Šis videoblogs ir uz off-topika robežas, tomēr to, ko dara Molport var uzskatīt par sava veida IT pakalpojumu, kuru sniedz caur internetu. Intervija ar Molport valdes priekšsēdētāju Jāni Ošleju ir “tīra” videointervija, lai gan tai pienāktos parādīties rakstveidā arī Nozare.lv portālā. Diemžēl pirmssvētku darba drudzī to nepaguvu atšifrēt. Interviju šifrēšana vispār ir darbs, ko žurnālisti-grēcinieki saņem ellē, vai vismaz tā to iedomājos…
Molport uz visa drūmā ekonomiskā fona ir uzņēmums, kas parāda iespējas Latvijā radīt tikai uz intelektuāliem produktiem (zināšanas par ķīmiju, datu bāzes uzbūve, piegādātāju pārbaude un uzticāmas tirdzniecības platformas izstrāde) bāzētu uzņēmumu.
To atstāju kā Jaungada dāvanu, jo 27. decembrī caur Londonu dodos uz ASV, no kurienes atgriezīšos (atkal darbā) 11. janvārī. Ja būs kas interesants, to blogošu, jo tādas lietas kā brīvdienas un atvaļinājumi manī nespēj apslāpēt šo instinktu :).

Šeit ir videoversija no intervijas ar Gati Kokinu, kas publicēta Nozare.lv interviju sadaļa.  Intervijas atšifrējumā veikti redakcionāli labojumi un īsinājumi, lai materiiālu būtu vieglāk lasīt.

Tā kā telekomunikāciju nozare arvien vairāk saplūst ar televīziju, un pats arī, palaikam, parādos televīzijas pārraidēs, domāju, ka šeit ir pienācīga vieta paskaidrot dažas piezīmes, ko izteicu 21. decembra  raidījumā Skats no malas. Sakarā ar Rīgas mēra Nila Ušakova melnā humora pilno neizslēgtā mikrofona gadījumu, norādīju, ka internetā arī cirkulē cita domnieka, Jura Viņķeļa uzstāšanās šķietami jautrā prātā.  Kā cilvēks, kas ASV pieredzējis sešdesmitos gadus, man šāda jautrība (pretēji alkohola dzērāju šļupstiem un murmulēšanai) asociējās ar labestīgu ķiķinam par visu attieksmi, kas rodas marihuānas ietekmē. Tādēļ arī teici, ka J. Viņķelis šķita it kā sapīpējies.

Pēc raidījuma cienījamais deputāts un ārsts man piezvanīja un teica, ka tā nav bijis un viņa ģimene esot norūpējusies par šādiem apgalvojumiem. Turklāt domes sēdē valdījusi vispārēja jautrība, kas nebija pārāk labi dzirdama videoierakstā.

Tādēļ vēlos šeit apliecināt, ka Juris Viņķelis zālīti nepīpē un vienkārši jutās jautrs (par ko varam tikai priecāties).

Personīgi, man nav nekādu aizspriedumu pret cilvēkiem, kas saprātīgi lieto marihuānu vai hašhišu un to nedara, ja jāvada automašīna vai, ja jāpieņem svarīgi, sabiedriski atbildīgi lēmumi. Tomēr Latvijas politiskā vide bieži liek, kā vismaigāko jautājuma kāpēc tā variantu vaicāt – WTF šie politiķi ir pīpējuši??. Uz J. Viņkeļi varu droši teikt, ka tas neattiecas…

Atzīšos, ka laika trūkuma un dažādu tehnisku ķibeļu ar montāžas programmu iMovie dēļ, man ir iekrājušies videomateriāli, kurus esmu pēdējā laikā safilmējis. Tagad ceru tos vēl pirms Ziemassvētkiem publicēt.
Sākšu ar neseno starptautiskās IT risinājuma kompānijas Novell Eiropas, Tuvējo Austrumu un Āfrikas (Europe, Middle East, Africa/EMEA) reģiona vadītāja Anderša Tērnkvista (Anders Törnqvist) interviju, kurā viņš galvenokārt skaidro tā saukto identitātes vadību. Tā ir sistēma, ko izstrādā Novell un citi, ko izmanto lai definētu, piešķirtu un no darba aizejot slēgtu uzņēmuma vai organizācijas darbinieka piekļuvi dažādām IT sistēmām un pat fizisko piekļuvi telpām.
A.Tērnkvists bija ieradies Rīgā uz Novell iekšēju pārdošanas konferenci, kas pulcēja pārdošanas speciālistus no visa reģiona un pirmo reizi notika Rīgā.

TeliaSonera lielais jaunums 14. decembrī bija pasaules pirmā „superātrgaitas” mobilā interneta tīkla iedarbināšana vienlaicīgi Stokholmā un Oslo (kur jauno ceturtās paaudzes/4G tīklu uztur meitas uzņēmums NetCom.). Tiekoties ar TeliaSonera mobilo pakalpojumu (Mobility Services) vadītāju Kenetu Kārlbergu (Kenneth Karlberg) Zviedrijas galvaspilsētā viņām pavaicāju par jauno tīklu un, protams, par never ending story – sarunām ar Latvijas valdību par Lattelecom un LMT valsts daļu privatizāciju.

Ilgi domāju, kas varētu būt stalts un dižens dzīvnieks ar garu, kuplu asti. Neizdomāju, taču Lattelecom šobrīd līdzinās šādam kustonim, tikai tas savu asti, iespējams neapzināti, ir vilcis pa dubļainu grāvi, un tā viņam vilksies līdzi, lai cik tas skaists citādi būtu.

Dubļainais grāvis ir gan agrākais mēģinājums ieviest digitālo ētera  televīziju, gan Valsts Kontroles (VK) asi kritizētais konkurss par tiesībām ieviest to pašu tehnoloģiju, kurā uzvarēja Lattelecom. Caur dažādiem līkločiem, kas saistās ar vairākām Hannu vārdā sauktām firmām, Lattelecom panācis, ka ciparu virszemes apraidi Rīgas apkaimē nodrošina ar apstrīdētā Kempmayer savā laikā iepirktiem raidītājiem un citām ierīcēm. Nepalīdz arī tas, ka konkursā viens no zaudētājiem, Baltkom, pēc garākas apdomāšanās ir nosūdzējis SM procedūru Eiropas Komisijai (EK).

Vēl atceros, ka toreizējais Kempmayer Latvia vadītājs Juris Ulmanis muitas noliktavā medijiem rādīja kastes, kurās atradās ārzemēs iepirktie rīki. Viņš ar to centās pierādīt, ka toreizējais digitālās ētera/virszemes televīzijas projekts nebija plika krāpniecība, bet reāli tērēja naudu par projektam vajadzīgām lietām.

Kā labi zināms, izsakoties ar fiktīvā tirgotāja Ābrama vārdiem, šis  Ciparu TV 1.0 beidzās kā  „viene liele šmuce.” Tagad Lattelecom ir kļuvis par ar šo šmuci saistīto lietu tiešu vai netiešu izmantotāju un labuma guvēju no citas šmuces, kuru, VK redzējumā, sataisījusi Satiksmes ministrija (SM).

Protams, Lattelecom iegūtais labums ir nosacīts un saistīts ar visai nopietniem riskiem. 15. decembrī no iecerētās bezmaksas nacionālās apraides paketes var būt aizgājuši trīs komerckanāli – LNT, TV3 un TV5. Tā vietā, lai šīs televīzijas caur Lattelecom maksātu par apraides pakalpojumiem no Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC), Lattelecom būs jāsedz apraides izmaksas no abonentu maksām par maksas ciparu kanāliem. Šīs izmaksas būs jāiekasē no apmēram 220 000 mājsaimniecībām, kuras šobrīd skatās tika ētera televīziju un kuru vidū ir apmēram 50 000 oficiāli maznodrošinātas mājsaimniecības, kuras ciparu virszemes televīziju nevar atļauties.

Diemžēl no imidža viedokļa, Lattelecom neko neiegūst nostājoties samērā liela biznesa riska pozīcijās. Kompānijai būs jācīnās ar sabiedrībā radušos iespaidu, ka Lattelecom kaut kā ir saistīts ar vienas šmuces atliekām un guvis uzdevumu ieviest virszemes ciparu televīziju SM sataisītas šmuces rezultātā. Turklāt, ņemot vērā, ka Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis reiz strādāja kādā ar Andri Šķēli saistītā uzņēmumā, ar to vien jau ir viela konspirāciju teorijām no delfimurgu un murgosfēras pasaulēm.

Kā neformāli teicu kādai Lattelecom amatpersonai, izskatās, ka blakus jau tā lielām sabiedrisko attiecību līmeņa problēmām (tautas informēšana) ar ļoti straujo pāreju uz ciparu televīziju tagad ir radīts pamats kārtējam, kā teiktu amerikāņi, s*du viesulim (shitstorm) ap fiksētā tīkla operatora tēlu.

Kopenhāgenā šinīs dienās sāksies pasaules līderu konference par klimata izmaiņām. Šīm izmaiņām jeb globālai sasilšanai cēlonis ir ogļu dioksīda izmeši, ko rada industrija un civilizācija – automašīnas, spēkstacijas un citas modernas, enerģiju patērējošas sistēmas. Precīzi mērot, uzskaitot un attiecīgi vadot klimatam potenciāli kaitīgus procesus, ir iespējams mazināt rūpniecības un citu cilvēku izraisītu procesu ietekmi uz klimatu un rīkoties maksimāli saudzīgi un ilgtspējīgi. Bez modernām IT sistēmām tas nav iedomājams.
Nesen bija iespējams Kopenhāgenā tikties ar globālā informācijas sistēmu izstrādātāja SAP vadītāju Ziemeļvalstīs un Baltijā Karenu Nilsenu (Karen Nilsen). Viņa kameras priekšā pastāstīja par veidiem, kā ar IT palīdzību var nodrošināt uzņēmumu, iestāžu un organizāciju maksimāli videi saudzīgu darbību kā arī darbinieku drošības noteikumu un tiesību ievērošanu.

Ar nepacietību gaidu ziņu no Tele2 par cenā  būtiski pazeminātā tarifu plāna Meteorīts (4 LVL mēnesī  parasto 9 Ls vietā) novembra pēdējās nedēļas nogales pārdošanas akcijas. Pie Tele2 veikaliem redzētas rinda, ja ne pūļi un skaitīšana ir laikietilpīga.

Par ko te īstenībā ir runa? Manuprāt, Tele2 akcija ir līdz šim dāsnākais, fiziski neapēdamais bēru mielasts tarificētām mobilajām balss sarunām. Tīri aritmētiski, Tele2 kopējais piedāvājums – 2000 zvanīšanas minūtes (1500 Tele2 tīklā, 500 minutes uz citiem tīkliem) maksā 0.45 santīmu minūtē. Tas ir gandrīz par velti. Un uzskatu, ka drīzumā visas mobilās sarunas būs teju par velti, bez ierobežojuma, jo balss sakari būs viena no pastāvīga mobilā interneta pieslēguma funkcijām.

Protams, praksē šis tarificēto sarunu bēru mielasts nav par velti, jo maksa par reāli nozvanītām minūtēm, visticamāk, ir daudz lielāka. 33 stundas ar mobilo telefonu pie auss pavada retais, kaut vai tādēļ, ka šāda maratonsaruna būtu jāpārtrauc vairākas reizes, lai uzlādētu jebkura mobilā telefona akumulatoru. Protams ir tādi trakie pozitīvā nozīmē kā dāņu mobilo sakaru tirgus analītiķis Džons Strands (John Strand), kas apgalvo, ka nozvanot līdz pat 4000 minūtes mēnesi, bet tas neatbilst parastam lietitotājam Latvijā.  Par faktiski norunātām sarunām, kas varētu būt līdz 10 stundas (jo cilvēki ir pieraduši, neskatoties uz reālām zemām izmaksām, mobilos telefonos nevāvuļot stundām,  bet runāt samērā īsi – kaut vai tādēļ, ka bieži zvana no ielas vai mašīnas), Tele2 ieņēmumi par minūti ir daudz lielāki, teiksim,  1.5 santīmi minūtē, kas ir nedaudz vairāk, nekā Lattelecom prasa par iekšzemes sarunām tā dažos atlikušajos tarifu plānos, kur neietilpst  „bezmaksas” sarunas kā piedēklis interneta pieslēgumam vai fiksētai maksai.

Bite noteikti iebildīs, ka viņu priekšapmaksas BiFri ir pirmais pilnīgi bezmaksas piedāvājums, taču Bites aprēķins ir tāds, ka daudz lietotāju tomēr zvanīs par maksu uz abiem lielajiem tīkliem. Mazticami, ka Bites lietotāju draugu un lietišķo partneru lokā ir tikai un vienīgi kādi no aptuveni 200 000 bitenieku.

Tomēr maģistrālā tendence ir iezīmēta. Tarificētās sarunas (kur tikšķ skaitītājs kartu sekundi) – vienalga kādos tīklos – izmirst. Nākotne ir ātrgaitas interneta pieslēgums par N.NN LVL mēnesī jebkurā (vadu, bezvadu) tehnoloģijā un  balss – kā viena no šī pieslēguma funkcijām. Nauda šajos pieslēgumos plūdīs uz papildu pakalpojumiem un aplikācijām, kuras, visticamāk, pārsvarā neuzturēs un nekontrolēs vietējie mobilo sakaru operatori. Bet tā ir nākamā lielā problēma. Starplaikā pacelsim telefonus šajā bēru mielastā un pieminēsim labo bet dārgo draugu – telefonsarunu, par kuru bija jāmaksā