Mobilie telefoni nākotnē būs to lietotāju viens no galvenajiem iepirkšanās rīkiem, prognozē portāls www.euromonitor.com.

Atsaucoties uz vairākiem speciālistiem un pētījumiem, portāls raksta, ka jauniešiem mobilais telefons sācis aizstāt kredītkartes un maksājumu kartes. Teju katram ir mobilais telefons un tas tiek lietots dažādām funkcijām (īsziņām, zvaniem, mūziku klausīties) vairakkārt katru dienu.

Tehnoloģiskais jaunums, kas katru nākotnes var padarīt par maksājuma rīku, ir t.s. ļoti šaura rādiusa radio sakari (NFC-near field communications), kas pieļauj datu apmaiņu apmēram 10 cm attālumā. Tas nozīmē, ka NFC telefona lietotājs var samaksāt par precēm un pakalpojumiem novicinot telefonu gar attiecīgi aprīkotu kases aparātu. Nokia esot attīstījusi vienu no pirmajiem NFC telefoniem (tas prasa, blakus GSM, UMTS, GPS, GPRS, WiFi, HSDPA un Bluetooth rīkiem un raidītājiem mazajā korpusā iebāzt vēl vienu raidītāju/uztvērēju)

Šāds telefons iekļaujas „parastā” preču apritē – aizej uz veikalu, paņem preci, samaksā un nes mājās. Taču citas tehnoloģijas, kas pat neprasta NFC aprīkotus telefonus, spējot iznest interneta un mobilo komerciju ārpus līdzšinējiem rāmjiem.

Runa ir par preču pasūtīšanu, apmaksu un piegādes pasūtīšanu ar īsziņu. Ar sistēmu ShopText, reģistrēts lietotājs var šķirstīt avīzi, pamanīt pievilcīgu, piem., klēpjdatora reklāmu, to nopirkt, apmaksāt un pasūtīt piegādi uz mājām nosūtot reklāmā redzamu īsziņas tekstu.

Saredzu tikai vienu problēmu – foršo Macbook var nopirkt, teiksim, ar kodu 101001, bet tā vietā pārskatoties nosūtot 1101001, pēc pāris dienām pie jūsu durvīm klauvēs krāvēji ar dārgu septiņu dārza rūķu komplektu. Šādu skepsi manī rada, piem., reklāmas kur iespējams par simtiem dažādu nosūtītu kodu saņemt simtiem dažādu dziesmu un zvanu toņu. Viens nepareizs cipars un draudzenei zvanot skanēs nevis „Es meitiņa kā rozīte” bet „Zimbabwe, Home of the Crocodile”  (no sērijas valstu himnas).

Portāla rakstā arī minēts, ka t.s. mobilie atlaižu kuponi  jau ir paveca lieta un tos plaši lietojot Japāna. Viena problēma – papīra atlaižu kuponus bieži nelūgti iemet pastkastīte vai dala uz ielas. Vai tas vairos mobilo mēstuļu sūtīšanu?

Euromonitor arī norāda, ka vairojās uz atrašanās vietu bāzēti (location based) iepazīšanās pakalpojumi. Ar tiem var nosūtīt īsziņu „visiem skaistiem zaķiem” 500 metru rādiusā  kas piekrituši šādas ziņas saņemt. It kā labi, bet ja nu kāda supermobila jauniete (kas visu dienu nomocījusies sūtot atpakaļ trepju telpā izkrautos rūķus)  atklāj, ka vakarā atpūšoties Vecrīgā jāatgaiņājas no septiņiem vientuļiem, iedzērušiem tēviņiem?

Šādas problēmas tomēr būs neizbēgamas, jo Juniper Research prognozē, ka 2013 gadā pasaulē jau būšot 700 miljoni ar NFC aprīkoti telefoni. Neticu, ka Latvijas mobilie operatori, preču un pakalpojumu tirgotāji  sevišķi atpaliks ar attiecīgu pakalpojumu ieviešanu un uzturēšanu.

 LABOTS VARIANTS!
Latvijas Radio, Par Latvijas Radio nākotni nobažījušies iedzīvotāji,  lai protestētu pret budžeta samazināšanas izraisītām grūtībām, organizē t.s zib-pūļa (flash mob) pasākumu pie Saeimas nama piektdien, 30. janvārī. Parasti zib-pūļus organizē ar īsziņu palīdzību, taču akcija par labu radio tiek arī organizēta caur “konvencionāliem” kanāliem, piem., draugiem.lv, kur saņēmu šo aicinājumu (publicēju fragmentu):

Piedalies Flash mob - atnāc apstājies un KLUSĒ. Piektdienas pusdienas laikā plkst. 13. Piecas minūtes pie Saeimas ēkas. Apstājies un klusē. Un pēc tam aizej. Tādi ir tie Flash mob. Līdzi vari ņemt mazu FM radio ar austiņām, lai Latvijas Radio viens dzirdētu precīzu laiku. Ziņas sāksies vienos un beigsies tieši piecas pāri vieniem.
Mērķis – lai arī VIŅI IERAUGA KLUSUMU PIRMS TAS TIEšāM IR IESTāJIES.
p.s. aicinājums nedrūzmēties. Ja kāds traucē tur tās piecas minūtes pastāvēt, tad apstājies un klusē tur. Ierobežots klusums ir vēl lielāks klusums.

Radioļaudis arī radījuši blogu.
Izskatās, ka internetā un blogosfērā, politiskās un ekonomiskās krīzes apstākļos izplatās sabiedriskā aktivitāte, sevišķi reāla ārpusparlamentāra un ārpus-līdzšinējās-politikas darbošanās. Internets var izrādīties tas medijs, kas sašūpos (pat neprognozējamos veidos) pastāvošo varu Latvijā.

Ja jau, ta jau. Nupat sazvanīju kontaktu Stokholmā un ceru, ka nākam nedēļas beigas satikšu pāris zviedru telekomunikāciju kompānijas, tā sakot, no asmeņa malas (cutting edge) un tad būs ko parādīt video blogos un pastāstīt.

 Bet mani neliek mierā atmiņas par vasarām Bostonas latviešu draudzes Piesaulē (netālu no Bredfordas/Bradford Ņuhempširas štatā) un tur sastrādātiem podiem.

Tātad:

8. lieta: Par draudzes ērģelnieku, viņa sievu (teju grieķu gorgonu)  un pašu pirmo „Latvijas latvieti”.

1960. gadu beigās  mistiski atvērās spraudziņa Dzelzs aizkarā un tiešā ceļā uz hipiju Kaliforniju no Latvijas ar māti (cik saprotu, pie sava krietni vecākā brāļa, bijušā leģionāra) izbrauca Juris O. Nedaudz vēlāk viņš ar māti pārvietojās uz sev svešās planētas Amerikkka (kā to rakstīja pretkara radikāļi) no marihuānas un vīraka miglā tītās hipiju Kalifornijas uz ne mazāk dīvaino Bostonu, kur pilsētas ganību (Boston Common) hipiju tusiņu (be-ins) perifērijā arī apgrozījās mazā trimdas latviešu jauniešu bohēma, tostarp jau agrāk minētais Robinsons juniors, māsas G (kuras pazinām, gandrīz kā savas māsas, no smilšu kastes) un jūsu padevīgais kalps.

Juris O mums arī bija tāds kā mīļš un patīkams svešplanētietis (kā filmas ET) kam gribējās prasīt, vai Latvijā govis ir tik brūnas kā pasakās un latviešu sestdienas skoliņas skolotāju stāstos. Visvairāk iespaidoja viņa dzidrā latviešu valodu, kādu no vienaudžiem nebijām dzirdējuši. Un par viņa vārdu krājumu arī ir 8. lietas stāsts …:):):)

Ar vārdu sakot, Juris O drīz vien bija savējais un brauca līdzi uz minēto Piesauli kristīgā latviešu vidē tusēt, dzerstīties, pipēt un uzpīpēt.  (kā teica Old Voverlijs – F**k, it was the Sixties, man!). Piesaulē par meiteņu audzinātāju (ja atmiņa neputro) strādāja viena no minētām māsām G (abām vārdi sākās ar I, šī bija jaunākā I, ar kuru Robinsons jun. un es bieži trijatā vazājamies par savu iedomāto bohēmu – franču un zviedru filmām Brattle Cinema laikos pirms kuru katru multipleksu sauca cinema un dirnējām Cafe Florian vai Kembridžas studentu Zilā papagailī/Blue Parrot).

Nu, vasaras nakts jau bija iesilusi un Robinsons jun, es un Jurītis apmeklējām (ielavījāmies) pie māsas G meiteņu kabīnē, lai norunātu viņas īslaicīgu aizmukšanu lejā pie ezera pie mums. Tas viss notika bez lieka trokšņa un skandāliem. Devāmies prom.

Otrpus smilšu ceļam atradās zēnu kabīne ar piebūvi—nometnes vadītāja, draudzes ērģelnieka (un nelatviskajā dzīvē kādas ASV kompānijas menedžera) Jāņa A telpām.

Bija bezmēness tumsa, varbūt varēja saredzēt zvaigznes un Piena ceļu tumšajā ASV ziemeļu vasaras naktī. Pēkšņi atsprāga vadītāja būdas durvis…

„Laižamies!” es pusbalsī saucu Robinsonam jun, un tūlīņ BLADĀC  tiku notriekts gar zemi. Mēs bijām sadūrušies ar pierēm. Nekāda skāde, tikai uznāca briesmīgi, gandrīz neslāpējami smiekli (turklāt vēl bija nedaudz izsista elpa). Mēs abi vārtījāmies krampjos un asarās.

Jurītis samēra skaļi čabu čabu metās uz ābeli netālu no zēnu nometņotāju būdas. Tas novērsa Jāņa A uzmanību. Mums nebija ne jausmas cik (kā 30 gadus vēlāk apgūta Latvijas žargonā teiktu) nopietnā lopā zēns bija. Viņš uzrāpās ābelē un pazuda zaros. Es kaut ko nojautu, un teicu Robinsonam jun – Jāni, būs sūdi!

Un tad sākās Juriša fantastiskā tirāde un vienlaikus latviešu valodas stunda (nu pamatrupjības un jēlības, papildinoties no atmūķētā latviešu skoliņas bibliotēkas skapī atrastā 13. dainu sējuma, mēs jau ar Robinsonu jun. zinājām).

Tirāde rekonstruēta aptuveni no atmiņas

A…īti (mēdoši locot Jāņa A uzvārdu), tu vecais āzi, p***laizi.

Es saku, ej tu vecais lops galīg d***t! Dzirdi?

Es te kokā esmu piedzēries un tu vari kasīt kuli tur lejā, p***le tāds.

Kost pats d**sā, tas ko tu vari darīt, p**pi!

 (Un te sekoja letālie vārdi)

Un kur tava vecene, tā ragana un kuce?

Lai lien ārā no būdas sterva izgrabējusī!

Un lai viņa arī iet d***t, j**t**m**k (kā nekā no PSRS atbraucis)

…un tādā garā turpināja..

Mēs ar Robinsonu jun. atkal bijām krampjos un asarās, bet arī šausmās. Mūžā kaut ko tādu nebijām dzirdējuši. Sēcošā balsī draugam teica, ka Jurītis jadabūn lejā no koka un jāaizver.  Bet tas nebija iespējams. Locīdamies jau nevaldāmos smieklos, tumsā atkāpāmies ezera virzienā. Lamas aprāvās, dzirdējām skaļu nelabu brākšķi. Jurītis bija nogāzies vai nolēcis no koka. Nebija jēgas par viņa turpmāko likteni interesēties, vienīgi jācer, ka Jānis A (tiešam cienījams cilvēks) nevainos mūs (ko laikam bija pamanījis) visā skandālā.

Sēdējam smilšu pakalnā pie ezeriņa un redzējām, ka pa ceļu no nometnes tuvojās mašīna. Cerot uz savām diplomāta spējām devos paskatīties kas brauc –tas bija Jānis A. Viņam blakus, ar vēl akmeņaināku seju, kā grieķu gorgons  (Medūza) starojot dusmas, kas spēj pārakmeņot cilvēkus un meža zvērus, bija viņa sieva. Bet pakaļējā sēdekli bija daudzbērnu pāra abi teju pieauguši dvīņi, Viesturs un Imants. Viens no viņiem ar kabatas lakatu slaucīja asaras un kratījās slāpētos smieklos.  Otrs izskatījās klusībā pārsmējies līdz spēka izsīkumam (tatad bija notikušā liecinieki un nojauta tēva rīcību).

Mēs tikām lamāti no panckām (bez rupjībām) kā dzērāji un huligāni, tika piedraudēts ar vietējo šerifu. Ar Robinsona jun. izgrabējušo mašīnu, Piesaules teritorijā neieslēdzot ugunis, aizbraucām uz netāliem vietējiem kapiem (letiņi tur dažkārt mēdza svētdienās blakus spēlēt beisbolu), kur nosnaudāmies  pāris stundas un ar gaismiņu klusi atgriezāmies latviešu draudzes īpašumā.

Nupat pamanīju 1) Ka kolēģis Uldis Zariņš mani ir aicinājis uzrakstīt 7 lietas ko pats nezināju par sevi, nē, drīzāk 7 lietas, ko nezina par mani…?….whatever :) 2) Gribēju rakstīt par elektroniskām avīzēm Zviedrijā,  bet nodomāju to atlikt, jo braukšu nākamnedēļ uz Stokholmu un tur, iespējams, uztaisīšu videoblogu.

 Tātad nav īsti ko rakstīt par lietu….

 1) Pēc izglītības esmu it kā vēsturnieks (BA Eiropas vēsturē no Columbia College) un jurists (JD no Boston University School of Law), taču šīs zināšanas neesmu izmantojis profesionāli, jo neilgi pēc jurisprudences fakultātes beigšanas aizkūlos uz Vāciju un sāku it kā žurnālista karjeru.

 2) Studiju laikā Bostonā strādāju kā medicīniskās laboratorijas šoferis. Ideāls darbs, pēc lekcijām braucu noteiktu maršrutu, klausījos radio, savācu paraugus. Vienu reizi iedeva lielu aizlīmētu stiropora kasti, kas pilna ar sauso ledu. Vēlāk uzzināju, ka tā bijusi amputēta kāja. Starp šoferiem arī bija kāds angļu literatūras maģistrs un vēl kāds ar augstāko izglītību (bija 70. gadu vidus recesija ASV). Jokojam, ka uz šoferu bāzes varētu dibināt mazu augstskoliņu.

 3) Esmu piedalījies adatcūkas bērēs. Būdams 15 vai 16 gadus vecs un vasarā strādājot par Bostonas latviešu draudzes vasaras nometnes Piesaule vadītāja izpalīgu,  pamanīju, ka pa ceļu kūņojās adatcūka (porcupine). Kāds cits puisis, uzvārdā Kurlis (diemžēl tagad jau nelaiķis) ar iesauku, pašsaprotami, Kuilis, paķēra nometnes mazkalibra šauteni, to pielādēja un ar vāji tēmētu šāvienu savainoja nabaga lopiņu, kas agonijā vārtījās. Nometnes vadītājs, vecāks vīrs ar iesauku Robinsons (savas Robinsona Krūziņa  tipa salmu cepures dēļ) Kuilim šauteni izsniedza, jo adatcūkā saskatīja kādu nešķīstu plēsoņu par ko nesenā Kanādas ceļojumā bija dzirdējis šausmu stāstus. Pēc Kuiļa neveiksmīgā šāviena, Robinsons (kas, cik saprotu, pat nebija bijis leģionā) šauteni pārlādēja un piebeidza zvēru ar kontrolšāvienu galvā.

Visu to noskatījās ar mans draugs, Robinsona dēls Jānis, pašsaprotami Robinsons juniors. Tā nu man ar Robinsonu junioru krita neapskaužamais uzdevums strauji  nobēdzināt nelaiķa adatcūku (bija neskaidrība par iespējamu malu medniecību). Vienam nesot zvēru aiz astes (neatceros vai es vai Robinsons jun.) un otram lāpstu, devāmies pa kalnu lejup uz mežmalu pie ezera, kur rakām kapu. Liekas, ka pa ceļam baurojam kādu piemērotu baznīcas dziesmu (kā nekā draudzes nometne). To neviens no nometņotājiem un vasarniekiem (ap Piesauli ir daudz latviešu vasarnīcu) nedzirdēja. Savādāk pāris gadus vēlāk gāja manam brālim, kas ar samērā lielu nepilngadīgu draugu pulku „pēc kopējas iedzeršanas” ap (nesankcionētu) ugunskuru skaļi dziedāja Tu vīna koks, mēs tavi zari. Bija samērā liels skandāls par jauniešu dzertīsanos un garīgas dziesmas izpildīšanu kā dzērāju dziesmu.

 4) Dzīvodams Bostonā, biju latviešu sestdienas skolas vēstures skolotājs  Parex Bankas vadītājam un bijušajam Lattelecom izpilddirektoram Nilam Melngailim, kā arī viņa klases biedram, avīzes Diena komentētājam un redaktoram Paulam Raudsepam. Man bija kādi 22 gadi, gari mati un bērni mājās stāstīja, ka viņiem vēsturi pasniedzot hipijs.

 5) Kad 70. gadu sākumā ASV pagrīdes presē parādījās raksts par to, kā viltot monopola Bell Telephone zvanu kartes (numurs bija jānosauc operatoram), izrēķināju numuru, par kuru rēķins pienāktos Padomju Savienības vēstniecībai Vašingtonā,  un no stūra telefona būdas  pāris stundas norunāju tālsarunu ar Ati Lejiņu Kalifornijā par plānoto  ārzemju latviešu jauniešu pasaules kongresu Londonā un citām lietām.

6) Es esmu kādreizēja Rīgas dārzu direktora (līdz 1944. gadam), dārzu arhitekta (jeb kā nu to sauc) Andreja Zeidaka (1874 – 1964) mazdēls, bet man nav ne mazākas dotības nedz arī intereses par dārzkopību. Labākā gadījumā vasarnīcā pļauju zāli. Savukārt, iespējams, ka no A. Zeidaka mantoju dauzīšanos pa pasauli (jau cara laikos, viņš esot izbraukājis Itāliju, Londonu, un citas vietas apskatot dārzus un parkus).

 7) Pretēji daudzu citu latviešu iedzimstībai es īsti neprotu dziedāt, piedalos dziedāšanā (lielākā barā) tikai pēc alkohola lietošanas un, ja vaicā, vai dziedu basa, baritona vai tenora balsī, atbildu—āža.

Daļēji premjera Ivara Godmaņa, daļēji mana LETA kolēģa Māra Zandera radio komentāru iedvesmoti, Latvijas pingvīni ir sākuši de fakto nevardarbīgas ārpusparlamenta opozīcijas un pretestības kustības organizēšanu izmantojot internetu. Ir radusies mājas lapa (faktiski sava veida kolektīvs blogs) pingviniem.info .

Decentralizēta, spontāna, elektroniski satīklota politiskā darbība rietumos nav nekas jauns. Savukārt nevardarbīgās pretestības un pilsoniskās nepaklausības metodes ir vēl vecākas – tas sakņojās ASV pilsoņu (afro-amerikāņu) tiesību kustībā (civil rights movement), Vjetnamas kara protestos un pat Indijas politiķa Mohandasa Gandija (Mohandas Gandhi) kampaņā pret britu pārvaldi 20. gadsimta pirmajā pusē.

No mana bloga redzējuma, šāda veida sabiedriskā aktivitāte ir vēl viens veids, kā izmantot modernās elektroniskās komunikāciju tehnoloģijas dažādu politisku mērķu sasniegšanai. Tā arī ir multimediāla pieeja – M. Zandera alter ego Pana Klekša Radio SWH pārraidi vai klausīties pa taisno, no SWH arhīva internetā, vai norakstā (kopsavilkumā?)  TVnet un citur (arī pingvīnos).

Tādēļ pingvīnu vietnes parādīšanās un tā „atbalsis” dažādos citos elektroniskos medijus (gan jau arī YouTube un citās video vietnēs) ir vērā ņemams nekomerciāls elektronisko sakaru fenomens.

Neslēpšu, ka izjūtu personīgas simpātijas pingvīniem, jo esmu secinājis, ka patreizējā parlamentārā politika Latvijā ir bankrotējusi, to tikai nedaudz un īslaicīgi sapurina neviennozīmīga (huligānisms? iztrakošanās? politiska cīņa?) un „daudzpusgriezīga”  vardarbība(pret strīdā neiesaistītu privātīpašumu, pret valdošo pieviltu policiju, pret „savējiem” un žurnālistiem, kas pagadījās zem akmeņiem).  

Cits neatliek, kā meklēt nevardarbīgus veidus kā šai varai traucēt, to kaitināt un tai nepaklausīt. Par to, kā to darīt, netrūkst materiālu internetā, galvenokārt angļu valodā no valstīm ar senākām protesta tradīcijām. Tas, lai pingvīniem nebūtu jāizgudro ritenis no jauna, tikai daži lakoniskākie materiāli jāpārtulko un jāadaptē Latvijas apstākļiem.

Par t.s tiešo rīcību (Direct Action) var atrast materiālus šeit:

http://www.ibiblio.org/netchange/cco/orgaction.html

 http://www.aeinstein.org/organizations/org/198_methods.pdf

http://www.gipfelsoli.org/rcms_repos/Tools/NonViolentDirectActionHandout.pdf

Šie ir AIDS slimo aktīvisti, taču padomi un vadlīnījas attiecas uz visiem, ne tikvien šo kustību.

http://www.actupny.org/documents/CDdocuments/Guidelines.html

 Latviski šo organizāciju varētu saukt ļembasts.org :)

http://www.ruckus.org/

 Kustība pret karu Irāka, arī var vispārināti izmantot:

http://www.iraqpledge.org/downloads/direct_action.pdf

Nu tad lai notiek. Ja redzēta dokumentāla filma par pingvīniem, ir zināms, ka tie iet masu pārgājienos :).

Nedēļas nogalē atradu A4 formāta, šķiet, ar datoru izdrukātu pasta pavēsti, ka jānāk pēc sīkpakas. Pirmdienas (26. janvāra) rītā arī devos uz pastu un konstatēju, ka uz A4 lapas jāiepilda visi pases dati plus personas kods un adrese (ar roku). Sūtījums izrādījās mēnešraksts Monocle, kuru izdod Eiropas Savienības (ES)  valstī Lielbritānija, bet izsūta no ES valsts Ungārijas galvas pilsētas Budapeštas.

Monocle nav tik biezs, ka to nevarētu iedabūt pastkastē, taču februāra (?!) numuram bija pielikta klāt ar žurnāla logo apdrukāta auduma soma, tāda, kurā no tirgus varēs nest pāris vai piecus kilo kartupeļu, iepazīstinot tirgus sievas ar: a global briefing on affairs, business, culture and all you need in life.

Bet ne jau par to ir stāsts, stāsts ir par kārtējo pasta nejēdzību. Kāda velna pēc man ar roku jāiepilda visādi pases dati un personas kods (arī vieta, kur pase izdota, derīgums)? Vai tiešām kāds to tagad ar roku (manus kricelējumus, kur, rīta steigā ierakstīju, ka pase izdota  N pasta pasu daļā) ievadīs kaut kādā datu bāzē? Tas tikai apstiprina manu novērojumu, ka Latvijas pasts, ar milzu šķirošanas namu pie lidostas, bet bez šķirošanas automatizācijas (!) ir tāds kā moderns okeāna laineris, kuram nav dzinēju, bet kas virzās pa ūdeni ar simtiem airētāju spēku. Nu, izrādās, ka  „airētāji” ir arī iesaistīti ar sīkpaku saimniecību saistītā lietvedībā.

Vai vispār ir kāda jēga šādu datu vākšanai? Varbūt ir kāds fantastisks statistikas algoritms, kas izskaitļo augstāku jēgu no manas pases izsniegšana vietas un mana personas koda un fakta, ka sūtījums nācis no Ungārijas un izņemts četras dienas pēc saņemšanas pasta nodaļā (kur apzīmogots 22. janvārī) un tūkstošiem citu gadījumu. Es gan tam neticu.

Daudziem ir mašīnlasāmas pases, pašas jaunākas pat, ja nemaldos, ar mikroshēmu. Kāda problēma pie pakas izsniegšanas elektroniski nolasīt pasi? Kāda jēga ir cits jautājums. Normāli būtu (kā, piem., Zviedrijā), izsniegt parastu sīkpaku pret pavēsti, bet ierakstītu sūtījumu, uzrādot dokumentu (pasi, tiesības). Ja jau tagad pavēstis gatavo elektroniski un izdrukā, tad pēc pavēsts datiem var arī atzīmēt, ka sūtījums tad un tad izsniegts. Ar to pietiek, lai ievāktu datus, piem., par sūtījumu aprites ātrumu vai ko tamlīdzīgu. Patreizējā kārtība rada lieku darbu iedzīvotājiem un pasta „airētājiem,” ja tādus vispār izmanto.

Jaunā ASV prezidenta Baraka Obamas štāba ļaudis, kas pieraduši pie jaunākajām Apple Macintosh tehnoloģijām, esot šausmās par Baltā nama IT aprīkojumu, kur sastopami PC tipa datori un Windows no 2003. gada. Par to raksta portāls/blogs The Unofficial Apple Weblog. Pāreja uz makiem ASV prezidenta rezidencē un var izrādīties ļoti sarežģīta, jo līdzšinējo Balta nama iemītnieku datorfailus pārņēmis un glabā visai pīsliskais ASV valsts arhīvs (National Archives). Pielāgot ar makiem rakstītus dokumentus un failus arhīva vajadzībām nav neiespējami, bet tas var prasīt naudas resursus un laiku.

Baumo, ka pašam prezidentam izdevies saglabāt savu Blackberry telefonu un e-pasta ierīci pēc ASV drošības iestāžu pamatīgas apstrādes. Kā zināms, pirms ievēlēšanas un kā jaunievēlēts topošais prezidents, B. Obama bija kaislīgs Blackberry lietotājs.  Lai gan Blackberry ražotājfirma RIM un izplatītājs Latvijā, mobilo sakaru operators Bite apgalvo, ka ierīce un datu pārraides sistēma ir pietiekami droša konfidenciālai biznesa informācijai, tomēr bija runas, ka B. Obama, stājoties ASV  prezidenta amatā, būs jāatsakās no ierīces, ar kuru viņš līdz šim ir bijis nešķirams.

Nesinu, kā tas būtu beidzies, ja B. Obama būtu pieķēries kādam iPhone.

Pagājušā gada nogalē Lasvegasā bija liela IBM konference  Information on Demand. IBM programmatūras apakšvienības lielais boss Stīvs Mills (Steve Mills) izteica domu, ka ar labāk sakārtotām un uz noteiktiem informācijas apstrādes un atlases mērķiem orientētām sistēmām, uzņēmumi un valdības būtu varējušas agrāk pamanīt un novērst globālās finanšu krīzes izplatību un tā sekas.

Par to, kā būtu bijis ja būtu, protams, var būt jautras diskusijas. Piem., ja okeāna lainerim Titanic būtu bijis radars, tad mēs šodien ēstu ar dakšām, kas pagatavotas no 1952. gadā bez fanfārēm sazāģētā vecā jūras zirga tērauda, kas starplaikā vēl pabijis pāris automašīnās.

Bet ne par to ir runa. IBM un tā konkurentu konferencēs lielo vadības sistēmu ražotāji uzsver, ka visu sarežģīto moduļu, datu bāžu, analītisko rīku u.tml. jēga ir attiecīgajam lēmumu pieņēmējam parādīt vienkāršu instrumentu paneli (kā automašīnā) kas parāda cik ātri attiecīgais uzņēmums brauc, cik tālu nobraucis, kādā virziena, kāda ir „motora” temperatūra, atlikušais/patērētās degvielas daudzums u.tml. Tāpat kā automašīnā, ja iedegās viena vai vairākas sarkanas lampiņas, jābrauc uz uzpildes staciju un/vai servisu.

Man liekas gandrīz prātam neaptverams,  ka tādā organizācijā kā Latvijas radio nav bijusi attiecīga elektroniskā vadības sistēma, kas pie noteiktu parametru nobīdes vadībai vismaz paceltu kādu sarkanu karodziņu. Apstāklis, ka sabiedriskais radio faktiski ir lupatās un plikadīda it kā prasītos šādu karodziņu, pat jebkuras sistēmas fabrikas iestatījumos (factory default settings).  Un ja elektronikas informācija sistēmas nelīdz, vai kāds cilvēks kaut kad (savlaicīgi) nevarēja pateikt četrus vārdus: „Aigar, nu ir sūdi!” ?

Ja  tādu iestādi kā Latvijas radio var noļurbāt valdes un Nacionālās radio un televīzijas padomes acu priekšā, tad jāvaicā, kādas ir, tā sakot, bardakiespējas (varbūtības?) citās valsts iestādēs, kur grozās un grozīsies daudz lielākas naudas? Varbūt tādēļ valsts kontroliere Ingūna Sudraba atteicās (pagaidām) vadīt izlīguma valdību. Varbūt viņa sākusi saprast, ka Latvijā ne viena vienīga ministrija ir spējīga pad***t summas, par kuru varētu divreiz nopirkt Latvijas radio ar visu būdu pie Doma laukuma un torņiem visā Latvijā?

Manis teiktais nav ievads atziņai, ka varbūt vajadzētu visu valsti vadīt ar vienotu grāmatvedības un lietvedības sistēmu (vismaz virtuālu), kas savērptu kopā visas izkliedētās informācijas vienā lupatdeķī un katru rītu premjeram sniegtu tādu informāciju, ka viņš/viņa aizsūtītu kādu padomnieku nopirkt striķi, ar ko….

Protams, tā nav slikta ideja un varbūt ir vērts izskatīt Lattelecom izteikto ideju, ka ārpakalpojumu sniedzējs Lattelecom BPO varētu pārņemt daļu valsts grāmatvedības, finanšu vadības un lietvedības funkcijas. Bet ne par to ir runa. Šis ir kārtējais nedaudz politiskais blogs.

Man ir nopietnas bažas, ka Latvija ir uzņēmusi ātrumu nosacīti „sabrukušas valsts” (failed state) virzienā, par ko liecina augošais haoss politikā, ekonomikas lejupslīde, un pats galvenais, (manuprāt)  objektīvs alternatīva trūkums vai neiespējamība. Katrā ziņā uz kaut kādām jaunām velēšanām tāds spēks un tāda programma neradīsies. Tās būs, kā teicu kādam ārzemju kolēģim – “a Chinese firedrill in a monkey house” . (Ķīniesu ugunsdrošības mācības mērkaķu namā). Nedaudz rasistiskais izteiciens Chinese firedrill attiecas uz  pilnu automašīnu (amerikāņu) jauniešu, kas piebrauc pie sarkana luksofora, tad izlec katrs pa savām durvīm, brēkdami skraida apļos ap stāvošo mašīnu un iesēžas atpakaļ kā nu pagadās, brīdī kad gaismas mainās no sarkana uz zaļu.

Tagad sāksies milzu naudas ieplūšana izredzēto kuiļu silei līdzīgā valsts makā (par to, kā šīs lietas rēķina, liecina 19 000 LVL  – WTF? —  it kā nodarītais posts Saeimai 13. janvārī). Tie būs SVF un Eiropas Savienības (ES) kredīti, un vismaz pēdējā varētu no Kosovas pārsviest daļu savas policijas kontingenta (kas tur stāv klāt albāņiem un serbiem, lai nesakaujas), lai tie pastāv klāt Latvijas valsts ierēdņiem un novērš iespējamu (varbūtēju) zagsmi.

Lai varētu stāstīt vēl nedzimušajiem mazbērniem, ka es vismaz protestēju pret viņu senču zemes Latvijas izplinderēšanu un aiznešanu pie velna mātes,  atbalstu mana kolēģa, blogotāja un redaktora Māra Zandera aicinājumu 26. janvāri doties uz nevardarbīgu pastaigu pie Rīgas pils un nevardarbīgu nepaklausību  jebkuram, kas ar spēku centīsies šo pastaigu izjaukt.

Datoru un izklaides elektronikas ražotājs Apple ir pamatīgi pārsteidzis tirgus analītiķus ziņojot par rekordlieliem pārdošanas un peļņas skaitļiem sava darbības gada (2008. g. oktobris – 2009. gada septembris) pirmajā ceturksnī.

Apple ieņēmumi ceturksnī bija 10.2 miljardi USD, pirmo reizi pārsniedzot 10 miljardu slieksni, kā arī iepriekšējā gada pirmajā ceturksnī ieņemtos 9.6 miljardus USD. Netto peļņa bija 1.6 miljardi USD, kas ir augstākais ceturkšņa skaitlis Apple līdzšinējā darības vēsturē.

Šķiet, ka jaunu, no viena alumīnija gabala frēzēto portatīvo datoru sērijas palaišana tirgū bija veiksmīga, jo šāda veida Apple datoru pārdošana pieauga par 33 % un portatīvie datori veidoja 71 % no visiem pārdotajiem Apple datoriem, kas arī ir rekords. Galda datoru pārdošana esot nedaudz samazinājusies.

Mūzikas nesēju iPod dažādu modeļu pārdošanas skaitļi bija 22 miljons vienību, krietni pārsniedzot analītiķu prognozes. Savukārt iPhone noiets  - 4.4 miljons vienību – bija nedaudz zemāks par prognozēto skaitli.

Analītiķi Apple peļņu skaidro ar zemākām izmaksām par dažādiem datoru standartkomponentiem – cita starpā, atmiņas mikroshēmām un LCD displejiem.

Latvijā arī liekas, ka Apple sācis uzplaukt. Ir vairāki veikali Rīgā, kas tirgo tikai Apple datorus, iPodus un palīglīdzekļus, tie arī iekļauti Lattelecom tirgoto datoru sortimentā, kā arī citās plašāka spektra elektronikas un datoru tirgotavās.

Pats Apple prognozē pieticīgākus skaitļus otrajā ceturksnī – tas izriet no portāla News.com rakstītā.

 OK, vispirms, tiem, kam vajadzīgs sauso faktu lakoniskais storijs:Rīga, 21.janv., LETA. Elektronisko pakalpojumu sniedzējs “Lattelecom” sācis piedāvāt iedzīvotājiem mobilo internetu ar lejupielādes ātrumu līdz 3,1 megabitam sekundē un augšupielādes ātrumu līdz 1,8 megabitiem sekundē, aģentūru LETA informēja “Lattelecom” komercdirektors Jānis Ligers.

“Lattelecom” mobilais internets ir pieejams lielākajā daļā Latvijas teritorijas un ir alternatīva iedzīvotājiem, kuriem līdz šim nav bijis iespējams pieslēgt platjoslas internetu, izmantojot kabeļus. Pakalpojuma nodrošināšanai “Lattelecom” izmantos “Telekom Baltija” (”Triatel”) izveidoto mobilo ātrgaitas datu pārraides tīklu.

Un šeit videoblogs par to pašu. Diemžēl sākuma titros ir kļūda, jo iMovie montāžas logs ir tik maziņš, ka steigā var neredzēt iztrūkstošu garumzīmi. Un vēl — tas ierakstīts pagājušā nedēļā, kad biju aizsmacis un runāju pusāža balsī. Un vēl trakāk, kad pirmo reizi ieliku embed kodu manam materiālam no blip.tv glabātuves, mistiski parādījās kāds spāņu vai portugāļu televīzijas sižets, kur bombardēja Gazas joslu. Nu varbūt asāks sižets nekā Juris Gulbis. Bet tas izlabots.