Telekomunikāciju uzņēmumiem ir īpatnēji peļņas aprēķināšanas paņēmieni, bieži ir jāizslēdz lielās investīcijas infrastruktūrā, jāatrēķina klientu iegūšanas izmaksas (cost of customer acquisition) lai saprast, ka zināmā griezumā uzņēmums tomēr ir rentabls.   Viens tāds griezums ir, ka ieņēmumi no esošiem klientiem pārsniedz viņu abonementa vai līnijas tīrās izmaksas. Arī bezmaksas sarunas Bites tīklā „pelna”, jo no skaitliski mazākā operatora tīklu par maksu zvana uz citiem tīkliem, un šie ieņēmumi ir pelnoši. Tas izskanēja nesenās Bites preses brokastīs Rīgā (par ko arī videoblogs) Finanšu inženierija?

Katrā ziņā par Bite Latvija aptuveni šādus secinājumus izteica Bite Group finanšu direktors Martins Amtofts-Kristiansens (Martin Amtoft-Christiansen), liekot saprast, ka uzņēmums vairs nav tālu (pāris gadu) no reālas peļņas. Bites zaudējumi mērot pēc EBITDA (peļņa pirms procentu likmju nomaksas, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas) šī gada pirmajā ceturksnī krietni samazinājušies uz 3.2 miljoniem EUR no 4.5 miljoniem EUR  2008. gada pirmā ceturkšņa un  ieņēmumi kāpuši par 68 % līdz 5.4 miljoniem EUR.

Pāris izvilkumi no preses konferencē teiktā atrodami video:

Mobilo sakaru tirgus piesātinātības un cenu sabrukumu uz kopējo vidējo teju fiksēto maksu atspoguļo arī to reklāmas kampaņas. Ja nav īsts katrā santīmā kodējs, tad, „pa lielam” no jebkura operatora var atrast plānu, kā izzvanīties līdz mēles izkalšanai par starp 2 un 20 LVL (cik nu ātri kuram tā mēle sāk kalst). Atliek tikai izvēlēties, vai patīk govs virtuvē (Tele2), motociklists (vai sadomasohiste) kas izgāž stikla sienu (LMT), vai jautrs pūlis ielās (Bite).

Kvalitātes ziņā, Bite nesen lepojās, ka saņēmusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) uzslavu (pozitīvu novērtējumu), bet faktiski mobilie sakari (izņemot teorētiskā „aiz meža, aiz kalniem, ielejā pie purva”) ir vienādi labi gandrīz visā valstī. To redz kaut vai braukājot ārpus Rīgas, kur nākamo ciemu vai pilsētiņu pamana, kad uz apvāršņa redz trīs, dažkārt divus torņus (un ne jau baznīcas torņus).

Tele2 un Bites reklāmas uzrunā asociācijas ar tanīs attēlotiem cilvēkiem un izjūtām. Liekas tīri ticami, ka atraktīvie 20-un-kaut-cik gadīgie (20-something) Tele2 jaunieši varētu pat uzņemt govi Gauju savā (pēc izvēles – jaunieši dalās īri) „komunālajā” dzīvoklī.

Bites jautrais bars liek aizdomāties, ka tauta varētu ielās doties arī kādas prieka vēsts dēļ – šajā gadījumā BiFri (be free, esi brīvs) kartes iespējas zvanīt visā Bites tīklā teju bez maksas. Protams, ainām ir neapzināts zemteksts – reklāma filmēta aptuveni tur, kur 13. janvāri pūlis devās ielās citu emociju vadīts. Un tuvojoties siltai vasarai vai rudens atvasarai, šādas ainas, bez nekāda prieka vai Bitem, var atkārtoties.

Savukārt LMT ar saviem motociklistiem, sievieti-pērēju un hārdrokeriem spēlē uz kopējas stīgas ar IZZI  un tā internetu „kas ieper”. Nesen apmeklējot Forum Cinemas (faktiski ar neapzinātu melno humoru nosaukto Parex Plaza) sastapos un pat nofotografējos ar pāris „pātagbeibēm”. Šīs modeles atmiņā nepiefiksēju, tādēļ nevaru teikt, vai gumijas (?)  kombinezonā tērptā sieviete, kas LMT reklāma caur sapulces telpu dzen vīrietu suņa saitē (?), ir viena no IZZI  „dzīvās reklāmas” iepērējām. Taupības laikā var jau samesties kopā – IZZI CDMA mobilie sakari jau abus lielos un strauju augošo mazo tā īsti neapdraud.

Tātad, vai mobilie sakari būs arvien vairāk gaumes lieta, nevis racionāla ekonomiska izvēle? LETA savus darbiniekus pieslēdz pie Tele2, bet tādēļ govi uz piekto stāvu bez lifta nevedīšu. Savu vienīgu melno ādas jaku skapī nevaru atrast, pletnes vispār nav… Bet bērnībā, kad Bostonas priekšpilsētā pārņēma un iztukšoja simtiem koka māju, lai būvētu maģistrālu šoseju, devos ar citiem bērniem logus sist, jo tas tā kā vairs nebija neatļauts…

Ar jautriem pūļiem ir tādas neviennozīmīgas asociācijas – 13. janvāri dzirdot plīstošus stiklus, pūlī kas to redzēja arī uzliesmoja jautrība (varbūt no sērijas ļaunā priekā vai arī „tā viņiem vajag”. ). Labi, ka darba devējs ir izdarījis izvēli un man nav jācīnās ar visādām iracionālām jūtām un asociācijām, lai izvēlētos savu mobilo operatoru.

Lattelecom sācis ieviest t.s. virtualizāciju (datu apstrādes un glabāšanas resursu koncentrēšanu datu centros) saviem darbiniekiem. tā cerot ne tikvien optimizēt procesus, kuriem izmanto aptuveni 3200 darba stacījas,bet arī ietaupīt tēriņus par enerģiju. Par to stāsta Lattelecom biznesa procesu direktors Ģirts Bērziņš:

Telekomunikāciju nozare lielā mērā balstās uz to, kas notiek valsts ekonomikā kopumā, tādēļ varbūt piedodama “nobraukšana no tēmas” (un ne jau pirmo reizi manā blogā).
Kā lietas izskatās šobrīd, valstij ir izvēle – vai sabiedrības pārvaldi un nodokļu apmaksātos pakalpojumus iznīcināt tāpat, vai to darīt ar uzviju, paliekot vēl parādā 7.5 miljardus EUR, ja ne vairāk.
Jau līdz šim pieteiktā algu un tēriņu samazināšana man liekas pietiekama, lai padarītu vāji un neefektīvi funkcionējošu valsts un pašvaldību aparātu par faktiski nefunkcionējošu. Jau rudenī sāksies izglītības sabrukums, medicīna juks jau pirms tam, sāksies arī policijas un tiesībsargājošo iestāžu pagrimums un izputēšana. Iestāsies sabrukušas valsts/failed state stāvoklis, taču visticamāk ne gluži Somālijas vai Zimbabves veidolā.
Ja valsts tēriņi tiks samazināti par tik daudz, cik prasa Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un citi kredītu devēji (vismaz 700 miljoniem LVL), tad, to darot ar Latvijā steigā un lielā mērā neziņā rīcībā esošām metodēm, valsts funkcijas praktiski pārstās eksistēt un izputēs jebkādas sociālās garantījas, par kurām esam spiesti maksāt nodokļus. Premjers Valdis Dombrovskis runājot par tiesiskās paļāvības principa atmešanu jau ir devis mājienu ar mietu, ka tieši tā būs. No iedzīvotājiem iekasēs nodokļus, no kuriem praktiski neradīsies nekas…
Amerikāņu radikālo libertāriešu (radical libertarian) kustībai bija lozungs, ka “nodokļi ir laupīšana”. Varēju saprast šo libertāriešu morālo argumentu – tevi ar cietuma un citu represiju draudiem spiež šķirties no savas naudas, sevis pelnītās vērtības. Taču funkcionāli, nodokļu sistēmā arī kā laupīšana normālās valstīs nekad nebija spēle vienos vārtos. Par nolaupīto naudu cēla skolas, laboja ceļus, sociāldemokrātiskās valstīs apmaksāja veselības aprūpi, un ASV sarīkoja šausmu filmu cienīgus karus Vjetnamā (vakara ziņās) un (dzīvā ēterā) Irākā.
Ar nodokļiem apliktie iedzīvotāji pat varēja 100 % droši rēķināties ar to, ka patrulēs policija, ka dzēsīs ugunsgrēkus, ka no sociāliem nodokļiem būs zināms nodrošinājums vecumdienās. Tie pat varēja prasīt atskaites no valdības par “laupījuma” sadali, celt prasības tiesā un pat uzrīdīt prokuratūru un policiju “laupījuma” izšķērdētājiem. Tadēļ mērēnāki libertāriešie samierinājās ar prasībām pēc iespējami mazas valsts, kas sniedz kvalitatīvu “naktssarga” pakalpojumu par samērīgu izmaksu (ar pilnām revīzijas tiesībām)
T.s. valsts darbības posms, kuram tuvojas Latvija, nodokļu iekasēšanu padarīs par šādu “laupīšana” vairs pat ne libertāriešu izpratnē, bet kaut ko līdzīgu tīri privātai kriminālai darbībai. Paņems naudu un viss. Par jebkādu atdevi nav ne runas. Tāpat, kā kad man pirms pāris gadiem autobusā izvilka maku ar kādiem 30 LVL. Zaglis neatskrēja rudenī, kad apsaldējos, lai izsniegtu 5 LVL zālēm, vai cēneri bērna skolas grāmātām. Nauda tu-tū un viss. Ja mēs atsakāmies no tiesiskās paļāvības, stāvoklis ir tāds pats attiecībā uz valsts darbību.
Valdība uzstāj, ka ar taupību, kas līdzinās neapšaubāmi klibā un tizlā valsts klepera publiskai nošaušanai, ir cerības iegūt 7.5 miljardu EUR aizdevumu. Bet šobrīd, laižot pirmo lodi klepera pierē, pat neesam pusceļā uz, iespējams, mainīga lieluma mērķi (kā nu bija, mīnus 700 miljonus vai mīnus 1 miljardu). Vai aizdevuma dēļ būš jāšauj otrreiz beigtam zirgam?
Patiesībā vienīgā izvēlē, kuras priekšā stāv zem vilciena pametamā V. Dombrovska valdība, ir, kā teiktu zviedri – starp mēri un holeru (mellan pest och cholera). Zirgam jau esam iešāvuši vienu reizi, tagad to varam piebeigt lēnākā garā ar īslaicīgi uzbudinošu indi. Proti – d-vārdu.
Ar d-vārdu nekas ilgtermiņā netiks atrisināts un tiks izraisītas cita veida kataklizmas. Cita starpā, d-vārds novestu vairākas zviedru bankas pie pekles vārtiem un tās padarītu par savu izputējušo kredītņēmēju māju izīrētājiem (ir labi, ja bankai piederošā nepārdodamā mājā vismaz kāds dzīvo).
Bet (un rakstu d-vārds, jo jau 2008. gada novembrī sakarā ar šī jēdziena pilnās nozīmes izteikšanu, tika demonstrēta šīs valsts fašisizēšanās pirmie iedīgļi) ar d-vārdu vismaz varētu emitēt pietiekami (vēl ne gluži koka) latus, lai izmaksātu algas, ar kurām nopirkt vismaz vietējo pārtiku un apmaksāt dzīvokli. Tos varētu arī izmaksāt pensijās, bezdarbnieku un citus pabalstos, kurināt ar malku vai šķeldu kurināmas skolas un valsts iestādes, pārziemot 2009.-2010. gada ziemu. Tas daļēji atturētu sociālus nemierus, kas varētu rasties, cita starpā, kā reakcija pret tiesiskās paļāvības pārkāpšanu.
2010. gadā varētu sākties citu Eiropas valstu ekonomiskā atlabšana, vai, vismaz, to darba vietu nišas paplašināšanās, kurās būtu pieprasīti un ar mieru strādāt “jaunākā viļņa” emigranti no Latvijas. Tādu neizbēgami būs desmitiem tūkstošu. Vērā ņemams faktors valsts ekonomikai pēc 2010.-2011. gada (tāpat, kā šobrīd Filipīnās) varētu būt 200 000 – 300 000 emigrantu atpakaļ sūtītā nauda. Tā vismaz daļēji atvieglotu sociālo un medicīnas budžetu, jo izbraukušie palīdzētu savējiem. Savukārt ekonomisko emigrantu un citu ārvalstu investoru jaunās investīcijas Latvijā 2000-padsmitos gados būs mērenas, jo valsts būs ilgstoši demogrāfiski ievainota. Ekonomiski aktīvie atradīsies ārzemēs, mājās palikušais darba spēks būs mazizglītots un otršķirīgs, ar to daudz ko nevarēs iesākt. D-vārda paildzinātās stagflācijas (inflācijas un ekonomiskās stagnācijas) rezultātā pie eiro pirms valsts simtgades (2018. gada) diez vai oficiālā ceļā tiks. Vienīgi varētu notikt stihiska eiroizācija.
Tas noved pie citas, interesantas domas, ko tikai īsi izklāstīšu – vai nesākt eiro lietot neformālajā, pelēkā ekonomikā, kas neizbēgami aizstās sabrukušo valsts pakalpojumu sektoru – piem., maksājot skolotājiem vadīt privātstundu pulciņus par pāris eiro no galvas (ne-valstiska skolu sistēma), tāpat uzturot mediķus, municipālās policijas privātā, pelēkā ekonomikā (kur maksātu “aplokšņu nodevas” ciema daktera klīnikai vai godīgiem bijušajiem militāristiem vai policistiem, lai patrulē lauku pilsētas centrā).
Taču šādas, funkcionējošas bezvalsts kārtības rašanās ir pavisam cita tēma.

Lattelecom vasaras beigās, iespējams, savā  interneta televīzijas pakalpojumā iekļaus latviešu filmu augstas izšķirtspējas (high definition- HD) versiju noskatīšanos pēc pieprasījuma (video-on-demand). Šobrīd šīs filmas –cik saprotams, gan padomju laika klasisku , gan arī jaunākas filmas — tiek digitalizētas HD formātā un Lattelecom piedalās šajā projektā.

Tas izskanēja neformālās sarunās Lattelecom Dienas 200. kuluāros

Par latviešu filmu parādīšanos HD formāta sīkāk neizdevās uzzināt, taču, visticamāk, šīs filmas parādīsies ari nomā un pārdošanā kā t.s. Blu-Ray formāta diski.

HD video rāda attēlu ar daudz lielāku attēlu veidojošo „svītru” skaitu, nekā parastāja televīzijā.

Tikai dažas īsas piezīmes par Oracle un Sun apvienošanos (faktiski uzņēmumu vadības un datu bāžu programmatūras ražotājs Oracle nopirka serveru un darba staciju ražotāju un Java valodas izgudrotāju Sun).

Ātri pārlasot komentārus internetā redzams, ka ir zināmas bažas vai pārsvarā atvērta koda tipa Java programmēšanas valoda un Java risinājumi netiks arvien vairāk komercializēti. Oracle dibinātājs un vadītājs Lerijs Elisons (Larry Ellisson) tiek uzskatīts par cilvēku, kas cenšas iegūt maksimālus ieņēmumus no Oracle sistēmu instalācijām. Ar vārdu sakot, viss maksā un ir bažas, vai šis modelis netiks piemērots arī Sun Java programmatūrai.

Otra prognoze ir, ka apvienošanās varētu atsvešināt Oracle līdz šim labās attiecības ar serveru ražotājiem, piem., Hewlett-Packard (HP). Līdz šim kombinācija HP un Oracle bija visai parasts risinājums, tagad var rasties bažas, vai Oracle netēmē uz 100 % integrētu risinājumu tirgošanu (Oracle programmatūra, Sun dzelži). Serveru ražotāji varētu turpmāk meklēt partnerību ar korporatīvās programmatūras izstrādātājiem, kuriem nav savas kastes.  Tas varētu nākt par labu Microsoft un SAP.

Interesanti, ko domā Latvijas IT aprindās?

Saņēmu tālākpārsūtitu e-pastu no kādas Edītes, ko citēju daļēji:
Vakar vakarā mūsmājās uz īsu brīdi iezvanījās mobilais telefons – kāds „uzpīkšķināja”. Fakts pats par sevi nebūtu nekāds neparastais, bet šoreiz izbrīnīja telefona numurs, no kura tika zvanīts – tas sākās ar „+882”, tātad, noteikti ne no Latvijā dzīvojošas personas. Pirmkārt, par tādu valsts kodu nebijām dzirdējuši, otrkārt, neviena atbilstoša persona, kas varētu būt zvanījusi, nenāca prātā. Nezin kāpēc tas manī raisīja aizdomas un ķēros pie Google meklētāja, lai noskaidrotu kas tā par valsti. Kā izrādījās (ierakstot Google vārdus international phone codes 882), visi numuri, kas sākas ar +882 ir īpaši – starptautiskā tīkla (International Networks) numuri – skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/International_Networks_(country_code), savukārt, nākamie cipari telefona numurā bija 13, tātad, telefona numurs pieder tīklam Telespazio S.p.A. Pats par sevi šis fakts vēl neko nenozīmētu, ja Google meklētājā nebūtu ierakstījusi visu pilno telefona numuru, ar domu, varbūt kāds jau saskāries ar šādu telefona zvanu un, ja jā, kas par to zināms. Un, lūk, aizdomas izrādījās pamatotas – telefona numurs +88213039011 pieder pie krāpniecībā izmantotajiem numuriem – skatīt http://whocallsme.com/Phone-Number.aspx/88213039011 - tiek veikti miljoniem „uzpīkšķināšanas” zvanu, gaidot, kad lētticīgs zvana saņēmējs atzvanīs un par zvanu iztērēto naudu iekasē numura īpašnieki un telekompānijas. Tāpēc vajadzētu cilvēkus brīdināt, lai neatzvana uz nezināmiem numuriem. Konstatējām, ka mūsu ģimenē zvanīts vēl uz vienu telefonu no šī numura.

Tas ir labs piemērs kā parasts, saprātīgs ierindas pilsonis var atgaiņāties no žipčikiem, kas nelietīgi izmanto telekomunikāciju tīklus.  Nav ko pielikt. Paldies Edītei!

Baltkom dibinātājas un vadītājs Pēteris Šmidre pastāsta par jaunieviesto Next-Generation-Network (NGN) tehnoloģiju, ar kuru cer nodrošināt 100 Mbps internetu kā arī kabeļtelevīzijas un telefonijas pakalpojumus. P. Šmidre arī komentē kabeļtelevīzijas nākotni interneta ietekmē.

Četri zviedri, kas saistīt ar vietnes The Pirate Bay , kas piedāvā tālāksaiknes uz  mūzikas, filmu u.c. autortiesību aizsargātu materiālu lejupplādi, Zviedrijas tiesā atzīti par vainīgiem nozieguma veicināšana un rīdīšanā uz nozieguma izdarīšanu.

Visiem četriem piespriests viens gads cietumā un viņiem jādalās 30 miljonu SEK (aptuveni 2 miljonu LVL) kaitējuma atlīdzības segšanai. Spriedums tikšot pārsūdzēts.

Apsūdzētie tiesas prāvā, kas notika ar lielu masu mediju uzmanību, uzstāja, ka viņi paši nav ne turējuši, ne izplatījuši zagtu materiālu, vienkārši apkopojuši norādes uz šādiem krājumiem. Savukārt zviedru prokurors uzstāja, ka The Pirate Bay darbojies kā zagšanas veicinātājs un rīdītājs, piedāvājot nelegālas lejuplādes iespēju meklēšanu, dažādus zogamo materiālu klasifikatorus,  t.s. torentu (torrent)  rīkus un citu, kas radījis labvēlīgu gaisotni nelikumīgai failu kopēšanai.

Spriedumu apsveica Zviedrijas un starptautiskā mūzikas ierakstu industrija, bet to nosodīja The Pirate Bay lietotāji un autortiesību radikālas reformas aizstāvji. Daži no viņiem uzskata, ka zagšanu mazinātu izmaiņas un caurspīdīgums samaksas modelī, kas pircējam liktu saprast, ka lauvas tiesa naudas aiziet, piem., mūziķiem un māksliniekiem, nevis starpniekiem vai lielām starptautiskajām korporācijām.

Daži zviedru presē citētie komentētāji norāda, ka ja informācijas apkopošana par apšaubāmiem mūzikas lejuplādes un t.s. warez („kreisas” programmatūras) vietnēm ir noziegums, tad būtu jāceļ apsūdzību ari pret Google un citiem meklēšanas motoriem.

***

Viens no lielajiem multimediāliem m (interneta. telefonijas un kabeļtelevīzijas) operatoriem varētu drīzumā rīkot videokonferences ar saviem klientiem. Par saturu, klientu servisu, norēķiniem u.tml. atbildīgie vadītāji noteiktos laikos apsēstos pie internetam pieslēgtām kamerām un atbildētu uz lietotāju čata veidā iesūtītiem jautājumiem un komentāriem. Tas pēc neoficiālas informācijas.

Dzīvosim, redzēsim….

Amerikāņiem ir teiciens „charity begins at home”, kas, iespējams, sakņojās daudzu ticīgu amerikāņu paradumā ģimenē mācīt, ka jārūpējas par sērdieņiem un dzīves pabērniem.

Šāda doma iešāvās prāta klausoties prezentāciju par Lattelecom Virszemes Televīziju (kā projekts oficiāli saucas). Faktiski tā ir digitāla ētera televīzija, kurai vajadzēja jau darboties pirms pieciem gadiem, taču tālaika ieviesējiem „atbrauca pakaļ”.

Kā nu nebūtu, liekas, ka šī jaunā ētera televīzija ir tēmēta uz tiem aptuveni 300 000 skatītājiem, kuriem nav kabeļu vai satelīttelevīzija. Citos vārdos, pārsvarā mazturīgajiem, kuriem, ne mazāk kā citiem valsts iedzīvotājiem, pienākas skatīties vismaz visus Latvijas sabiedriskos un privātos kanālus. Sava veida universālais pakalpojums, kuru sniegs izmantojot Latvijas Valsts Radio un Televīzijas Centra (LVRTC) raidtīklu

Visiem pārējiem TV skatītajiem jau ir sava veida digitālā televīzija. Daļa starptautisko programmu tiek raidītas ciparu formāta un caur LVRTC vai kabeļtelevīzijas operatora lielo dekoderi nogādātas līdz mājas televizoram. Ir arī digitālā kabeļtelevīzija ar mājas dekoderi, kas ļauj izmantot zināmas papildu funkcijas – mainīt skaņas celiņa valodu, apskatīt programmu sarakstu u. tml. Tad vēl ir Lattelecom interneta televīzija, kuras saturs, visticamāk, tiks izmantos Virszemes Televīzijas maksas daļai, kas parādīsies vēlāk šogad.

Šobrīd Lattelecom interneta televīzijai ir aptuveni 24 000 abonentu, kas nav nekāds dižs skaitlis uz 600 000 līniju abonentu fona un starp apmēram 200 000 DSL interneta pieslēgumu lietotājiem. Protams, interneta TV funkcionalitāte ir iespaidīga – var ierakstīt programmas centrālajā serveri, skatīties pēc izvēles, nomāt filmas u. tml. Bet to atsver vēlā ienācēja handikaps. Proti, lielai daļai DSL klientu jau ir kāds no lielajiem kabeļtelevīzijas operatoriem, kuru, kaut vai aiz ieraduma vai slinkuma, šie klienti netaisās mainīt.

Skaidrs, ka iegūstot kaut vai nelielu daļu šo 300 000 kā maksas pakalpojumu klientus, Lattelecom varētu dubultot sava televīzijas satura abonentu skaitu, investējot tikai tehnoloģijās, kas šo saturu iznes no interneta vides ēterā.  Un nav jau tā, ka uz šo tirgus segmentu netiecas arī citi. Piemēram, Baltkom TV ir devis mājienus, ka varētu tiesā apstrīdēt visu Lattelecom kā digitālās ētera televīzijas ieviesēja izvēles procesu. Baltkom šobrīd eksperimentāli raida ciparu televīziju Rīgas apkaimē ar atšķirīgo MPEG 2 kompresijas tehnoloģiju. Varbūt tomēr varēja sadalīt frekvences, lai abi pastrādā paralēli? Tagad paredzēts Baltkom pārraides tuvākajā laikā pārtraukt, un nav pārsteigums, ka kompānijā dažs labs tautas valodā secina: d***sā darbs un materiāls! Bet cits no malas varētu teikt – vai viss tas netika sākts uz dullo, nopērkot aparatūru no tiem, kam atbrauca pakaļ?

Lattelecom izmantos MPEG 4 signāla saspiešanas standartu un iecerējis arī ēterā raidīt augstas izšķirtspējas (high definition/HD) programmas. Parraugprogramma, kuru rādija Virszemes Televīzijas prezentācijā gan  bija no sērijas „rīta vingrošana pludmalē”. Es sēdēju pārāk tālu no HD televizora lai redzētu sīkās sviedru lāsītes uz sportista pieres, kas izpildīja kaut kādu kājas cilāšanu balerīnas gaumē un, palaikam, ķērās pie hantelēm, darbojoties tādā pašā mūžīgi saulainā rītā, kādā (aiz dekorāciju logiem) norisēja seriāls Neprāta cena (un tagad TV3 UgunsGrēks).

Kritika par iespējamu izšķērdību veicot ciparu ētera TV ieviešanu arī izskanēja no Latvijas telekomunikāciju asociācijas (LTA) puses. Tomēr biznesa modelis kopumā izskatās drīzāk viduvējs, kā jebkurš centiens iegūt ieņēmumus un peļņu no ekonomiski relatīvi vājiem sabiedrības slāņiem. Gan jau kaut kas sanāks.