Šobrīd esmu Amerikā un varbūt ne pilnīgi lietas kursā. Bet skaidrs ir tas, ka 1. jūlijā tiek rīkots visai nevienozīmīgs pasākums, lai pieminētu Hitlera armijas ierašanos Latvijā un Rigā 1941.gada 1. jūlijā, padzenot Staļina sarkanās armijas okupācijas spēkus. Grūti saprast kā, pēc teju 70 gadiem, ir iespējams atražot to naivo, psihisko traumu (tūliņ pēc deportācijām) ietekmē radīto sajūsmu par Latvijas “atbrīvošanu” no sarkanā terora. Nepagāja ne pāris mēneši iekams bija skaidrs, kādā virzienā strādā jaunās Ostlandes (nekāda Latvija!) okupācijas vara. Latvieši, līdz brīdim kad Trešam Reiham pietrūka lielgabalu gaļas, bija otrās šķiras cilvēki, bet Mozus ticīgie Latvijas pilsoņi, kurus toreiz sauca par žīdiem – fiziski iznīcināma zemāka rase.
Varbūt kļūdos, bet, ja saskaitām Latvijas tautām nodarīto postu laikā starp 1940. gada 17. jūniju un 1945. gada 8. maiju, tad ilgāk un ar lielākiem upuriem starp Latvijas pilsoņiem plosījās Hitlera Vācijas okupanti. To, ko Staļins plānoja darīt pēc 4. jūnija varēja nojaust pēc pamestiem dokumentiem – bija paredzēts izvest arī manu vecotēvu, Rīgas dārzu direktoru Andreju Zeidaku, viņa sievu Mariju un meitu Austru, manu māti. Viņus izglāba vēstures nejaušība. Savukārt mana nelaiķa tēva paaudzi mobilizēja vācu okupācijas karaspēkā un krietnu daļu šī “brīvprātīgā ieroču SS” izkāva dažādos Krievijas, Austrumprūsijas un citos mežos un purvos Bija, protams, arī Kurzemes katls. Abu iekarotāju un okupantu izraisītais karš ļoti smagi maksāja Latvijas tautām un tā sekas manām vēl šodien.
To pateicis, es gribu deklarēt, ka pēc visiem dažkārt nepieciešamiem, visbiežāk nejēdzīgiem un svešu murgainu spēku uzspiestiem asinsupuriem un garām Latvijas tautu ciešanām, visdārgākais ko esam ieguvuši ir brīvība. Brīvība nozīmē, ka mūs, ka suverēnus indivīdus neapdraud ne ārēji iebrucēji, ne cita (arī pašu) vara, kas mums diktēs to, ko būs vai nebūs dzirdēt, lasīt, diskutēt. Brīvība šāda nozīmē nešķiro ākstus, tumsoņus un ģeķus no uzskatiem, kas veidoti balstoties faktos un loģikā. Visiem ir tiesības izteikties, visiem ir tiesības oponēt un kritizēt. Ar kādām tiesībām man, ja būtu 1. jūlijā Rīgā, kāds var liegt klausīties ļaundabīgu ākstu murgos? Es pats varu izvēlēties viņus neklausīties, bet tagad iznāk, ka manas tiesības dzirdēt šos uzskatus var aizliegt kāds cits.
Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš joprojām izskatās pēc prātīga zēna, tagad uzdevis policijai novērtēt, vai pasākumā pie Brīvības pieminekļa netiek slavēts nacisms, kurināts tautību naids un antisemitisms u. tml. Ko tas nozīmē? Vai ap Brīvības pieminekli stāvēs spicaušu bars, kas ieklausīsies katrā publiski pateiktā vārdā, lai izvērtētu, kad Vācijas karaspēka ienākšanas slavētāji pārkāpuši “sarkano līniju” un jāizdzenā un jāņem ciet? AR KĀDAM TIESĪBĀM?
Piedodiet, tagad publiskas, iespējams, vēsturiski muļķīgas un daudziem nepatīkamas runas vērtēs tā pati policija, kas nesaprata neveiklu joku no viegli iereibuša pazīstama režisora puses, kurš devās mājup savas sievas un ģimenes draudzenes pavadībā?? Kā teiktu amerikāņi –WTF?? Vai kāds iedomājās, ka šī trijotne nenonāks savās dzīves vietās nedarot neko, kas publiski kaitēs viņu cilvēku cieņai? Šie policisti nospraudīts vārda brīvības robežās brīvā, demokrātiskā Latvijā?
Vai nebūtu labāk, ja policija vienkārši darītu to, ko viņi labi prot, proti, pamanīt situācijas publisku pasākumu laikā “kur var sākties klope” un to novērst. Un ja kas sākas, tad to pārtraukt un saukt nekārtību izraisītājus pie atbildības? Mani par pāris neonacistiem, kas rīko murgainus pasākumus, daudz nopietnāk rūp valsts vara, kas, nobijusies no kārtējiem valsts tēla izākstītājiem, sāk pati rīkoties it kā būtu atšķaidītas tās totalitārās ideoloģijas, kuru grib aizliegt, piekritēja. Ar vārdu sakot, cenzūra pret pretīgiem uzskatiem viņuprāt ir – OK. NAV!! Un tādēļ jāatbalsta šī melnā humora pilnā pasākuma rīkotāju tiesības to rīkot. Kā rakstīja kādreizējais avīzes New York Times juridisko lietu žurnālists Entonijs Luiss (Anthony Lewis) brīvība ir brīviba uzskatiem un runai, ko mēs pašī ienīstām. Freedom for the Thought That We Hate , kā nosaukta Luisa grāmata par vārda brīvības grūto cīņu šeit ASV.