Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā viceprezidents sabiedrisko attiecību jautājumos Anders Aleksandersons (Anders Alexandersson) nesen no komandējuma ASV atgriezās ar Apple iPad. Bija izdevība ar viņu satikties un iegūt praktiska lietotāja pirmos iespaidus. Anders plāno savu iPad lietot darbam, nevis izklaidei vai kā rīku, ar ko paplātīties.

SAP Baltics izpilddirektors Kārls Langhorns kameras priekšā pastāstīja par jaunā produkta (Business by Design) izredzēm Baltijas valstīs, arī ja šo uzņēmumu vadības sistēmas nomas pakalpojumu Latvijā un kaimiņvalstīs vēl nepiedāvā. Dažiem komentētājiem zināšanai — tika lietots intervējamam/runātājam piespraužams mikrofons.

Šeit ir video, kur salikti, manuprāt, spilgtākie brīži no britu uzņēmēja, visu Virgin zīmola kompāniju dibinātāja un vadītāja Ričarda Brensona (Richard Branson) uzstāšanās SAP konferencē SAPPHIRE NOW Frankfurtē.

Nozare.lv SAP konferencē SAPPHIRE NOW 2010 izdevas satikt Latvijas uzņēmeju, SIA Datu eksperts vadītāju Māri Svilānu, kura firma pārdod un konsultē par SAP piederošo Business Objects datu analīzes rīkiem.

Piedāvāju videosarunu ar Svilānu:

Know Your Enemy!!
Pēc kratīšanas izmeklējošās žurnālistes Ilze Naglas mājās un pēc nebūšanu atmaskotāja “Neo” jeb IT speciālista Ilmāra Poikāna (vismaz policija viņu uzskata par “Neo”) apcietināšanas ir skaidrs, ka ienaidnieks ir šīs valsts varas iestādes un tā sauktie tiesībsargi. Vēršoties pret žurnālisti un personu, kuru uzskata par “Neo”, faktiski tiek aizstāvēta melu sistēma, kuru “Neo” atmaskoja publicējot informāciju, kas liecināja, ka ne visās valsts iestādēs tiek samazinātas lielās algas un ieviests taupības režīms. Bija arī gadījumi, kur “Neo” dati apstiprināja pretējo, proti, ka iestāde vairāk vai mazāk rīkojās ar nodokļu maksātāju naudu tā, kā vajadzēja.
Vēl to, kas ir ienaidnieks apstiprina pat no valsts iestādēm tuvu stāvošām aprindām dzirdētais, ka “Neo” faktiski nav izdarījis noziegumu, jo liela daļa publicētās informācijas, pat ar vārdiem (kurus “Neo” pārsvarā nepublicēja) ir iegūstama no atvērtiem avotiem, tikai ar daudz vairāk pūlēm. Nekāda ielaušanās arī nenotika, jo VID dievojās, ka nebija jāzvana Datoru drošības incidentu reaģēšanas vienībai (DDIRV), jo notikušais nebija klasificējams kā kiberuzbrukums. Par ko tad ir lietā? Par ko vandās žurnālistes mājās un prasa, lai viens no valsts samērā gaišiem IT speciālistiem tiek turēts cietumā?. Iemesls varētu būt – lai iebiedētu, lai novilku sarkano līniju ap vietām, kur labāl nerakt ne žurnālistiem, ne apzinīgiem pilsoņiem – trauksmes cēlājiem (whistleblowers, kā saka amerikāni, kas ASV vietām arī sargā šādus informācijas sniedzējus par nebūšanām). Vienalga kā tas viss beigsies, Poikāns, arī ja viņu izlaidīs pēc pāris dienām, būs atradies aiz restēm ilgāk nekā jebkurš, kas uz nebēdu maksāja lielas prēmijas un trekno gādu pārbarotās publiskā sekora algas pēc tam, kad bija nolemts tās apcirpt.
Ko darīt? Žurnālistiem, kas darbojas ar “pēlēkās zonas lietām” (un tagad visa izmeklējošā žurnālistika ir iedzīta pēlēkā zonā) ieteicams savus datus turēt kādā mākoņdatošanas (cloud computing) resursā ārpus Latvijas , piemēram, Google Docs, jo diez vai šejienes varas iestādes ies spēkoties ar Google un ASV konstitūcijas pirmo papildpantu (First Amendment). Otrs ir kriptēt informāciju. Pagaidām vēl nevienu fiziski nespīdzina, tātad piespiest atdot kriptēšanas paroli diez vai izdosies. Protams, ir precedenti (lielu skandālu pavadībā), piemēram, kā New York Times žurnāliste Džudita Milera (Judith Miller) nosēdēja trīs mēnešus cietumā, jo neatklāja izmeklēšanas tā sauktia Lielai žūrijai (Grand Jury) savu avoti sakarā ar stāstu par kādās ASV spiedzēs atmaskošanu. Un diez vai Ilze Nagla gribēs būt Latvijas Dž. Milera, lai gan nekad nevar zināt ko varas iestādes izgudros.
Vēl viens paņēmiens ir regulāri uztaisīt sava datora “spoguļattēlu”. To daru, ne pārāk regulāri, ar savu MacBook izmantojot rīku Time Machine. Ja man būtu kas interesants Latvijas žiķerdienestiem, tad vismaz vienu Time Machine cieto disku varētu atstāt pie paziņām vai noslēpt ārpus mājokļa. Kad būs 100 Mbps internets, var sarunāt, ja tas tehniski iespējams, datora satura kopēšanu uz ārzemju diska. Tad, ja dators krīt ienaidnieku rokās, var nopirkt vai aizņemties citu un pārkopēt visu, kas aiznests un, iespējams, bojāts vai dzēsts.
Latvijā atkal (pēc Drošības policijas izrīkošanos ar Dmitriju Smirnovu) tiek piegrieztas skrūves un ir laiks papētīt kā, izmantojot modernas tehnoloģijas un “virtuālu elektronisku trimdu” var aizsargāties un turpināt pretestību valsts nebūšānām un represījām. Labprāt gaidu ieteikumus, kā sargāt žurnālistu un informācijas sniedzēju elektroniski uzkrāto informāciju – par kriptēšanu, ārzemju resursiem u.tml. Vēl pāris soļu no valsts varas puses, un jāsāk arī domāt par to, ko sauc active countermeasures…

Gribēju te ielikt saikni uz vienu Rage Against The Machine video, bet pietiks citēt būtisko:

Something must be done
About vengeance, a badge and a gun
‘Cause I’ll rip the mike, rip the stage, rip the system
I was born to rage against ‘em

Fist in ya face, in the place
And I’ll drop the style clearly
Know your enemy…Know your enemy!

Šīs ieraksts var interesēt galvenokārt supergīkien (supergeeks)  jeb IT speciālistiem/fanātiķiem, kuri neatstāj administratora termināli serveru telpā vai priekštelpā. Ir maijs, dienas laiks, kad šo rakstu – tas zināšanai, ja nav pamanīts.

Ar vārdu sakot, izskatās, ka IT risinājumu kompānija Heroku, kura „uzbūvēta” un pilnībā darbojas Amazon EC2 mākonī var sev iegūt 10 miljonu dolāru finansējumu.

 Par to sīkāk Oma Malika (Om Malik) blogā GigaOm.

 No otras puses, kas tur pārsteidzošs? Ja izdomātais  uzņēmums Eirotupeles, kas īre 250 m2 platību, teiksim, iepirkšanās centrā Spice, un īres maksā ir ieskaitīta apkure, elektrība, apsardze (kopēja visai Spicei) un citas komunikācijas, saņem jaunu kapitālu, tas ir normāli. Aizstājam 250 m2 platību un visu pārējo, par kuru maksā īrnieks, ar Amazon EC2 jaudas noma,  kāda starpība vai tā ir fiziska telpa, vai „mākoņdatošanas” (cloud computing) kapacitāte, uz kuras balstās veiksmīgs uzņēmums?

Virtuālajai vai mākoņu pasaulei pat ir savas priekšrocības. Ja Eirotupelēm piedāvā līgumu tirgot Mazās franču čībiņas ar nosacījumu, ka tās izvieto 25 m2 nišā, kas pievienota galvenā veikala platībai, tad Eirotupelēm ir problēma. Lai paplašinātu savus 250 m2, ir jānogriež 25 m2 kaimiņu Amālijas Lupatnīcai, kas nav iespējams. Var tikai pārvākties uz Spices (vai cita centra) otru galu, kur izvāksies neveiksmīgas Žurkburgers, un tas pēc pus gada.

Savukārt mākonī var saņemt papildu servera jaudas teju „uz sitiena” un bez lielām klapatām. Vajadzīgi 10 terabaiti (TB) jaunākās klienta aplikācijas datu bāzei – lūdzu! (Protams, ja līgums to paredz un par attiecīgu samaksu) Vai tīram IT biznesam mākonī ir labāk, ērtāk un drošāk? Viennozīmīgu atbilžu nav. Kā minēts Oma Malika bloga ierakstā, Heroku plāno izvērsties arī citos mākoņos, lai diversificētu savu darbības bāzi un, lai klientu acīs nebūtu saistīts tikai ar vienu mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzēju. Un to jau arī redzam uz zemes – ja Eirotupeles vienā iepirkšanās centrā ir slēgtas, jo plīsis saimnieka ūdensvads, ir taču cita filiāle citviet, kur doties un iepirkties.

Telekomunikācijas un IT ir nozares Latvijā, kur tiešām var atskatīties uz brīnumainām izmaiņām un zibenīgu attīstību. Tas, protams, viss notika globālu procesu kontekstā. 1990.gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācija un faktiskā neatkarības atjaunošana nedaudz vairāk kā gadu pēc tam atvēra Latvijai iespējas piedalīties pasaules telekomunikāciju un IT nozares attīstībā. Abās nozarēs valsts arī bija labi sagatavota vismaz inženiertehniskās izglītības ziņā. Modās arī uzņēmējdarbības gars un uz skatuves uznāca vēlāk labi pazīstami nozares uzņēmēji un vadītāji – Baltkom dibinātājs Pēteris Šmidre (kā pats stāsta, ar kabeļtelevīzijas montiera stangām rokās), vēlākais LMT prezidents Juris Binde, Gundars Strautmanis, kas ieņēma augstus amatus Lattelecom, Valdis Lokenbahs un citi.
1990. gadā Latvijā bija tikai daži mobilie telefoni (uz viena, puča laikā, kā Stokholmā strādājošs žurnālists sazvanīju toreizējo ārlietu ministru Jāni Jurkānu). Tagad mobilo sakaru lietotāju skaits pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu – vairāk nekā miljons katram no operatoriem Tele2 un LMT, ap 150 000 (?) Bitei. Arī personīgo datoru (PC) skaits bija niecīgs un tie faktiski bija ārzemēs saziedotie un pirktie Apple Macintosh datori, nevis klasiskie pīšļi.
Internets 1990. gadā tā īsti nekur nebija pazīstams, taču dažādas iezvanpieejas vides ar informācijas krājumiem, iekšējām sarakstēm un čatu eksistēja jau 80. gados, kad pats lietoju The Source un Compuserve. Tagad Latvija var lepoties ar teju ātrāko internetu pasaulē kopš Lattelcom piedāvā 500 megabitus sekundē (Mbps) vaur tiešo optisko pieslēgumu. Teorētiski šāds pieslēgums var darboties ar ātrumu līdz pat 10 gigabitem sekundē (Gbps), lai gan grūti iedomāties, ka kādai privātpersonai būtu tāda datu glabāšanas jauda (simtos terabaitu) vai datu apstrādes ātrums, kas tiktu galā ar šādu informācijas straumi.
Latvijas IT nozarē nav sava Skype, taču balstoties uz Latvijas speciālistu izstrādātā biznesa (tobrīd plānekonomikas) procesu apraksta rīkam GRADE, galvenokārt ar Latvijas IT speciālistu darba spēku strādājošais Exigen attīstīja savus biznesa procesu uzlabošanas un racionalizācijas rīkus. Latvijai ir arī savu speciālisti spokainā kvantu datošanas (quantum computing) nozarē. Pietiks teikt, ka datu apstrāde miljardiem paralēlās pasaulēs ir viens no parastam cilvēkam saprotamākiem izskaidrojumiem, kādēl kvantu datori spēj atrisināt “neizrēķināmas” problēmas acumirklī (piemēram, “atkost” kodus, kas balstās uz miljardiem iespējamu variantu katram burtam vai ciparam). Radušās arī specialitātes programmēšanā “senās datorvalodās”. Par to daudz neraksta, bet šādu speciālistu darbam ir liela nozīme globāliem uzņēmumiem, kuru IT sistēmu pamatkods ir rakstīts 60. gadu Cobol vai Fortran valodās.
Protams, varam padomāt par alternatīvām vēsturēm. Visus 90. gadus zināmās aprindās nesaudzīgi gānīja Lattelecom un tā tobrīd garo monopolu līdz 2013. gadam. Diez kā būtu bijis, ja telekomunikācijas attīstītu bez Lattelecom, pilnīgi atvērtā tirgū? Iespējams, ka vairāki zemu tarifu operatori strādātu Rīgā jau 15 un vairāk gadus, bet laukos (kur joprojām sūdzas par sakariem) diez vai kas būtu attīstījies. Visticamāk tur dominētu tikai mobilie sakari (kas balss tirgu dominē šā vai tā) un, iespējams, mēs būtu pāris soļu tuvāk spēcīga ceturtās paaudzes (4G) mobilā interneta tīkla izbūvei nekā esam šobrīd. Tas, protams, ir optimistisks redzējums par mobilo sakaru “alternatīvo vēsturi”. Savukārt diez vai trīs četras ārzemju kompānijas, kas sadalījušas no paša sākuma brīvo Rīgas fiksētā tīkla pakalpojumu tirgu, varētu katra atļauties lēcienu uz optiku līdz mājām un superātru internetu.
Vēl, protams, ir atlikusi iespēja eksperimentēt. 2013. gadā beigsies Lattelecom tiesības veikt virszemes ciparu apraidi. Jautājums – vai rīkojot konkursu uz turpmāko gadu virszemes apraides tiesībām, nebūtu iespējams tirgu pārdalīt uz pusi un rīkot paralēlus konkursus par divām kanālu grupām, radot divus konkurējošus virszemes televīzijas piedāvājumus kurus varētu skatīties, teiksim, tikai nomainot karti dekoderī vai televizorā. Tad vairs nebūs ko sūdzēties par monopoliem u. tml.
Katrā ziņā telekomunikāciju un IT nozarēm Latvijā ir bijusi daudz lielāka veiksme, nekā pašai Latvijas valstij. Tā ir tēma pati par sevi, bet 1990. gada 4. maijā iesāktais eksperiments ir vaiņagojies ar pamatā failed state lite (tas ir, neveiksmīgu valsti vieglā formā, jo te ielās vēl netrako bandas, kas braukā pikapos/technicals ar ložmetējiem un granātmetējiem ) kura nespēj politiski savākties – ja nu tikai dažādās valsts izmantotāju bandās aiz politisko partiju plīvuriem. Šīs politikas rezultātā valsts un sabiedrība ir iedzīta ekonomiskā bezdibenī, no kura šajā desmitgadē diez vai izķepurosies.