Ja pasauli kādreiz apbraukās kāds biznesa augstskolas pētnieks, meklējot piemērus (cases) bezkaunīgi nosauktai grāmatai  How to F**k Up Change Management, tad gadījums ar laikrakstu Diena būs pelnījies vienu sadaļu.

Īpašnieki mainās medijiem visā pasaulē. Pēdējā maiņa, ar globālu skanējumu, bija kad The Wall Street Journal nopirka Rūdolfs Merdoks (Rudolf Murdoch). Pretēji gadījumam ar Dienu, kur jaunajam īpašniekam ir tik pat daudz kopējs ar žurnālistiku un mediju biznesu, kā sunim ar katoļu misi, vislielāko traci sacēla tieši dēļ Merdoka saistībām un reputācijai  mediju un žurnālistikas pasaulē.

Ieripināt bumbu veco kara zirgu kortā?

Lai nu kā, ja var ticēt publicētajam un baumotam, tad tieši attiecībā uz žurnālistikas standartiem Dienā topošo jauno īpašnieku vārdā  tika sarunātas un pārprastas dažādas muļķības un puspatiesības. Aleksandrs Tralmaks esot atvēzis cirvi, it kā lai cirstu 40 vai pat 55 % Dienas izmaksu. Never mind, kā teiktu Old Voverlijs, ka reklāmdevēji  jau bija nocirtuši apmēram tik pat daudz ieņēmumu Dienai un citiem medijiem.

OK, ko vajadzēja darīt Aleksandram? Varbūt sasaukt visus tagad jau mežā aizrikšojušos Dienas vecos kara zirgus un pateikt – šādi lietas izskatās. Ko nu kungi? (saprotams, arī dāmas, bet ārpus šī salīdzinājuma ar zirgu sugas kustoņiem). Tas nomestu bumbu veco kara zirgu (un neatkarīgas redakcijas plintnieču ) kortā un spiestu viņiem ņemt iniciatīvi problēmas risināšanai, kamēr Aleksandrs ar savu nostāju izteiktu, es stāvu bijīgi malā un paļaujos pirmkārt uz jūsu padomu un izdomu.

Otra lieta – censties ļoti ticami un pazemīgi lūgt visus saprast, ka pagaidu pirkuma finansētājus nevar atklāt jo tie paši nevēlas atklāties, bet ne jau tādēļ, ka viņi būtu dižgauneri un razbainieki. Turklāt, līdz ko nodibinās atvērto investīciju fondu, kā bija plānots, pat gauneriem atmaksās viņu aizdoto un par Dienas formālo īpašnieku kļūs bezsejas investīciju fonds un tā bezsejas daļu turētāju masa, kas izkliedēta pa visu Eiropu. OK, tie nebūs jau paaudžu paaudzēs kopš viduslaikiem (pārspilējot) izdevniecībā un avīžniecībā iesaistītie zviedri Bonjeri (Bonnier).

Neatkarību respektēja,  visu citu sad…sa?

Viena lieta, ko Aleksandrs pareizi darīja kopš liktenīgajām jūlija dienām, bija (man nav pretējas informācijas) respektēt Dienas redakcionālo neatkarību, ari ja par  kvalitatīvas žurnālistikas izpratni bija domstarpības . Pat pēdējā vecās Dienas dienā avīze (starp rindām) nabaga Tralmaku apstrādāja tā, kā būtu pelnījis Gada Preses Fakera balvu. Trūka tika karikatūra ar velna ragiem

Protams, daudz kas man nav zināms (iespējams citiem ārpusē arī ne) par to, kā tapa šī daļēji publiskā balagāna ap Dienu līdzšinējie cēlieni. Varbūt lietas interpretēju neprecīzi. Šobrīd gan liekas, ka it kā ar huņņu ordām priekšgalā atjājušais Aleksandrs vismaz šajā gadījumā nav nekāds Aleksandrs Lielais (OK, huņņus vadīja Attila), bet drīzāk liels auns.

Kā daļēju izskaidrojumu (jo nealkstu ganīt vai āzēt ne vienu, ne otru pusi) varētu minēt apstākli, ka otrs darbonis sājā darījumā, Kalle Norbergs (gan ar žipčika reputāciju dažās igauņu aprindās) vasarā avārijā tika izsists no ierindas uz ilgāku laiku. Trūkstot partnera padomam, auga iespējas, ka Aleksandrs vienatnē ne tik vien sastrādās sūdus, bet arī tos vairos.  Tātad varbūt ne pārāk skarbi par šo lietu…

Tad vēl jāmin pāris nevainīgi upuri. Kā man stāsta, un kā viņi paši raksta, par palīdzēšanu izdot (Necitu) Dienu tiek gānīti manas bijušās darba vietas Dienas bizness žurnālisti un komentētāji. Viena lieta, kas viņi nav ir streiklauži, jo Cita Diena jau nav nekāds streikotāju pikets vai nometne. Un tik tiešām, Dienai ir jāpilda pienākums saviem lasītājiem, arī saucot palīgā no citas vienam saimniekam piederošas avīzes – apmēram tāpat, kā applūstot Lido Vērmanīša virtuvei, ar katliem palīgā steigtos darbinieki no kaimiņu Lido Dzirnavu ielā.

Un visbeidzot – brits Džonatans Roulands (Jonathan Rowland), kuram starpnieki solīja nice little newspaper in Latvia, bet tagad piegādā sasistas siles atlūzas. Viņš, jādomā, arī meklēs atbildīgos par šo totālo Charlie Foxtrot.

Lattelecom televīzijas biznesa direktors Toms Ābele un Saeimas deputāts Boriss Cilevičs (SC) komentē problēmas, kas varētu rasties izslēdzot analogās televīzijas tīklu Latvijā pēc 2012. gada. T. Ābele uzskata, ka līdz pat 100 000 mazturīgu mājsaimniecību varētu palikt bez iespējas skatīties Latvijas bezmaksas televīzijas kanālus, jo tos translēs tikai digitālajā virszemes tīklā (arī šiem lauku iedzīvotājiem nepieejamos kabeļtelevīzijas tīklos) un maznodrošinātie nevarēs atļauties nepieciešamos dekoderus.
Arī B. Cilevičs uzrunā to pašu problēmu, bet “aizkadrā” (nesamontētā materiālā, lai nebūtu gara runājošo galvu virkne :)) viņš arī izteica bažas par to, vai Lattelecom nesāks veidot pats savu televīzijas saturu, kas, viņaprāt, varētu būt konfliktā ar Lattelecom lomu kā trešās puses programmu “paketētāju” un neitrālu šo programmu pārraidītāju (līdz Latvijas Valsts radio un televīzijas centra/LVRTC ētera tīklam).

Otrā pasaules kara laikā, divas karojošas puses katra centās atrisināt 1940-tos gados šķietami neiespējamu problēmu – kā radīt kodolsprādzienu. Gan Hitlera Vācijā, gan ASV tika veikti darbi, lai ražotu kaujai derīgu atombumbu. Kā zināms, amerikāņu centieni ar nosaukumu Menhetenas projekts (Manhattan Project) vaiņagojās ar veiksmi un pirmās divas atombumbas uz savas ādas izjuta nevis jau 1945. gada maijā sakautie vācieši, bet japāņi.
Vienkārši izsakoties, kodolprojektu zinātnieku un inženieru problēma bija izraisīt ķēdes reakciju, to “noturēt pudelē” līdz tā sasniedz sprādziena intensitāti, vienlaikus gādājot, lai sprādziens notiek pareizā laikā un vietā. Un vēl tads sīkums, ko pirms pirmā izmēģinājuma sprādziena Nevādas štata tuksnesī neviens 100 % nezināja – vai ķēdes reakcija nepārnesīsies uz visu zemeslodi, to pārtvaikojot pussekundes laikā?
Kāds tam sakars ar Nelliju Ločmeli, bijušo Dienas mediju galveno redaktoru, un Aleksandru Tralmaku, tagadējo Dienas korporatīvo vadītāju?

Informācijas platformas kā kodolieročī
Ja īstenosies Dienas “aizgājēju” plāni radīt jaunu mediju, visticamāk, ar Nelliju kādā vadošā lomā, tad šī Cita Diena nonāks sīvā konkurences karā ar esošo Dienu. Abām pusēm faktiski būs jārisina viena un tā paša problēma – atrast dzīvotspējīgu biznesa modeli informācijas platformai, kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi, bet kas tagad meklē un eksperimentē jaunā multimediju, sociālo mediju un bezmaksas informācijas vidē. Tas ir abu šo mediju kopīgais Manhattan Project – pirmais, kas to pabeigs, visticamāk, uzvarēs.
N. Ločmele jau ir izteikusi vēlmi radīt jaunu drukātu, papīra mediju, vismaz kā daļu no Citas Dienas. A. Tralmakam nekas cits neatliek, kā turpināt izdot pašreizējo drukāto avīzi un uzturēt interneta portālu, kurš, būdams bezmaksas, neapšaubāmi kanibalizē daļu drukātās avīzes lasītāju, sevišķi tos, no digitālo iedzimto (digital natives) paaudzes, kuri vēl ilgi būs ekonomiski aktīvos spēka gados. Paaudze, kurai pats svarīgākais ir pačabināt papīra avīzi vai žurnālu, lēnam aiziet no medijiem ekonomiski interesantā mediju lietotāju kontingenta.
Ko darīt? Vispirms, mediji, kurus nesubsidē valsts var labdari, dzīvo no reklāmas ieņēmumiem un nedaudz arī no abonēšanas maksām un eksemplāru pārdošanas mazumtirdzniecībā. Reklāmdevēji gandrīz visu 20. gadsimtu zināja, ka puse tērētās naudas ir izniekota, tika nezināja kura puse. Ar interneta parādīšanos, sāka parādīties iespējas arvien precīzāk noteikt kāda ir reklāmas atdeve. Protams, agrāk reklāmu varēja mērīt, tā sakot, ar mietu – tirāžu un dažādiem aptuveniem datiem par to, kādi cilvēki lasa avīze. Kaut vai, visticamāk, aptuveni puse sievietes. No abonēšanas maksas un atsevišķu eksemplāru cenas arī varēja “pa lielam” izgudrot, ka šādu vai tādu žurnālu pērk nedaudz pārtikuši cilvēki. Savukārt bez maksas izplatot kādu periodiku universitātes telpās, bija aptuveni skaidrs, ka to lasīs daudz studentu un būs zināma atdeve no studentiem un jauniešiem domātas reklāmas.

Mēram lasītājus ar lāzeri, nevis collštoku
Taču attīstoties interneta lietotāju aktivitātes mērīšanas informācijas sistēmām, mietu kā mēramrīku aizstāj elektronisks lāzeris. Ar to precīzi var zināt, ka, teiksim, Euroshoe sporta apavu reklāmu 12.oktobrī plkst 16:36:20 apskatīja sieviete, 26 gadus veca no Talsiem, to lasīja 43 sekundes, tad aizklišķināja uz apavu tirgotāja interneta veikalu, tur pavadīja 4 minūtes un 7 sekundes, nopērkot Nike apavus par 53.75 LVL. Kopā ar datiem par simtiem vai tūkstošiem līdzīgu “pieskārienu” medija lapai var piedāvāt precīzus datus par reklāmai tērēta atdevi, pat uz konkrētiem pirkumiem.
Sistēma, kas dienas beigās (vai katru stundu) katram reklāmdevējam pasniedz precīzu informāciju par mērķauditorijas darbību medija interneta lapās un tās ekonomisko atdevi, un ar ieņēmumiem par šo pakalpojumu (uz atdevi bāzētu reklāmas maksu) var uzturēt pienācīgi kvalitatīvu redakcionālo saturu– būs pirmā, kas uzspridzinās atombumbu.
Visticamāk, tā būs informācijas platforma, kas nebūs bezmaksas, bet daudzos gadījumos nemaksās naudu. Lietotāji “samaksās” reģistrējoties kā lietotāji un ziedojot zināmu darbu un pūles, lai, parasti nemelojot, pastāstītu par sevi. Vēlāk, tiem piedāvās citus darbiņus (atbildi uz aptauju, saņem atlaidi uz preci X), kas precizēs informācijas sistēmas zināšanas par lietotāju. Reģistrētie lietotāji saņems visplašāko piekļuvi medija resursiem, tiesības piedalīties medija interaktīvā daļā – komentēt saturu, pašiem ievietot saturu u. tml.
Ar samērā precīzu priekšstatu par katru lietotāju, rodas iespējas precīzi tēmētai reklāmai – Annai sporta kurpes, Igoram –dārza darba rīki, lai gan abi vienlaikus skatīsies to pašu saturu. Un aiz tā nākamais solis, kas jau ir iespējams tādās interneta vietnēs kā Google News, Netvibes, Yahoo! un citur – saturs pēc lietotāja izvēles vai preferencēm. Te var sadarboties gan apzināta izvēle, gan dažādi roboti. Lasi katru dienu par motosportu un individuālais skatiens uz mediju mainās, tūliņ parādās Pirmās formulas ziņas. Citam, kas bieži skata kinorecenzījas – pavisam cita personīgā sākumlapa.

Kvalitāte nedrīkst pazust
Protams, veiksmes atslēga, kritiskā masa, lai noturētos dažādas biznesa modelim svarīgas ķēdes reakcijas, ir satura kvalitāte un pievilcība. Saturam kļūstot par kaut ko vairāk, nekā melna tinte uz balta papīra (vai datordispleja), mainās arī tā jutekliskuma elementi. Kaut vai “vecājā” Diena.lv ievietota videointervija ar galvenās redaktores pienākumu izpildītāju Daci Andersoni, kur redzams viņas satraukums un rūpes par notiekošo, kā arī kadri, kur Dace un citi no “jaunās gvardes” staigā pa šķietami pustukšu redakciju. Arī CitāDienā no rakstītā staro emocijas, bet tikai tādēļ, ka rakstītais ir ticams situācijas kontekstā. Satura ticamība un mērķauditorijas uzrunāšana ir galvenais, kas ilgtspējīgi notur to ekonomiski interesanto uzmanības masu, bez kuras neviens medijs nevar komerciāli izdzīvot.
Tāda, lūk, varētu būt šo Nellijas un Aleksandra Manhattan Project izstrādātā mediju bumba, kura viena, otra, vai pat abas konkurencē karojošās puses varētu sekmīgi attīstīt centienā atrisināt abiem kopēju izaicinājumu – izstrādāt dzīvotspējīgu 21. gadsimta medija biznesa modeli, atceroties, ka visam apakšā ir cīņa par uzmanību un laiku un spējām iespējami pārliecinoši pierādīt un reklāmdevējam pārdot šīs notvertās uzmanības ekonomisko atdevi.

(Ieliku apakšvirsrakstus, lai viss būtu vieglāk lasāms –J.K. 11. oktobrī)
8.oktobrī piedalījos diskusijā Stradiņa universitātē par medijiem, to nākotni un, protams, arī jaunajiem medijiem kā blogiem, sociāliem tīkliem, tviteriem u.tml. Diskusijas gaitā man pašpruka, iespējams, jauns izteiciens, proti, ka tieši Latvijā blakus blogsfērai un ķibetelpai (cyberspace) arī ir murgosfēra – dažādu konspirāciju teoriju, aizdomu un izkliedētu bet sīkstu tumsonības metastāžu ģenerēta migla nācijas kolektīvajā apziņā.
Avīze Diena daudzus gadus ir bijusi sava veida mirdzoša galotne virs murgosfēras slāņa, kas – gan pakāpeniski un lēnam retinoties – ir klājis Latviju pēdējos teju 20 gadus. Murgosfēra, protams, tika ģenerēta ilgos padomju noslēgtības un cilvēku apziņas apstrādes gadu desmitos, atstājot sabiedrību ar daudziem homo postsovieticus, kas nebija sagatavoti saprast viņiem pēkšņi atvērto 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mulsinoši krāšņo, izaicinošo, nesaprotamo, pretrunīgo, bezgala sarežģītu un daudziem viņu agrākajiem priekšstatiem pat pretīgo globālo sabiedrību. Bet ne par to ir runa.
Runa ir par virkni kļūdu, pārpratumu, komunikācijas avāriju un, visticamāk, arī par iekšējiem procesiem, kas tikai tuvākajā laikā tiks atklāti, kuru gala rezultāts ir avīzes Diena šķietamais ne gluži noriets, bet ievērojams tās saulītes spīduma satumsums. Un te, manuprāt, savu lomu ir spēlējusi šīs jau no vasaras izstieptās drāmas radītā murgosfēra lite.

Neizskaidroja “nesaprotamo”
Pirmais klupiens bija daudzu nesaprašana, ka reāli biznesa darījumi bieži ir “nesaprotami” kaut vai tādēļ, ka juridisko personu pirkšanas un pārdošanas darījumi veicot savu biznesa misiju, tāpat arī pašu šo juridisko personu pārpirkšanas darījumi nav tas pats, kā Rimi veikalā ar pāris latu noskaitīšanu pie kases padarīt lielveikala īpašumā esošo pienu un kartupeļus par pircēja īpašumu. Nevienam neienāk prātā piena paku norakstīt brālēnam Īrija pret pilnvaru to izdzert Latvijā, bet kartupeļus ieķīlāt igauņu līzinga kompānijai.
Taču bieži vien privātajos korporatīvos darījumos šādas lietas notiek, un ne jau ar kartupeļiem. Negribu sameloties par situāciju šodien, bet ilgus gadus lielākā investorvalsts Latvijā bija Dānija, jo caur Dānija reģistrētu holdingkompāniju Tilts Communications tika investēti visu dažādo ārvalstu investoru– britu un zviedru, pēc tam zviedru-somu TeliaSonera – simtiem miljonu LVL līdzekļi Lattelecom attīstībai. Izpētot smalko druku var arī konstatēt, ka daudzām pasaules aviosabiedrībām nepieder neviena lidmašīna, tās viņas tikai nomā no mazpazīstamiem globāliem līzinga koncerniem. Arī vairākiem slaveniem viesnīcu zīmoliem pieder tikai dažas vai pat neviena ēka, uz kuras rakstīts prestižais vārds, jo šīs kompānijas ir tikai operatori, kas atbild par visu, kas notiek pavisam citam īpašniekam piederošajās četrās lepnās ēkas sienās.
Sākumā man likās, ka Dienas un Dienas biznesa pārdošana bija no šīs, ikdienā mazpazīstamās un tādēļ viegli murgosfērā ievelkamās darījumu kategorijas. Proti, darījuma starpnieki un virzītāji Aleksandrs Tralmaks un Kalle Norbergs saprata, ka zviedru puse steidzās tikt vaļā no abiem medijiem, tādēļ bija steidzami jāaizņemas nauda, lai “objektu” pārņemtu no zviedriem un to noturētu līdz nākamam Tralmaka un Norberga plāna solim – atvērta investīciju fonda dibināšana, kam turpmāk piederētu Diena un Dienas bizness. Savas domas par to jau uzrakstīju jūlijā.

Noslēpumainība bija uzticības kaprace
Kopš vasaras darījuma mazredzamā daļā notika lietas, kas, visticamāk, padziļināja neuzticības grāvi starp Dienas redakcionālo vadību un pircēju pārstāvjiem. Nav skaidrs, vai a/s Diena korporatīvā vadība un daži redaktori zināja, bet nedrīkstēja stāstīt kas ir pircēji, vai varbūt īsti neko nezināja. Katrā ziņā avīzē, kas sevi turēja par caurspīdīguma un godīguma etalonu, sākās un pastiprinājās cepšanās par neskaidrību un noslēpumainību.
Vienlaikus jāsaprot, ka Diena un Dienas bizness netika izprecinātas un bildinātas kā pievilcīgākās meitenes mediju tēvu Bonjeru (Bonnier) ģimenē. Abi mediji nesa zaudējumus un bija nopietni jādomā par to biznesa modeļu maiņu. Kaut vai tādēļ, ka visā pasaulē mainās mediju darbības modeļi – drukātos medijus gan papildina, gan kanibalizē šo informācijas platformu pāreja uz internetu. Veiksmīgs piemērs – zviedru Dagens Nyheter godalgotais un populārais dn.se.
No otras puses, ir bezmaksas projekti, kurus sāk apšaubīt un pārformēt. Nesen paziņots, ka daļu bezmaksas Economist.com saturu piedāvās tikai žurnāla vai portāla abonentiem. Arī citi runā par zināma satura pārdošanu par mikromaksājumiem, bet vēl citi apgalvo, ka maksāt desmit centus par 600 vārdus garu rakstu vai piecu minūšu video ir smieklīgi.
Par šādām lietām arī noteikti bija pārrunas un strīdi un viena vai otra modeļa aizstāvji jutās izaicināti vai apdraudēti. Zinu, ka Dienā jau pirms pārdošanas procesa sākšanās bija domstarpības un personāla maiņas sakarā ar avīzes elektroniskās “ sejas” turpmāko attīstību.
Visu šo diskusiju (vai ne-diskusiju) un procesu notikšana vienlaicīgi, visticamāk, radīja stresu visām iesaistitajām pusēm. Lietas arī paildzināja – ja var ticēt neoficiālai informācijai – K. Norberga iekļūšana (auto?) avārijā, kas viņu uz ilgāku laiku izsita no spēles. Par to, ko kopš vasaras Dienas iekšienē darījis A. Tralmaks nezinu, bet acīmredzot viņš tur atgriezās kā pretrunīgs “ savējais” ar priekšvēsturi no strādāšanas Dienā.

Arī “pēdējam cietoksnim” būtu bijis jāmainās
Dienas aizejošā redakcijas vadība, iespējams, arī dzīvoja nelielā murgosfērā lite, sevi lielā mērā pamatoti, bet, iespējams, uz citu faktoru fona tomēr pārspīlēti turot par zināmu žurnālistikas standartu pēdējo cietoksni. Protams, ka jebkuram medijam ticamība un integritāte ir ļoti svarīgi tā ilgtspējas elementi. Pat Vakara Tenku lasītāji būs vīlušies, ja izrādīsies pilnīga nepatiesība, ka florbolistam un krodziņu lauvam Benam Bambālim bijis romāns ar dejotāju Barbaru Pupenieci. Tomēr visi mediji, kurus nesponsorē kāda labdarības organizācija, konfesija vai valsts ir biznesi, kam saprātīgā veidā jāpielāgojas tirgus pieprasījumam.
Viena no Dienas problēmām, iespējams, bija samierināties savā prātā ar to, ka būs jānokāpj nedaudz no kalna, kurā dievi akmens plāksnēs gravē žurnālistikas baušļus, vienlaikus nepiebiedrojoties plebejisko mediju dejām ap zelta teļu. Tas nenozīmē ka medijos pārstāstītais it kā A. Tralmaka biznesa modelis samazināt Dienu (resp. Dienas izmaksas) uz pusi bija reāls un pieņemams risinājums. Un it kā viņa teiktais, ka kvalitatīva žurnālistika nav ilgtspējīgs bizness arī būtu kvalificējams – nav ilgtspējīgs masu tirgum. Cits jautājums par elitāru, mazu izmaksu un mazas drukātas tirāžas un ierobežotas interneta auditorijas informācijas un viedokļu platformu (kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi). Iespējams, ka kaut kas tāds radīsies, teiksim, Rīgas Laiks with News stilā veidotā Citā Dienā.

Nav jau noticis trakākais (?)
Bet kādas tad ir Dienas īpašnieku epopejas beigas? Tāds kā nothing special, ja atfiltrē visas ar nedaudz melnā humora piegaršu epizodes (Skype dibinātāji, WTF?, Aleksandr!) un ASV lielo korporatīvo atlaišanu imitācijas– ar atlaisto/atlūgušo tūlītēju eskortēšanu no darba vietas apsardzes pavadībā un citām drāmām. Nu izrādās, ka avīzes, visticamāk, pieder fondam kur riska kapitālists un avantūristiskais investors Džonatans Rouland (Jonathan Rowland) iegrūdis sākumā aizdoto (Kalles un Sašas izgaunerēto) naudu. No skapja nav izkritis ne Lembergs, ne Šķēle, ne krievu naudas/laimes lācis. Murgus, ka Roulandus, kam ir sava 700 miljonu mārciņu ģimenes bagātība, salīdzis kāds tumšais spēks varam arī mest pie malas. Tādos prātuļojumos sāk izpausties murgosfēras pieņēmums, ka Latvija un avīze, kuras tirāža nepārsniedz kādas ASV lauku pilsētas avīzes tirāžu, būtu vērts visādos bizantīniskos darījumos iepīt šos angļu bagātniekus.
Tāpat Delfi komentāru gudrinieku prātojumus – kādēļ pērk zaudējumus nesošus uzņēmumus, gan jau kas… arī varam norakstīt kā daļu no murgosfēras. Ja mazliet paskatās kas rakstīts par Dž. Roulanda kā finansista darbības mērķiem – tie ir pirkt lielās grūtībās nonākušus uzņēmumus, tos sakārtot un tādējādi nopelnīt vēl lielāku bagātību. Galu galā, nopērkot a/s Skrandumaiss par 1 LVL par akciju un pacelt tā vērtību (pārvēršot zaudējumus peļņā) uz 100 LVL par akciju ir daudz ienesīgāk, nekā (un šī ir izdomātā cena) pirkt superveiksmīgo Apple par 1000 un pārdot par 1025. Ar šādu investīciju un biznesa modeli – gan ar augstu risku – nodarbojas daudzviet pasaulē, kādēļ arī ne šeit?
Labā ziņa par Dienu, kas diemžēl izpalika un kuru nekad nedzirdēsim ir – avīzi nopirka bagāts brits, kuram interesē atpelnīt XX % uz savas investīcijas N gados. Viņš mūsu lietās nemaisīsies, bet, lai sasniegtu mērķi, ir jāstrādā krietni efektīvāk izmaksu ziņā un jāpaplašina mērķauditorija, taču bez ekscesiem. Kas un kā, lielā mērā mūsu rokās. Un tad viss vienkārši rullētu…ja šādas lietas nekārtotu murgosfērā.

Nozare.lv enerģētikas un IT redaktors, mans kolēģis Alvils Zauers ir aizbraucis atvaļinājumā tieši brīdī, kad žurnāls Business Week ziņo par abu viņu nozaru faktiskām laulībām ASV.

Runa ir par t.s. smart grid jeb gudro elektrības sadales tīklu, kas atšķiras no līdzšinējiem elektrības piegādes tīkliem, jo darbosies abos virzienos un, izmantojot šo datu plūsmu, IT sistēmas vai nu automātiski, vai darbojoties kā lēmumu atbalsta rīki, mainīs elektrības plūsmu, lai taupītu lietotājam naudu, saudzētu apkārtējo vidi un kalpotu citiem mērķiem.

Tiek lēsts, ka ASV elektrības piegādes tīklu pāreja uz  smart grid tehnoloģijām maksās 165 miljardus USD nākamajos 20 gados, raksta Business Week (portālā businessweek.com)  Interneta infrastruktūras iekārtu ražotājs Cisco Systems pārstāvis Gīdo Žurē (Guido Jouret) prognozē, ka ar elektrības piegādi saistītais viedtīkls „būs lielāks par internetu.”

Viena no galvenajām jaunā veida tīkla  funkcijām būs t.s. lietošanas piku (peaks) mazināšana. Tas iespējams tikai, ja elektrības mērītāji pie klienta ir pastāvīgā datu pārraides saiknē ar elektrības piegādātāju, resp., ka tiek lietoti t.s. viedmērītāji (smart meters). Cik zināms, Latvenergo Latvijā jau sācis ieviest šādu sistēmu (nav kolēģis uz vietas, nav kam paprasīt). Konstatējot intensīvākā elektrības patēriņa brīžus, komerciālam vai industriālam klientam var piedāvāt izvēli, piem., izmantot pašam savu ģeneratorus, nevis maksāt enerģētikas kompānijai.

Kā raksta businessweek.com., šādu iespēju jau sākusi izmantot liela amerikāņu tītaru kautuve (apstrādājot 50 000 putnu dienā), kas ik gadus maksājot 2 miljonu USD elektrības rēķinu. Tagad kompānija aprēķinājusi, ka iedarbinot pati savus ģeneratorus intensīvākos elektrības patēriņa brīžos, ietaupījums varētu sasniegt 680 000 USD gadā.

Tas arī nav viss – pieslēdzoties viedtīklam, rūpnīca varētu arī pārdot savu elektrību lielajam piegādes tīklam, pat pieslēgties automātiskai elektrības cenu vērošanas sistēmai, kas brīdinātu par iespējām savu jaudu izdevīgi pārdot. No viedtīkla arī būšot iespējams precīzi konstatēt elektrības „pirmavotu” salikumu – cik no „zaļām” hidrospēkstacijām un vēja, cik no „netīrām” oglēm. Tas ir svarīgi uzņēmumiem, kas cenšas mazināt savu oglekļu patēriņu.

Kā norāda businessweek.com., neatbildēts jautājums ir – kas ASV finansēs jaunā tīkla izbūvi. Valsts nauda esot ierobežota neskatoties uz visiem milzu tēriņiem ekonomikas stimulēšanai. Beigu beigās par to maksās patērētāji, portāls secina, taču ar laiku ietaupot iztērēto.

Varbūt lasītāji sīkāk zin, cik tālu aizgājusi IT sistēmu un elektrības piegādes saimniecība Latvijā?

Latvijas datortehnikas kompānijas a/s Capital valdes priekšsēdētājs Ivars Putniņš nesen sniedza videointerviju, lai pastāstītu par uzņēmuma darbību Apple datoru tirdzniecībā un par gaidāmo jauno “ultraplāno” Gaujas klēpjdatoru.

Mobilo sakaru operatora Bite grupa izpilddirektors un valdes priekšsēdētājs Freds Renčaks (Fred Hrenchuk) videointervijā stāsta par mobilo internetu, balss sakaru lomu un bezmaksas BiFri pakalpojuma biznesa modeli.

Lattelecom Optikas tehnoloģiju biznesa daļas vadītājs Raivis Mackevičs piekrita videointervijai, lai sīkāk paskaidrotu ko Lattelecom iecerējis darīt ar superātro optisko interneta tīklu (līdz 500 Mbps). Raivis uzskata, ka klientu mīlestība pret “zvēra” ātruma internetu pieaugs strauji un kaislīgi līdz gada beigām un nākamgad.