Ja jau, ta jau. Nupat sazvanīju kontaktu Stokholmā un ceru, ka nākam nedēļas beigas satikšu pāris zviedru telekomunikāciju kompānijas, tā sakot, no asmeņa malas (cutting edge) un tad būs ko parādīt video blogos un pastāstīt.

 Bet mani neliek mierā atmiņas par vasarām Bostonas latviešu draudzes Piesaulē (netālu no Bredfordas/Bradford Ņuhempširas štatā) un tur sastrādātiem podiem.

Tātad:

8. lieta: Par draudzes ērģelnieku, viņa sievu (teju grieķu gorgonu)  un pašu pirmo „Latvijas latvieti”.

1960. gadu beigās  mistiski atvērās spraudziņa Dzelzs aizkarā un tiešā ceļā uz hipiju Kaliforniju no Latvijas ar māti (cik saprotu, pie sava krietni vecākā brāļa, bijušā leģionāra) izbrauca Juris O. Nedaudz vēlāk viņš ar māti pārvietojās uz sev svešās planētas Amerikkka (kā to rakstīja pretkara radikāļi) no marihuānas un vīraka miglā tītās hipiju Kalifornijas uz ne mazāk dīvaino Bostonu, kur pilsētas ganību (Boston Common) hipiju tusiņu (be-ins) perifērijā arī apgrozījās mazā trimdas latviešu jauniešu bohēma, tostarp jau agrāk minētais Robinsons juniors, māsas G (kuras pazinām, gandrīz kā savas māsas, no smilšu kastes) un jūsu padevīgais kalps.

Juris O mums arī bija tāds kā mīļš un patīkams svešplanētietis (kā filmas ET) kam gribējās prasīt, vai Latvijā govis ir tik brūnas kā pasakās un latviešu sestdienas skoliņas skolotāju stāstos. Visvairāk iespaidoja viņa dzidrā latviešu valodu, kādu no vienaudžiem nebijām dzirdējuši. Un par viņa vārdu krājumu arī ir 8. lietas stāsts …:):):)

Ar vārdu sakot, Juris O drīz vien bija savējais un brauca līdzi uz minēto Piesauli kristīgā latviešu vidē tusēt, dzerstīties, pipēt un uzpīpēt.  (kā teica Old Voverlijs – F**k, it was the Sixties, man!). Piesaulē par meiteņu audzinātāju (ja atmiņa neputro) strādāja viena no minētām māsām G (abām vārdi sākās ar I, šī bija jaunākā I, ar kuru Robinsons jun. un es bieži trijatā vazājamies par savu iedomāto bohēmu – franču un zviedru filmām Brattle Cinema laikos pirms kuru katru multipleksu sauca cinema un dirnējām Cafe Florian vai Kembridžas studentu Zilā papagailī/Blue Parrot).

Nu, vasaras nakts jau bija iesilusi un Robinsons jun, es un Jurītis apmeklējām (ielavījāmies) pie māsas G meiteņu kabīnē, lai norunātu viņas īslaicīgu aizmukšanu lejā pie ezera pie mums. Tas viss notika bez lieka trokšņa un skandāliem. Devāmies prom.

Otrpus smilšu ceļam atradās zēnu kabīne ar piebūvi—nometnes vadītāja, draudzes ērģelnieka (un nelatviskajā dzīvē kādas ASV kompānijas menedžera) Jāņa A telpām.

Bija bezmēness tumsa, varbūt varēja saredzēt zvaigznes un Piena ceļu tumšajā ASV ziemeļu vasaras naktī. Pēkšņi atsprāga vadītāja būdas durvis…

„Laižamies!” es pusbalsī saucu Robinsonam jun, un tūlīņ BLADĀC  tiku notriekts gar zemi. Mēs bijām sadūrušies ar pierēm. Nekāda skāde, tikai uznāca briesmīgi, gandrīz neslāpējami smiekli (turklāt vēl bija nedaudz izsista elpa). Mēs abi vārtījāmies krampjos un asarās.

Jurītis samēra skaļi čabu čabu metās uz ābeli netālu no zēnu nometņotāju būdas. Tas novērsa Jāņa A uzmanību. Mums nebija ne jausmas cik (kā 30 gadus vēlāk apgūta Latvijas žargonā teiktu) nopietnā lopā zēns bija. Viņš uzrāpās ābelē un pazuda zaros. Es kaut ko nojautu, un teicu Robinsonam jun – Jāni, būs sūdi!

Un tad sākās Juriša fantastiskā tirāde un vienlaikus latviešu valodas stunda (nu pamatrupjības un jēlības, papildinoties no atmūķētā latviešu skoliņas bibliotēkas skapī atrastā 13. dainu sējuma, mēs jau ar Robinsonu jun. zinājām).

Tirāde rekonstruēta aptuveni no atmiņas

A…īti (mēdoši locot Jāņa A uzvārdu), tu vecais āzi, p***laizi.

Es saku, ej tu vecais lops galīg d***t! Dzirdi?

Es te kokā esmu piedzēries un tu vari kasīt kuli tur lejā, p***le tāds.

Kost pats d**sā, tas ko tu vari darīt, p**pi!

 (Un te sekoja letālie vārdi)

Un kur tava vecene, tā ragana un kuce?

Lai lien ārā no būdas sterva izgrabējusī!

Un lai viņa arī iet d***t, j**t**m**k (kā nekā no PSRS atbraucis)

…un tādā garā turpināja..

Mēs ar Robinsonu jun. atkal bijām krampjos un asarās, bet arī šausmās. Mūžā kaut ko tādu nebijām dzirdējuši. Sēcošā balsī draugam teica, ka Jurītis jadabūn lejā no koka un jāaizver.  Bet tas nebija iespējams. Locīdamies jau nevaldāmos smieklos, tumsā atkāpāmies ezera virzienā. Lamas aprāvās, dzirdējām skaļu nelabu brākšķi. Jurītis bija nogāzies vai nolēcis no koka. Nebija jēgas par viņa turpmāko likteni interesēties, vienīgi jācer, ka Jānis A (tiešam cienījams cilvēks) nevainos mūs (ko laikam bija pamanījis) visā skandālā.

Sēdējam smilšu pakalnā pie ezeriņa un redzējām, ka pa ceļu no nometnes tuvojās mašīna. Cerot uz savām diplomāta spējām devos paskatīties kas brauc –tas bija Jānis A. Viņam blakus, ar vēl akmeņaināku seju, kā grieķu gorgons  (Medūza) starojot dusmas, kas spēj pārakmeņot cilvēkus un meža zvērus, bija viņa sieva. Bet pakaļējā sēdekli bija daudzbērnu pāra abi teju pieauguši dvīņi, Viesturs un Imants. Viens no viņiem ar kabatas lakatu slaucīja asaras un kratījās slāpētos smieklos.  Otrs izskatījās klusībā pārsmējies līdz spēka izsīkumam (tatad bija notikušā liecinieki un nojauta tēva rīcību).

Mēs tikām lamāti no panckām (bez rupjībām) kā dzērāji un huligāni, tika piedraudēts ar vietējo šerifu. Ar Robinsona jun. izgrabējušo mašīnu, Piesaules teritorijā neieslēdzot ugunis, aizbraucām uz netāliem vietējiem kapiem (letiņi tur dažkārt mēdza svētdienās blakus spēlēt beisbolu), kur nosnaudāmies  pāris stundas un ar gaismiņu klusi atgriezāmies latviešu draudzes īpašumā.