Arhīvs: Janvāris, 2009

21 Janvāris, 2009

Kā ziņo vairāki interneta portāli un The New York Times, interneta maršrutieru, datu pārraides un tīklu vadības sistēmu ražotājs Cisco Systems tuvākajā laikā ienāks sev līdz šim neraksturīgajā serveru tirgu. Cisco sākšo ražot t.s. kompakta formāta asmeņserverus (blade servers), lai tos, kopā ar saviem līdzšinējiem produktiem, integrētu datu centru un transakciju apstrādes risinājumos.

Nozares lietpratēji šos nodomus uzskata kā tiešu izaicinājumu  Hewlett-Packard (HP)  un IBM, kas jau gadiem ilgi ražo šādus dzelžus un sadarbojas ar Cisco, piem., veidojot datu centru risinājumus. Datu centrus veidoja ar HP un IBM serveriem un citiem rīkiem, bet Cisco maršrutieri un citi tīkla vadības rīki vadīja iekšējo (starp severiem, datu glabāšanas blokiem u. tml.) un ārējo (saiknes ar korporatīvajiem tīkliem, internetu) datu plūsmu.

Lai gan nekas nav oficiāli apstiprināts no Cisco puses, izskatās, ka tagad Cisco centīsies pārdot aptverošākus risinājumus – Cisco maršrutieris, uz plaukta zem tā Cisco asmeņserveri (ar pietiekamu jaudu, piem., e-tirdzniecības transakciju apstrādei) un t.s. virtualizācijas programmatūra, lai maksimāli efektīvi izmantotu visus dzelžus un dažādas aplikācijas. Projektam esot darba nosaukums California un Cisco par to oficiāli ziņošot tuvākajā laikā.

Portālos raksta, ka pagaidām vēl neoficiālā informācija par Cisco nodomiem izraisījusi zināmu izbrīnu ASV IT industrijā, taču gluži pārsteigums tas neesot. Jau 2008. gada marta beigas Oma Malika (Om Malik)blogā “līdzblogeris”Alens Leinvands (Allen Leinwand) rakstīja par šādu iespēju. Dzīvosim, redzēsim kā šie jaunumi ietekmēs Latvijas relatīvi mazo IT sistēmu tirgu (pie tam vēl šādos „bada laikos”). Gaidu arī lasītāju komentārus.

 

20 Janvāris, 2009

Kad pirms daudz gadiem strādāju Vācijā, biznesa ziņu aģentūrā AP-Dow Jones (tagad DowJones Newswires), mans priekšnieks, kolorītais austrietis Džons Fīns (John Fiehn), nu jau nelaiķis, izteica šādu padomu ziņu rakstīšanai:  if in doubt, leave it out (ja šaubies, neraksti). To Džons (ar iesauku „the iron eagle”/dzelzs ērglis) teica no pieredzes, jo reiz palaižot aplamu ziņu pa Dow Jones  t.s.  telegrāfa lentu (internets tad vēl nebija) bija vācu centrālai bankai radījis pārdesmit miljonu marku zaudējumus veicot attiecīgu intervenci.

Šo padomu atcerējos kad dzirdēju pāris Lattelecom amatpersonas (preses dienesta pārstāvi un pat valdes priekšsēdētāju Juri Gulbi) izmetot frāzi par 10 gigabitu sekundē (Gbps) interneta ātrumu. Tas likās tik fantastisks (vai arī attiecināms uz maģistrālas saiknes jaudu), ka to pieminēju,  izsakot šaubas par šādu ciparu.

Tagad pārbaudot Lattelecom oficiālo preses relīzi redzu, ka tik tiešām kompānija sola 10 Gpbs  optiskos pieslēgumus mājokļiem un gala lietotājiem nenoteiktā nākotnē, bet 500 megabitus sekundē (Mbps) jau līdz gada beigām vietās, kur Lattelecom būs nomainījis esošo DSL (vara vadu) interneta piekļuvi pret optiku.

Jau ar 500 Mbps nāk prātā izteiciens, kas panesies interneta – 500 channels and nothing to watch, proti, 500 programmas, bet nekā skatīties vērta. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis ASV sava brāļa mājās, kura Comcast kabeļtelevīzijas un interneta pieslēguma ātrums nav ne tuvu 10 Gbps, ne pat 100 Mbps, bet kur ir vairāki simti programmu, arī ļoti specializēti (Golf Channel, dārznieku programmas, ēstgatavošanas programmas u.tml.) Bija arī pāris filmu kanāli, kurus labprāt redzētu Latvijā.

Tomēr, ja padomā, šāds programmu daudzums lielā valstī ļauj apkalpot t.s . tirgus pieprasījuma  „garo asti” (The Long Tail). ASV un citur, iespējams, ir pietiekami liels skaits katra „mikrotirgus” dalībnieku, lai tā apkalpošana būtu ekonomiski dzīvotspējīga. Vai kaut kas līdzīgs ir iespējams Latvijā? Grūti pateikt. Cik daudz reklāmdevējs būtu ar mieru maksāt, lai uzrunātu, teiksim, visus regbija fānus valstī? Un vai ar to pietiktu, lai sponsorētu regbija maču pārraides (vai spilgtāko brīžu apkopojumus) atsevišķā Regbija Kanālā?   Mēs nezinām, cik daudz cilvēku (kā tirgus dalībnieki) Latvijā atrodas katrā astes tievā gala škēlē. Turklāt, man ir bažas, vai Latvijā vispār par šo asti zina un to pēta. Šādās elektroniskā mārketinga nianses, iespējams,  vēl atrodamies agrākā gadsimtā, uz citas planētas…

 

P.S. Džons Fīns bija garš, un kā jauns zēns (pēc Austrijas anšlusa)  iekūlās Vācijas elitārā gaisa desantā un piedalījās kaujā par Krētu. Pēc kara kļuva par žurnālistu, rakstot vācu un angļu valodās. Berlīnes krīzes laikā (60. gadu sākumā), kad vienas sānielas galā stāvēja krievu tanks, bet otrā galā — amerikāņu, Associated Press korespondents Dž. Fīns iegājis mazā veikaliņā pa vidu un  noliekot 100 USD zīmi (tobrīd liela nauda vāciešiem)  teicis: “Jūsu telefons tagad pieder man!” Bija vella vecis…

 

 

19 Janvāris, 2009

Izmantošu brīdi, kad apstākļi nespiež komentēt ārpusnozares notikumus vai debatēt par videoblogu kā informācijas pasniegšanas veidu, lai pakomentētu interesantu nejaušību, kurā savijās jaunās tehnoloģijas, latviešu izcelsmes cilvēks un īsts saki nu, ka Dieva nav notikums.

Proti, jauns vīrietis vārdā Jānis Krūms bija pats pirmais pasaulē, kas ar savu iPhone telefonu nofotografēja un ar īskomentāru platformu Twitter izplatīja pirmos attēlus no brīnumainās pasažieru lidmašīnas avārijas Hudsonas upē pie Ņujorkas. J. Krūms arī vēlāk piedalījās lidmašīnas pasažieru glābšanā, tiem palīdzot nokļūt prāmja, uz kura viņš atradās. Kā zināms, no US Airways lidmašīnas izglābās visi 155 pasažieri un apkalpes locekļi, tikai dažiem ciešot vieglas un vidēji smagas traumas.

Pirmais, kas patīkami pārsteidza bija ar iPhone kameru fotografētās bildes samērā labā kvalitāte. Šī bilde nonāca burtiski tūkstošās mājas lapās un portālos, arī avīzes un kā uzskates materiāls televīzijas pārraidēs. Tā arī izcēla mikroblogošānas (līdz 140 zīmju teksta) platformas Twitter nozīmi kā pirmatnēju ziņu avotu. Tā kā pats esmu Twitter lietotājs (gan samērā reti, nevis aprakstot katru savu kustību, darbību un domu dienas gaitā), zinu, ka šo rīku izmanto samērā daudzi arī Latvijā. Tomēr par iespējām ar  Twitter izplatīt fotogrāfijas tikai uzzināju pēc reportāžām par lidmašīnas avāriju.

Apskatot Jāņa Krūma tviterēšanas vēsturi (twitter nozīmē čivināt), var saprast, ka šis cilvēks ir latvietis ne tikvien pēc vārda. Viņa tvītos (tweets jeb īsos ierakstos) pēc 13. janvāra notikumiem Rīgā parādās pāris frāzes latviešu valodā, apmēram – kas notiek Vecrīgā?. Taču galvenokārt J. Krūms raksta angliski  par savām ikdienas un ar sportu un pārtikas bagātinātājiem saistīto biznesa gaitām. Amerikāņu televīzija, prezentējot J. Krūmu (viņu intervēja vairākās programmas)  viņa vārdu izrunāja pareizi, nevis Dženiss Krams, kas liecina, ka jaunais vīrietis ir nodrošinājis sava vārda pareizo izrunu un nav, kā dažs labs ārzemju latvietis, pārgājis uz  John, lai viņu nemitīgi nenoturētu par sievieti vai grieķi (kuriem ir vīriešu vārds Yannis).

Gadījums ar Krūmu un brīnumaino lidmašīnas avāriju arī uzjundījis diskusijas par pilsonisko žurnālistiku un nestandarta veidiem, kā pasaule uzzina par satraucošiem vai svarīgiem notikumiem. Vienlaikus parādās ziņa, ka izstrādāts t.s. mash-up (samačkājums) jeb maza programmiņa, kas sakausē kopā esošo programmu/platformu funkcijas, saplūdinot portāla Yahoo! ziņu plūsmu un Twitter ierakstus, kas varētu liecināt par topošu ziņu. Nav noslēpums, ka tādi notikumi kā zemestrīces vispirms tiek pamanīti caur Twitter ar dažādiem „velns, kas te notiek” tipa ierakstiem. Arī J. Krūms rakstīja apmēram šādi: „Lidmašīna Hudsonā. Esmu uz prāmja, kas dodas glābt pasažierus. Ārprāts!”

Šāda frāze nebūt nav pilna, profesionāli rakstīta „ziņu telegramma”, bet gan iegansts žurnālistiem rīkoties. Un šādu lakonisku vēstījumu pārtveršana arī nav nekas jauns. ASV un citās valstīs, kur šāda darbība nav nelegāla un,  kur policijas un glābēju rācijsarunas nav kriptētas, ziņu redakcijās pastāvīgi klausās t.s. policijas radio, jo tur vispirms uzzina par noziegumiem, avārijām un ugunsgrēkiem. Arī Latvijas TV3 programma Nekā personīga izmantoja rāciju sarunu ierakstus, lai dokumentētu policijas darbību 13. janvāra grautiņa laikā.

16 Janvāris, 2009

Tele2 pieteicis jaunus Zelta zivtiņas tarifus. Tos skaidro kompānijas mārketinga direktors Jānis SproģisSpoģis. Videoklipā ieviesusies nelieka kļūda Jāņa Sproģa Spoģa amata nosaukumā (montāžas programmā jāstrādā ar vizuāli sīkiem burtiem. ).

16 Janvāris, 2009

Lattelecom Zolitudē sācis pieslēgt 30 dzīvojamās mājas kā pirmo etapu DSL interneta tehnoloģijas aizstāšanā ar tiešo optisko pieslēgumu, kura ātrums (abos virzienos) līdz 2009. gada beigām varētu sasniegt 500 megabitus sekundē (Mbps). Izskanējušas arī ziņas, ka perspektīvā maksimālais ātrums varētu būt līdz pat 10 gigabiti sekundē (Gbps), taču tas liekas pārāk traks skaitlis. Varbūt šāda kapacitāte ir maģistrālajam optiskam atzaram, ko kura apkalpo Zolitūdes mājas. Lai gan… Zviedrija jau pagājušā gada pieteikusi projektu 800 000 mājokļos ievilkt 1 Gbps optiskos pieslēgumus. Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis teica, ka projekta mērķis ir Latvijā ieviest ātrāko internetu Eiropā.
Te video:

15 Janvāris, 2009

Priecājos, ka lasītāji novērtējā manus ierakstus par 13. janvāra notikumiem, taču pareizā vieta šādas politikas un sabiedriskas tēmas izvērstai turpināšanai ir citur, nevis LETA apmaksātā nozares blogā . Tā ka man ir (pēdējos pāris mēnešus) “mazaktīvs” privāts blogs par politiskām tēmām (galvenokārt libertārismu) blogu vietnē blogiem.lv, turpināsim tur. Nupat tur ievietoju saikni uz rokas grāmatu (angļu valodā) par to, kā varētu nākties rīkoties politiski aktīvajiem premjera Godmaņa “citā Latvijā”. To var lasīt šeit.

14 Janvāris, 2009

Mana pirmā doma, turpinot par tēmu, ir kā holandiešu valodā skan visai rupjais angļu lamu izteiciens motherfuckers?  Jo faktiski gribu pateikt to, ko teicu holandiešu žurnālistam 13. janvāra mītiņa laikā, kas visu piefiksēja diktofonā. Bet ne jau par m-fs, bet par politisko situāciju. Zinātgribētājiem – jā, faktiski prognozēju, ka the only thing that will shake up  these motherfuckers is a good street riot  vai ko tamlīdzīgu. Tas konstatējums, nevis musināšana.

Bet mana galvenā tēze bija, ka Latvija ir sava veida fractionally failed state. Tātad daļēji vai specifiskos veidos sabrukusi/izputējusi valsts. Īstu vardu es tam neatradu, piebildu, ka situācija nav līdzīga Somālijai vai Zimbabvei, kas ir klasiskas failed states. Vairums sabiedriskas un ekonomiskas struktūras un procesi Latvijā funkcionē. Ir elektrība, transports, pārtika, mediji u.tml. Vienlaikus ir pamats domāt, ka daudzviet valda teju Nigērijas līmeņa korupcija. Ne jau tas, ka prasītu bakšisu (mazu kukuli) par jebkuru valsts iestādes pakalpojumu (kā tas ir dažās arābu valstīs). Tik traki nav. Bet, piemēram, kā man stāstīja persona, kas konsultē valsts iestādes tehniskās lietās – šai personai samaksā pienācīgi par darbu uz rokas, bet prasa parakstīties par daudz lielāku summu, kas it kā izmaksāta par konsultāciju. Konsultants, tātad, nav piekrāpts, saņemot samērīgu samaksu, bet pārējo naudu, visticamāk, sadala pasūtošās iestādes ierēdņi, iespējams, arī kāda vai kādas politiskās partijas. Nokrāpj un sadala nodokļu maksātāju naudu.

Nav nekāda fantastiska prezumpcija, ka arī daudzi padomēs un valsts uzņēmumu valdēs sēdošie (šoferu dēli, dažādu pusministru padomnieces) strādā pēc līdzīgas shēmas. Saņem pāris tūkstošus par piedalīšanos sēdēs kā āži dārznieku biedrībā, un atziedo atpakaļ kādu krietnu daļu partiju vai citām melnām kasēm.

Šis apstāklis, kopā ar politiķu galīgo cinismu, noved pie secinājuma, ka līdzīgi klasiskai failed state, arī Latvijai īsti nav izejas. Un tādēļ gāžot valdību –  vienalga, ar parlamentārām metodēm, ar Saeimas atlaišanu, ar ārpusparlamentāro spiedienu—nav īstas izredzes ieviest alternatīvu sistēmu un sākt jaunu ceļu. Vienīgi nobalsot pret šo banānu republiku ar Ryanair biļeti? Ekonomiskas recesijas apstākļos tas arī diez ko dos. Tomēr jaunieši, kas pastudējuši ārzemēs un/vai iepazinušies ar Rietumeiropu ceļojot, lasot ārvalstu presi, vēlas arī šeit citu dzīvi un beigas bardakam un visu  m-f  patvaļai. Es ticu, ka šādi jaunieši bija starp tiem, kas uzgavilēja, kad Saeimas namam izgāza logus. Ne jau aiz demolēšanas prieka (dzersmes ietekmē netrūka arī tādu), bet aiz acumirkļa izjūtas, ka pret visu to, kas viņiem noriebies, tiek beidzot vērsts stihisks spēks.

Atkārtoju – klopes ar policiju diez ko maina, it sevišķi, ja kārtības sargi paši ir valsts nofenderētaju politikas upuri. LETA izdotajā žurnālā Kapitāls ārvalstu ekonomists jau 2007. gadā brīdināja, ka viss var aiziet dziļā bedrē, bet āži  pie dārza pļāvēja stūres spieda gāzi grīdā. Un tur parādās otra fractional failed state  šķautne – politiķu traģikomiskā aunpierība un tumsonība. Premjers Ivars Godmanis, pat nenorādīdams, ka ir iepazinies ar visiem faktiem un viedokļiem (jo tad būtu kaut kāds pamats teiktajam) pilnīgi, kategoriski un absolūti izslēdza jebkādu kritiku un diskusiju par policijas rīcību 13. janvāra vakarā.

Interesanti, ka pēc šādas diskusijas bezmaz vai brēca cietās līnijas piekritēji, neizpratnē par to, ka pret niknajiem jauniešiem nebija savilkti ne tuvu tie policijas spēki, kas sargāja 90. gadīgu vecīšu gājienu 16. martā. Tāpat arī šī viedokļa pārstāvji vaicāja, kādēļ nelika lietā ūdensmetējus, asaru gāzi (izņemot piparu gāzes šļācējus) un neizdzenāja ar rungām.

Nav vēl zināms cik ir cietušo no policijas pārmērībām (no tā ko es redzēju, policisti un policistes – arī starp specvienības „vīriem”—nebija pārāk klopetgribīgas). Par to arī būtu jādiskutē līdz ko būs fakti. Šķiet, ka Godmanis ieņēmis policijas neaizskaramības pozu publiskajā diskusijā, jo nākamais solis tiešām var būt visai asas represijas pret jebkādiem mēģinājumiem mītiņot un citādi izpaust reālo un augošo neapmierinātību un, jā naidu pret Saeimas politiķiem un valdību.

Man šķiet, ka ziemas turpinājums būs skarbs, un par to, kas varētu notikt siltākajā  gada laiku jau reiz dziedāja Rolling Stones:

 

Ev’rywhere I hear the sound of marching, charging feet, boy
Cause summer’s here and the time is right for fighting in the street, boy

14 Janvāris, 2009

Pie Saeimas un Vecrīga redzētais izraisa visai dalītas jūtas un vērtējumus. Vispirms jābūt skaidrībā par vienu lietu – vienalga ko saka likumi un labas uzvedības rokas grāmatas, grautiņš faktiski ir politiskas cīņas instruments. Ekstremāls – varbūt. Nevienozīmīgs – varbūt. Abpusgriezīgs – noteikti. It sevišķi, ja notiek neprognozējami blakus postījumi (collateral damage). Šeit ir runa par privātīpašuma un ar strīdu nesaistītu valsts un pašvaldību īpašuma bojāšanu. Piemēram – Latvijas Balzāma veikala izlaupīšana. Piemēram – Saeima tuvumā esošās bibliotēkas ēkas logu izdauzīšana, jo tā atradās blakus policijas līnījai.
Es neliekuļošu un frāžainu nenosodīšu abstraktu “vardarbību” , jo, kā Amerikas latvietis, uzaugu valstī, kura radās nepaklausības, (Britu impērijas) likumpārkāpumu, un dumpja rezultātā. Viens no spilgtākiem gadījumiem amerikāņu revolūcijas priekšvēsturē bija t.s. Bostonas tējas ballīte (Boston Tea Party), kur protestējot pret bez koloniju līdzteikšanas pieņemtu t.s tējas likumu (Tea Act) par indiāņiem pārģērbušies Bostonas apkaimes iedzīvotāji ostā uzbruka kuģim un iemeta jūrā tā tējas kravu. Tējas likums deva faktisku monopolu tējas pārdošanai kolonijām Amerikā britu East India Company ar pazeminātu ievedmuitu, faktiski graujot vietējo tējas tirgotāju biznesu, kas vai nu ieveda tēju maksājot augstāku (arī bez līdzteikšanas pieņemtu) muitu, vai pārdodot kontrabandas teju no Holandes.
Tāpat dažus gadus vēlāk (1776. gadā), Leksingtonas pilsētiņas visai neformālā (iespējams, arī pa nakti krogu gaidot notikumus stiprinājusies) zemessardze konfrontēja atbraukušos britu armijas spēkus un nepakļāvās “likumīgai” karaspēka komandiera pavēlei izklīst. Tā vietā vārdu apmaiņas laikā izskanēja šāviens (kas šāva, nav skaidrs) un sākās bruņotā sadursme, kas faktiski ievadīja koloniju neatkarības karu. Tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kas uzsvēra, ka tautai ir tiesības nomest (saprotams, arī ar spēku) tādu valdību un valsts iekārtu, kas ilgstoši un nopietni kaitē tās interesēm un atņem tai tiesības.
To pateicis vēl jāsaka, ka redzot kā lido priekšmeti pret Saeimas ēku kā esošās varas simbolu, pārņēma zināma tā viņiem vajag sajūta. Nepatīkami, ka daudz kas turpat krita uz ar atlaišanu un algu samazināšanu apdraudēto policistu galvām.
Man būtu drīzāk paticis redzēt kādu Ukrainas (krāsa gan Latvijas politiskā kontekstā nevietā :)) oranžās revolūcijas variāntu, ka Doma laukumā vai pat Saeimas tuvumā celtos protesta nometne, ielas segumam nekaitīgi ugunskuri, u.tml. Tā būtu nevardarbīga pilsoniskā nepaklausība, vai kaut kas uz nepaklausības robežas (nezinu kādi ir likumi par nakšņošanu pašceltā mītnē pie Saeimas).
Skaidrs ir, ka šī Latvijas politiskā elite ir pati sevi novedusi par lamu, olu un akmeņu objektu. To vajadzētu uztvert kā mājienu ar mietu (ar mietiem klapēja vienu policijas vāģi), ka laiks pienācis pazust. Vismaz jādomā, ka Saeimas deputāts, atrodot pusķiegeļi un stiklus uz sava darba galda, to uztvers skarbāk, nekā niknu vēstuli no lauku tantiņas. Lai gan arī nav jābūt politiskās vēstures doktoram, lai saprastu, ka šādai vērā neņemtai vēstulei var arī likumsakarīgi sekot ķiegelis.
Bet te nu ir zināms paradokss. Nevar taisīt valdības gāšanu bez dzīvotspējīgas alternatīvas. Savādāk bardaku aizstās ar, iespējams, vēl trakāku pēcbardaku. Diemžēl Latvijā nav īstas alternatīvas, ir tikai gribētāji, kas arī bija starp mierīgo balelīnu garā rīkotā mierīgā mītiņa organizatoriem. Tur netrūka dažādu konservatīvā griezuma politkorektuma vajadzīgie runātāji un dziedātāji (invalīdi, arodbiedrības, uzmundrinošas dziesmiņas/caur vienu ausi tās slāpēji klausoties Rage Against The Machine). Starp runātājiem vienīgi nebija un šādiem pasākumiem pieņemamā sociālo grupu pārstāvju/runātāju spektrā arī nevarēja būt kaismīgais valdošās bandas oponents Kārlis Streips, žurnālists (tā jau šaubīgs) un gejs (tad gan daļa klātesošo būtu homofobiskā naida lēkmē izdemolējusi skatuvi un aizmirsusi par Saeimu).
Tas, ka īsti nav alternatīvas – Saeimas atlaišana, kā teicu kāda ārzemju žurnālistam mītiņa laikā, visticamāk, būs monkey change (mērkaķu nomaiņa) – situāciju padara šķietami bezcerīgu. Šīs holandiešu žurnālists no savas avīzes Varšavas biroja gan teica, ka brāļu Kačinšku politiskā ķēmošanās esot beidzot vedusi poļus pie saprāta un alternatīvas politikas veidošanu. Lai nu tā notiku arī šeit…
Savukārt valdības signāli liek noprast, ka grautiņam kā (nevienozīmīgam) politiskās cīņas līdzeklim tiks nekavējoties pretīm likts daudz lielāks un skarbāks spēks. Par to, protams, priecāsies “kārtību mīlošie, bet Saeimu nemīlošie” un tie, kuru īpašumu bez sevišķas jēgas iebuktēja vai postīja kāds pusķieģelis. Bet tas nozīmē tikai politiskās nejēdzības (no valsts puses) izraisītās politiskās vardarbības eskalāciju. Manuprāt policija rīkojās atturīgi un profesionāli vairākās situācijās kur vācu vai amerikāņu menti jau sen būtu pūli pieklapējuši (protams, nav vēl savilkti visi gali par aizturētajiem, apiešanos ar viņiem ārpus sabiedrības redzes loka, ievainotajiem u.tml.). Ļoti iespējams, ka turpmāk viņiem pavēlēs klapēt. Un tad arī Latvijā no politiski radikalizētu un samērā bezbailīgu (fuck off līmenī) jauniešu aprindām radīsies streetfighteru bari. Rietumeiropā netrūkst piemēru, kā sarīkot dienām ilgus ļembastus, darbojoties plūstošiem un hameleoniskiem pūļiem, bet tomēr profesionāli, ar saviem improvizētiem štābiem, ieročiem, aizsargtērpiem, taktiku, medicīnisko un juridisko atbalstu. Anarhistu internetā ir veselas mācību rokasgrāmatas.
Šāda ziņā, 2009. gada 13. janvārī esam spēruši vēl vienu soli dziļāk Eiropā.

13 Janvāris, 2009

Zolitūde būs pirmais Rīgas rajons, kur Lattelecom sāks izvērst tiešos optikas interneta pieslēgumus mājokļiem ar ātrumu līdz 100 megabitiem sekundē (Mbps) – par to liecina neoficiāla informācija.

Zolitūdē šinīs dienas optikai līdz mājoklim pieslēgtas divas dzīvojamās mājas un darbi turpināsies, lai pieslēgtu citus objektus, kur šis risinājums ir tehniski iespējams. Kā jau agrāk paziņots, Lattelecom nākamo aptuveni trīs gadu laikā apņēmies aizstāt DSL interneta pieslēgumu tehnoloģiju (maksimālais piedāvātais ātrums 10 Mbps, tehniski iespējamais 24 Mbps) ar optiskiem pieslēgumiem, kuru datu pārraides ātrums ir neierobežots. Zviedrijā līdzīgā optikas izplatīšanas programmā paredzēts ieviest ātrumu 1 gigabits ( 1000 megabiti) sekunde (Gbps).

Tiešie optikas pieslēgumi dara iespējamu teju visu elektronisko pakalpojumu – balss sakaru, video sarunu, interneta televīziju un augstas izšķirtspējas TV (HD TV), signalizācijas un novērošanas pakalpojumu u.c.—piegādi pa vienu vadu.

Tas, visticamāk, arī padara neizbēgamu jaunu, vairāku pakāpju fiksētas maksas tarifikāciju aizstājot klasisko telekom modeli – maksā par norunāto laiku. Citos vārdos varam sagaidīt, ka optiski pieslēgtajiem Lattelecom piedāvās vairākas paketes – internets, balss, televīzija, HD filmu noma u. tml. par fiksētām cenām (filmas gan, visticamāk, apmaksās atsevišķi.).

Savukārt modelis maksā par lietošanas laiku/apjomu varētu pārnesties uz tādu pakalpojumu klāstu kā programmatūras/vadības sistēmu noma mazajam/mājas biznesam. Nav dzirdēts (arī no šī blogera kulišu avotiem), ka Lattelecom kaut ko tādu plānotu, taču kapacitāte uzņēmumam ir, izmantojot Lattelecom Technology un Lattelecom BPO iespējas. Citos vārdos, mazs mājas bizness varētu izmantot kādas uzņemumu resursu vadības sistēmas SAP modulas savai grāmatvedībai vai arī nomāt klientu attiecību vadības (Customer Relations Management/CRM) sistēmas jaudu. Nav izslēgts, ka ar simetrisku (arī augšuplādējot) pieslēguma ātrumu 100 Mbps kāds ar video hobijbiznesu (kāzu un svinību video) varētu attālināti nomāt profesionālas montāžas un HD montāžas (AVID, Final Cut, Adobe Premiere) jaudu. Tāpat t.s. no budget (kas tuvākajos gados var attiekties uz visu Latvijas t.s. filmu industriju) filmētājiem pavērtos iespējas radīt Rīgas Sargu cienīgus digitālos efektus.

 

BRIEST JAUNS LATTELECOM INTERNETS LAUKIEM?

Vienlaikus Lattelecom piebiedrosies kabeļtelevīzijas kompānijai IZZITriatel bezvadu interneta izplatītājs. Tieši kā tas tiks izkārtots būs zināms tuvākajā laikā, taču doma esot aptuveni 70 % Latvijas teritorijā piedāvāt bezvadu pieslēgumus ar lejuplādes ātrumu līdz 3.1 Mbps. Skaidrs ir, ka Lattelecom netaisoties pirkt jau ilgāku laiku atdoties gribīgo Triatel. Iespējams, ka abas kompānijas sadarbosies, lai uzlabotu bezvadu interneta klientu servisu (kas ir gānīta, bet arī Lattelecom ir savi gānītāji). Jaunais pakalpojums esot vērsts uz „neapmierinātajiem” kas dažviet Latvijā nevarot saņemt internetu.

Triatel jārēķinās ar konkurenci no fiksētas maksas un pagaidām teorētiski ātrākiem HSDPA tehnoloģijas mobilā interneta piedāvājumiem, ko var saņemt no LMT, Tele2 un Bites. Iespējams, ka vismaz kādi no operatoriem jau šogad piedāvās ātrumus līdz 14.4 Mbps, taču tikai blīva bāzes staciju pārklājuma vietās. Tas nerisina attālu lauku lietotāja problēmas (kā jau ir izskanējis dažos lasītāju komentāros šajā blogā)

 

EV-DO tehnoloģijai, kas ir pamatā Triatel (un tagad arī Lattelecom) piedāvājumam ir iespējas  piedāvāt lielākus ātrumus (7.2 Mbps) ar tālāku sniedzamību nekā mobilo operatoru tehnoloģija. Protams, vistālākā sniedzamība esot WiMax, ar kuru Lattelecom eksperimentē Rīgas apkaimē. Taču, lai nodrošinātu plašas Latvijas teritorijas ar WiMax ir nepieciešamas jaunas investīcijas jaunās tehnoloģijās. Triatel jau ir sava infrastruktūra un sadarbības vēsture ar Lattelecom.  Un par abu baumoto apvienošanos – never say never

 

Personīgs PS:

Esmu atpakaļ Rīga, nedaudz saķēris āža balsi (aizsmakumu).

11 Janvāris, 2009

Neskatoties uz to, ka ASV ir vairāki mobilās telefonijas standarti un tikai divi lieli operatori, kas uztur Eiropas GSM tīklus (T-Mobile un AT&T, vismaz te austrumu piekrastē), mobilos telefonus lieto gandrīz ikkatrs. Turklāt lietotāji izmanto funkcijas kā rācijsaziņa, kas vēl netiek piedāvātas Latvijā. Kas mani nedaudz satrauca (jo šeit uzturēdamies diendienā daudz braukāju ar mašīnu) ir biežā mobilo telefonu (cell phone jeb šūniņtelefonu, vienmēr jāatceras, lai amerikāņu nemulstu par mobile phone) lietošana pie stūres. Daudzi amerikāņi burtiski brauc ar vienu roku bet mobilo tura pie auss ar otru. To ievēroju pie gājēju pārejām. Braucēji pieklājīgi apstājās (arī Latvijā šāds paradums guvis iedīgļus) un redzams, ka viņi runā telefonā(hands free? WTF handsfree?). Uz pilsētas ielām tās vēl tā..
Pirms pāris dienām biju aizbraucis pa lielo šoseju (I-95) uz pilsētiņu netālu no Bostonas, kur viens sens paziņa (ASV latvietis) ar partneri (arī Bostonas apkaimes latvieti) nodibinājis alus brūzi. Atpakaļceļā, braucot ar aptuveni 65 jūdzēm stundā (110 km?), man astē iesēdās kāda sieviete (amerikāņi to sauktu par tailgating). Spogulī varēja skaidri redzēt, ka šī dzīvelīgi sarunājās pa atvēžamu mobilo, bet stūrē tikai ar vienu roku. Šī maģistrāle, kā daudz citi ceļi, pēdējā laikā (laika apstāķlu? nolaidības? naudas trūkuma?) dēļ vietām ir kļuvusi visai bedraina (ticiet vai ne, ASV, nevis kāda Latvijas lauku šoseja). Es pie sevis domāju — ja nu vecene iemauc bedrē šādi čivinot un sturējot?? Par bedrēm jau vēstija vietējās televīzijas ziņās, intervējot mazliet nožēlojamu brigādi, kas braukā un ar lāpstu ar asfaltu aizber, tad norulē katru dienu no jauna radušās bedres. Pat ar betona maisījumu noklātā Lowell Avenue netālu no manām bērnības (un mātes) mājām, kur esmu braucis burtiski gadu desmitus (šeit dzīvojot un arī pēc aizvākšanās uz Eiropu/Latviju ciemojoties) mani pārsteidza ar visai iespaidīgu bedri. Šo betona klājumu atceros vēl no ģimnāzijas braukšanas nodarbībām (Driver Education). Tā bija viena no retajām ielām Ņūtonas pilsētā (Newton) ar šādu klājumu. Tagad viss sadrūp un pa bedraino virsmu brauc jautras nevīžas ar mobilo viena rokā, stūri otrā…

Par autoru

Juris Kaža ir pieredzējis Latvijas telekomunikāciju un IT nozares žurnālists. Strādājis Dienas biznesā, savā laikā rakstījis The International Herald Tribune un citiem ārvalstu laikrakstiem. Iesīkstējis Apple Macintosh lietotājs un fāns.

Citi Nozare.lv eksperti


Saistītās nozares

Jaunākie ieraksti

Jaunākie komentāri

Kategorijas

RSS

Meklēšana


Saites

Arhīvs