OK, Šis nav „neesmu redzējis/lasījis, bet nosodu/esmu sajūsmā” tipa ieraksts, lai gan tā var likties. Un atzīšos, ka internetā sekoju Stīva prezentācijas aprakstiem un ar otru aci skatījos Jāņa Dombura centienus īstenot Frosts pret Niksonu ar Andri Šķēli.

Tātad mani secinājumi par redzēto un dzirdēto par jauno Apple iPad.

Pēc cenās/veiktspējas (price-performance) aprēķina, iPad varētu, par 499 USD, būt konkurētspējīgs ar visu plejādi tā saukto elektronisko grāmatu nesēju (e-readers), ar Amazon Kindle priekšgalā. Protams, daži šādi rīki ar tīri melnbaltiem e-papīra tipa displejiem varbūt ir labāki tikai un vienīgi tekstu lasīšanai. Un protams, tie visi – Kindle, Nook, attiecīgais Sony rīks, maksā zem 300 USD, Bet vairumam šo un citu rīku nav krāsains displejs un ierobežotas iespējas to izmantot citam, kā lasīšanai. Arī Kindle starptautiskajai versijai Latvijā nav atbalsta bezvadu grāmatu lejuplādei. Ar iPad tas ir iespējams caur WiFi pieslēgumu un būšot arī versija ar mobilā interneta pieslēgumu (3G). Ja šo funkciju nepiekals kādam ASV vai vietējam (LMT, kam ir „legālo” iPhone monopols) operatoram, tad iPad šajā ziņā pārspēs Kindle.

Man nav skaidrs, vai ar iPad varēs vienlaikus lasīt grāmatas un presi, un izmantot internetu. Students, sastapis šo rindkopu Džeisma Džoisa  (James Joyce)  Finnegan’s Wake:

The fall (bababadalgharaghtakamminarronnkonnbronntonner ronntuonnthunntrovarrhounawnskawntoohoohoordenenthurnuk!) of a once wallstrait oldparr is retaled early in bed and later on life down through all christian minstrelsy

varētu nekavējoties aizrakstīt e-pastu savam angļu literatūras pasniedzējam un pārliecināties, ka, tik tiešām, neviens to nesaprot.

Ar iPad šo e-pastu varētu rakstīt uz virtuālas, skārienjūtīgas klaviatūras, kura izmēros neatšķiroties no parasta netbuka (netbook) klaviatūras. Turklāt ar iPad var izmantot biroja lietojumprogrammu komplektu (iWork), skatīties filmas un klausīties mūziku. Un tam ir grūti definējamā Apple  cool aura. Vai par to vērts piemaksāt pārsimts USD?  Gaidu atsauksmes no citiem, kas arī  nav redzējuši/rokā turējuši, bet kuriem noteikti ir savs viedoklis (latviskā tviterī jau par to nedaudz panesās). Aprīli, man šķiet, Latvijā uzradīsies pirmie iPad, kurus no ASV atvedīs tūristi un biznesa ceļotāji. Galu galā, par aptuveni 250 Ls pat nevar nopirkt dažu labu viedtelefonu

A rose is a rose is a rose (roze ir roze ir roze), rakstīja Parīzes bohēmā pēdēja gadsimta sākumā dzīvojošā amerikāņu dzejniece Gertrūde Šteina (Gertrude Stein). Atstāšu angļu literatūras kritiķiem interpretēt šo bieži citēto pantu, taču mūsdienu televīzijas pakalpojumu tirgū tik pat labi varētu rakstīt „ciparu ir ciparu ir ciparu.”

Par iedvesmu rakstīt šo ierakstu ir Viasat paziņojums, ka „pastiprinās interese par digitālās televīzijas pieslēgšanu reģionos – 87% no jaunajiem klientiem dzīvo ārpus Rīgas un tās reģiona.” Bet tik pat labi varētu atsaukties uz Baltkom reklāmu, kur kāds pāris, it kā pēc analogās apraides izslēgšanas, skatās kā apaļā stundā kūko pulkstenis ar mehānisku dzeguzi.

Abos gadījumos tiek piedāvātas risinājums pēc analogās apraides izslēgšanas. Tas notiek uz „lielo notikumu” fona, proti, ka valsts līdz 1. jūnijam pilnībā pāries uz ciparu virszemes apraidi. Tātad šajos piedāvājumos ir cipari, kas ir cipari, kas ir cipari. Tomēr tas būtu jāpaskaidro sīkāk, lai cilvēki zina, ko pērk un kā tas atšķiras.

Pirmkārt, ir „parastās” kabeļtelevīzijas skatītāji, kas atrodas pilsētās un skatās n-tos televīzijas kanālus caur to pašu pieslēgumu kā kopš 90 – sausā gada. Viņiem ar pāreju uz ciparu virszemes apraidi nekas nemainīsies. Viņu saņemtais saturs – sevišķi ārzemju kanāli, iespējams, jau sen nāk kā ciparu datu plūsma (faktiski 0 un 1 virkņu kombinācijas). Viņiem dekoderi nevajag, jo kabeļoperatora gala stacijā ir viens liels dekoderis visiem klientiem. Ja cena un sortiments apmierina, par visiem pārējiem piedāvājumiem principā var klapēt ar ausi.

Digitālas kabeļtelevīzijas skatītājiem arī nekas nemainās. Tie caur savu pieslēgumu saņem digitālo jeb ciparu plūsmu līdz savam dekoderim. Ciparu signāls ir savā ziņā blīvs un bagāts. Tas satur pašu attēlu un visu satura piegādātāja iekļauto papildu informāciju – skaņu celiņus dažādās valodās, subtitru izvēli un programmas gidu. Ar dekoderi skatītājs var ieslēgt vai izslēgt šīs funkcijas – skatīties filmu oriģinālvalodā bez murmuļa latviešu vai krievu valodā, „joka pēc” uzlikt zviedru subtitrus u. tml.

Digitālās satelītpaketes pamatā piedāvā to pašu, tikai bez kabeļiem. Protams, ir vajadzīga vieta, kur legāli uzstādīt satelītuztvērēju jeb šķīvi. To nevar visur piekārt pie palodzes vai izlikt uz lodžijas, jo uztvērējam jāatrodas pareizā debespusē, nemaz nerunājot par ēkas estētikas bojāšanu u.tml.

Ciparu virszemes televīzija ir sava veida inde visiem konkurentiem jo piedāvā konkrēta satura skatīšanās pielāgošanu (skatīšos ar franču oriģinālskaņu, bet ar latviešu subtitriem), tāpat, ka digitālais kabelis un satelīts, bet bez vajadzības pēc pieslēguma kabeļu infrastruktūrai (kādas nav dažos jaunos savrupmāju rajonos) vai pienācīgas vietas šķīvim. Tie, kuriem ir tikai un vienīgi pieejama analogā televīzija, tātad, būs spiesti pāriet uz ciparu virszemes televīziju maksājot 39 Ls par dekoderi vai 1,98 Ls mēnesi par dekodera īri, bet par 3,50 Ls jau saņems 16 programmas.

Interesanti, ka ar 3,50 Ls mēnesī sava veida iepazīšanās cenu, „apdāvinot” ar dekoderi un šķīvi, nācis Viasat, bet Baltkom jau par  2,75 Ls mēnesī piedāvā, cik saprotams, analogo kabeļtelevīziju.

Visi piedāvājumu pamatā ir „ciparu” televīzija. Jautājums tikai, vai jāpārvar inerce un jāpiemaksā (vai arī jāietaupa), lai saņemto ko savādāku

21. janvārī jaunaisTele2 valdes priekšsēdētājs Valdis Vancovičs tikās ar žurnālistiem neformālā atmosfērā. Izmantoju tikšanos, lai viektu īsu interviju ar Valdi (lielā intervija jau nopublicēta nozare.lv). Diemžēl Vecrīgas krogus “neformālā atmosfēra” ari skan videosižetā, bet, jācer, ka teikto var saprast.

Ir grūti saprast, vai lielā ņemšanās IT pasaulē ap tā sauktajiem planšetdatoriem (tablet PCs) ir jaunas tirgus tendences iezīme vai ražotāju steigšanās „apsteigt Stīvu”, resp. Stīvu Džobsu (Steve Jobs), Apple vadītāju, kurš 27. janvārī, visticamāk, prezentēs Apple pirmo planšetdatoru vai ko tamlīdzīgu.

Šajā jautājumā baumu strops jau dūc vidējas jaudas reaktīvā motora skaļumā vairākus mēnešus pēc kārtas. Gaidāmais Apple brīnums, visticamāk, būs skārienjūtīgs un vadāms ar daudzpirkstu žestiem, tāpat kā vairums citu līdz šim prezentēto planšet vai tāfeļveidīgu (slate) datoru. Šādi produkti no visdažādākajiem ražotājiem, arī pasaules lielajiem kā Hewlett-Packard ( HP) bija  nesenās sadzīves elektronikas izstādes (Consumer Electronics Show) Lasvegasā topā.

Žurnāls PCWorld ziņo, ka planšetdatori šogad būšot starp pārdotākajiem. Tie aizpildīšot vietu starp mazajiem (ar 10 collu displejiem) netbukiem (netbooks) un mazajiem mobiliem telefoniem, kas arvien vairāk parādās ar skārienjūtīgu vadību un ievērojamu datu apstrādes jaudu  un milzu dažādu aplikāciju jeb apps daudzumu.

Mani interesē, vai Latvijā arī ir interese par jaunākās paaudzes planšetdatoriem un par Stīva gaidāmo supergadžetu? Vai vietējā biznesā būtu pielietojums planšetdatoriem? Kas tos lietotu – ceļojoši pārdevēji, servisa aģenti, Ceļu policija (2025. gadā, kad beidzot būs nauda)? Ceru uz lasītāju viedokļiem un diskusiju.

Par šo tēmu rakstu ar kavēšanos, un tam ir pāris iemeslu. Pirmkārt daudz lielāku darba apjomu prasa jaunie uzdevumi portālā nozare.lv, proti, intensīva ziņu klapēšana. Otra lieta – neprotu krievu valodu un tādēļ neskatos (vai skatoties, nesaprotu) krievu raidījumus un nelasu krievu presi. Tikai lasu vai dzirdu, ka tur palaikam ir (no dažu patriotisku latviešu viedokļa) briesmu lietas.

Un tagad atkārtošu kaut kur dzirdētu trāpīgu izteicienu: Es nevēlos dzīvot tādā valstī, kuras karogu es nevaru nesodīti sadedzināt. Runa, protams, ir par brīvību no soda par paša īpašuma iznīcināšanu, nevis par kāda nejauši sastapta karoga vai valsts simbola apgānīšanu. Es domāju, ka šis izteiciens izsaka manu un vismaz daļas pasaules demokrātisko valstu pamatnostādni vārda un izteiksmes brīvības jautājumos. Jebkurā gadījumā, ASV Augstākā tiesa (Supreme Court) ir par pretkonstitucionāliem pasludinājusi vairākus t.s. karoga dedzināšanas likumus (arī karaklausības apliecību/ draft card dedzināšanu), un pareizi darīja.  Personīgi uzskatu, ka valsts nav kaut kāda būtne, kas var piespiest brīvus indivīdus to un tās simbolus respektēt, lai gan pats nekad nededzinātu Latvijas karogu.

Raidorganizācijas TV5 žurnālists Andrejs Mamikins, cik zinu, neko nav sadedzinājis, tikai savā 18. novembra raidījumā izteicis kādu politnekorektu jautājumu un (kā pats raksta, pēc nesekmīgiem centieniem atrast plašāku viedokļu diapazonu) kā viesu uzaicinājis vēsturnieku ar, cik saprotams, nepatīkamiem uzskatiem.

Par šo labākās autoritāras valsts tradīcijās A. Mamikinam Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) ir uzlikusi 1000 Ls sodu, kas ir iespaidīga summa. Ar šo blogu (atvaino, kolēģi Andrej), gribu pateikt – ka šādi civilizētās valstīs nepatīkamus un nepiedienīgus viedokļus nesoda. Nezinu, vai A. Mamikina raidījumu sērija Bez cenzūras iztur kaut kādus vispusības un sabalansētības standartus (tādi arī ir ASV t.s fairness doctrine), bet tas, ka viņš esot 9. maija (no daudzu latviešu viedokļa, lielos ienaidnieka uzvaras svētkos) savā programmā aicinājis tikai bijušos leģionārus, it kā liecina gan par to,  ka kopumā tiek iekļauti visi viedokļi un, ka, iespējams, krietni nokaitināta tā publika, kas minētā diena pulcējās pie Uzvaras pieminekļa. Jo ja runa ir par jūtu aizskaršanu, kāda starpība, vai pieļauj (atstājot skatītāju vērtējumam), vai Latvijas neatkarība bija liktenīga kļūda, vai Lielā Tēvijas Kara piemiņu apgāna aicinot vecus fašistus (kādi leģionāri nav) uz krievu auditorijai domātu raidījumu.

Tādēļ vispāratzītas izteiksmes brīvības vārdā būt jāatsauc sods krievu tautības žurnālistam A. Mamikinam!

Piedodiet, kaut vai ar visām zvaigznītēm, nepiedienīgo virsrakstu, bet citu nevar teikt par Google gaušanos un draudiem pamest lielā mērā totalitāro Ķīnu. Lai gan Google ir mans ikdienas darba rīks un galvenais e-pasta pakalpojumu sniedzējs (neesmu vēl iemācījies kā ārpus kantora apskatīt savu leta.lv  e-pastu), man nekad nelikās īsti godīgi, ka šī kompānija pakļāvās Ķīnas uzspiestai cenzūrai un pat palīdzēja izstrādāt interneta cenzūras rīkus.

Tagad izskatās, ka, visticamāk, Ķīnas izlūkdienesti ir pamatīgi izd**žuši  Google elektroniskās iekšas, cenšoties nokačāt Google sistēmu izejas kodu. Ķīniešu ziķeri arī uzdarbojušies citu, ar aizsardzību saistītu ASV kompāniju datortīklos. Google uzlaušanas mērķis bijis piekļūt vairāku Ķīnas disidentu e-pasta kontiem. Melnais humors ir apstāklī, ka Google un  Ķīnas VDK būtībā pret šiem cilvēkiem strādājuši vienotā komandā bet ar atšķirīgām metodēm. Google uzstādītiem filtri, visticamāk, liedza Ķīnas iedzīvotājiem piekļuvi jebkādai informācijai par pašiem disidentiem (ārzemju preses rakstiem), kā arī par jautājumiem (cilvēktiesības, strādnieku tiesības, vides aizsardzība u.tml.) par kuriem šie disidenti iestājās.

Tagad Google paziņojis, ka pārtraukšot cenzēt Google.cn (Ķīna pieejamo vietni un meklēšanas motoru) un apsverot pilnībā pamest Ķīnu.

Maukas pamet bordeli?

Voddler ir zviedru izgudrots bezmaksas  interneta filmu kanāls, kuru pirmo reizi izmantoju apartamentu viesnīcā Orlando, Floridas štatā, ASV caur bezmaksas bezvadu interneta tīklu. Noskatījos filmu The Miracle at St. Anna (2008. gads), izvēle bija nejauša. Attēls (HD kvalitāte uz portatīvā MacBook 13 collu ekrāna) ļoti labs, videostraume teju perfekta. Turklāt šīs filmas skatīšanos nācās pārtraukt, bija jāiet ar ģimeni paēst, un to atsāku skatīties nākamajā dienā, ar nedaudz klapatām „tinot uz priekšu” videostraumi līdz punktam, kur iepriekšējo reizi beidzi skatīties.

Filmu izvēle ir samērā plaša, tās pārsvarā ir jaunas, pieder piedēju pāris, piecu gadu populārākajām, un arī ietver vecāku klasiku.

Par Voddler (kas oficiāli ir beta versijā) lietotāju var kļūt piesakoties uz ielūgumu. Laikam tā arī saņēmu savu ielūgumu būdams atvaļinājumā ASV. Kuriozs ir tas, ka pirms filmas skatīšanās bija jānoskatās pāris reklāmas zviedru valodā, un filmai bija zviedru subtitri (interesantā kārta – varbūt tikai šai filmai? ) zem kadra (nevis kadra apakšējā daļā). Neesmu papētījis, vai tos var izslēgt.

Kāpēc par šo jāraksta? Tas ir kārtējais piemērs, ka kādreiz vienīgās un lielās  TELEVĪZIJAS vietā ir viena, trīs, piecas un vairāk  televīzijas, un ne tikai Lattelecom interaktīva. vai Baltkom un citu kabeļu vai dažādi virszemes vai pagrīdes* varianti. Pieaugot interneta piekļuves ātrumiem (Latvijas pilsētās etalons drīz būs 100 megabiti sekundē/Mbps), paveras visai plašas iespējas pārsvarā bezmaksas interneta televīzijai (to nesajaukt ar maksas interaktīvo, kas izmanto īpašas tehnoloģijas, lai nodrošinātu augstas kvalitātes video plūsmu).  Varu iedomāties, ka Voddler un līdzīgi pakalpojumi var izkonkurēt gan maksas kabeļtelevīzijas kino kanālus, gan ētera televīzijā dublētos ārzemju televīzijas seriālus, piedāvājot visu oriģinālvalodā. Diemžēl vairāku populāru ASV televīzijas seriālu izplatītājs www.hulu.com ir daļēji vai pilnībā bloķēts Latvijā, bet arī tas var mainīties.  Domāju, ka blakus dažādiem dekoderiem, drīzumā arī sāks pirkt ierīces, kas pieslēgts parastus televizorus internetam, vai arī jaunus televizorus, kur šī funkcija ir iebūvēta (uz MacBook filmas skatīties var viens, varbūt divi cilvēki)

*man tuvās aprindās ir parādījusies veikalā pērkama ierīce, kas uz cietā diska saglabā  nokačātas HD kvalitātes filmas, un tās rāda uz HD televizora.

** 60. gada kreiso saukli — Two, three, many Vietnams — diez vai kāds  atceras :)

Subtropisko ASV Floridas štatu ir piemeklējusi “Diena pēc rītdienas” (The Day After Tommorrow) Lite versija. Filma bija par klimata katastrofu, kas pāris dienu laikā rada jaunu ledus laikmetu. Kaut kas līdzīgs ir noticis Orlando, Floridā, kur kopš 31. decembra uzturos ar savu ģimeni. Vecgada vakars arī bija pēdējais, kad pie +18 grādiem varēja pastaigāties ārā. Nākamā dienā lija, tad temperatūra kritās un gandrīz katru dienu ir sasniegusi vai pārsniegusi sala rekordus (tiesa gan, tikai dažus grādus zem nulles). Vietējie iedzīvotāji ir šokā, staigā satinušies divās, trīs kārtās parasto drēbju plus kādā vējjakā, citi trako pie nelielā veikalu skaita, kur iespējams nopirkt īstas ziemas drēbes. Mēs, kas atbraucām no Rīgas caur ziemas pārņemto Bostonu staigājam biezās jakās un šalēs.
Katru dienu vietējā televīzija ziņo par bezmaz perversiem notikumiem – kāda ģimene, cenšoties apsildīt mājokli, sabērusi visus atkritumus vecā, līdz šim tikai dekoratīvā kamīnā un tos aizdedzinājuši. Tā rezultātā aizdedzies aizsērējušais skurstenis un arī pati māja. Citur kāda mājsaimniece ieslēgusi visus iespējamos riņķus un cepamo daļu virtuves plītij, izsitot drošības slēdžus. Sieviete uz laiku māju atstājusi, tad “ labais kaimiņš” pamanījis, ka visi drošinātāji ieslēgušies un tos atkal ieslēdzis, atjaunojot strāvas padevi plītij, kur saimniece bija uzlikusi cepamās eļļas katlu. Tas pārvārījies un, mājsaimniecei atgriežoties, viņu sagaidīja citi viesi – ugunsdzēsēji.
Ledusskulptūrām līdzīgas ainas redzamas vietās, kur pašvaldības un privātmāju īpašnieki nav izslēguši automātiskos zālāju un apstādījumu laistītājus. Orlando lidostā, kur ik dienas ielido un izlidot desmitiem tūkstošu saules un siltuma alkstošu tūristu, lidmašīnas sākušas apledot, tāpat kā ziemeļos ziemas apstākļos. Tikai Orlando lidostai nav atledošanas ekipējums – mazi traktori ar atledošanas škidruma tankiem, šļūtenes uz mehāniskiem kātiem, ar ko apliet katru izlidojošo lidmašīnu. Pagaidām risinājums ir vienkāršs – noliekam lidaparātu “saulītē” kamēr ledus izgaro. Tas nozīmē, ka drīzumā sāks kavēties izlidojošie reisi.
Saules, gan ar milzu zobiem, Orlando netrūkst. Vairākas dienas debesis ir bez mākoņiem, saulrieti kā tropos, temperatūra pēc Fārenheita skalas – tikai četrus, piecus grādus siltāka, nekā tādās ASV ziemeļu pilsētās kā Bostona un Ņujorka.
Secinājums – arī Floridā vairs nav droša “vasara ziemas laikā”. Turklāt salīdzinot ar internetā pieejamiem datiem, sala periods ir viens no garākiem pēdējos pārdesmit gados. Vienīgā vieta, kur var ar lielāku drošību rēķināties ar siltu laiku janvāri ir pie ekvatora – Ēģiptē, Tobāgo, vai arī dienvidu puslodē, piem., Singapūrā, Indonēzijā, Austrālijas ziemeļos, Dienvidāfrikā.
Gads ir sācies ar samērā lielu tūrisma neveiksmi.