Nupat pamanīju 1) Ka kolēģis Uldis Zariņš mani ir aicinājis uzrakstīt 7 lietas ko pats nezināju par sevi, nē, drīzāk 7 lietas, ko nezina par mani…?….whatever :) 2) Gribēju rakstīt par elektroniskām avīzēm Zviedrijā,  bet nodomāju to atlikt, jo braukšu nākamnedēļ uz Stokholmu un tur, iespējams, uztaisīšu videoblogu.

 Tātad nav īsti ko rakstīt par lietu….

 1) Pēc izglītības esmu it kā vēsturnieks (BA Eiropas vēsturē no Columbia College) un jurists (JD no Boston University School of Law), taču šīs zināšanas neesmu izmantojis profesionāli, jo neilgi pēc jurisprudences fakultātes beigšanas aizkūlos uz Vāciju un sāku it kā žurnālista karjeru.

 2) Studiju laikā Bostonā strādāju kā medicīniskās laboratorijas šoferis. Ideāls darbs, pēc lekcijām braucu noteiktu maršrutu, klausījos radio, savācu paraugus. Vienu reizi iedeva lielu aizlīmētu stiropora kasti, kas pilna ar sauso ledu. Vēlāk uzzināju, ka tā bijusi amputēta kāja. Starp šoferiem arī bija kāds angļu literatūras maģistrs un vēl kāds ar augstāko izglītību (bija 70. gadu vidus recesija ASV). Jokojam, ka uz šoferu bāzes varētu dibināt mazu augstskoliņu.

 3) Esmu piedalījies adatcūkas bērēs. Būdams 15 vai 16 gadus vecs un vasarā strādājot par Bostonas latviešu draudzes vasaras nometnes Piesaule vadītāja izpalīgu,  pamanīju, ka pa ceļu kūņojās adatcūka (porcupine). Kāds cits puisis, uzvārdā Kurlis (diemžēl tagad jau nelaiķis) ar iesauku, pašsaprotami, Kuilis, paķēra nometnes mazkalibra šauteni, to pielādēja un ar vāji tēmētu šāvienu savainoja nabaga lopiņu, kas agonijā vārtījās. Nometnes vadītājs, vecāks vīrs ar iesauku Robinsons (savas Robinsona Krūziņa  tipa salmu cepures dēļ) Kuilim šauteni izsniedza, jo adatcūkā saskatīja kādu nešķīstu plēsoņu par ko nesenā Kanādas ceļojumā bija dzirdējis šausmu stāstus. Pēc Kuiļa neveiksmīgā šāviena, Robinsons (kas, cik saprotu, pat nebija bijis leģionā) šauteni pārlādēja un piebeidza zvēru ar kontrolšāvienu galvā.

Visu to noskatījās ar mans draugs, Robinsona dēls Jānis, pašsaprotami Robinsons juniors. Tā nu man ar Robinsonu junioru krita neapskaužamais uzdevums strauji  nobēdzināt nelaiķa adatcūku (bija neskaidrība par iespējamu malu medniecību). Vienam nesot zvēru aiz astes (neatceros vai es vai Robinsons jun.) un otram lāpstu, devāmies pa kalnu lejup uz mežmalu pie ezera, kur rakām kapu. Liekas, ka pa ceļam baurojam kādu piemērotu baznīcas dziesmu (kā nekā draudzes nometne). To neviens no nometņotājiem un vasarniekiem (ap Piesauli ir daudz latviešu vasarnīcu) nedzirdēja. Savādāk pāris gadus vēlāk gāja manam brālim, kas ar samērā lielu nepilngadīgu draugu pulku „pēc kopējas iedzeršanas” ap (nesankcionētu) ugunskuru skaļi dziedāja Tu vīna koks, mēs tavi zari. Bija samērā liels skandāls par jauniešu dzertīsanos un garīgas dziesmas izpildīšanu kā dzērāju dziesmu.

 4) Dzīvodams Bostonā, biju latviešu sestdienas skolas vēstures skolotājs  Parex Bankas vadītājam un bijušajam Lattelecom izpilddirektoram Nilam Melngailim, kā arī viņa klases biedram, avīzes Diena komentētājam un redaktoram Paulam Raudsepam. Man bija kādi 22 gadi, gari mati un bērni mājās stāstīja, ka viņiem vēsturi pasniedzot hipijs.

 5) Kad 70. gadu sākumā ASV pagrīdes presē parādījās raksts par to, kā viltot monopola Bell Telephone zvanu kartes (numurs bija jānosauc operatoram), izrēķināju numuru, par kuru rēķins pienāktos Padomju Savienības vēstniecībai Vašingtonā,  un no stūra telefona būdas  pāris stundas norunāju tālsarunu ar Ati Lejiņu Kalifornijā par plānoto  ārzemju latviešu jauniešu pasaules kongresu Londonā un citām lietām.

6) Es esmu kādreizēja Rīgas dārzu direktora (līdz 1944. gadam), dārzu arhitekta (jeb kā nu to sauc) Andreja Zeidaka (1874 – 1964) mazdēls, bet man nav ne mazākas dotības nedz arī intereses par dārzkopību. Labākā gadījumā vasarnīcā pļauju zāli. Savukārt, iespējams, ka no A. Zeidaka mantoju dauzīšanos pa pasauli (jau cara laikos, viņš esot izbraukājis Itāliju, Londonu, un citas vietas apskatot dārzus un parkus).

 7) Pretēji daudzu citu latviešu iedzimstībai es īsti neprotu dziedāt, piedalos dziedāšanā (lielākā barā) tikai pēc alkohola lietošanas un, ja vaicā, vai dziedu basa, baritona vai tenora balsī, atbildu—āža.