*Ceru, ka pareizi citēju vārdus no t.s Dīpīšu himnas. Šodien pēdēja darba diena,  pirmdien dodos uz Stokholmu, ieskriešu pie „vidējā dēla” Nīla un viņa draudzenes un mazdēliņa Eliota (Elliott), satikšu vecāko dēlu, kreisi trockiskās avīzes Offensiv žurnālistu Dāvi un dosimies otrdien kopā uz ASV pie manas mātes un brāļa. Mātei 95, tēvs ar 91 gadu pagājušā gada novembrī aizgāja mūžībā (Nīls pirms gada paguva pie viņa paciemoties), tātad tīri demogrāfiski rēķinot  ir jāizmanto katra izdevība tikties ar vēl spirgtu māti un vecomāti (kas faktiski ir vecvecmāte, ja tā skatās…).

Kopš tēva nav, vecāku mājās atvienots internets. Tēvs vēl vesels būdams vesels darbojās ar savu tobrīd jaunāko  iMac datoru un internetu, kā jau pensionēts IT nozares cilvēks.  Būtu kādreiz blogā jāieliek 2008. gada sākumā safilmētais video materiāls, kur viņš stāsta par saviem laikiem nozarē un par to, kādēļ cienījamā vecumā un būdams vājredzīgs apgūst internetu un modernu datoru.

Bet ne jau par to ir tēma. Runa ir par atkarību un atkarību ierobežojošiem apstākļiem ASV. Tā izskatās, ka atkarību  piekopt jeb blogot – ko neapstāju darīt, ja ir kas sakāms, tā sakot 24/7 – nāksies vakaros (Eiropas nakts vidū) no brāļa mājām.  Apskatīju īslaicīgos mobilā/bezvadu interneta piedāvājums un nospriedu – WTF neesmu pats šādā biznesa?? Ar vārdu sakot, ir labākas lietas ko darīt par 99 USD nedēļā vai ko tamlīdzīgu. Pat kopumā no amerikāņu balagānkomercijas pasargātajā Bostonas priekšpilsētā Ņutonā (Newton) ir Starbucks kafejnīca ar WiFi, tāpat ir bezmaksas WiFi bibliotēkā (paskatīšos smalkajā drukā vai tur nav atsauce uz iedvesmotāju Latvian Web of Light) .

Katrā ziņā, būdams ASV vērošu, pārdomāšu, rakstīšu, pafilmēšu un iespēju robežās pablogošu. Lai gan esmu dīpītis visīstākajā nozīmē, Eiropai nesaku ardievas, tikai uz redzēšanos 7. augustā (piezemējos jau / augustā) „Manu” kuģi, bijušo General Taylor, kas pirmo reizi aizveda uz Ameriku, nesen nogremdēja pie Floridas krastiem kā zivju rezervātu. Vispirms to pārbūvēja un pārkristīja par General Vandenberg un ilgus gadus izmantoja kā kosmisko raķešu palaišanas un satelītu lokācijas platformu, ar milzu parabolu un antenu mežu uz klāja. Tas tikai tāds kuriozs.

Tātad blogošu kur vien tik nebūšu..

* Un folkloristiem – virsraksts no par Dīpšu himnu sagrozītā Jūrnieka sveiciena (atškirības atzīmētas). Pats, atzīstos, to esmu baurojis:

Daudz skūpstu viņai - mīļai manai, skaistu ziedu manai mīļai

kas velti gaida dzimtenē.

Mums jābrauc pāri okeānam,

vai gribam mēs, vai arī nē.

Mūs gaida Arģentīna. Nu sveika Amerika,

Ardievu, Eiropa !

Mūs gaida muca vīna

un sarkanbrūna līgava.

Dievs atvēris ir plašu krogu,

ko nosaucis par pasauli.

Lai jūrnieks cilvēks nejūt darba slogu

viņš radījis ir sievieti.

Mums nekrīt svarā vieta

vai Nordkaps, Ekvators.

Mums dzīvē pirmā vietā

ir sievietes un alkohols..

Mums apnikuši angļu ’seri’

un Vestindijas nēģeri.

Mums draugos visi ‘bīčkomeri’

un ‘Rēperbāņa’ oberi. Amerikas nēģeri

Un kad reiz debess ‘rēders’

teiks “time please” dzīvībai, laiks ir dzīvi beigt

lai manta paliek skuķei

par naudu krogū pērkamai !.