Kad pirms daudz gadiem strādāju Vācijā, biznesa ziņu aģentūrā AP-Dow Jones (tagad DowJones Newswires), mans priekšnieks, kolorītais austrietis Džons Fīns (John Fiehn), nu jau nelaiķis, izteica šādu padomu ziņu rakstīšanai:  if in doubt, leave it out (ja šaubies, neraksti). To Džons (ar iesauku „the iron eagle”/dzelzs ērglis) teica no pieredzes, jo reiz palaižot aplamu ziņu pa Dow Jones  t.s.  telegrāfa lentu (internets tad vēl nebija) bija vācu centrālai bankai radījis pārdesmit miljonu marku zaudējumus veicot attiecīgu intervenci.

Šo padomu atcerējos kad dzirdēju pāris Lattelecom amatpersonas (preses dienesta pārstāvi un pat valdes priekšsēdētāju Juri Gulbi) izmetot frāzi par 10 gigabitu sekundē (Gbps) interneta ātrumu. Tas likās tik fantastisks (vai arī attiecināms uz maģistrālas saiknes jaudu), ka to pieminēju,  izsakot šaubas par šādu ciparu.

Tagad pārbaudot Lattelecom oficiālo preses relīzi redzu, ka tik tiešām kompānija sola 10 Gpbs  optiskos pieslēgumus mājokļiem un gala lietotājiem nenoteiktā nākotnē, bet 500 megabitus sekundē (Mbps) jau līdz gada beigām vietās, kur Lattelecom būs nomainījis esošo DSL (vara vadu) interneta piekļuvi pret optiku.

Jau ar 500 Mbps nāk prātā izteiciens, kas panesies interneta – 500 channels and nothing to watch, proti, 500 programmas, bet nekā skatīties vērta. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis ASV sava brāļa mājās, kura Comcast kabeļtelevīzijas un interneta pieslēguma ātrums nav ne tuvu 10 Gbps, ne pat 100 Mbps, bet kur ir vairāki simti programmu, arī ļoti specializēti (Golf Channel, dārznieku programmas, ēstgatavošanas programmas u.tml.) Bija arī pāris filmu kanāli, kurus labprāt redzētu Latvijā.

Tomēr, ja padomā, šāds programmu daudzums lielā valstī ļauj apkalpot t.s . tirgus pieprasījuma  „garo asti” (The Long Tail). ASV un citur, iespējams, ir pietiekami liels skaits katra „mikrotirgus” dalībnieku, lai tā apkalpošana būtu ekonomiski dzīvotspējīga. Vai kaut kas līdzīgs ir iespējams Latvijā? Grūti pateikt. Cik daudz reklāmdevējs būtu ar mieru maksāt, lai uzrunātu, teiksim, visus regbija fānus valstī? Un vai ar to pietiktu, lai sponsorētu regbija maču pārraides (vai spilgtāko brīžu apkopojumus) atsevišķā Regbija Kanālā?   Mēs nezinām, cik daudz cilvēku (kā tirgus dalībnieki) Latvijā atrodas katrā astes tievā gala škēlē. Turklāt, man ir bažas, vai Latvijā vispār par šo asti zina un to pēta. Šādās elektroniskā mārketinga nianses, iespējams,  vēl atrodamies agrākā gadsimtā, uz citas planētas…

P.S. Džons Fīns bija garš, un kā jauns zēns (pēc Austrijas anšlusa)  iekūlās Vācijas elitārā gaisa desantā un piedalījās kaujā par Krētu. Pēc kara kļuva par žurnālistu, rakstot vācu un angļu valodās. Berlīnes krīzes laikā (60. gadu sākumā), kad vienas sānielas galā stāvēja krievu tanks, bet otrā galā — amerikāņu, Associated Press korespondents Dž. Fīns iegājis mazā veikaliņā pa vidu un  noliekot 100 USD zīmi (tobrīd liela nauda vāciešiem)  teicis: “Jūsu telefons tagad pieder man!” Bija vella vecis…