Par kaujām – battles – vismaz divus savus skaņdarbus, albumu The Battle of Los Angeles un videoklipu The Battle of Mexico City nosauca kaujinieciskā amerikāņu rokgrupa Rage Against The Machine (RATM).
Nedaudz pārnestā nozīmē, spontāno tiltu bloķēšanu pie Bauskas varētu saukt The Battle of Bauska, jo akciju, policijas specvienība Alfa, lietojot nedaudz spēka (pēc šobrīd rīcībā esošas informācijas), izklīdināja. Tā bija “nesankcionēta” protesta akcija pret Bauskas slimnīcas reorganizāciju. Man šķiet, ka tas nebūt nebūs pēdējais šāds incidents. Drīzāk šādas akcijas var atkārtoties vēl stiprākos variantos.
Vairs nav jēgas moralizēt vai šādas lietas ir labas vai sliktas. Jau pēc 13. janvāra nekārtībām rakstīju, ka grautiņš arī ir politiskās cīņas veids. Noteiktos sociālekonomiskos apstākļos grautiņi var uzliesmot cēloņsakarīgi, tāpat kā B seko A. Grautiņš, protams, neradīja nekādu izeju no krīzes un neuzticības valsts varai, un tieši neuzticība valstij kopš tā laika turpinās un pieaug intensitātē (vismaz spriežot pēc darbaļaužu komentāriem interneta portālos).
Notikušais uz tilta pie Bauskas nebija grautiņš, bet kaut kas tuvāks spontānai un nedaudz izplūdušai pilsoniskai nepaklausībai. Izplūdušai tādēļ, ka galvenie un tiešie cietēji no nepaklausības bija privātie un kravas auto vadītāji, bet nepakļaušanās un nepaklausība bija vērsta pret likumiem, kas aizliedz traucēt ceļu satiksmi un ar nolūku tādējādi protestēt pret pilsētas slimnīcas reorganizāciju. Ar vārdu sakot, tiktāl efektīva PR akcija.
Kā jau teicu, gan grautiņi, gan šādas spontānas, formāli “nelikumīgas” un “nesankcionētas” akcijas ir cēloņsakarīgas sekas politiskiem un ekonomiskiem procesiem. Tādēļ īsi vajadzētu pieskarties tiem procesiem, kuru sekas redzējām Bauskā un, iespējams, pārmetīsies uz citām vietām Latvijā. “Pa lielam” jāsaka, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma, visticamāk, ir daudzviet organizēta neracionāli un izšķērdīgi. Savukārt tik pat sasteigti un irracionāli, šķiet, tiek veikta liela daļa šīs sistēmas it kā reforma. Laukos tie samazināta neatliekamā un stacionārā aprūpe, vispirms nenodrošinot iespējas visiem iedzīvotājiem ar ātro palīdzību vai valsts/apdrošinātāju kompensētu transportu pa labiem, visos gada laikos izbraucamiem ceļiem nokļūt kādā no pēc reformas atlikušajām slimnīcām. Sevišķi smagiem ārkārtas gadījumiem šādam slimnīcām, “lieko” slimnīcu slēgšanas brīdi, būtu jādarbojas ātrās palīdzības helikopteriem, kā tas ir daudzviet ārzemēs.
Ar šādiem priekšnoteikumiem, reforma būtu sabiedrībai saprotama un neapdraudoša. Kas attiecas uz vietām, iespējams, nevajadzīgi iepirktu dārgu diagnostikas tehniku, šīs diagnostikas iestādes varētu (vismaz daļēji) privatizēt un pārvērst par maksas ārpakalpojumu sniedzējām citām Ziemeļeiropas medicīnas aprūpes sistēmām un iestādēm. Taču nav dzirdēts, ka kaut kas tāds tiktu īstenots.
Vēl jāpiebilst, ka šķietami nesaprotamas un murgainas reformas (ne tikvien veselības aprūpē) par tādām tiek uztvertas, jo sabiedrībai tās nekad nav saprotami un pamatoti izskaidrotas, nav arī sastādīts reformu izpildes plāns ar pārskatāmiem un racionāli pamatotiem un prognozējamiem soļiem.
Patlaban viens no galvenajiem tautas dzinējiem uz tiltiem ir subjektīva pārliecība, ka vara tai atņem ierasto veselības aprūpes līmeni (un ne tikvien to, tas notiek uz izglītības, algu, pensiju un citu sasteigtu un mazizskaidrotu dzīves līmeņa mazinošu reformu fona). Otrs faktors – drīzāk barjera tautas un varas izlīgumam – ir jau neārstējamus apjomus sasniegusī neuzticība varai. To iedibināja iepriekšējās valdības, bet nostiprināja Valda Dombrovska valdība, pārkāpjot tiesisko paļāvību.
Šādos apstākļos ir jāskatās uz veidiem, kā situāciju ievadīt gultnē, kas neved uz stihisku vardarbību, pārfrāzējot 60. gadu kreisos radikāļus – uz diviem, trīs, daudz 13. janvāriem (no two, three, many Vietnams) un, jā tā var izteikties, uz konstruktīvu sava veida anarhiju, nevis ļaundabīgu variantu.
Pirmkārt, spontāniem demonstrantiem jābūt mazliet mazāk spontāniem un jāgatavojas Battle of Bauska līdzīgām akcijām pēc pasaules nevardarbīgās pretošanās prakses. Ir jādarbojas informatoriem, kas runātu ar medijiem, auto un kravas mašīnu šoferiem, skaidrojot situāciju un, kaut vai izmantojot Google Maps internetā, izrakstot un izdalot apvedceļu ceļrāžus. Paralēli jāstrādā un jāvēro interneta saziņas tīkli, kaut vai Twitter. Otrkārt, akcijai strauji jāpiepulcē brīvprātīgi juristi, kas ir gatavi aizstāvēt eventuāli apsūdzētos. Treškārt, ir jāatlasa tie akcijas dalībnieki, kuri ir ar mieru nepretojoties ļauties lai viņus ar (cerams) samērīgu spēku aizvāc no akcijas vietas un aiztur (lietai tūliņ pieslēdzoties juristiem un informatoriem). Sīkāk par šādu akciju organizēšanu vari izlasīt (pārsvarā angliski) internetā, kaut vai šeit un šeit.
Treškārt, varbūt jāpārdomā taktika un pēc PR ziņā efektīvas transporta ceļu bloķēšanas akcijas jāpāriet uz tiešu rīcību (no franču anarhistu Action Directe aiz pārskatīšanās ierakstīju bruņoto teroristu grupu 8/ , tā nedomāju. ), kas skartu strīdus objektu. Citos vārdos, var nevardarbīgi okupēt to slimnīcu vai skolu telpas veidā, kas netraucē to darbību diendienā un tur ierīkot akcijas štābu un forumu, kur pievērst sabiedrības uzmanību un domāt par nevardarbīgu, kooperatīvu rīcību kā alternatīvu valsts varas izpausmei. Radikālākā variantā varētu, piem., sapulcēt cilvēkus, kas demonstratīvi nemaksātu nodokļus VID, bet naudu caurspīdīgi, godīgi un brīvprātīgi savāktu, lai uzturētu savu slimnīcu vai skolu. Tā būtu rīcība, kas izteiktu – ja valsts nevar mums dot “atdevi par nodokļiem” tad šo atdevi – adekvātu veselības aprūpi, izglītību u. tml. nodrošināsim mēs paši. Kā simbolisku žestu šādas akcijas laikā varētu cienīgā veidā no iestādes noņemt valsts karogu kā esošas valsts varas simbolu un to aizstāt vai nu ar pašvaldības karogu vai dažu politiski aktīvu latviešu savā laikā iecienīto melno karogu (dumpja un nepakļaušanās simbolu).
Saprotu, ka ir liels risks, ka iespējami dumpīgs rudens var ieiet pavisam citās sliedēs, pat ja vietām eksperimentēs ar šādiem nevardarbīgas tautas tiešās rīcības akcijām. Visu var sajaukt dzersme, parasto pustrako un provokatoru uzrašanās, nesavaldība (video no Bauskas redzama sieviete, kas lamāja Alfa policistus, lai gan labāka reakcija būtu bijusi mierīga grupveida nogulšanās un paļaušanās aizturēšanai pietiekami lielā skaitā, lai pārsniegtu specvienības kapacitāti savākt šādu cilvēku skaitu). Taču ir arī pozitīvi piemēri Latvijā, dziedāšana spriedzes mazināšanai, kāda bieži redzēta, bet miermīlīga dižblāvēja uzstāšanās dažādās akcijās.
Un kāds visam tam sakars ar telekomunikācijām un IT? Mēs dzīvojam laikos, kad tieši elektroniskās sistēmas ir sabiedrisku un politisku akciju rīkošanas platformas, neprasot atļauju un pat nebēdājot par valsts varas noteikumiem. Ja veselības un izglītības sistēmas ar attiecīgām, visaptverošam informācijas sistēmām būtu savlaicīgi analizēta līdzekļu izmantošanas lietderība, vismaz nevarētu teikt, ka nezinājām par problēmām. Labākā gadījumā, reformas un no tām iecerētā taupība notiktu pakāpeniski, sabiedrībai saprotami, un daudz, daudz nesāpīgāk. Bet tā nebija…