Hewlett-Packard (HP) Latvijas filiāles izpilddirektore Daina Kārkliņa nesen pastāstija par pētījumu, ko HP veicis par ofisa paradumiem.

Jau pirms kāda laiciņa man bija saruna ar Latvijas IT kompānijas, Microsoft partneri DPA, vadītājiem,  kurā runājam par mākoņdatošanu jeb cloud computing.

No zviedru preses noskaidroju, ka Bonnier grupa, kura 2009.gada jūlijā pārdeva avīzes Diena un Dienas bizness, noliedz, ka tā būtu maksājusi „pircējiem”, lai tiktu vaļā no zaudējumus nesošiem laikrakstiem. Citos vārdos, zviedri uzskata, ka esmu nosapņojis aplamības (zviedru mediju ziņu un analīzes portāls Mediavarlden.se nez kur bija pārtvēris mana sapņa aprakstu un vaicājis Bonnier, vai sapnī bija taisnība).

Zinot šo, un naktīm paliekot vēsākām (karstumā rodoties murgi), man rādījās vēl viens sapnis par to, kas varbūt īsti notika ar Dienu, Dienas biznesu un Bonnier koncernu.

Virsrakstā minētais Aleksandrs Tralmaks nav jāstāda priekša – bijušā ilggadīga augsta Dienas korporatīvo struktūru amatpersona .Solīds, lāga zēns, ar labu izglītību un patiesām, labdabīgām ambīcijām kļūt par Latvijas mediju magnātu, ja ne kā īpašnieks, tad kā vadītājs. Viņam blakus sapnī parādās zviedrs, bijušais bonjerists  Džons Hedbergs (John Hedberg), zinīgs cilvēks mediju lietās, Pēc kāda laika arī parādās igauņu finansists Kalle Norbergs (Kalle Norberg).

Sapnī jaunā Bonnier vadība, ar Jonasu Bonjeru (Jonas Bonnier)  priekšgalā nervozi šķirsta kalendāru. Zviedrijā gada pirmajā pusē aizsākto cenšas pabeigt ap Jāņiem jeb „vasaras vidus svētkiem”(Midsommar). Pēc tam sākas tas, ko tikai sapņu valodā var saukt par zviedru ramadānu. Musulmaņiem tas ir gavēšanas, grēksūdzes un lūgšanās laiks, kad ievērojami palēninās komercdarbības procesi. Zviedru „ramadāns” ir arī teju svēti nosacīts laiks, kad zviedri dodas baudīt savu īso vasaru  savās vasaras būdiņās (sommarstugor), buru laivās vai metoties čarterreisos uz Vidusjūru,  ja viņus nobiedē lietus un vēss laiks ap Jāņiem. Bonjeri kā kārtīgi zviedri arī cerēja nokārtot svarīgus darījumus un nepārkāpt savu ramadānu .

Atraidījuši, kā sapnī rādījās, Somijas Alma piedāvājumu nopirkt tikai Dienas biznesu un kādu centienu organizēt vadības izpirkumu (management buy-out), Bonnier vadība steidzīgi vēlējas vienoties ar Tralmaku, galu galā savu cilvēku.

Diemžēl pircēju izstrādātais un Bonnier grupai tīkamais piedāvājums – pārdot abas avīzes (arī visus Dienas medijus) mediju investīciju fonda Catella Media Investments atradās tikai beta stadija. Ideja bija laba un sakarīga un pakļautu abus laikrakstus „bezsejas” īpašniekam ar tīri ekonomiskām interesēm, lai avīzes attīstītos, noturētu lasītāju interesi un uzticību, un, ar laiku, pelnītu. Tomēr Catella Media Investments kā Luksemburgas kompānija atradās garā dibināšanas procesā un pircēju vajadzēja tādu, kas varēja rīkoties pirms zviedru ramadāna.

Tā sanāca, ka Tralmaks ar saviem cilvēkiem noorganizēja pārejas risinājumu un, pats galvenais, pārejas finansējumu (bridge financing) ar Norberga palīdzību. Sapnī Norbergs pierunā igauņu „Skype bagātniekus” aizdot naudu ar solījumu, ka tie kredītus varēs kapitalizēt kā Catella Media Investments akcijas vai arī saņemt atmaksu, kad fonds pildīsies ar citu investoru naudu. Igauņiem un citiem kredītoriem bija leģitīmas prasības palikt anonīmiem – galu galā, tas bija tikai pagaidu aizdevums un arī kā investīciju fonda akcionāri, viņi būtu pārsvarā neatpazīstami.

Tad Latvijā sākas lielā mērā paranojā (vēlāk – pašpiepildošā paranojā) balstīts ļembasts ap jautājumu, kas īsti pērk abas avīzes. Atbildei būtu bijis jābūt – pēc formalitāšu nokārtošanas – investīciju fonds.  Īslaicīgā kredīta devēji, pamanījuši, ka Latvijā ap visu sācies mediju balagāns, sāka nervozēt, cik nu igauņi var nervozēt.

Izsapņotās un arī īstās vasaras gaitā, galvenajam projekta  šivermanim finanšu lietās Norbergam nelaimējās iekļūt smagā avārijā. Kad vajadzēja kādu, kas visus nomierina, Kalle sapnī gulēja it kā multeņu slimnieks, ģipsā un marlē satīts no galvas līdz kājām.

Tad sapnis atkal kļūst neskaidrs. Vienīgi parādās Tralmaks, kas apvienotam Dienas un Dienas biznesa kolektīvam augusta beigās sola, ka drīzumā investori iemaksāšot lielu naudu. Diemžēl finansēšanas shēma beidzas ar Čārlija Fokstrota ( Charlie Foxtrot) ierašanos. Tas ir pieklājīgs veids kā izteikt ļoti rupjo anglisko jēdzienu  cluster fuck, vai latviski sakot, visa aiziešana d**sā vienlaikus. Kā tas īsti notika, nav skaidrs, uzplaiksnī tikai igauņi, kas pamanot traci Latvijas medijos sauc  Kurrat!  Kurrat!  un  citu Eiropas Savienības valstu aizdevēju e-pasti ar virsrakstiem WTF? un tādā garā.

Vēl īsi parādās Kalle, lecot uz kruķiem pa kādas Luksemburgas finanšu iestādes koridoriem. Viņš ir atkal uz pekām, bet  Čārlijs Fokstrots jau ir fakts. Kalle tiekas ar kādiem mistiskiem tēliem.  Un arvien murgainākā un neskaidrā sapnī ieskanas, ka Latvijas oligarhi ap iecerēto Tralmaka plānu ir saodusi asinis ūdenī . Viss satumst un pamostos murminot angliski – Rowland, who the f....?

Ir teorija, ka cilvēks mēdz sapņot dzimtajā valodā, vai valodās, kuras labi prot. Uzskatu, ka manas abas mātes valodas ir latviešu un angļu, bet labi protu zviedru valodu. Tā arī nācās zviedriski nosapņot dažas lietas par iespējamu scenāriju, pēc kura zviedri šķīrās no avīzēm Diena un Dienas bizness. Sapni tulkoju no zviedru valodas, bet, kā zināms, sapņu tulkošana ir apšaubāma lieta un sapnis vispār var būt tikai naktī piedzīvota halucinācija bez pamata realitātē.

Zviedru Bonnier grupa jau agri 2009. gadā saprata, ka tai piederošā AS Diena un Izdevniecība Dienas bizness nes zaudējumus un, vērā ņemot ne tikvien dziļo krīzi Latvijā, bet arī satricinājumus tradicionālam drukāto mediju biznesa modelim, koncernam būtu vēlams no abām avīzēm atbrīvoties. Zviedri arī saprata, ka izliekot abas avīzes tirgū, diez vai kāds saprātīgs pircējs vēlēsies par tām maksāt naudu. Tomēr pārdošanai bija, “pa lielam” tikai divi alternatīvi.

Pirmais – Bonnier pieļauj abu avīžu bankrotu un visas ar to saistītās izmaksas, norēķinus ar kreditoriem, darbinieku atlaišanas u.tml. Process varētu vilkties gadiem.

Otrs variants, līdzīgs bankrotam, būtu bijis abu avīžu likvidēšana un slēgšanai. Tas arī maksātu naudu, būtu jānoraksta abu uzņēmumu zaudējumi. Atkal klapatas un izmaksas.

Palika trešais variants, kuru it kā dažos gadījumos zviedru mediju biznesā esot izmantojuši sakarā ar sociāldemokrātisko provinces un mazpilsētu avīžu koncerna A-Pressen norietu 1990.gadu sākumā. Tobrīd dažas no A-Pressen avīzēm esot “pārdotas” faktiski maksājot pircējam summu, kas aptuveni atbilst avīžu gaidāmiem zaudējumiem. “Pircējs”, tātad, veica nosacīti bezriska darījumu. Ja nodomāja avīzi censties noturēt virs ūdens, tad “pārdevēja” samaksātais sedza vismaz pirmā gada iespējamos zaudējumus. Ja tomēr nopirkto avīzi likvidēja, tad zaudējumu apjoms nebija tik liels, kā ja par to būtu maksāta “īsta nauda”. Tādā gadījumā pircējs tradicionālā nozīmē būtu spiests norakstīt skurstenī gan pirkuma summu, gan nopirktā uzņēmuma zaudējumus. Jebkurā gadījumā, jebkādas klapatas un skandāli piekristu jaunam īpašniekam.

Pielietojot šādu modeli Dienas un Dienas biznesa pārdošanas gadījumā, var nosapņot, ka Bonnier grupa abu avīžu pircējiem kompensēja gaidāmos 2009. gada zaudējumus, kuri kopumā bija ap 2,7 miljoni latu. Tā ka pirkšanas brīdī, gads nebija noslēgts, summa varēja arī atšķirties. Zviedri, no savas puses, šādas izmaksas varēja norakstīt dažādi, pat kā konsultāciju maksu vai vienkārši uzpildot “pārdodamā” uzņēmuma kasi, lai pircējs to saņemtu kā galveno aktīvu. Iespējams, arī, ka notika kādi aprēķini par AS Dienas tipogrāfijas, zemes, ēku u.tml. vērtību, kuras “pircējs” varētu realizēt.

Jebkurā gadījumā, sapnī rādījās, ka no Bonnier naudas līdzekļiem pildījās tāda kā ķēde, bet drīzāk šļūtene no Zviedrijas uz dažādiem abu laikrakstu un izdevniecību “pircējiem”. Pa šļūteni kaut kādās Latvijas naudas apritēs iegāja ievērojama summa. Kā jau ar sapņiem pagadās, ne vienmēr bilde ir skaidra. Varbūt tur pavidēja britu konservatīvās partijas kasiera Deivida Roulanda dēls, noslēpumainais Džonotans Roulands, varbūt kādi starpnieki un ofšori.

Un tad parādijās Viesturs Koziols, veiksmīgs uzņēmējs un, cik es viņu nedaudz pazīstu, lāga zēns. Pie savas turības ticis ar apsviedību un saprātīgu risku uzņemšanos gan ar savu, gan citu (savu partneru un akcionāru) naudu. Un pēkšņi viņš pavēsta, ka tā īsti nezinot un pat nevarot iedomāties kā veiksies Dienai un Dienas biznesam pēc gada, diviem gadiem. Izskatās, ka viņa vērienīgai investīcijai vispār nav biznesa plāna. Tiem, ka šāda garā nemitīgi investē, ar laiku piekar birku –plikadīda Neticu, ka to varēs kādreiz teikt vai rakstit par uzņēmēju Koziolu.

Tad sapnī ieskanējas djävulens röst (tā kā sapnis bija zviedru valodā, tas nozīmē velna balss). Jo kas gan cits varētu iedomāties vai pat izsapņot tik sliktas lietas. Proti, ka Viesturs rīkojas nevis ar savu naudu, bet ar krietnu daļu naudas, kuru zviedri, visticamāk nezinot kur šļūtene beidzas, iepumpēja trubā “pārdodot” Dienu un Dienas biznesu.

Citos vārdos, skaidroja velns, kas visu mālēja melnu, šī nauda ieplūda kāda Latvijas politiska grupējuma melnā vai pelēkā kasē. Šie politiskie spēki atvēlēja zināmu summu neatkarīgās preses izčakarēšanai, ja ne izputināšanai, un tas tika un tiek veiksmīgi darīts. Uzņēmējam tika uzticēta summa nevis kā svešu līdzekļu investīcija, bet tērēšanai, bez atdeves klasiskā nozīmē, lai censtos sasniegt politiskus mērķus. Par to, teica, velns, vienkārši liecinot apstākļi. Sapnī gar acim arī virmoja (atgriežoties latviešu valodas pasaulē) bijušās Dienas žurnālistes Baibas Rulles raksts portāla Delfi, Dienas pārdošanas analīze žurnālā Ir.

Velns arī atgādināja, ka pie viņa galvenā konkurenta jau aizgājusi daļa cienījamās Bonjeru ģimenes pati vecākā paaudze un pēc paaudžu maiņas, daļai veco noejot malā, izmainījās zināmas nianses “jauno” Bonjeru domāšanā par Bonjeru tradīcijām, godu un slavu. Viņi bija ar mieru darīt lietas peļņas saglabāšanas un taupības nolūkos, kura vecie ilgi apdomātu, apskatītu un nomērītu, pirms tā rīkotos. Tomēr veco Bonjeru laikā, kad digitālā pasaule vēl nebija ielauzušies grāmatu, žurnālu un avīžu izdevniecībā, nebija iemesla lietas vērtēt tik strauji un skarbi.

Pamodos satrūcies un domāju, vai kāds izraks pietiekami faktu, lai rakstītu: Vai zviedru Bonjeru maksa par Dienas un Dienas biznesa “pirkšanu” finansē Latvijas vēlēšanu kampaņas melno vai pelēko kasi?