Arhīvs: Jūlijs, 2010

20 Jūlijs, 2010

Nesen atrodoties ASV, apmeklēju pazīstamo Massachusetts Institute of Technology (MIT) Media Lab, kas uzskatāma par vienu no pasaules vadošām pētniecības laboratorijām jauniem informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju pielietojumiem dažādās nozarēs.

Nācās tikties ar vairākiem Media Lab zinātniekiem un ceru tuvākajā laikā parādīt uzņemtos videosižetus, tostarp (pēc attiecīgas autorizācijas) vienu, kurā „pašpruka” samērā nopietns tehnoloģisks atklājums un noslēpums.

Pirmā sižetā saruna ar ārstu, Media Lab doktorantu Džonu Mūru (John Moore), kurš pastāsta par telemedicīnas un pacienta-ārsta sadarbības platformu Collaborhythm. Vai arr šādu sistēmu varētu daļēji risināt Latvijas veselības aprūpes problēmas? Ceru, ka kāds no attiecīgajām nozarēm pakomentēs.

16 Jūlijs, 2010

Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācija (LATA) 14. jūlijā rīkoja diskusiju par IT nozares nākotni, pieaicinot visu lielāko politisko partiju pārstāvjus. Man izdevās diskusijas, manuprāt, būtiskākās daļas nofilmēt. Video samontēju vēlas nakts karstumā, tādēļ ir dažas rakstības (Ģirts Lapiņs)  un tehniskas kļūdas – skaņa varēja būt labāka. Varbūt vienkārši uzgriezt atskaņotāju uz maksimālo. Montējot uz Macbook videologs iMovie ir tik maziņš, ka var nepamanīt kļūdas titros.  Ja sanāks laika nogalē, varbūt pārmontēšu un paņemšos ar skaņas pastiprināšanas iespējām.

 

 

15 Jūlijs, 2010

Izrādās, ka kāds ar manu vārdu ir nopelnījis miljonus un tad miris – Lomē, Āfrikā. Tā vismaz man raksta kāds it kā jurists caur sociālā tīkla Facebook  iekšējo pastu. Te ir vēsts par manu (mana nezināma radinieka?) nāvi:

 

Dear Juris Kaža.

I am Barrister Uzo Martin, personal attorney to Late Mr J.Kaža.,a national of your country, Who died and left some huge amount of money with a bank here in Lome West Africa, valued at US$10.5 million dollars. I have contacted you to assist in having this fund transferred to you.

Get back to me with the following informations if you are intrested for further details.

Occupation…….
Marrital status..
Age…………..
Phone number.. ..
Fax number…………………..
Your full contact address ..
Your private email address

And please reply to my private email address. baruzomartin15@hotmail.com

Regards
Bar Uzo Martin
TELEPHONE +228 913 32 66

 

Tas skaidri norāda, ka Latvijā aizvien populārākā Facebook darbojas viltīgi blēži un žipčiki. Citos vārdos, ir ieperinājušies klasiskie „kazas nobadīja manu vīru, Bongostānas kazkopības ministru, un viņam atvilktnē palika 25 miljoni dolāru, kurus viņš, pat būdams uz satrakoto kazu ragiem, lūdza investēt jūsu valstīm” tipa krāpnieki.

Vai ir kādi citi, kas „bagāti miruši Āfrikā”?. Labprāt saņemtu komentārus.

 

8 Jūlijs, 2010

Jūnija vidū biju Stokholmā, kur tikos ar drošo mobilo maksājumu risinājumu kompānijas Accumulate izpilddirektoru Stefanu Hultbergu (Stefan Hultberg). Ar zināmu nokavēšanos (saspringti darbi, pēc tam brauciens uz IT konferenci ASV) tagad varu publicēto nofilmēto videointerviju. Jāpiebilst, ka Accumulate ir minēta IT nozares interneta portāla Red Herring inovatīvo  tehnoloģiju kompāniju topā.

2 Jūlijs, 2010

“Helsinku grupa ir ieslodzīta” — ja atmiņa nepieviļ, tad šāda ziņa izskanēja sakarā ar, ja nemaldos, akciju 1980. gadu beigās, kad toreizēja cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki 86” atradās kādā dzīvoklī, draudīgu Valsts drošības komitejas (VDK) vīru ielenkta, tieši brīdī kad helsinkieši taisījās piedalīties, ja nemaldos, 23. augusta demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa. Tā bija tolaiku “maiga” VDK taktika, lai panāktu, ka kāda mītiņa rīkotāji netiek uz pašu sasaukto mītiņu. Vairāk, kā šos cilvēkus aizkavēt neviens arī tad, padomju norieta gados, nedarīja.
Tagad, lai rastu ieganstu neonacistu ākstu bariņa gājiena pārtraukšanai Rīgā 1. jūlijā, varas iestādes ir atsākušas lietot šos KGB Lite paņēmienus 21. gadsimta demokrātiskajā Latvijā. Vairākas augstas amatpersonas savu nosodījumu par neviennozīmīgo hitleriskās Vācijas karaspēka ienākšanas dienas atzīmēšanu jau bija izteikušas. Ja man, kā pilsonim prasa, tad piekrītu, ka, labākā gadījumā, šis pasākums bija vēsturiskas un politiskas tumsonības izpausme. Taču brīvās sabiedrībās arī tādas lietas notiek. Šeit ASV, kur vēl pāris dienas uzturēšos, ir grupējums, kas piketē Afganistānā un Irāka kritušu karavīru bēres, lai šos gadījumus “svinētu” kā pierādījumu, ka Dievs soda ASV par tās samērā toleranto nostāju pret homoseksuālismu. Kā saka amerikāņi, ej nu izskaitļo to (go figure). Šodien pat biju skvērā pie pasaules slavenās Harvardas universitātes, kur blandījās kāds cilvēks ar lielu murgainu uzrakstu par Bībeli un Jēzu, kas, ja kāds to vispār varēja jēdzieniski “atkost”, iespējams, aizskāra ticīgos. Nu un?
Muļķības Rīgas ielās ir redzētas un dzirdētas daudz (ar lielu koncentrāciju Jēkaba ielā?) un tās skanēs tik ilgi, cik būsim demokrātiska valsts ar vārdu un izteiksmes brīvību visiem, kas atrodas Latvijas teritorijā. Politisku ākstu publiskā uzstāšanās vienīgi mazināsies oktobra pirmās dienās, vai vismaz pārcelsies pēc tam uz noteiktām telpām. Kas mani visvairāk satrauc ziņās no Rīgas ir fakts, ka varas iestādes atkal sākušas izmantot maigās čekas metodes pret nepatīkamiem politiskiem elementiem. Tas ir bīstams precedents, it sevišķi, ja Drošības policija (DP) sevi jau vairākos gadījumos ir iezīmējusi kā represīvu spēku pret pilsoņu vārda un izteiksmes brīvību (gadījums ar sievieti, kas vēstulē kritizēja toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti, vēl skarbāk ar Ventspils pasniedzēja Dmitrija Smirnova aizturēšanu). Tagad izskatās, ka DP tika mudināta izdevīgā brīdī savākt Uldi Freimani, vienu no 1. jūlija “Rīgas atbrīvošanas” gājiena-balagāna rīkotājiem. Vai citu reizi nesavāks kādu no rīkotājiem, kad pienāks 16. marts? Kas notiks, kad Rīgai atkal būs kārta rīkot praidu? Tad jau arī DP varētu ar kādu no pasākuma pieteicējiem aprunāties pareizā brīdi. Un ja nu pie varas būs “nacionāļi”, tad protams, 9. maija rītā var sarīkot pārrunas ar veciem padomju/krievu kara zirgiem, tos ieripināt ar visiem žvadzošiem medaliem pie pareiziem vīriem.
Un katram lasītājam būtu jāpadomā – ja jau sāktas tās lietas, kas prasītos, lai savāktu arī jūs vai jūsu domu biedrus. Tāpat, aprunāties…

1 Jūlijs, 2010

Šobrīd esmu Amerikā un varbūt ne pilnīgi lietas kursā. Bet skaidrs ir tas, ka 1. jūlijā tiek rīkots visai nevienozīmīgs pasākums, lai pieminētu Hitlera armijas ierašanos Latvijā un Rigā 1941.gada 1. jūlijā, padzenot Staļina sarkanās armijas okupācijas spēkus. Grūti saprast kā, pēc teju 70 gadiem, ir iespējams atražot to naivo, psihisko traumu (tūliņ pēc deportācijām) ietekmē radīto sajūsmu par Latvijas “atbrīvošanu” no sarkanā terora. Nepagāja ne pāris mēneši iekams bija skaidrs, kādā virzienā strādā jaunās Ostlandes (nekāda Latvija!) okupācijas vara. Latvieši, līdz brīdim kad Trešam Reiham pietrūka lielgabalu gaļas, bija otrās šķiras cilvēki, bet Mozus ticīgie Latvijas pilsoņi, kurus toreiz sauca par žīdiem – fiziski iznīcināma zemāka rase.
Varbūt kļūdos, bet, ja saskaitām Latvijas tautām nodarīto postu laikā starp 1940. gada 17. jūniju un 1945. gada 8. maiju, tad ilgāk un ar lielākiem upuriem starp Latvijas pilsoņiem plosījās Hitlera Vācijas okupanti. To, ko Staļins plānoja darīt pēc 4. jūnija varēja nojaust pēc pamestiem dokumentiem – bija paredzēts izvest arī manu vecotēvu, Rīgas dārzu direktoru Andreju Zeidaku, viņa sievu Mariju un meitu Austru, manu māti. Viņus izglāba vēstures nejaušība. Savukārt mana nelaiķa tēva paaudzi mobilizēja vācu okupācijas karaspēkā un krietnu daļu šī “brīvprātīgā ieroču SS” izkāva dažādos Krievijas, Austrumprūsijas un citos mežos un purvos Bija, protams, arī Kurzemes katls. Abu iekarotāju un okupantu izraisītais karš ļoti smagi maksāja Latvijas tautām un tā sekas manām vēl šodien.
To pateicis, es gribu deklarēt, ka pēc visiem dažkārt nepieciešamiem, visbiežāk nejēdzīgiem un svešu murgainu spēku uzspiestiem asinsupuriem un garām Latvijas tautu ciešanām, visdārgākais ko esam ieguvuši ir brīvība. Brīvība nozīmē, ka mūs, ka suverēnus indivīdus neapdraud ne ārēji iebrucēji, ne cita (arī pašu) vara, kas mums diktēs to, ko būs vai nebūs dzirdēt, lasīt, diskutēt. Brīvība šāda nozīmē nešķiro ākstus, tumsoņus un ģeķus no uzskatiem, kas veidoti balstoties faktos un loģikā. Visiem ir tiesības izteikties, visiem ir tiesības oponēt un kritizēt. Ar kādām tiesībām man, ja būtu 1. jūlijā Rīgā, kāds var liegt klausīties ļaundabīgu ākstu murgos? Es pats varu izvēlēties viņus neklausīties, bet tagad iznāk, ka manas tiesības dzirdēt šos uzskatus var aizliegt kāds cits.
Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš joprojām izskatās pēc prātīga zēna, tagad uzdevis policijai novērtēt, vai pasākumā pie Brīvības pieminekļa netiek slavēts nacisms, kurināts tautību naids un antisemitisms u. tml. Ko tas nozīmē? Vai ap Brīvības pieminekli stāvēs spicaušu bars, kas ieklausīsies katrā publiski pateiktā vārdā, lai izvērtētu, kad Vācijas karaspēka ienākšanas slavētāji pārkāpuši “sarkano līniju” un jāizdzenā un jāņem ciet? AR KĀDAM TIESĪBĀM?
Piedodiet, tagad publiskas, iespējams, vēsturiski muļķīgas un daudziem nepatīkamas runas vērtēs tā pati policija, kas nesaprata neveiklu joku no viegli iereibuša pazīstama režisora puses, kurš devās mājup savas sievas un ģimenes draudzenes pavadībā?? Kā teiktu amerikāņi –WTF?? Vai kāds iedomājās, ka šī trijotne nenonāks savās dzīves vietās nedarot neko, kas publiski kaitēs viņu cilvēku cieņai? Šie policisti nospraudīts vārda brīvības robežās brīvā, demokrātiskā Latvijā?
Vai nebūtu labāk, ja policija vienkārši darītu to, ko viņi labi prot, proti, pamanīt situācijas publisku pasākumu laikā “kur var sākties klope” un to novērst. Un ja kas sākas, tad to pārtraukt un saukt nekārtību izraisītājus pie atbildības? Mani par pāris neonacistiem, kas rīko murgainus pasākumus, daudz nopietnāk rūp valsts vara, kas, nobijusies no kārtējiem valsts tēla izākstītājiem, sāk pati rīkoties it kā būtu atšķaidītas tās totalitārās ideoloģijas, kuru grib aizliegt, piekritēja. Ar vārdu sakot, cenzūra pret pretīgiem uzskatiem viņuprāt ir – OK. NAV!! Un tādēļ jāatbalsta šī melnā humora pilnā pasākuma rīkotāju tiesības to rīkot. Kā rakstīja kādreizējais avīzes New York Times juridisko lietu žurnālists Entonijs Luiss (Anthony Lewis) brīvība ir brīviba uzskatiem un runai, ko mēs pašī ienīstām. Freedom for the Thought That We Hate , kā nosaukta Luisa grāmata par vārda brīvības grūto cīņu šeit ASV.

Par autoru

Juris Kaža ir pieredzējis Latvijas telekomunikāciju un IT nozares žurnālists. Strādājis Dienas biznesā, savā laikā rakstījis The International Herald Tribune un citiem ārvalstu laikrakstiem. Iesīkstējis Apple Macintosh lietotājs un fāns.

Citi Nozare.lv eksperti


Saistītās nozares

Jaunākie ieraksti

Jaunākie komentāri

Kategorijas

RSS

Meklēšana


Saites

Arhīvs