Zviedru kompānija Mosync piedāvā bezmaksas mobilo aplikāciju (apps) attīstības un adaptēšanas (līdz pat 800 telefonu paveidiem, vairākām operāciju sistēmām) platformu. Rudenī plāno atvērt savu aplikāciju veikalu (daloties ieņēmumos ar attīstītājiem)  un radīt veikala platformu, ko attīstītāji var izmantot paši. Latvijā jau uzradušies daži  apps attīstītāji priekš Apple  iPhone un dažādu app rakstīšana var pat individuālam attīstītājam kļūt par ienesīgu hobiju vai mazu biznesu.

Nesen viesojoties Stokholmā (sava tagad pusizārstētā bronhīta sākumstadijā, tādēļ vēl viens iemesls izgriezt manus jautājumus āža balsī un aizstāt ar tekstiem :) ) tikos ar Mosync vadītāju Dusjantu Patelu (Dusyant Patel) un līdzdibinātāju Tomasu Upgordu (Tomas Uppgard).

Videointervijā abi cita starpā ieskicē kā plānots uz open source pamata radīt ieņēmumus ģenerējošu biznesa modeli. Līdz šim kompānija ir vairākus gadus dzīvojusi no riska kapitālistu un dibinātāju naudas, (tostarp MySQL), kā jau kārtīgs iesācējs (start-up), kam, neskatoties uz teju neeksistējošu apgrozījumu, tiek gatavots kārtējais finansējuma raunds ar mērķi paplašināt darbību (ir filiāle Singapūrā). Labs nāk ar gaidīšanu.

Kad saņēmu uzaicinājumu apskatīt jaunu apsardzes kompānijas G4S mazo ofisu un mājokļu elektroniskās novērošanas un signalizācijas risinājumu, neiedomājos, ka saruna ar uzņēmuma pārstāvjiem aizies par tādām tēmām kā apdrošinātāju attieksme pret klientiem kas lieto/nelieto signalizāciju un apsardzes pakalpojumus un par noziedzību un apdraudējumiem krīzes laikā.
Saruna faktiski būtu pelnījusi vietu www.nozare.lv sadaļā “Viedokļi, intervijas”. Lai man piedod par mūsu maksas sadaļas “kanibalizāciju”, bet tā kā dažas dienas esmu izsists no ierindas (baušļaks jeb slima zirga klepus) un nosacīti strādāju no mājām, videobloga publicēšana šķita labākais risinājums, lai šī intervija vispār redzētu dienas gaismu.
Attiecībā uz intervijām, ir tāds izteiciens: “Žurnālisti, kas nonāk debesīs tiek pie mūžīgas ekskluzīvas intervijas ar Dievu. Žurnālisti, kas nonāk ellē, to visu atšifrē.” Tas ar vārgu cerību, ka lasītāji un abonenti novērtēs darbu, ko ieliekam šīs maksas sadaļas veidošanā.
Par pašu G4S produktu – interesantais, kas varbūt samontētā intervijā pilnībā neizskan, ir iespēja caur internetu novērot notikumus mājas vai ofisā un no datora jebkurā pasaules malā ieslēgt vai izslēgt signalizāciju un citas ierīces. Tas nozīmē, ka nav jādod signalizācijas kontrolpaneļa kodi cilvēkiem kas to var aizmirst vai netiek ar to galā (vectēvs atnāk aplaistīt stādus) un to nav nevajadzīgi jāizplata trešām personām (biroja apkopēji vakarā atsūta īsziņu, ka ieradušies, un caur internetu viņiem atslēdz signalizāciju).
Tuvākajās dienās ceru uzrakstīt dažas ziņas Nozare.lv lentai, arī ar informāciju, kas nav īsinātā un montētā videointervijā.
Par baušļaku – tas lielā mērā pārgājis, ārste izrakstīja antibiotiku, kas, liekas, apkāvusi infekciju diennakts laikā. Tātad veseļojos un jaunnedēļ, visticamāk, pilnībā neizmantojis izrakstīto slimības lapu, atgriezīšos darbā, jo dirnēt ar laptopu mājas tīklā sāk apnikt .

Tātad videosižets :)

Pieņemsim, ka tā sauktajā e-bibliotēkas lietā patiešām ir strīdus objekts – daži autordarbi, par kuriem e-bibliotēkas īpašnieki Ideju Forums uzskata, ka nokārtojuši visas autortiesību formalitātes, bet sūdzību iesniedzēji Ekonomikas policijai – ka tā nav.  Gala rezultāts – e-bibliotēka un sevišķi tās pakalpojumi klāsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir izsista no ierindas un nenoteiktu laiku. Faktiski, tā ir pagalam, bezgala nesamērīgas policijas rīcības dēļ. Varēja taču sistēmas administratoru klātbūtnē pārbaudīt, vai apstrīdētie darbi atrodas serveri un tos dzēst vai bloķēt. Tagad serveri ir aiznesti ķidāšanai, bez tiesas sankcijas, tāpat, jo Ekonomikas policija tā drīkstēja.

Ko no tā varam mācīties? Pirmais – jebkura darbība Latvijas kibersfērā ir līdzīgi apdraudēta, ja ne autortiesību neskaidrību dēļ, tad aiz citiem ieganstiem, kaut vai topošiem centieniem uzlikt vēl stingrāku cenzūru interneta saturam (Latvijas mazais žodziņš jeb Ķīnas mūris, kuru nupat  pārsita Google, miniatūrā?). Atcerēsimies, ka internets ir būvēts uz daļēji neapzināti anarhistisku principu – ka cenzūra vai cita varas iejaukšanās tiek uzskatīta par sistēmas traucēkli, kas ar visiem rīcībā esošiem līdzekļiem ir jāapiet, lai nodrošinātu informācijas brīvo plūsmu.

Ko darīt? Tiem, kam vitāli svarīgs savu serveru saturs (ekonomisku vai idejisku iemeslu dēļ) vajadzētu tos, ja ne primāri hostēt (izvietot) ārzemēs, tad vismaz tur turēt sava satura spoguli (mirror). Tas, protams, maksā papildu naudu, bet ko maksā visa pasākuma datu un satura vazāšana par kādu likumsargu pagrabiem. Hostēšana ārzemēs uzreiz rada barjeras šī satura apķīlāšanai, jo tad jāgriežas pie ārvalstu tiesas var prokuratūras ar sevišķi smagu lietu (tūkstošiem dziesmu zagtuve, bērnu pornogrāfija vai tamlīdzīgas lietas).

Ja runa ir par vārda brīvību, tad labākā vieta, kur turēt saturu ir ASV, jo tur ir visai spēcīgs un nepārvarams ASV konstitūcijas pirmais papildpants (First Amendment), kas sargā teju absolūtu vārda brīvību. Tomēr neskaidru autortiesību jautājumos ASV varas iestādes dažos gadījumos ir rīkojušās visai robusti, tāpat arī autortiesību krustneši, kas ierosinājuši civillietas  desmitu tūkstošu dolāru apjomā pret mazgadīgiem bērniem u.tml.

No vienas puses, ir apsveicami, ka Latvijā tādos neskaidros jautājumos kā elektroniskās autortiesības cenšas burtkalpīgi pielāgoties likumam (kā to, cik saprotams, centās darīt Ideju Forums ar savu izputināto e-bibliotēku). Bet no otras puses, zinot kādā valstī mēs dzīvojam, ir neprāts nesagatavot partizānu un pagrīdes alternatīvu.

 Nāk prātā padomju anekdote par saulīti, kas no rīta priecīgi sveicina varas nesēju Brežņevu, ar pusdienlaika zenīta paklanās un uzsmaida Brežņevam, bet pievakarē nobļauj – „ej tu d***t, vecais āzi, es esmu Rietumos!”  Šādu variantu savai saulītei e-bibliotēkas īpašnieki nebija sagatavojuši.

5. martā e-Prasmju nedēļas ietvaros un, bez šaubām, neo un Ceturtās Atmodas tautas armijas (4ATA) aktivitāšu ēnā, Eiropas Savienības mājā Rīgā notika diskusija par datu drošību. Šajā videoblogā centos izcelt šo diskusiju esenci (nemanot biju safilmējis veselas 38 minūtes!). Kopaina ir ne pārāk glaimojoša. 4ATA veiksme nav pārsteigums. Jautājums – kas vēl ir noplūdis un netiek publiskos, jo informācijas pievācējiem nav tādi paši mērķi, kā 4ATA. Skatāties un spriežat paši… Gaidu komentārus un papildinošu informāciju.

8. martā Latvijā un citviet post-padomju pasaulē sabiedrība atzīmē Starptautisko sieviešu dienu, kurai saknes ir kreiso feministu kustībā vairāk nekā pirms simt gadiem. Pēc lielā mērā no padomju laikiem pārmantotām tradīcijām, 8. martā sievietes apsveic ar ziediem un nelielām dāvanām. Dažviet, iespējams, notiek pasākumi, kur nopietnāk diskutē par sieviešu statusu sabiedrībā. Te Latvija faktiski var nedaudz lepoties ar sievietēm – vadītājām privātajā sektorā, ar sievieti – prezidenti astoņu gadu garumā un nosacīti ar sievietēm-politiķēm, cik nu vispār var šodienas apstākļos cienīt vai uzticēties Latvijas politiskai elitei.
Pats esmu audzis un izglītojies amerikāņu sabiedrībā, kur 8. martu nesvinēja, arī ja ASV 1909. gadā toreizējās sociālistiskās feministes pirmo reizi atzīmēja Starptautisko sieviešu dienu un tā tikai turpmākos gados pārnesās uz Eiropu. Dzīvojot Latvijā, šo svētku atzīmēšana man ir likusies kā mazliet kurioza postpadomju parādība, sevišķi tādēļ, ka tā dažkārt saistās ar traģikomisku “dzersmi” , kur viegli iereibuši vīrieši “sasvinās” un tad sniedz savām sievām, beibēm vai kolēģēm kādu aizlauztu tulpi.
Tā arī cerēju 8. martu pārlaist neko sevišķu nedomājot, iekams sestdien saņēmu jaunāko The Economist numuru. Tanī uz vāka lielos sarkanos burtos vārds GENDERCIDE – dzimuma genocīds – un jautājums, kur palikušas 100 miljons meitenītes? Izrādās, ka The Economist izpētījis, ka vismaz šāds skaits ieņemtu meiteņu nedzimst, jo vairākas sabiedrības pasaulē vienkārši viņas nevēlas. Vietām Ķīna un Indijā vīriešu un sieviešu disproporcija sasniedz 124 zēnus, kas dzimst uz katrām 100 meitenēm. Tur, kur tas noticis ilgstoši, tam jau ir redzamas demogrāfiskas sekas – sieviešu trūkums, liels skaits jaunu vīriešu bez iespējām atrast dzīves biedri un veidot ģimeni.
Kamēr mēs Eiropā varam satraukties, ka daudzviet sievietes privātajā sektorā atduras pret stikla griestiem karjeras kāpnēs, ka vīriešu un sieviešu algu “šķēres” neaizverās pietiekami ātri un citām lietām, ir vietas pasaulē, kur ar sonogrammas palīdzību vienkārši nolemj, ka meitenītei nebūs dzimt, jo meitenes ir mazvērtīgas. Sīkāk par to visu var izlasīt The Economist ievadrakstā.
Protams, no mazās un ekonomiskās depresijās nomāktās Latvijas diez vai ko varam darīt, lai mainītu situāciju attālās valstīs. Vienīgi varam gaidīt, ka kādreiz arī šeit ieradīsies precinieki no valstīm, kuru pašu tradīcijas un mentalitāte ir tā sasvērusi demogrāfisko laivu, ka citas izejas nav.

Radot jauno biznesa portālu  www.nozare.lv ir ievērojami paātrināts darba temps un kāpināta intensitāte, salīdzinot ar nozares ancien regime (veco režīmu), kur tas bija savādāks. Tādēļ arī ieraksti šahā blogā kļuvuši nedaudz retāki. Diemžēl dažas lietas ir palikušas novārtā.

TeliaSonera zaudē šķēpnesi Baltijā

 Lasot starp rindām var saprast, ka līdzšinējais sarunu vadītājs ar Latvijas valdību par Lattelecom un LMT privatizāciju, TeliaSonera lielākās un pelnītspējīgākās nodaļas Mobility vadītājs Kenets Kārlbergs (Kenneth Karlberg) ir, lasot paziņojumu presei starp rindām – vienkārši padzīts. Tas notika pagājušās nedēļas vidū

 Angliskā paziņojumā teikts:

In order to develop the company further, however, we need to change certain behaviors and act more like one company. In such a process, you sometimes have to change leadership profiles.

 WTF? Var saprast, ka Kenets ar savu uzvedību (behavior) bijis šķeltnieks? No lasītāju komentāriem zviedru presē izriet, ka ,visticamāk,  bijušas domstarpības ar TeliaSonera koncerna vadītāju Larsu Nībergu (Lars Nyberg), kurš prasījis lielāku vienprātību, nevis, viņaprāt, liekas debates par kompānijas attīstības virzienu.

 Bet, kā sacīt, štrunts par zviedru iekšējiem konfliktiem. Lielākais zaudējums ir, ka Kenets aiziet ar visu zināšanu un pieredzes krājumu par līdzšinējām gadiem garām sarunām ar Latvijas pusi par abu mūsu telekomunikāciju uzņēmumu privatizāciju, kā arī zināšanām par Baltijas telekomunikāciju tirgu, par kuru atbildēja pirms TeliaSonera reorganizācijas. Keneta Kārlberga vietā nāks kāds cits, kas, sliktākā gadījumā,  stāvēs pie sasistas siles vai arī visu dabūs apgūt no nulles.  

Nav „neierobežota” mobilā interneta

 Tagad visi, kam nav slinkums, piedāvā „neierobežotu” mobilo internetu telefonus un/vai datoros. Diemžēl, izmantojot publiskos mobilo sakaru tīklus, ir tehniskas robežas, kas nosaka cik daudz lietotāju var vienlaikus darboties ar liela apjoma datu pārraidi iekams bāzes stacija tiek pārslogota. Tādēļ operatori visā pasaulē uzliek bremzes vai limitus. Lietojot tikai telefonu, ar pāris gigabaitiem (Gb) var pietikt. Arī jaunākais „neierobežotais” Tele2 piedāvājums XL  piesaka „bremzi” pēc 2 Gb limita pārsniegšanas:

Lai saglabātu augstu pakalpojuma kvalitāti, Tele2 patur tiesības līdz tekošā mēneša beigām samazināt datu pārraides ātrumu līdz 64 Kb/s, ja tiek izmantoti vairāk par 2 GB mēnesī.

Patiesi neierobežotu mobilo internetu teorētiski var ierīkot uzņēmumiem un organizācijām noteiktā vietā uzstādot atsevišķu bāzes staciju – picocell – kurai pieslēgties var tikai noteikti telefoni un modemi, piemēra, vienā ēkā vai pat stāvā. Šo staciju nevar izmantot garāmgājēji uz ielas. Iespējams, ka operatori nāks ar šādu piedāvājumu kā individuālu korporatīvo klientu risinājumu

 Latvijas Valsts radio un televīzijas centra  (LVRTC)  sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Līne uzrakstījusi apceri, kuru uzskatu  par pārpublicēšanas vērtu.

————

Ņemot vērā pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušos dažādos, brīžiem pat ļoti pretrunīgos viedokļus saistībā ar ciparu TV tehnisko nodrošinājumu, VAS ‘’Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs’’ kā ciparu TV infrastruktūras nodrošinātājs vēlas publiskot savu skaidrojumu.

Mīts nr. 1 – virszemes ciparu TV ir tikai maksas televīzija

Virszemes ciparu TV pēc analogā signāla atslēgšana būs vienīgais apraides veids, kas iedzīvotājiem nodrošinās iespēju visā valsts teritorijā nacionālās TV programmas skatīties BEZ MAKSAS. Pārējie apraides veidi (kabeļtelevīzijas, satelīttelevīzija un interneta televīzija) ir tikai un vienīgi par maksu.

Valsts pienākums (ar LVRTC starpniecību) attiecībā uz sabiedriskajām TV programmām ir nodrošināt bezmaksas signāla pieejamību, taču par uztverošajām gala iekārtām katram iedzīvotājam ir jāparūpējas pašam.

Tas attiecas ne tikai uz televīzijas signāla apraidi, bet arī uz citām infrastruktūrām, piemēram, uz radio signālu (kāds radio uztvērējs ir katra mājās, ir paša ziņā) vai bezmaksas ceļiem (automašīna tomēr jānopērk pašam un arī degvielu bākā tomēr jālej pašam).

Mīts nr.2 – līdz ar dekodera iegādi jāmaina uztverošās iekārtas (televizors, antenas, vadi)

Absolūtā vairākumā gadījumu analogās televīzijas skatītāju esošā uztverošā infrastruktūra ir atbilstoša  ciparu TV uztveršanai un ir nepieciešams tikai dekoders vai televizors ar jau iebūvētu MPEG-4 uztvērēju. Tas ir tāpēc, ka iedzīvotāji jau analogās TV vajadzībām iegādājās decimetru antenas, kuras pārsvarā gadījumu uztver signālu visā decimetru viļņu diapozonā. Ja antena ir labā stāvoklī, tā var uztvert arī ciparu TV. Līdzšinējā praktiskā pieredze liecina, ka 99% cilvēku, kas iegādājas dekoderus, der līdzšinējās antenas.

Mīts nr. 3 – antena būs jānovieto 10 metru augstumā

Ciparu TV uztveršana notiek praktiski identiski kā analogās apraides gadījumā, kas nozīmē, ka nevienam nekur augstāk jākāpj nebūs. Ja iedzīvotājs jau šobrīd uztver analogo signālu, viņš var būt drošs, ka uztvers arī ciparu signālu.

Savukārt tiem, kuri iepriekš signālu uztvēra vāji vai vispār neredzēja Latvijas kanālus, Virszemes ciparu TV apraide nu nodrošina iespēju uztvert šos kanālus. Virszemes ciparu TV signāls tiek nodrošināts 99,6% teritorijas agrāko 49% (TV3), 55% (LNT) un 87%(LTV7) vietā.

Jārēķinās, ka zemes ciparu TV, tāpat kā analogā, signāla uztveršanu, var traucēt arī dabiski un/vai mākslīgi šķēršļi, ja tie aizsedz uztverošo antenu, atrodoties starp to un raidošo staciju, taču risinājumu antenas pareizai novietošanai var atrast vienmēr un tai nevajadzētu būt problēmai, lai skatītos TV.

Mīts nr.4 - Latvijā ir daudz balto plankumu jeb vietu, kur nevar uztver ciparu TV signālu

Šobrīd 1.tīkla pārklājums (kurā tiek raidītās visas bezmaksas programmas) tiek nodrošināts 99.6% Latvijas teritorijas. Ja mājsaimniecība nacionālās programmas iepriekš varēja redzēt analogajā apraidē, tad to noteikti varēs izdarīt arī ciparu apraidē. Plus – liela daļa iedzīvotāju, kas līdz šim vāja vai neesoša signāla dēļ Latvijas kanālus nevarēja redzēt, nu to varēs.

Latvijā, tāpat kā jebkurā pasaules valstī, ir atsevišķas vietas, kurās var būt apgrūtināta ciparu TV uztveršana (uzstādot antenu augstāk vai antenu ar pastiprinātāju, arī šādās vietās ciparu TV signāla uztvere var notikt bez traucējumiem ), tomēr jāuzsver, ka tieši jaunās ciparu apraides dēļ nacionālo TV programmu pieejamība kopumā palielinājusies par 20%, īpaši pierobežas reģionos.

Mīts nr. 5 - Notiek neatbilstoša un sasteigta pāreja uz CTV

Ciparu TV apraide paralēli analogās TV apraidei Rīgas apraides reģionā tiek nodrošināta jau no 2009. gada pavasara, bet visā Latvijā – kopš 2009. gada nogales, līdz ar to pārejas periods ir bijis pietiekami ilgs. Šajā laikā iedzīvotāji ir tikuši un joprojām tiek informēti par nepieciešamajiem pārkārtojumiem, kas saistīti ar pāreju uz ciparu TV. Līdz ar Virszemes TV parādīšanos TV pakalpojumu tirgū ir saasinājusies konkurence, kas ir laba ziņa iedzīvotājiem, taču konkurenti uz to diemžēl reaģē, sniedzot dezinformējošus paziņojumus.

Tā kā Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropā, kura uzsāka pāreju no analogās uz ciparu TV, mums ir iespēja mācīties no citu valstu pieredzes un kļūdām. Dati liecina, ka lielākā daļa (līdz pat 80%) iedzīvotāju pāriet no analogās uz ciparu apraidi 2 mēnešus pirms un 1 mēnesi pēc analogā signāla izslēgšanas termiņa, neatkarīgi no tā, cik ilgs ir bijis pārejas periods. Mēs redzam, ka tieši tas šobrīd notiek arī Latvijā. Līdz ar to ir skaidrs, ka lieka līdzekļu tērēšana un ilgstoša abu apraides formātu uzturēšana būtu absolūti neracionāla – gan no valsts, gan arī raidorganizāciju viedokļa, jo MK noteikumi nr.714 (2008. gada 2. septembris) paredz, ka izmaksas pārejas periodā sedz pašas raidorganizācijas.