātes karšu lietotāji, sevišķi, ja vienmēr vai bieži ļauj „novilkt” karti pie pirkumiem, tātad, veido šādas visai interesantas nūdistu kopienas. Un  ne tikvien kopienas ir interesantas, bet katrs indivīds –the market of one vai the market of me. (tirgus—es!)  Tas ir, ja to prot izmantot.

Kā izriet no  raksta Latvijas tirgotājā, lojalitātes karšu lietošana iet plašumā. Taču šķiet, ka daudzi mazumtirgotāji izmanto kartes kā pastāvīgas, nelielas atlaides, ar kuru atvilināt pircējus, lai tik pērk. Tirgotāji neskatās un maksimāli rafinētā veidā neizmanto to, ko paši nopirkuši, proti, samērā plašu pārskatu par to, ko pircis Jānis vai Olga un iespēju tieši uzrunāt  šos klientus kā indivīdus –nevis kā vienu no 500 karšu lietotājiem vīriešiem, kas pirkuši alu reizi nedēļā, vai 220, iespējams, krievu tautības sievietēm kas pirkušas sieviešu žurnālu krievu valodā.

Te faktiski turpinu tēmu par to, ka sākoties grūtākiem laikiem un spēkā stājoties skarbākiem nodokļiem, mārketingam ir jāmainās un arvien vairāk jāizmanto efektivizācijas rīkus, ko piedāvā informācijas tehnoloģijas un elektroniskā vide. Fiktīvo Olgu, visticamāk, neiepriecina ar reklāmas lapelēm piemētāta kāpņu telpa, kas liecina, ka sākušies kārtējie kari par vistas filejas, pamperu un zobu pastas (šīs nedēļas atlaides preces veikalos X, Y un Z) tirgošanu ar atlaidi, bet drīzāk e-pasts tikai viņai (un varbūt pār desmit viņas iepirkšanās paradumu dvīnēm) kur piedāvā viņas sieviešu žurnālu kā bezmaksas pdf. lejuplādi (pret lasītāju aptaujas izpildīšanu – Olga var iestāties vēl vienā elektronisko nūdistu kopienā) un viņas mīļāko portugāļu vīnu ar atlaidi.

Ar šādu mērķtiecīgu, teju individuāli tēmētu mārketingu/reklāmu, var iegūt lielāku atdevi no tēriņiem. Elektronisko nūdistu kolonijas jau eksistē – jautājums, kas un kā izmantos.

*jēdziens iešāvās prāta sarunā ar kādas lietas programmatūras kompānijas pārstāvjiem pavisam citā sakarībā, taču, pēc intervijas beigām, novirzoties no tēmas (komunikācijas) un runājot par to, kā ar IT un telekomu var radikāli mainīt reklāmas un mārketinga biznesa procesus un modeļus.

Man ir sakrājušies dažādi pirmssvētku darbi (no 26. decembra būšu atvaļinājumā ASV) un nav sanācis blogot tik pamatīgi, kā iecerēts. Īsi varu piezīmēt, ka Lattelecom uzvara digitālās televīzijas konkursā pārsteidza, škita, ka Baltcom būtu centies par katru cenu (ar pienācīgu piedāvājumu) uzvarēt. Jebkurā gadījumā tas ir vairāku desmitu miljonu vērts projekt, kas Lattelecom būs jāveic kopā ar vērienīgu tehnoloģiju nomaiņi interneta biznesā — vismaz pilsētās nākamo pāris gadu laikā notiks DSL (vara vadu) platjoslas tehnoloģijas nomaiņa pret optiku līdz mājoklim(fiber to the home/FTTH) ar sākotnēju ātrumu līdz 100 megabiti sekundē (Mbps). Savukārt Zviedrijā līdzīgs projekts tēmē uz viena gigabita (Gbps) piegādi katram mājoklim.

Bet ne par to ir stāsts, tās tikai manas ātrās pārdomas. Tiem, kas sagaida vai meklē  kādas prognozes par tehnoloģiju attīstību 2009. gadā var apskatīties Business Week videosižetu par šo tēmu.

Ja divi cilvēki ir sasieti ar virvi un viens iekrīt ūdeni, „pa lielam” ir tikai divas iespējas. Pirmā – ar virvi ūdenī ieraus krastā palikušo un abi cietīs, ja ne noslīks. Otrā ir, ka abi izmantos virvi, lai ūdenī iekritušais izkļūtu krastā.

Savā ziņā virvē sasieti ir mediji un reklāmdevēji. Pareizāk gan to būtu saukt par asinsvadu, taču tas izsauc asociācijas ar Siāmas dvīņiem, kurus vieno bieza nabas saite (jau rādās ērmu tēls…), vai arī veco laiku nirējs un tie, kas viņu uztur caur gaisa šļūteni krastā.

Katrā ziņā, caur saikni reklāmdevējs – mediji plūst medijiem vitāli svarīga nauda un reklāmdevējiem rodas pārliecība, ka šie tēriņi pozitīvi ietekmē viņa pārdošanas rezultātus. Vismaz varbūt…

Īstā prece, ko reklāmdevējs pērk, ir nevis lauks, kur attēlā smaidoša māmiņa bērnam bļodā ber brokastu pārslas, bet vismaz daļa tās uzmanības, kuru medijam pievērš tā mērķauditorija. Citos vārdos – tās māmiņas, tēti un citi bērnu aprūpētāji, kas lasa/aplūko mediju, bet vēl bērniem nepiedāvā reklāmdevēja pārslas.

Ja medijs jebkādu iemeslu dēļ ir iekritis bedrē/ūdenstilpnē, kur to redz mazāka auditorija, tam, „pa lielam” rēķinot, būtu jāsamazina cena par reklāmu, jo samazinās tā kopējā auditorija. Šāda situācija var rasties Latvijas medijiem un to reklāmdevējiem nelaimīgu sakritību dēļ. Pirmkārt, skarbākas ekonomiskās situācijas dēļ dažs labs ietaupīs uz laikrakstu abonēšanu (turklāt vēl atcerēsies Latvijas Pasta sarīkoto bardaku 2008. gada pavasarī) . Otrkārt, paaugstinātais 10 % PVN arī skars presi, lai gan ne tik skarbi, ka zāģis pie rīkles variants 21 %.

Tā var sanākt, ka no pieminētajiem salīdzinājumiem varētu iedarboties variants nirējs ūdenī, ciniska apkalpe krasta. Proti, jo dziļāk nirējs iegrimst, jo vairāk viņš attālinās no ūdens slāņiem, kur pulcējas derīgas zivis, jo mazāk ir jēgas grimstošam vārgulim piepumpēt gaisu. Nirējs noslāpst, krastā stāvošajiem pēc laika - bads.

Es vairāk nemocīšu salīdzinājumus, jo tie tikai pierāda, ka viena no galvenajām problēmām Latvijas medijiem ir to mazattīstītais savstarpējais biznesa modelis ar reklāmdevējiem. Ja tas būtu savādāks, līdzības par virvēs sasietajiem vai par nirēju šļūtenēm nederētu. Turklāt arī jautājumu par preses migrēšanu uz internetu varētu skatīt savādāk.

Sāksim ar to, ka pasaulē interneta reklāmas efektivitāte un precizitāte ir pierādīta un ir pieejams vesels sortiments rīku, ar ko šādu biznesa modeli var īstenot. Labi izstrādātā interneta un elektronisko platformu reklāmas (piem., arī interaktīvā digitālā televīzija, mobilais mārketings) vidē vairs neattiecas teiciens – puse reklāmai tērētās naudas ir izniekota, tikai nav zināms, kura puse. Drīzāk ir jau pienākuši laiki, kad reklāmdevējs var konstatēt – vakar (14. decembrī) manu reklāmu starp plkst. 9.00 un 16.00 apskatīja 1 200 portāla ZiniKo.lv (fiktīvs, protams) lietotāji, kuriem 322 aizklikšķināja līdz mūsu interneta veikalam, 71 nopirka preci A, bet 34, preci B. Vai arī vēl precīzāk: „Sieviete, 27 gadi, ar lietotājvardu Draiskaa  plkst 14:23 nopirka preci B par  8.50 LVL un izlasīja lietotāju atsauksmes par preci A. Viņai nosūtīts e-pasts ar atlaides piedāvājumu, pērc divus A, trešais (dāvanai draudzenei) par puscenu.”

Jaunais modelis ir tāds, kur mediju un reklāmdevēju (un arī svarīgo reklāmstarpnieku – aģentūru) saikne ir nevis virve, šļūtene vai asinsvads – bet optiskā šķiedra, pa kuru abos virzienos var plūst neierobežots daudzums informācijas. Nauda, kas arī plūst pa šo saikni, elektroniskās platformās aplīp ar informāciju un reklāmdevējs diendienā (ja ne reālā laikā) zina, cik katrs reklāmas  lats atnesis labuma. Rīkos, kas to spēj nomērīt un saprotamā veidā paziņot reklāmas piegādes ķēdei (aģentūrai, reklāmas gala pircējam) ir sava deva „kosmosa raķešu zinātnes”(rocket science), bet saprast, kādēļ tos ieviest un pielietot nebūt nav rocket science. Galu galā, neviens uzņēmējs, izdalot budžetu 10 000 LVL, teiksim, veikalam Jūrmalā samierinātos ar atskaiti – „iztērējam, pircēju arī bija”, bet prasītu visai detalizētu atskaiti kaut vai lai nesanāktu nepatikšanas ar paša grāmatvedi un sū.. hmm, .domstarpības, teiksim, ar VID.

Latvijas mediju un reklāmas nozarēm ir nopietni jāsāk domāt par šejienes apstākļiem jauna (bet ASV un citur pasaulē jau labi pazīstama) biznesa modeļa ieviešanu, savādāk tās turpinās savienot saiknes, kas ekonomiskas krīzes un stresa apstākļos var tikai darboties abpusēji destruktīvi.

Ziņa:

Ventspils, 11.dec., LETA. No šodienas uz laiku tiek apturēta ziņu portāla “ventasbalss.lv” darbība, aģentūrai LETA pastāstīja portāla “ventasbalss.lv” galvenais redaktors Imants Vīksne.

Nepazīstot visus apstākļus, mana pirmā doma bija tā, kas parādās virsrakstā. Protams, visas avīzes  jūt zināmu apdraudējumu no iespējamas PVN paaugstināšanas līdz pat 21 %. Taču slēgt interneta portālu (nākotnes mediju/auto), kuru var lasīt ventspilnieki visā Latvijā un pasaulē, kurā, ja pareizi atceros (to apskatīju pēc Dmitrija Smirnova aizturēšanas) lasītāji var izteikt savus komentārus un ziņas var atjaunot arī starp drukātās avīzes (pagātnes medija/zirga) iznākšanas brīžiem, liekas kaut kā neloģiski.

Man grūti iedomāties kā, izmantojot pareizās darba plūsmas, portāla uzturēšana varētu būtiski novirzīt darbinieku koncentrēšanos uz pamatproduktu, avīzi. Ja vēlā pēcpusdienā, apgāžas kravas mašīna un aizsprosto kādu no Ventspils galvenajām ielām, to var portālā ielikt nekavējoties, bet līdz redakcijas slēgšanai šo faktu papildināt ar izvērstu materiālu (par policijas operativitāti, politiķa vai pilsētas ierēdņa komentāru par kravu pārvadāšanas noteikumiem pilsētā,  aculieciniekiem –‘teju nesaspieda manu mašīnu” u.tml.) Ar vārdu sakot, abiem labi (plus portālā komentāri, varbūt pat garāmgājēju uzņemtas fotogrāfijas).

Nezinu kādi bija ventasbalss.lv apmeklējuma un reklāmas apskatīšanas mērīšanas rīki un to precizitāte, bet spriežot pēc LETA rakstā tālāk teiktā, portāla lasītāju skaits bija ap 5000 dienā. Vai nebija pietiekami? Nezinu…

Katrā ziņā skandāls ap D. Smirnova izteikto viedokli Ventas Balsi padarīja (varbūt tikai īslaicīgi) pasaulē pazīstamu un vienīgais veids kā latviski protoši cilvēki visā pasaulē (kā arī ziņkārīgie, kas valodu neprot) varēja to apskatīt, bija internetā.  Nu žeļ, ka aiztaisīja.

Varbūt komentāros uzzināsim sīkāk no avīzes amatpersonām un ventasbalss.lv lasītājiem

Preses un grāmatu izdevēju satraukums par jaunām PVN likmēm varbūt ir nedaudz pārspīlēts. Taču, ja abas nozares patiešām ir uz iznīcības robežas,  varbūt jāķeras pie radikālām pārmaiņām darbības veidā. Vismaz ir vērts aprēķināt, vai investīcijas jaunās tehnoloģijās (izmaksas) nebūs mazākas nekā PVN likmes izraisītā apgrozījuma samazinājums.

Ideja varētu būt šāda – avīzes un citu periodiku izdod arī pdf formātā, lai abonents to izdrukā pats, izmantojot izdevniecības subsidētu printeri (tos vispār tirgo samērā lēti, zem 25- 30 LVL) . Ja nevēlas izdrukāt, laikrakstu var apskatīt datora ekrānā tādā pašā izskatā, kā to iespiež tipogrāfijā. Šāda dari pats izdrukāšana ietaupītu tipogrāfijas izmaksas.

Protams, augstāks PVN var attiekties arī uz elektronisko abonēšanu, tādēļ izdevniecības varētu apsvērt pdf satura pārdošanu kādai offshore kompānijai, kaut vai satura glabātājam ASV, kas tad saņemtu maksājumus (bez PVN vai tikai ar vietējo daudz zemāko sales tax) par pdf satura lejuplādi tieši no ārzemju severa.

Ar grāmatām ir grūtāk, jo pat vienas caurmēra grāmatas izdrukāšana mājas apstākļos var iztērēt pārsimts papīra loksnes un iztukšot mazcenas printera (apzināti?) skopi pildīto un dārgo (pat 75 % jauna printera cena) tintes tvertni. Tādēļ varbūt varētu apsvērt elektronisko grāmatu un laikrakstu nesēja vai nu iepirkšanu un izplatīšanu, vai arī šādas ierīces attīstīšanu Latvijas elektronikas un IT industrijas aprindās (un ražošanu Ķīna?).

Ja laikrakstu un grāmatu izdevēji vienotos par viena Latvijas standarta „elektroniskā papīra” grāmatu/laikrakstu lasāmierīci (teiksim, zem 50 LVL, varbūt subsidētu), tad arī grāmatu izdevēji varētu ierīkot sev, teiksim, lejuplādes veikalu pie Amazon.com (atrisinot faktiski neesošas konkurences jautājumu ar tikai ASV lietojamo Amazon Kindle lasām rīku).

Protams, šāds 21. gadsimta risinājums pilnībā neatrisinās paaugstinātā PVN radītās problēmas (ja tās patiešām izrādīsies tik briesmīgas), jo avīzes lasa un grāmatas pērk arī cilvēki bez interneta un/vai zināšanām kā rīkoties ar elektroniskiem tekstiem. Skaidrs, ka paaugstinātais PVN jebkurā gadījumā „nocirps” krietnu daļu mazāk maksātspējīgo līdzšinējo avīžu abonentu un pircēju. Taču tīri komerciāli rēķinot, šie iespējamie zaudētie arī nav lielākie drukātos medijos reklamēto preču un pakalpojumu pircēji.

No sociālā viedokļa, laikrakstu pieejamība pdf formātā bibliotēku interneta lasītavās, ar zināmām izdrukas iespējām, nozīmētu, ka vismaz daļa mazāknodrošināto netiktu pilnībā atrauti no piekļuves presei.

Zinu, ka pret šiem priekšlikumiem varētu būt dažāda veida iebildumi un pretargumenti, tādēļ ceru, ka par tēmu attīstīsies diskusija :).

Atzīstos, ka Nilu Melngaili, kas ir jaunāks par mani, pazīstu no viņa bērnības, jo abi dzīvojām vienā Bostonas priekšpilsētā un viņš pat bija mans latviešu sestdienas skolas skolnieks (Latvijas vēsturē). Vēlāk, kā students, Nils kādu vasaru nostrādāja mana brāļa celtniecības uzņēmumā.

Nepamanīju un arī neatceros, ka Nils būtu bijis liels 70. gadu amerikāņu televīzijas seriāla Mission Impossible (Neiespējamā misija) fans. Tagad, padzirdot par Nila apņēmību vadīt grūtībās nonākušo Parex Banku, liekas, ka viņš tomēr ir ar zināmu noslieci uzņemties neiespējamas misijas. Taču neiespējamā misija šajā gadījumā nav pašas Parex sakārtošana, bet drīzāk ielaišanās ar to pašu valdību, kura, manuprāt, izēda Nilu no Lattelecom vadītāja amata.

Protams, var diskutēt, vai Nila drosmīgais priekšlikums privatizēt Lattelecom vadības un darbinieku izpirkuma ceļā būtu tas labākais risinājums. Lielu žūksni valsts būtu saņēmusi pārdodot Lattelecom un LMT zviedru TeliaSonera par aptuveni pusmiljardu LVL. Taču izgāžot (bez saprotamas argumentācijas) Nila plānu, valdība tā arī neko ar abām kompānijām nedarīja, un, pasliktinoties finanšu tirgiem, faktiski padi…hmm…pakāsa šo pusmiljardu, ko tagad varētu atņemt no naudas lūgšanas un gaunerēšanas saraksta, ar ko vēršas pie starptautiskām institūcijām.

Lai nu Nilam veicas, bet spriežot pēc viņa pieredzes ar Latvijas valdību, mazliet pārsteidz, ka vienreiz nomests, viņš atkal rāpjas tam pašam niķīgam kleperim mugurā.