No zviedru preses noskaidroju, ka Bonnier grupa, kura 2009.gada jūlijā pārdeva avīzes Diena un Dienas bizness, noliedz, ka tā būtu maksājusi „pircējiem”, lai tiktu vaļā no zaudējumus nesošiem laikrakstiem. Citos vārdos, zviedri uzskata, ka esmu nosapņojis aplamības (zviedru mediju ziņu un analīzes portāls Mediavarlden.se nez kur bija pārtvēris mana sapņa aprakstu un vaicājis Bonnier, vai sapnī bija taisnība).

Zinot šo, un naktīm paliekot vēsākām (karstumā rodoties murgi), man rādījās vēl viens sapnis par to, kas varbūt īsti notika ar Dienu, Dienas biznesu un Bonnier koncernu.

Virsrakstā minētais Aleksandrs Tralmaks nav jāstāda priekša – bijušā ilggadīga augsta Dienas korporatīvo struktūru amatpersona .Solīds, lāga zēns, ar labu izglītību un patiesām, labdabīgām ambīcijām kļūt par Latvijas mediju magnātu, ja ne kā īpašnieks, tad kā vadītājs. Viņam blakus sapnī parādās zviedrs, bijušais bonjerists  Džons Hedbergs (John Hedberg), zinīgs cilvēks mediju lietās, Pēc kāda laika arī parādās igauņu finansists Kalle Norbergs (Kalle Norberg).

Sapnī jaunā Bonnier vadība, ar Jonasu Bonjeru (Jonas Bonnier)  priekšgalā nervozi šķirsta kalendāru. Zviedrijā gada pirmajā pusē aizsākto cenšas pabeigt ap Jāņiem jeb „vasaras vidus svētkiem”(Midsommar). Pēc tam sākas tas, ko tikai sapņu valodā var saukt par zviedru ramadānu. Musulmaņiem tas ir gavēšanas, grēksūdzes un lūgšanās laiks, kad ievērojami palēninās komercdarbības procesi. Zviedru „ramadāns” ir arī teju svēti nosacīts laiks, kad zviedri dodas baudīt savu īso vasaru  savās vasaras būdiņās (sommarstugor), buru laivās vai metoties čarterreisos uz Vidusjūru,  ja viņus nobiedē lietus un vēss laiks ap Jāņiem. Bonjeri kā kārtīgi zviedri arī cerēja nokārtot svarīgus darījumus un nepārkāpt savu ramadānu .

Atraidījuši, kā sapnī rādījās, Somijas Alma piedāvājumu nopirkt tikai Dienas biznesu un kādu centienu organizēt vadības izpirkumu (management buy-out), Bonnier vadība steidzīgi vēlējas vienoties ar Tralmaku, galu galā savu cilvēku.

Diemžēl pircēju izstrādātais un Bonnier grupai tīkamais piedāvājums – pārdot abas avīzes (arī visus Dienas medijus) mediju investīciju fonda Catella Media Investments atradās tikai beta stadija. Ideja bija laba un sakarīga un pakļautu abus laikrakstus „bezsejas” īpašniekam ar tīri ekonomiskām interesēm, lai avīzes attīstītos, noturētu lasītāju interesi un uzticību, un, ar laiku, pelnītu. Tomēr Catella Media Investments kā Luksemburgas kompānija atradās garā dibināšanas procesā un pircēju vajadzēja tādu, kas varēja rīkoties pirms zviedru ramadāna.

Tā sanāca, ka Tralmaks ar saviem cilvēkiem noorganizēja pārejas risinājumu un, pats galvenais, pārejas finansējumu (bridge financing) ar Norberga palīdzību. Sapnī Norbergs pierunā igauņu „Skype bagātniekus” aizdot naudu ar solījumu, ka tie kredītus varēs kapitalizēt kā Catella Media Investments akcijas vai arī saņemt atmaksu, kad fonds pildīsies ar citu investoru naudu. Igauņiem un citiem kredītoriem bija leģitīmas prasības palikt anonīmiem – galu galā, tas bija tikai pagaidu aizdevums un arī kā investīciju fonda akcionāri, viņi būtu pārsvarā neatpazīstami.

Tad Latvijā sākas lielā mērā paranojā (vēlāk – pašpiepildošā paranojā) balstīts ļembasts ap jautājumu, kas īsti pērk abas avīzes. Atbildei būtu bijis jābūt – pēc formalitāšu nokārtošanas – investīciju fonds.  Īslaicīgā kredīta devēji, pamanījuši, ka Latvijā ap visu sācies mediju balagāns, sāka nervozēt, cik nu igauņi var nervozēt.

Izsapņotās un arī īstās vasaras gaitā, galvenajam projekta  šivermanim finanšu lietās Norbergam nelaimējās iekļūt smagā avārijā. Kad vajadzēja kādu, kas visus nomierina, Kalle sapnī gulēja it kā multeņu slimnieks, ģipsā un marlē satīts no galvas līdz kājām.

Tad sapnis atkal kļūst neskaidrs. Vienīgi parādās Tralmaks, kas apvienotam Dienas un Dienas biznesa kolektīvam augusta beigās sola, ka drīzumā investori iemaksāšot lielu naudu. Diemžēl finansēšanas shēma beidzas ar Čārlija Fokstrota ( Charlie Foxtrot) ierašanos. Tas ir pieklājīgs veids kā izteikt ļoti rupjo anglisko jēdzienu  cluster fuck, vai latviski sakot, visa aiziešana d**sā vienlaikus. Kā tas īsti notika, nav skaidrs, uzplaiksnī tikai igauņi, kas pamanot traci Latvijas medijos sauc  Kurrat!  Kurrat!  un  citu Eiropas Savienības valstu aizdevēju e-pasti ar virsrakstiem WTF? un tādā garā.

Vēl īsi parādās Kalle, lecot uz kruķiem pa kādas Luksemburgas finanšu iestādes koridoriem. Viņš ir atkal uz pekām, bet  Čārlijs Fokstrots jau ir fakts. Kalle tiekas ar kādiem mistiskiem tēliem.  Un arvien murgainākā un neskaidrā sapnī ieskanas, ka Latvijas oligarhi ap iecerēto Tralmaka plānu ir saodusi asinis ūdenī . Viss satumst un pamostos murminot angliski – Rowland, who the f....?