Nelauzīšu tradīciju savus lasītājus izklaidēt ar nelieliem tūrisma video no vietām, kur atrodos būdams ASV, tā puslīdz komandējumā (Hewlett-Packard/HP pasākums Lasvegasā), puslīdz atvaļinājumā (Bostonas apkaimē pie mātes un brāļa). Te daži iespaidi no HP rīkotā žurnālistu izbraukuma uz slaveno Hūvera dambi (Hoover Dam), kas celts pagājušā gadsimta 30. gados.

Nav iespējams apmeklēt Lasvegasu neredzot kādu kuriozu, jo visa pilsēta ir viens kuriozs. Lai apskatītos to, kas notiek ielās ir tikai jāsaņemas un jāiziet 30 -35 grādīgā sausā karstumā. Bet vispirms, ja atrodas kādā no lielām viesnīcām ar visu lielo konferenču telpu ēku un kazino, ir jāatrod ceļš uz “ārpasauli”. Es sameklēju kādu sieviete viesnīcas apsardzes formā un prasīju:

“Where is the door to the real world?”

Viņa pasmējās un pamāja noteiktā virzienā.

“Thank you, but it is not really the real world, is it?” es sacīju, un devos prom, atkal sasmīdinājis jauno afro-amerikāņu sievieti.

Ko citu var teikt, ja pārsimt metrus aiz durvīm atrodas viesnīca Ēģiptes piramīdas izskatā ar sfinksa reprodukciju priekšā, aiz tās, halucinogēnu vielu apreibināta arhitekta zīmēta viduslaiku fantāziju pils Excalibur, bet tālāk, Brīvības statuja un viesnīca-Ņujorkas debeskrāpju panorāma. Eifeļa tornis arī tālumā rēgojās, turpat arī Ķeizara pils (Ceasar’s Palace).

Kārtējo reizi (esmu Lasvegasā bijis vairākas reizes uz IT nozares konferencēm) iegriezos mazā skvēriņā kur bieži spēlē dzīvu mūziku, kur atrodas pāris āra krogi un virkne būdiņu un ratu, no kuriem tirgo t-kreklus ar nepiedienīgiem uzrakstiem, tur arī tapa šī filmiņa.

Traki suņi un latviešu pastaigājās tuksneša rīta saulē – tā varētu adaptēt angļu rakstnieka Noela Kovarda frāzi Mad dogs and Englishmen go out in the midday sun. (Traki suņi un angļi dodās ārā pusdienlaika saulē), kas raksturo rīta pastaigu tuksneša pilsētā Lasvegasā, kur temperatūra lēnam kāpa pretī 30 grādiem (laikam sasniegs kādus 35 -37, ja ne vairāk).
Nezinu cik tas bija traki, bet izgāju paagri no rīta, ap deviņiem, un biju pārsteigts cik tukša bija Lasvegasas galvēnā iela “ The Strip”. Redzēju tikai pāris rīta skrējējus. Liekas, ka visur “nomestas” dažādu suvenīrlupatu un mantu cenas. Četrus T-kreklus piedāvā par 9,99 dolāriem, nedaudz virs mūsu piecīša. Divas lielas auduma iepirkuma somas ar Lasvegasas apdrukām (varbūt noderēs kādam no mājiniekiem) par 5 dolāriem. Šķietami pazuduši (varbūt pārāk agrs rīts) bariem mazo meksikāņu vai dienvidamerikāniska paskata vīreļu, kas dala seksa pakalpojumu sniedzēju vizītkartes un brošūras. Tie bija visās malās kad oktobrī apmeklēju Lasvegasu, lai piedalītos IBM konferencē.
Tuvojoties jaunajam, nesen pabeigtam (rudenī vēl viss bija milzu būvlaukums) City Center debesskrāju kompleksam, sastapu vairāk cilvēku, tostarp dzērājus, kuriem sestdiena vēl nebija beigusies. Daži pāratspirdzinājušies (brīvī tulkojotu lustīgu zviedru iztecienu överförfriskad) eksemplāri vicināja milzu plastmasas alus biķerus (70 unces par 15 dolāriem). Kas pagadās Lasvegasā, lai paliek Lasvegasā (What happens in Vegas, stays in Vegas).
Rīt paredzēta HP Tech Forum 2010 atklāšana, bet reģistrācijas stendi vēl tiek celti un nebūšot gatavi līdz rītdienas rītam. It kā gan bija paredzēts, ka mediji varēšot reģistrēties, ierodoties svētdienā.

Sestdien, 19. jūnijā dodos garā pārlidojumā uz Lasvegasu, ASV, kur notiks pasaules lielākās IT kompānijas Hewlett-Packard konference HP TechForum 2010. Ceru no turienes ziņot “Nozare.lv” ziņu portālam un arī iemest pa ierakstam vai videosižetam blogā. Pēc tam tieši Jāņu vakarā pēc ASV laika došos no Lasvegasa uz Bostonu, lai uz kādu laiku apciemotu māti, kurai 96 gadi, un brāli ari ģimeni. Ceru arī šo to no Bostonas apkaimes “pablogot”, kaut vai iecerētu MIT Media Lab apmeklējumu un jaunāko par latviešu dibināto (mana brāļa jaunības čoma) alus brūzi Blue Hills Brewery.
Novēlu visiem lasītājiem droši un līksmi nosvinēt garās Jāņu brīvdienas. Lasvegasā priekš tukšneša vasarā tāds pavēss 36 -37 grādi dienās.

Mans kolēģis, žurnālists Māris Zanders, par dažiem valstī interesantiem procesiem mēdza šo to nosapņot. Sapņi bija saistīti ar politiskiem notikumiem un politiķiem. Tas ir Māra, bet tā īsti nav mans laucinš.

Tā kā rakstu par telekomunikācijām un IT, smadzeņu noslodze ar šiem jautājumiem dienas gaitā arī izraisa sapņošanu par šīm lietām.

Tātad pāris sapņi par to, kā Latvijā varētu atrisināt ātrgaitas mobilam internetam vajadzīgo frekvenču jautājumu. Kā zināms, šīs frekvences 2,6 gigahercu (Ghz) diapazonā līdz iespējamam atjaunošanas datumam 2013. gadā ir Baltkom lietošanā, bet zemākās frekvences tiek gaidītas kā “ciparu dividende” pēc ciparu virszemes televīzijas ieviešanas un attiecīgām frekvenču pārbīdēm, dažām regionālām raidorganizācijām pārejot uz ciparu apraidi ar saviem spēkiem vai caur Lattelecom un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) risinājumu.

Baltkom jau ilgāku laiku izmantojis 2,6 Ghz frekvences Rīgā un apkaimē kabeļtelevīzijas signāla pārraidei ar MMDS (Multichannel Multipoint Distribution Service) tehnoloģiju. Tas nozīmē, ka signāls no Baltkom galvas stacījas zināmus klientus sasniedza caur MMDS antenu uz daudzdzīvokļu ēkas jumta un tika ievadīts mājas kabeļtelevīzijas tīklā. Klients par šādām lietām parasti neko nezināja un saņēma “kabeļtelevīziju” tāpat, kā citi iedzīvotāji, kas saņema Baltkom signālu no zemē ierakta vai gaisvadu kabeļa.

Tagad izskatās, ka Baltkom MMDS pakalpojuma klientu skaits ir sarucis, resp. pārgājis uz zemes vai gaisvadu kabeļu pieslēgumiem un 2,6 Ghz diapazons šādām pielietojumam īsti vairs nav vajadzīgs. To varētu, ar Baltkom piekrišanu, izmantot citām vajadzībām, resp., ātrgaitas mobilā interneta (4G) tīklam blīvi apdzīvotās pilsētās. Turklāt, 2,6 Ghz diapazons, pareizi sadalīts, varētu pietikt, lai apkalpotu līdz pat četrus operatorus.

Sapnī, lai izbūvētu 4G tīklu vismaz Rīgā un pāris citās blīvāk apdzīvotās pilsētās, ap Baltkom tiek pulcēts 4G vai LTE (Long Term Evolution, kā šo tehnoloģiju arī sauc) “konsorcijs” kurā piedalās visi mobilo sakaru operatori – LMT, Tele2 un Bite. Konsorcijs kopēji uzstāda infrastruktūru un/vai saskaņo bāzes staciju lietošanu, sagraujot līdzšinējo tradīciju, kas visspilgtāk redzama ārpus Rigas, kur no vienas pilsētas braucot uz otru, nākamo var redzēt nevis pēc baznīcas torņa, ka senāk, bet pēc diviem, trīs mobilo sakaru torņiem.

Savukārt Baltkom, paturot sev vajadzīgo daļu no 2,6 Ghz diapazona, to izmantotu bezvadu ātrgaitas internetam un bezvadu interneta standarta (IP) televīzijas pārraidei (tādējādi aizstājot MMDS pieslēgumu tiem namiem un klientiem, kuriem vēl nav iespējams ievilkt vadus). Baltkom LTE tīkls tiktu veidots kā tieš konkurents Lattelecom optiskiem interneta pieslēgumiem, nodrošinot aptuveni tādu pašu ātrumu – 100 Mbps, kā vairumam Lattelecom optikas pieslēgumu. Iespējams, ka šādi ātrumi caur radio saikni var tikai rādīties sapņos, bet, vērā ņemot, ka šāds “sapņu Baltkom” interneta pieslēgums faktiski būtu “nomādisks”, ja ne mobils, klienti varētu samierināties ar nedaudz svārstīgiem ātrumiem apmaiņā pret iespēju lietot “savu” internetu visā Baltkom pārklājuma zonā. Tas nav iespējams ar Lattelecom optiku, kas nesniedz tālāk par “vada galu” vai mājokļa WiFi zonu.

Bezvadu “teju optika” ir “nomādiska” tādā nozīmē, ka lietotājs var pieslēgties gan no stacionārā datora mājās, gan, uz astoņam stundām pārceļoties uz biroju ar portatīvo vai galda datoru. Lattelecom par šādu ērtību prasītu divus pieslēgumus, Baltkom pietiktu ar vienu abonamentu.

Bet… ir vēl viena lieta, kā teiktu Stīvs Džobss (Steve Jobs). Lattelecom klusi un mierīgi attīsta savu 4G vai LTE projektu. Tam ir pāris iemeslu. Pirmkārt, tas ļautu veidot pakalpojumu paketi optika plus “gandrīz optika” — 4G. Otrs iemesls – agrāk vai vēlāk Lattelecom varētu privatizēt atseviški no “māsas” uzņēmuma LMT. Tā kā starp Latelecom un LMT (pretēji zviedru TeliaSonera piederošai Telia Zviedrijā) nenotiek gandrīz nekāda mārketinga sadarbība, Lattelecom vajadzēs attīstīt savus mobilais pakalpojums.
Patlaban pie LMT dīlera nevar nopirkt optisko pieslēgumu un neesmu pamanījis Lattelecom klientu apkalpošanas centros mobilos telefonus. Zviedru Telia veikalos var pasūtīt visu. Jā Lattelecom kā Ansīti (sagrozot pasakas fabulu) atdos jauniem audžu vecākiem bez savas ne sevišķi draudzīgās Grietiņas (kas paliks pie zviedriem), Ansītim būs vajadzīgs spēcīgs mobilais bizness. Tāds, cik noprotams, tiek plānots jebkurā gadījumā.

Protams, man, kā sapņu tulkotājam jāpiemin, ka Baltkom parādīšanās sapnī ar savu “bezvadu optiku” balstās uz Baltkom vadītāja ilggadīgu konkurenci un ķīviņiem ar Lattelecom, kuru viņš uzskata par uzņēmumu, kas pārtiek no īpaša statusa un privilēģijām. Kopā ar konsorciju uzcelt 4G tīklu un savākt kopā “trejtorņu” būvētājus visos Latvijas nostūros uz racionālāku sadarbību būtu sava veida P. Šmidres revanšs Lattelecom. Bet šādi “uzņēmējpsiholoģiski” secinājumi arī var tikai rādīties sapņos.

Zviedrijas mobilo sakaru industrijas “galvaspilsēta” ir Stokholmas priekšpilsētā Kista, kur sakoncentrēti gan tādi giganti kā Ericsson un Tele2, gan simtiem mazāku kompāniju, kas nodarbojas ar jauno mobilo sakaru pakalpojumu un pielietojumu izstrādi. Šo vietu, kur simtiem kompāniju apvienojušās klāsterī Kista Science City, arī sauc par Ziemeļu reģiona Silīcija ieleju (Silcon Valley). Te arī darbojās Zviedrijas Karaliskās tehniskās universitātes (Kungliga Tekniska Högskolan) filiāle ar vairākiem pētniecības centriem. Viens tāds ir Mobile Life Center, kas pēta un eksperimentē ar jauniem mobilo sakaru pakalpojumiem. Nesen Mobile Life Center izstrādāja mūzikas aplikācijas Spotify un savdabīgās “te es esmu” aplikācijas Foursquare hibrīdu. Tas ļauj cilvēkiem ziņot par mūziku, kam ir asociācijas ar vietu, kur viņi atrodas.
Viesojoties Mobile Life Center, ierakstōju sarunu ar holandiešu pētnieci Henrietu Kreimeru (Henriette Cramer) un viņas kolēģi, zviedru Matiasu Rostu (Mattias Rost). Ja sanāks laika, nopublicēšu arī video ar kādu centra robotu pētniekiem un cilvēku, kas izstrādā aplikācijas, lai nolasītu svītrkodus, kas automātiski “pieraksta” apmeklētāju kādā no Foursquare reģistrētajām vietām. Tā kā es arī īsti nesaprotu Foursquare jēgu, par to var sīkāk lasīt šeit.

Pirms kāda laika Rīgā viesojās PricewaterhouseCoopers (PwC) informācijas sistēmu efektivizācijas speciālists Dagless Daunings (Douglas Downing). Ar viņu bija saruna par to, kas nosaka IT projektu veiksmi vai neveiksmi.

Brīnos, kur tik ilgi pagāja iekams viltus loterijas vinestu krāpnieki (nākamā sērija aiz “manu brālēnu BongoZongo čūskkopības ministru nobradāja žirafu bars un viņam atvilknē palika 25 miljoni dolāri…) pamanīja Google rīka Google Translate priekšrocības.

Lūk, te piemērs:

Mēs esam priecīgi Jūs informēt par savu balvu, kas tika izlaists par 5 jūnijs 2010, no Austrālijas International Lottery Programma, kas pilnībā balstīta uz elektroniskās atlases uzvarētājiem, izmantojot to e-pasta adreses no dažām sites.Your e-pasta adrese tika pievienota biļešu skaits; 4700172507056490102 un sērijas numurs 7741134002.This partija vērš laimīgo numuru šādi 5-13-33-37-42 un Bonus skaits 17, kas attiecīgi uzvarēja loterijā otrajā kategorijā.

Ar šo jūs ir apstiprinājusi naudas sodu samaksas par USD $ 1000,000.00 USD (viens miljons ASV dolāru) skaidrā naudā kredītu failu ref: ILP/HW47509/09 no kopējā skaidrās naudas balvu sadalījumu starp astoņām laimīgo uzvarētāju šajā category.

Tas nedēļas nogales izklaidei. Un “Ar šo jūs ir apstiprinājusi naudas sodu samaksas par USD $ 1000,000.00 USD ” ir pirmais kandidāts all your base are belong to us līdzīgam izteicienam Google latviešu dialektā.

Droši vien, ka nē. Bet Latvijas Pasts izplatīja paziņojumu presei, kas nevarēja neizsaukt, moderni izsakoties, tādu maigu WTF?. Jo izskatās, ka profesionāliem aptaujātājiem ir samaksāts, lai konstatētu, ka cilvēki parasti iet uz tuvāko pasta nodaļu lai saņemtu pasta pakalpojumus.

Kas to būtu iedomājies? Ja dzīvo Rīgas centrā, kādēļ doties uz tuvāko nodaļu, ja var iet garā un veselīgā pastaigā uz Āgenskalnu, iepazīties ar jauniem, iespējams kolorītiem cilvēkiem pa ceļam un vēl bez visa tā nopirkt pastmarku?

 Preses materiālos burtiski teikts:

Vairāk kā trešdaļa aptaujāto respondentu Latvijas Pastu apmeklē reizi mēnesī un labprātāk izvēlas pasta nodaļu, kas ir vistuvāk klienta dzīvesvietai. Biežāk izmantotie pasta pakalpojumi ir rēķinu apmaksa, preses abonēšana un pasta sūtījumu nosūtīšana/saņemšana.

 Ar vārdu sakot, ejam uz pastu lai lietotu pastu. Bet jokus pie malas, šādi pētījumi notiek ik gadus un ievāc pārsvarā  derīgus datus. Izrādās, ka iedzīvotāji nemaz nav tik naidīgi noskaņoti pret „fiziskās pasaules mēstulēm” jeb reklāmas pastu, kas Latvijas Pastam ir nozīmīgs bizness. Tāpat tikai 15 % pasta klientu ir sastapušies ar problēmām lietojot pasta pakalpojumus, kas varbūt ir samērā, tā sakot, OK.

Lai tik pēta tālāk un attīstās, kamēr vēl visa korespondence nav „virtuāla”.  Un labi, ka gadās kāda lieta, par ko var pasmieties.

Bet laikam jāiet uz pastu….pēc pasta?!!

Vispirms par virsrakstu. Ja neskaita pāris agrākus dumpjus, 1905. gadu, anarhista “Pētera Krāsotāja” (Peter the Painter) apšaudi ar britu policiju 1911. gadā un Sarkanos strēlniekus, latvieši nav pārāk satracināma un (pat pozitīvā nozīmē) agresīva tauta. Bet kaut kad viss pietiek. Tas arī attiecas uz britu tūristu ālēšanos pie nacionāliem svētumiem Rīgā. Par iespējamu pretsoli nedaudz vēlāk.
Personīgi, es publiskās kaildejās un bezbikšu izrādēs pie Brīvības pieminekļa saredzu galvenokārt bezmaksas melno humoru, prastākā līmeni nekā Montijs Paitons (Monty Python), bet varbūt arī iedvesmu šāda veida televīzijas kumēdiņu rādītāju sižetam par ceļojošiem “alus lubrakiem” (lager louts), kuri pēc kārtas “apdibeno” (grūti tulkot jēdzienu “moon” žargona izpratnē) Lielo Ķīnas mūri, Fudži kalnu Japānā (pa ātrgaitas vilciena logu?), pašu britu Gibraltāras klinti no apmulsuša zvejnieka laivas u.tml.
Un kādēļ vispār par šo rakstīt tehnoloģiju blogā? Tieši pateicoties tehnoloģijām, notikumi, kas izpelnītos trīs rindiņas drukātā avīzē iegūst pavisam citu izplatību internetā. Tam pat ir negaidīti blakus efekti. Rīgas Pašvaldības policija(RPP), kurus parasti uzskatam par kārtības sargiem, dēļ savas video krātuves YouTube kanāla, ir kļuvusi par realitātes televīzijas producentu. Izrādēs ir gan melnās komēdijas – čurātāji un dibenrāži pie Brīvības pieminekļa ar tam sekojošo RPP varoņu ierašanos, gan drāmas – laupīšanas un kautiņi, kur vainīgos pēc brīža saņem ciet. Gluži Cobra tas nav, bet ticamāks un bez duča sadauzītām, kūleņojošām mašīnām pirmās piecās minūtes.
Bet kāds varētu būt Latvijas revanšs visām komiskām britu cūcībām? Varbūt noorganizēt bezbikšu “hepeningu” Londonā netālu no Bekingemas pils (Buckingham Palace) kad karaliene brauc garām savā karietē, kā viņa to mēdz darīt dažādos ceremoniālos notikumos. Vajag tikai sarakstu un tad – Moon the Queen!
Man personīgi būtu žēl veco cienījamo kundzi, bet viņai tāds darbs. Faktiski karaliene jau piedzīvoja mūzikālu “mūningu” pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad pašmāju pankrokeri The Sex Pistols ieskaņoja savu versiju no valsts himnas God Save The Queen (God save the Queen, the fascist regime.. un tādā jautra garā turpinot). Bet nu beidzot Latvija izpelnītos virsrakstus britu presē (Queen mooned!) un skaidrojošus apakšvirsrakstus (Latvians: “Back Atcha!” — tā jums vajag!) Un tā arī iegūtu miljons YouTube skatītājus.