Ir teorija, ka cilvēks mēdz sapņot dzimtajā valodā, vai valodās, kuras labi prot. Uzskatu, ka manas abas mātes valodas ir latviešu un angļu, bet labi protu zviedru valodu. Tā arī nācās zviedriski nosapņot dažas lietas par iespējamu scenāriju, pēc kura zviedri šķīrās no avīzēm Diena un Dienas bizness. Sapni tulkoju no zviedru valodas, bet, kā zināms, sapņu tulkošana ir apšaubāma lieta un sapnis vispār var būt tikai naktī piedzīvota halucinācija bez pamata realitātē.

Zviedru Bonnier grupa jau agri 2009. gadā saprata, ka tai piederošā AS Diena un Izdevniecība Dienas bizness nes zaudējumus un, vērā ņemot ne tikvien dziļo krīzi Latvijā, bet arī satricinājumus tradicionālam drukāto mediju biznesa modelim, koncernam būtu vēlams no abām avīzēm atbrīvoties. Zviedri arī saprata, ka izliekot abas avīzes tirgū, diez vai kāds saprātīgs pircējs vēlēsies par tām maksāt naudu. Tomēr pārdošanai bija, “pa lielam” tikai divi alternatīvi.

Pirmais – Bonnier pieļauj abu avīžu bankrotu un visas ar to saistītās izmaksas, norēķinus ar kreditoriem, darbinieku atlaišanas u.tml. Process varētu vilkties gadiem.

Otrs variants, līdzīgs bankrotam, būtu bijis abu avīžu likvidēšana un slēgšanai. Tas arī maksātu naudu, būtu jānoraksta abu uzņēmumu zaudējumi. Atkal klapatas un izmaksas.

Palika trešais variants, kuru it kā dažos gadījumos zviedru mediju biznesā esot izmantojuši sakarā ar sociāldemokrātisko provinces un mazpilsētu avīžu koncerna A-Pressen norietu 1990.gadu sākumā. Tobrīd dažas no A-Pressen avīzēm esot “pārdotas” faktiski maksājot pircējam summu, kas aptuveni atbilst avīžu gaidāmiem zaudējumiem. “Pircējs”, tātad, veica nosacīti bezriska darījumu. Ja nodomāja avīzi censties noturēt virs ūdens, tad “pārdevēja” samaksātais sedza vismaz pirmā gada iespējamos zaudējumus. Ja tomēr nopirkto avīzi likvidēja, tad zaudējumu apjoms nebija tik liels, kā ja par to būtu maksāta “īsta nauda”. Tādā gadījumā pircējs tradicionālā nozīmē būtu spiests norakstīt skurstenī gan pirkuma summu, gan nopirktā uzņēmuma zaudējumus. Jebkurā gadījumā, jebkādas klapatas un skandāli piekristu jaunam īpašniekam.

Pielietojot šādu modeli Dienas un Dienas biznesa pārdošanas gadījumā, var nosapņot, ka Bonnier grupa abu avīžu pircējiem kompensēja gaidāmos 2009. gada zaudējumus, kuri kopumā bija ap 2,7 miljoni latu. Tā ka pirkšanas brīdī, gads nebija noslēgts, summa varēja arī atšķirties. Zviedri, no savas puses, šādas izmaksas varēja norakstīt dažādi, pat kā konsultāciju maksu vai vienkārši uzpildot “pārdodamā” uzņēmuma kasi, lai pircējs to saņemtu kā galveno aktīvu. Iespējams, arī, ka notika kādi aprēķini par AS Dienas tipogrāfijas, zemes, ēku u.tml. vērtību, kuras “pircējs” varētu realizēt.

Jebkurā gadījumā, sapnī rādījās, ka no Bonnier naudas līdzekļiem pildījās tāda kā ķēde, bet drīzāk šļūtene no Zviedrijas uz dažādiem abu laikrakstu un izdevniecību “pircējiem”. Pa šļūteni kaut kādās Latvijas naudas apritēs iegāja ievērojama summa. Kā jau ar sapņiem pagadās, ne vienmēr bilde ir skaidra. Varbūt tur pavidēja britu konservatīvās partijas kasiera Deivida Roulanda dēls, noslēpumainais Džonotans Roulands, varbūt kādi starpnieki un ofšori.

Un tad parādijās Viesturs Koziols, veiksmīgs uzņēmējs un, cik es viņu nedaudz pazīstu, lāga zēns. Pie savas turības ticis ar apsviedību un saprātīgu risku uzņemšanos gan ar savu, gan citu (savu partneru un akcionāru) naudu. Un pēkšņi viņš pavēsta, ka tā īsti nezinot un pat nevarot iedomāties kā veiksies Dienai un Dienas biznesam pēc gada, diviem gadiem. Izskatās, ka viņa vērienīgai investīcijai vispār nav biznesa plāna. Tiem, ka šāda garā nemitīgi investē, ar laiku piekar birku –plikadīda Neticu, ka to varēs kādreiz teikt vai rakstit par uzņēmēju Koziolu.

Tad sapnī ieskanējas djävulens röst (tā kā sapnis bija zviedru valodā, tas nozīmē velna balss). Jo kas gan cits varētu iedomāties vai pat izsapņot tik sliktas lietas. Proti, ka Viesturs rīkojas nevis ar savu naudu, bet ar krietnu daļu naudas, kuru zviedri, visticamāk nezinot kur šļūtene beidzas, iepumpēja trubā “pārdodot” Dienu un Dienas biznesu.

Citos vārdos, skaidroja velns, kas visu mālēja melnu, šī nauda ieplūda kāda Latvijas politiska grupējuma melnā vai pelēkā kasē. Šie politiskie spēki atvēlēja zināmu summu neatkarīgās preses izčakarēšanai, ja ne izputināšanai, un tas tika un tiek veiksmīgi darīts. Uzņēmējam tika uzticēta summa nevis kā svešu līdzekļu investīcija, bet tērēšanai, bez atdeves klasiskā nozīmē, lai censtos sasniegt politiskus mērķus. Par to, teica, velns, vienkārši liecinot apstākļi. Sapnī gar acim arī virmoja (atgriežoties latviešu valodas pasaulē) bijušās Dienas žurnālistes Baibas Rulles raksts portāla Delfi, Dienas pārdošanas analīze žurnālā Ir.

Velns arī atgādināja, ka pie viņa galvenā konkurenta jau aizgājusi daļa cienījamās Bonjeru ģimenes pati vecākā paaudze un pēc paaudžu maiņas, daļai veco noejot malā, izmainījās zināmas nianses “jauno” Bonjeru domāšanā par Bonjeru tradīcijām, godu un slavu. Viņi bija ar mieru darīt lietas peļņas saglabāšanas un taupības nolūkos, kura vecie ilgi apdomātu, apskatītu un nomērītu, pirms tā rīkotos. Tomēr veco Bonjeru laikā, kad digitālā pasaule vēl nebija ielauzušies grāmatu, žurnālu un avīžu izdevniecībā, nebija iemesla lietas vērtēt tik strauji un skarbi.

Pamodos satrūcies un domāju, vai kāds izraks pietiekami faktu, lai rakstītu: Vai zviedru Bonjeru maksa par Dienas un Dienas biznesa “pirkšanu” finansē Latvijas vēlēšanu kampaņas melno vai pelēko kasi?