Varbūt samērā liela telekomunikāciju ziņa būtu, ka Tele2 tarifu plāna Meteorīts par pazeminātu cenu (4 LVL mēnesī parasto 9 LVL) vietā iedzīvotāji esot nedēļas nogalē pirkuši kā traki suņi, taču to nomāc cita, ar nozari nesaistīta ziņa, kas liecina par lielu cūcību, Latvijas un Eiropas parlamentu apkaunojošo notikumu.
Proti, Saskaņas Centra (SC) Eiropas parlamenta (it kā brīvās, demokrātiskās Eiropas) deputāts Aleksandrs Mirskis panācis, ka Jūrmalas tiesa, balstoties uz demokrātiju apkaunojošo Krimināllikuma 158. pantu, ierosinājusi krimināllietu pret bijušo Dienas žurnālisti Guntu Slogu. Demokrātiski vēlētais Mirskis, kas savu vēlētāju atbalstu ieguva pateicoties vārda un preses brīvībai, kas deva iespēju viņam paust savu viedokli, sašutis par Slogas viedokli, ka Mirskis līdzinoties daļēji fiktīvam Minhauzena tēlam un par citām lietām.
Par to varētu vārtīties pa zemi smieklos (ROFL, kā teiktu amerikāņi, vai vēl rupjāko ROFLMAO), ja G. Slogai par to nedraudētu līdz pat gads ieslodzījumā un dažādi iespējami pirmstiesas (tiesa būšot 10. februāri) brīvības ierobežojumi, kā piem., aizliegums atstāt valsti (nedod dies, ka žurnāliste pieprasītu politisko patvērumu kādā no brīvākajām Eiropas valstīm). Šādu aizliegumu mūsu jauno laiku Valsts drošības komiteja, Drošības policija, pirms gada, sakarā ar publicētu viedokli, uzlika ekonomikas lektoram Dmitrijam Smirnovam. Un uz tiesām tā kā īsti nevar paļauties, jo, cik zināms, kādā provinciāla tumsoņtiesa (vārda brīvības jautājumos) Jēkabpilī, kā raksta CitaDiena, “ visā nopietnībā par vainīgu krimināli sodāmā nodarījumā atzina žurnālisti Ilzi Kalniņu, kura vietējā avīzē bija salīdzinājusi kādu vietējo policistu ar Robinu Hudu.”
Cik saprotams no raidījuma Nekā Personīga, kriminālapsūdzība arī draud avīzes Čas žurnālistiem un kādam SC tuvi stāvoša laikraksta publicistam. Būs tikai jautrāk.
Šāda lieta jau ir skandāls, pat ja to ierosina prāta spējās un demokrātijas izpratnē apdalīts čuhņas ments vai kāda saniknota pagasta vecene (ja ir pagasta veči, tad ir… loģiski), bet ja to dara EP deputāts laikā, kad tās nedaudz Eiropas valstis, kurās spēkā līdzīgi goda, cieņas aizskaršanas , un neslavas celšanas kriminālpanti, tos steidz svītrot, tas ir kauns Latvijai. Varētu arī sacīt, ka tas ir kauns Eiroparlamentam, taču tur starp simtiem deputātu ir ne viens vienīgs, ka teiktu amerikāņi – pods ar plaisām (crackpot). Nu mums ir savējais.
Šobrīd starptautiskā vārda brīvības organizācija Article 19 (www.article19.org) rīko kampaņu par goda un cieņas aizskaršanas un neslavas celšanas dekriminalizāciju (tiesības ierosināt civilprocesu, protams, paliek spēkā, un Mirskis par savu naudu var censties pierādīt, ka nav Minhauzens). Kriminālpantu par šādiem pārkāpumiem pat svītrojušas Maldīvu salas, bet Latvija nespēj to, ko spēj kāds trešās pasaules arhipelāgs.
Protams, par Slogas gadījumu noziņots (pelnīti) minētai organizācijai, kā ari Index on Censorship un Committee to Protect Journalists. Kas uzprasās, tas arī saņem pēc nopelniem.

Turpinot Zviedrijā veiktās intervijas, piedāvāju sarunu ar Aniku Englundu (Annica Englund), IT un elektronisko komunikāciju inovāciju klāstera Kista Science City komunikāciju vadītāju. Kista Science City apvieno simtiem kompāniju, kas darbojas Stokholmas rajonā Kista, kur sakoncentrēta liela daļa Zviedrijas IT un telekomunikāciju industrija. Viņa skaidro sadarbības un konkurences modeli, kas ļauj darboties klāsterim un nest zināmu labumu visiem dalībniekiem.

Nesen būdams Stokholmā, tikos ar zviedru kompānijas Appear pārstāvi, kas pastāstīja par uzņēmuma galveno produktu, informācijas izplatīšanas sistēmu ar mākslīga intelekta iezīmēm, kas piegādā un saņem sistēmas lietotāju vēstījumus vadoties no “konteksta” (saņēmēja amata, atrašanās vietas, kompetences, agrāk piefiksēto darbību u.tml.) Sistēma jau ieviesta vairākās pasaules lidostās (ārkārtas situāciju vadīšanai, apkopes darbiem) un to lieto Nīderlandes dzelzceļš ne tikvien saviem 10 000 darbiniekiem, bet arī pasažieru informēšanai. Kā pirmo soli Appear sistēmas ieviešanai Rīgas lidostai bija paredzēts izstrādāt sistēmu aviopasažieru ar īpašām vajadzībām apkalpošanas vadībai, bet uzvarētā konkursa īstenošana atlikta naudas trūkuma dēļ (par to bija arī mana LETA/Nozare.lv ziņa)

2010. gada Saeimas vēlēšanu balagāns jau sācies un no tā neizpaliek elektronisko sakaru nozare, sevišķi jautājumos, kas skar lielu potenciālu vēlētāju skaitu. Nav pārsteigums (vērā ņemot šīs apvienības  panākumus Rīgas domes vēlēšanās), ka Saskaņas centrs (SC) nācis klajā ar šādu paziņojumu:

Satiksmes ministrija 24. novembrī oficiāli paziņoja, ka pāreja uz digitālo formātu tiks īstenota ievērojami ātrāk,  nekā tika uzskatīts agrāk – jau 2010. gada pirmajā pusē. Politiskā apvienība „Saskaņas centrs” uzskata, ka šī procesa paātrināšana var novest pie tā, ka simtiem tūkstošu iedzīvotāju – pirmām kārtām maznodrošināto un lauku iedzīvotāju – nebūs pieejas pat bezmaksas kanāliem, tajā skaitā Latvijas televīzijai, kas pēc likuma pieder visai sabiedrībai. Desmitiem tūkstošu mājsaimniecību varēs pieslēgties digitālajai televīzijai, vienīgi iztērējot 39 latus dekodera iegādei. Daudziem televīzijas skatītājiem šī summa krīzes laikā var būt par dārgu.

Politiskā apvienība „Saskaņas centrs” jau oktobrī vērsās pie satiksmes ministra Kaspara Gerharda ar jautājumu par to, kādā veidā  ievērojamai daļai  valsts iedzīvotāju tiks nodrošināta pieeja televīzijai. Pārliecinošu atbildi mēs nesaņēmām. Šodien kļuva pilnīgi skaidrs, ka televīzijas skatītāji būs spiesti jauno tehnoloģiju ieviešanu apmaksāt no savas kabatas.

 Papildus tam – līdz 15.decembrim raidorganizācijām jāvēršas Nacionālajā Radio un televīzijas padomē ar lūgumu pārreģistrēt televīzijas kanālus. Telekanāliem būs tiesības apstiprināt savu bezmaksas statusu vai ari kļūt par maksas kanāliem. Tiklīdz telekanāli būs noteikuši savu statusu, tiks noteikts datums pārejai no analogās  uz digitālo apraides formātu. Pats šādas procedūras piemērošanas fakts rada likumsakarīgu jautājumu – vai tas nenozīmē, ka telekanāli, kas pašlaik patērētājiem pieejami bez maksas, pēc pārejas uz digitālo formātu izvēlēsies iespēju kļūt par maksas kanāliem? Un vai tas nenozīmē, ka pēc pārejas uz digitālo formātu Latvijā faktiski izzudīs bezmaksas televīzija?

 Politiskā apvienība  „Saskaņas centrs” uzskata par nepieļaujamu, ka pārejas process no analogā uz digitālo formātu norit slepenībā no sabiedrības, un patērētājiem – televīzijas skatītājiem – nav pietiekamas informācijas par to, kā jau 2010.gadā būs organizēta apraide. „Saskaņas centrs” atgādina, ka, atbilstoši likuma „Par radio un televīziju” prasībām, valstij ir jānodrošina visiem iedzīvotājiem pieeja sabiedriskajai televīzijai. „Saskaņas centrs” pieprasa nekavējošu Ministru kabineta rīcību, lai nodrošinātu visiem Latvijas iedzīvotājiem pieeju televīzijai, tai skaitā, apgādājot maznodrošinātos iedzīvotājus ar bezmaksas dekoderiem.

Tas viss būt jauki, tikai — kā jau izskanēja Saeimas komisijas sēdē, kur pirmo reizi bija runa par iespējamu 100 000 mājsaimniecību palikšanas bez televīzijas –ir tāda lieta kā Eiropas Savienības nospraustā tehnoloģiskā neitralitāte. Tas nozīmē, ka valdībai, izpildot SC vēlmes,  būs ne tikvien jāsubsidē piekļuve vienai jaunai tehnoloģijai kas ienāk ar iespējamām graujošām sociālām sekām, bet arī jāpalīdz  visiem maznodrošinātajiem, kas vēlas iegūt kabeļtelevīzijas dekoderus, ierīces interneta televīzijas skatīšanai, vai satelīttelevīzijas uztvērēju. Diez vai valsts budžets nākamo 500 miljonu LVL apcirpšanas priekšvakarā (pēc 2010. gada vēlēšanām) to varēs atļauties.

Vienkārši gribu uzrakstīt pirmo ierakstu no Ryanair autobūsa, kur 90 SEK biļētes cenā ieskaitīta piekļuve mobilam internetam caur WiFi saikni autobusā. Autobusu vada labais klusais/mēmais Mortens (Mārtiņš, zviedriski) kuru īstenībā tā nesauc, bet viņš nav bildis ne vārda. Kad izbraucām, pat nepateica kur braucam un cik ilgi brauksim, kā to dara konkurējošā Flygbussarna līnijā. Bet tiem nav 89 SEK biļetas cenā iekļauts internets. Un internets uz pusotru stundu par 1 SEK, apmēram 7 santīmiem, ir visai laba cena. Mortens brauc normāli, varbūt īstenība ir nerunīgs soms, lai gan ar viņu apmainīju dažu vārdus par mugursomas (teju uzrakstīju murgusomas :) :) ) ņemšanu līdzi salonā. Flygbussarna šoferis, lai gan autobuss bija pustukšs, reiz par šo jautājumu, latviski sakot d••sās un dabuju ielikt mugursomu ar visu MacBook (uz kuras rakstu) bagāžas nodalījumā. Tas bija braucot uz Stokholmu no lidostas pirms pāris mēnešiem.
Rullējam pa zviedru mežiem, spīd blāva saulīte. Atpakaļ uz Krisens Lettland, kā te presē mēdz rakstīt (krīzes apsēstā Latvija).

Reiz bija zviedru nozares “klāsteris” (cluster) vai vismaz kaut kas tamlīdzīgs, kas saucās Kista Mobile Showcase, tad Kista Mobile & Broadband Showcase (manas pēdējās nedaudz ar darbu saistitās vizītes laikā) un tagad: Kista Mobile & Multimedia Showcase. Visu šo laiku (kas manā pieredzē ir pāris, trīs gadi) projektu vadījis Tomas Benihs (Tomas Bennich). Aicināju viņu pastāstīt kādēļ šādas izmaiņas, un kas notiek zviedru nozarē, kuru daudzi uzskata par pasaulē vadošu.

17. novembrī Rīgā bija iebraukusi zviedru telekomunikāciju sistēmu ražotāja Ericsson ceļojošā jaunumu izstāde. Tā tiek vadāta pa visu Eiropu izmantojot furgonu, kas atlokās (tāpat kā transformeris) izstādes un prezentāciju telpā. Aicināju Ericsson Latvia valdes locekli Andri Luriņu pastāstīt par dažiem jaunumiem, kas tika rādīti Ericsson klientiem (telekomunikāciju operatoriem) un žurnālistiem.

Atvainojos, darbi saskrēja un uznāca Valsts svētki, nepaguvu nopublicēt jau iepriekšējās nedēļas beigās safilmēto interviju ar Tele2 mārketinga direktoru Jāni Spoģi par jauno, tobrīd vēl plašāk nepubliskoto (bija gan LETA ziņa) jauno tarifu plānu  „Meteorīts” un tā saikni ar viltus meteorīta akciju un savdabīgām varoņu reklāmām.

Tātad te Jānis…

Kolēģis, Nozare.lv IT žurnālists un redaktors Alvils Zauers ir cilvēks, kam interesē un kas arī  aizraujās ar jaunākām mobilo telekomunikāciju tehnoloģijām (jo viedtelefoni faktiski ir mazi plaukstdatori, ar kuriem var veikt zvanus). Kad man iedeva testēt jaunāko Nokia N-97, es ar to nedaudz paknibinājos, konstatēju  “veco nelaimi”, ka testa telefonos, ievietojot manu SIM karti, seko līdzi tikai daļa manu vairāk nekā 600 kontaktu.  Bez tam, bija komandējums uz ASV, kur  jebkurā gadījumā devos ar diviem telefoniem, lai vienā varētu ievietot amerikāņu priekšapmaksas karti personīgiem vietējiem zvaniem. Tādēļ piedāvāju Alvilam patestēt aparātu.

Man testēšana vienmēr ir paradoksāla — no vienas puses, gribas to darīt it kā testa telefons būtu mans ( man ir N-95) un tiktu lietots visās ikdienas darbībās, bet no otras puses, negribas uz jauno telefonu pārkrāmēt visas sava N-95 “iekšas”, jo tad testa telefons pirms atdošanas ir jāsterilizē, jo nevēlos nākamam testētājam atstāt savus datus, kontaktus, saņemtos zvanus u.tml.  Alvils ar to ir ticis galā un sniedz savu viedokli par N-97.

Lattelecom paziņojumos par savu virszemes ciparu televīzijas projektu pavīd mājieni, ka uzņēmums šajā „klasiskai” telekomunikāciju  kompānija neraksturīgā  pasākumā saredz zināmus riskus.

Nozare.lv ir iepazinusies ar fona informāciju un citiem apstākļiem, kas dara iespējamu plašos vilcienos aprēķināt šī riska parametrus.

Lattelecom galvenie izdevumi, sakarā ar virszemes apraidi, iet divos virzienos. Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) ir jāmaksā paprāva fiksēta summa par ciparu apraidi, kas tomēr ir aptuveni 30 %  zemāka (uz vienu kanālu) nekā par analogo apraidi.

Bezmaksas programmas – līdz šim tā sauktās nacionālās apraides raidorganizācijas – sabiedriskās televīzijas kanāli LTV1 un LTV7, LNT, TV3 un TV5 – turpinot šādā statusā, pašas maksā savus ciparu apraides izdevumus, aptuveni 54 000 LVL mēnesī . Tas nozīmē, ka savu rēķinu pie LVRTC segšanai Lattelecom, turpinot visu kā līdz šim, saņemtu 270 000 LVL mēnesī par bezmaksas kanālu apraidi (protams, ja LNT un TV5 neizrādīsies gauneri, kā līdz šim, nemaksājot/kavējot  savus analogās apraides rēķinus).

Taču nemaz nav skaidrs, vai visi pieci kanāli paliks bezmaksas statusā, vai tikai divi sabiedriskie. LNT un TV3 ir devuši signālus, ka varētu tūliņ pāriet uz ciparu apraidi un, iespējams, kļūt par maksas kanāliem.  Tādā gadījumā modelis mainās. Visiem maksas kanāliem Lattelecom maksā par satura pārraidīšanu un iekasē abonementa maksu no paplašinātās virszemes televīzijas (30 kanāli)  pakešu abonentiem (sākot no 3.50 LVL mēnesī). No šīs maksas Lattelecom patur daļu savu izdevumu, tostarp apraides izmaksu segšanai. Taču šādu maksājumu kopējais apjoms ir atkarīgs no kopējā abonentu skaita. Šie virszemes televīzijas abonenti jāsavāc no sabiedrības slāņiem ar samērā pieticīgiem ieņēmumiem un pirktspēju – proti, no lauku iedzīvotājiem un citiem, kurus nepārklāj kabeļtelevīzijas tīkli vai kuri nevar atļauties satelītuztvērējus (virszemes televīzijas abonēšanas maksa gan esot konkurētspējīga ar dažu labu maksas satelītprogrammu paketi).

Auditorija, kura šobrīd skatās tikai virszemes analogo televīziju, ir apmēram 200 000 mājsaimniecības un Lattelecom pārstāvji jau teikuši, ka puse šo, jeb 100 000 mājsaimniecības, varēt nespēt samaksāt pat par „bezmaksas” skatīšanos (iegādājoties vai nomājot dekoderi).  Cik no atlikušajiem  100 000  (vai vairāk) būs ar mieru abonēt  līdzšinējos bezmaksas komerckanālus ir samērā liels riska moments – gan Lattelecom, gan šīm televīzijām. Šobrīd bez sīkāka izklāsta par savu skatītāju reālo maksātspēju, LNT un TV3 var savos reklāmdevējiem interesējošos skaitļos iekļaut lielu daļu šo auditoriju. Ciparu virszemes apraide sasniegs 99 % Latvijas teritorijas no 2010. gada 1. marta, taču maksas kanālus visi neskatīsies.

Protams, viens biznesa modeļa glābiņš, turklāt visai reāls, ir, ka Lattelecom virszemes ciparu televīzijas piedāvājums aizvilina arī daļu no pārtikušā gala, kas maksā par dārgiem satelīttelevīzijas pakalpojumiem