No zviedru preses noskaidroju, ka Bonnier grupa, kura 2009.gada jūlijā pārdeva avīzes Diena un Dienas bizness, noliedz, ka tā būtu maksājusi „pircējiem”, lai tiktu vaļā no zaudējumus nesošiem laikrakstiem. Citos vārdos, zviedri uzskata, ka esmu nosapņojis aplamības (zviedru mediju ziņu un analīzes portāls Mediavarlden.se nez kur bija pārtvēris mana sapņa aprakstu un vaicājis Bonnier, vai sapnī bija taisnība).

Zinot šo, un naktīm paliekot vēsākām (karstumā rodoties murgi), man rādījās vēl viens sapnis par to, kas varbūt īsti notika ar Dienu, Dienas biznesu un Bonnier koncernu.

Virsrakstā minētais Aleksandrs Tralmaks nav jāstāda priekša – bijušā ilggadīga augsta Dienas korporatīvo struktūru amatpersona .Solīds, lāga zēns, ar labu izglītību un patiesām, labdabīgām ambīcijām kļūt par Latvijas mediju magnātu, ja ne kā īpašnieks, tad kā vadītājs. Viņam blakus sapnī parādās zviedrs, bijušais bonjerists  Džons Hedbergs (John Hedberg), zinīgs cilvēks mediju lietās, Pēc kāda laika arī parādās igauņu finansists Kalle Norbergs (Kalle Norberg).

Sapnī jaunā Bonnier vadība, ar Jonasu Bonjeru (Jonas Bonnier)  priekšgalā nervozi šķirsta kalendāru. Zviedrijā gada pirmajā pusē aizsākto cenšas pabeigt ap Jāņiem jeb „vasaras vidus svētkiem”(Midsommar). Pēc tam sākas tas, ko tikai sapņu valodā var saukt par zviedru ramadānu. Musulmaņiem tas ir gavēšanas, grēksūdzes un lūgšanās laiks, kad ievērojami palēninās komercdarbības procesi. Zviedru „ramadāns” ir arī teju svēti nosacīts laiks, kad zviedri dodas baudīt savu īso vasaru  savās vasaras būdiņās (sommarstugor), buru laivās vai metoties čarterreisos uz Vidusjūru,  ja viņus nobiedē lietus un vēss laiks ap Jāņiem. Bonjeri kā kārtīgi zviedri arī cerēja nokārtot svarīgus darījumus un nepārkāpt savu ramadānu .

Atraidījuši, kā sapnī rādījās, Somijas Alma piedāvājumu nopirkt tikai Dienas biznesu un kādu centienu organizēt vadības izpirkumu (management buy-out), Bonnier vadība steidzīgi vēlējas vienoties ar Tralmaku, galu galā savu cilvēku.

Diemžēl pircēju izstrādātais un Bonnier grupai tīkamais piedāvājums – pārdot abas avīzes (arī visus Dienas medijus) mediju investīciju fonda Catella Media Investments atradās tikai beta stadija. Ideja bija laba un sakarīga un pakļautu abus laikrakstus „bezsejas” īpašniekam ar tīri ekonomiskām interesēm, lai avīzes attīstītos, noturētu lasītāju interesi un uzticību, un, ar laiku, pelnītu. Tomēr Catella Media Investments kā Luksemburgas kompānija atradās garā dibināšanas procesā un pircēju vajadzēja tādu, kas varēja rīkoties pirms zviedru ramadāna.

Tā sanāca, ka Tralmaks ar saviem cilvēkiem noorganizēja pārejas risinājumu un, pats galvenais, pārejas finansējumu (bridge financing) ar Norberga palīdzību. Sapnī Norbergs pierunā igauņu „Skype bagātniekus” aizdot naudu ar solījumu, ka tie kredītus varēs kapitalizēt kā Catella Media Investments akcijas vai arī saņemt atmaksu, kad fonds pildīsies ar citu investoru naudu. Igauņiem un citiem kredītoriem bija leģitīmas prasības palikt anonīmiem – galu galā, tas bija tikai pagaidu aizdevums un arī kā investīciju fonda akcionāri, viņi būtu pārsvarā neatpazīstami.

Tad Latvijā sākas lielā mērā paranojā (vēlāk – pašpiepildošā paranojā) balstīts ļembasts ap jautājumu, kas īsti pērk abas avīzes. Atbildei būtu bijis jābūt – pēc formalitāšu nokārtošanas – investīciju fonds.  Īslaicīgā kredīta devēji, pamanījuši, ka Latvijā ap visu sācies mediju balagāns, sāka nervozēt, cik nu igauņi var nervozēt.

Izsapņotās un arī īstās vasaras gaitā, galvenajam projekta  šivermanim finanšu lietās Norbergam nelaimējās iekļūt smagā avārijā. Kad vajadzēja kādu, kas visus nomierina, Kalle sapnī gulēja it kā multeņu slimnieks, ģipsā un marlē satīts no galvas līdz kājām.

Tad sapnis atkal kļūst neskaidrs. Vienīgi parādās Tralmaks, kas apvienotam Dienas un Dienas biznesa kolektīvam augusta beigās sola, ka drīzumā investori iemaksāšot lielu naudu. Diemžēl finansēšanas shēma beidzas ar Čārlija Fokstrota ( Charlie Foxtrot) ierašanos. Tas ir pieklājīgs veids kā izteikt ļoti rupjo anglisko jēdzienu  cluster fuck, vai latviski sakot, visa aiziešana d**sā vienlaikus. Kā tas īsti notika, nav skaidrs, uzplaiksnī tikai igauņi, kas pamanot traci Latvijas medijos sauc  Kurrat!  Kurrat!  un  citu Eiropas Savienības valstu aizdevēju e-pasti ar virsrakstiem WTF? un tādā garā.

Vēl īsi parādās Kalle, lecot uz kruķiem pa kādas Luksemburgas finanšu iestādes koridoriem. Viņš ir atkal uz pekām, bet  Čārlijs Fokstrots jau ir fakts. Kalle tiekas ar kādiem mistiskiem tēliem.  Un arvien murgainākā un neskaidrā sapnī ieskanas, ka Latvijas oligarhi ap iecerēto Tralmaka plānu ir saodusi asinis ūdenī . Viss satumst un pamostos murminot angliski – Rowland, who the f....?

Ir teorija, ka cilvēks mēdz sapņot dzimtajā valodā, vai valodās, kuras labi prot. Uzskatu, ka manas abas mātes valodas ir latviešu un angļu, bet labi protu zviedru valodu. Tā arī nācās zviedriski nosapņot dažas lietas par iespējamu scenāriju, pēc kura zviedri šķīrās no avīzēm Diena un Dienas bizness. Sapni tulkoju no zviedru valodas, bet, kā zināms, sapņu tulkošana ir apšaubāma lieta un sapnis vispār var būt tikai naktī piedzīvota halucinācija bez pamata realitātē.

Zviedru Bonnier grupa jau agri 2009. gadā saprata, ka tai piederošā AS Diena un Izdevniecība Dienas bizness nes zaudējumus un, vērā ņemot ne tikvien dziļo krīzi Latvijā, bet arī satricinājumus tradicionālam drukāto mediju biznesa modelim, koncernam būtu vēlams no abām avīzēm atbrīvoties. Zviedri arī saprata, ka izliekot abas avīzes tirgū, diez vai kāds saprātīgs pircējs vēlēsies par tām maksāt naudu. Tomēr pārdošanai bija, “pa lielam” tikai divi alternatīvi.

Pirmais – Bonnier pieļauj abu avīžu bankrotu un visas ar to saistītās izmaksas, norēķinus ar kreditoriem, darbinieku atlaišanas u.tml. Process varētu vilkties gadiem.

Otrs variants, līdzīgs bankrotam, būtu bijis abu avīžu likvidēšana un slēgšanai. Tas arī maksātu naudu, būtu jānoraksta abu uzņēmumu zaudējumi. Atkal klapatas un izmaksas.

Palika trešais variants, kuru it kā dažos gadījumos zviedru mediju biznesā esot izmantojuši sakarā ar sociāldemokrātisko provinces un mazpilsētu avīžu koncerna A-Pressen norietu 1990.gadu sākumā. Tobrīd dažas no A-Pressen avīzēm esot “pārdotas” faktiski maksājot pircējam summu, kas aptuveni atbilst avīžu gaidāmiem zaudējumiem. “Pircējs”, tātad, veica nosacīti bezriska darījumu. Ja nodomāja avīzi censties noturēt virs ūdens, tad “pārdevēja” samaksātais sedza vismaz pirmā gada iespējamos zaudējumus. Ja tomēr nopirkto avīzi likvidēja, tad zaudējumu apjoms nebija tik liels, kā ja par to būtu maksāta “īsta nauda”. Tādā gadījumā pircējs tradicionālā nozīmē būtu spiests norakstīt skurstenī gan pirkuma summu, gan nopirktā uzņēmuma zaudējumus. Jebkurā gadījumā, jebkādas klapatas un skandāli piekristu jaunam īpašniekam.

Pielietojot šādu modeli Dienas un Dienas biznesa pārdošanas gadījumā, var nosapņot, ka Bonnier grupa abu avīžu pircējiem kompensēja gaidāmos 2009. gada zaudējumus, kuri kopumā bija ap 2,7 miljoni latu. Tā ka pirkšanas brīdī, gads nebija noslēgts, summa varēja arī atšķirties. Zviedri, no savas puses, šādas izmaksas varēja norakstīt dažādi, pat kā konsultāciju maksu vai vienkārši uzpildot “pārdodamā” uzņēmuma kasi, lai pircējs to saņemtu kā galveno aktīvu. Iespējams, arī, ka notika kādi aprēķini par AS Dienas tipogrāfijas, zemes, ēku u.tml. vērtību, kuras “pircējs” varētu realizēt.

Jebkurā gadījumā, sapnī rādījās, ka no Bonnier naudas līdzekļiem pildījās tāda kā ķēde, bet drīzāk šļūtene no Zviedrijas uz dažādiem abu laikrakstu un izdevniecību “pircējiem”. Pa šļūteni kaut kādās Latvijas naudas apritēs iegāja ievērojama summa. Kā jau ar sapņiem pagadās, ne vienmēr bilde ir skaidra. Varbūt tur pavidēja britu konservatīvās partijas kasiera Deivida Roulanda dēls, noslēpumainais Džonotans Roulands, varbūt kādi starpnieki un ofšori.

Un tad parādijās Viesturs Koziols, veiksmīgs uzņēmējs un, cik es viņu nedaudz pazīstu, lāga zēns. Pie savas turības ticis ar apsviedību un saprātīgu risku uzņemšanos gan ar savu, gan citu (savu partneru un akcionāru) naudu. Un pēkšņi viņš pavēsta, ka tā īsti nezinot un pat nevarot iedomāties kā veiksies Dienai un Dienas biznesam pēc gada, diviem gadiem. Izskatās, ka viņa vērienīgai investīcijai vispār nav biznesa plāna. Tiem, ka šāda garā nemitīgi investē, ar laiku piekar birku –plikadīda Neticu, ka to varēs kādreiz teikt vai rakstit par uzņēmēju Koziolu.

Tad sapnī ieskanējas djävulens röst (tā kā sapnis bija zviedru valodā, tas nozīmē velna balss). Jo kas gan cits varētu iedomāties vai pat izsapņot tik sliktas lietas. Proti, ka Viesturs rīkojas nevis ar savu naudu, bet ar krietnu daļu naudas, kuru zviedri, visticamāk nezinot kur šļūtene beidzas, iepumpēja trubā “pārdodot” Dienu un Dienas biznesu.

Citos vārdos, skaidroja velns, kas visu mālēja melnu, šī nauda ieplūda kāda Latvijas politiska grupējuma melnā vai pelēkā kasē. Šie politiskie spēki atvēlēja zināmu summu neatkarīgās preses izčakarēšanai, ja ne izputināšanai, un tas tika un tiek veiksmīgi darīts. Uzņēmējam tika uzticēta summa nevis kā svešu līdzekļu investīcija, bet tērēšanai, bez atdeves klasiskā nozīmē, lai censtos sasniegt politiskus mērķus. Par to, teica, velns, vienkārši liecinot apstākļi. Sapnī gar acim arī virmoja (atgriežoties latviešu valodas pasaulē) bijušās Dienas žurnālistes Baibas Rulles raksts portāla Delfi, Dienas pārdošanas analīze žurnālā Ir.

Velns arī atgādināja, ka pie viņa galvenā konkurenta jau aizgājusi daļa cienījamās Bonjeru ģimenes pati vecākā paaudze un pēc paaudžu maiņas, daļai veco noejot malā, izmainījās zināmas nianses “jauno” Bonjeru domāšanā par Bonjeru tradīcijām, godu un slavu. Viņi bija ar mieru darīt lietas peļņas saglabāšanas un taupības nolūkos, kura vecie ilgi apdomātu, apskatītu un nomērītu, pirms tā rīkotos. Tomēr veco Bonjeru laikā, kad digitālā pasaule vēl nebija ielauzušies grāmatu, žurnālu un avīžu izdevniecībā, nebija iemesla lietas vērtēt tik strauji un skarbi.

Pamodos satrūcies un domāju, vai kāds izraks pietiekami faktu, lai rakstītu: Vai zviedru Bonjeru maksa par Dienas un Dienas biznesa “pirkšanu” finansē Latvijas vēlēšanu kampaņas melno vai pelēko kasi?

Izrādās, ka kāds ar manu vārdu ir nopelnījis miljonus un tad miris – Lomē, Āfrikā. Tā vismaz man raksta kāds it kā jurists caur sociālā tīkla Facebook  iekšējo pastu. Te ir vēsts par manu (mana nezināma radinieka?) nāvi:

Dear Juris Kaža.

I am Barrister Uzo Martin, personal attorney to Late Mr J.Kaža.,a national of your country, Who died and left some huge amount of money with a bank here in Lome West Africa, valued at US$10.5 million dollars. I have contacted you to assist in having this fund transferred to you.

Get back to me with the following informations if you are intrested for further details.

Occupation…….
Marrital status..
Age…………..
Phone number.. ..
Fax number…………………..
Your full contact address ..
Your private email address

And please reply to my private email address. baruzomartin15@hotmail.com

Regards
Bar Uzo Martin
TELEPHONE +228 913 32 66

Tas skaidri norāda, ka Latvijā aizvien populārākā Facebook darbojas viltīgi blēži un žipčiki. Citos vārdos, ir ieperinājušies klasiskie „kazas nobadīja manu vīru, Bongostānas kazkopības ministru, un viņam atvilktnē palika 25 miljoni dolāru, kurus viņš, pat būdams uz satrakoto kazu ragiem, lūdza investēt jūsu valstīm” tipa krāpnieki.

Vai ir kādi citi, kas „bagāti miruši Āfrikā”?. Labprāt saņemtu komentārus.

“Helsinku grupa ir ieslodzīta” — ja atmiņa nepieviļ, tad šāda ziņa izskanēja sakarā ar, ja nemaldos, akciju 1980. gadu beigās, kad toreizēja cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki 86” atradās kādā dzīvoklī, draudīgu Valsts drošības komitejas (VDK) vīru ielenkta, tieši brīdī kad helsinkieši taisījās piedalīties, ja nemaldos, 23. augusta demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa. Tā bija tolaiku “maiga” VDK taktika, lai panāktu, ka kāda mītiņa rīkotāji netiek uz pašu sasaukto mītiņu. Vairāk, kā šos cilvēkus aizkavēt neviens arī tad, padomju norieta gados, nedarīja.
Tagad, lai rastu ieganstu neonacistu ākstu bariņa gājiena pārtraukšanai Rīgā 1. jūlijā, varas iestādes ir atsākušas lietot šos KGB Lite paņēmienus 21. gadsimta demokrātiskajā Latvijā. Vairākas augstas amatpersonas savu nosodījumu par neviennozīmīgo hitleriskās Vācijas karaspēka ienākšanas dienas atzīmēšanu jau bija izteikušas. Ja man, kā pilsonim prasa, tad piekrītu, ka, labākā gadījumā, šis pasākums bija vēsturiskas un politiskas tumsonības izpausme. Taču brīvās sabiedrībās arī tādas lietas notiek. Šeit ASV, kur vēl pāris dienas uzturēšos, ir grupējums, kas piketē Afganistānā un Irāka kritušu karavīru bēres, lai šos gadījumus “svinētu” kā pierādījumu, ka Dievs soda ASV par tās samērā toleranto nostāju pret homoseksuālismu. Kā saka amerikāņi, ej nu izskaitļo to (go figure). Šodien pat biju skvērā pie pasaules slavenās Harvardas universitātes, kur blandījās kāds cilvēks ar lielu murgainu uzrakstu par Bībeli un Jēzu, kas, ja kāds to vispār varēja jēdzieniski “atkost”, iespējams, aizskāra ticīgos. Nu un?
Muļķības Rīgas ielās ir redzētas un dzirdētas daudz (ar lielu koncentrāciju Jēkaba ielā?) un tās skanēs tik ilgi, cik būsim demokrātiska valsts ar vārdu un izteiksmes brīvību visiem, kas atrodas Latvijas teritorijā. Politisku ākstu publiskā uzstāšanās vienīgi mazināsies oktobra pirmās dienās, vai vismaz pārcelsies pēc tam uz noteiktām telpām. Kas mani visvairāk satrauc ziņās no Rīgas ir fakts, ka varas iestādes atkal sākušas izmantot maigās čekas metodes pret nepatīkamiem politiskiem elementiem. Tas ir bīstams precedents, it sevišķi, ja Drošības policija (DP) sevi jau vairākos gadījumos ir iezīmējusi kā represīvu spēku pret pilsoņu vārda un izteiksmes brīvību (gadījums ar sievieti, kas vēstulē kritizēja toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti, vēl skarbāk ar Ventspils pasniedzēja Dmitrija Smirnova aizturēšanu). Tagad izskatās, ka DP tika mudināta izdevīgā brīdī savākt Uldi Freimani, vienu no 1. jūlija “Rīgas atbrīvošanas” gājiena-balagāna rīkotājiem. Vai citu reizi nesavāks kādu no rīkotājiem, kad pienāks 16. marts? Kas notiks, kad Rīgai atkal būs kārta rīkot praidu? Tad jau arī DP varētu ar kādu no pasākuma pieteicējiem aprunāties pareizā brīdi. Un ja nu pie varas būs “nacionāļi”, tad protams, 9. maija rītā var sarīkot pārrunas ar veciem padomju/krievu kara zirgiem, tos ieripināt ar visiem žvadzošiem medaliem pie pareiziem vīriem.
Un katram lasītājam būtu jāpadomā – ja jau sāktas tās lietas, kas prasītos, lai savāktu arī jūs vai jūsu domu biedrus. Tāpat, aprunāties…

Šobrīd esmu Amerikā un varbūt ne pilnīgi lietas kursā. Bet skaidrs ir tas, ka 1. jūlijā tiek rīkots visai nevienozīmīgs pasākums, lai pieminētu Hitlera armijas ierašanos Latvijā un Rigā 1941.gada 1. jūlijā, padzenot Staļina sarkanās armijas okupācijas spēkus. Grūti saprast kā, pēc teju 70 gadiem, ir iespējams atražot to naivo, psihisko traumu (tūliņ pēc deportācijām) ietekmē radīto sajūsmu par Latvijas “atbrīvošanu” no sarkanā terora. Nepagāja ne pāris mēneši iekams bija skaidrs, kādā virzienā strādā jaunās Ostlandes (nekāda Latvija!) okupācijas vara. Latvieši, līdz brīdim kad Trešam Reiham pietrūka lielgabalu gaļas, bija otrās šķiras cilvēki, bet Mozus ticīgie Latvijas pilsoņi, kurus toreiz sauca par žīdiem – fiziski iznīcināma zemāka rase.
Varbūt kļūdos, bet, ja saskaitām Latvijas tautām nodarīto postu laikā starp 1940. gada 17. jūniju un 1945. gada 8. maiju, tad ilgāk un ar lielākiem upuriem starp Latvijas pilsoņiem plosījās Hitlera Vācijas okupanti. To, ko Staļins plānoja darīt pēc 4. jūnija varēja nojaust pēc pamestiem dokumentiem – bija paredzēts izvest arī manu vecotēvu, Rīgas dārzu direktoru Andreju Zeidaku, viņa sievu Mariju un meitu Austru, manu māti. Viņus izglāba vēstures nejaušība. Savukārt mana nelaiķa tēva paaudzi mobilizēja vācu okupācijas karaspēkā un krietnu daļu šī “brīvprātīgā ieroču SS” izkāva dažādos Krievijas, Austrumprūsijas un citos mežos un purvos Bija, protams, arī Kurzemes katls. Abu iekarotāju un okupantu izraisītais karš ļoti smagi maksāja Latvijas tautām un tā sekas manām vēl šodien.
To pateicis, es gribu deklarēt, ka pēc visiem dažkārt nepieciešamiem, visbiežāk nejēdzīgiem un svešu murgainu spēku uzspiestiem asinsupuriem un garām Latvijas tautu ciešanām, visdārgākais ko esam ieguvuši ir brīvība. Brīvība nozīmē, ka mūs, ka suverēnus indivīdus neapdraud ne ārēji iebrucēji, ne cita (arī pašu) vara, kas mums diktēs to, ko būs vai nebūs dzirdēt, lasīt, diskutēt. Brīvība šāda nozīmē nešķiro ākstus, tumsoņus un ģeķus no uzskatiem, kas veidoti balstoties faktos un loģikā. Visiem ir tiesības izteikties, visiem ir tiesības oponēt un kritizēt. Ar kādām tiesībām man, ja būtu 1. jūlijā Rīgā, kāds var liegt klausīties ļaundabīgu ākstu murgos? Es pats varu izvēlēties viņus neklausīties, bet tagad iznāk, ka manas tiesības dzirdēt šos uzskatus var aizliegt kāds cits.
Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš joprojām izskatās pēc prātīga zēna, tagad uzdevis policijai novērtēt, vai pasākumā pie Brīvības pieminekļa netiek slavēts nacisms, kurināts tautību naids un antisemitisms u. tml. Ko tas nozīmē? Vai ap Brīvības pieminekli stāvēs spicaušu bars, kas ieklausīsies katrā publiski pateiktā vārdā, lai izvērtētu, kad Vācijas karaspēka ienākšanas slavētāji pārkāpuši “sarkano līniju” un jāizdzenā un jāņem ciet? AR KĀDAM TIESĪBĀM?
Piedodiet, tagad publiskas, iespējams, vēsturiski muļķīgas un daudziem nepatīkamas runas vērtēs tā pati policija, kas nesaprata neveiklu joku no viegli iereibuša pazīstama režisora puses, kurš devās mājup savas sievas un ģimenes draudzenes pavadībā?? Kā teiktu amerikāņi –WTF?? Vai kāds iedomājās, ka šī trijotne nenonāks savās dzīves vietās nedarot neko, kas publiski kaitēs viņu cilvēku cieņai? Šie policisti nospraudīts vārda brīvības robežās brīvā, demokrātiskā Latvijā?
Vai nebūtu labāk, ja policija vienkārši darītu to, ko viņi labi prot, proti, pamanīt situācijas publisku pasākumu laikā “kur var sākties klope” un to novērst. Un ja kas sākas, tad to pārtraukt un saukt nekārtību izraisītājus pie atbildības? Mani par pāris neonacistiem, kas rīko murgainus pasākumus, daudz nopietnāk rūp valsts vara, kas, nobijusies no kārtējiem valsts tēla izākstītājiem, sāk pati rīkoties it kā būtu atšķaidītas tās totalitārās ideoloģijas, kuru grib aizliegt, piekritēja. Ar vārdu sakot, cenzūra pret pretīgiem uzskatiem viņuprāt ir – OK. NAV!! Un tādēļ jāatbalsta šī melnā humora pilnā pasākuma rīkotāju tiesības to rīkot. Kā rakstīja kādreizējais avīzes New York Times juridisko lietu žurnālists Entonijs Luiss (Anthony Lewis) brīvība ir brīviba uzskatiem un runai, ko mēs pašī ienīstām. Freedom for the Thought That We Hate , kā nosaukta Luisa grāmata par vārda brīvības grūto cīņu šeit ASV.

Nelauzīšu tradīciju savus lasītājus izklaidēt ar nelieliem tūrisma video no vietām, kur atrodos būdams ASV, tā puslīdz komandējumā (Hewlett-Packard/HP pasākums Lasvegasā), puslīdz atvaļinājumā (Bostonas apkaimē pie mātes un brāļa). Te daži iespaidi no HP rīkotā žurnālistu izbraukuma uz slaveno Hūvera dambi (Hoover Dam), kas celts pagājušā gadsimta 30. gados.

Nav iespējams apmeklēt Lasvegasu neredzot kādu kuriozu, jo visa pilsēta ir viens kuriozs. Lai apskatītos to, kas notiek ielās ir tikai jāsaņemas un jāiziet 30 -35 grādīgā sausā karstumā. Bet vispirms, ja atrodas kādā no lielām viesnīcām ar visu lielo konferenču telpu ēku un kazino, ir jāatrod ceļš uz “ārpasauli”. Es sameklēju kādu sieviete viesnīcas apsardzes formā un prasīju:

“Where is the door to the real world?”

Viņa pasmējās un pamāja noteiktā virzienā.

“Thank you, but it is not really the real world, is it?” es sacīju, un devos prom, atkal sasmīdinājis jauno afro-amerikāņu sievieti.

Ko citu var teikt, ja pārsimt metrus aiz durvīm atrodas viesnīca Ēģiptes piramīdas izskatā ar sfinksa reprodukciju priekšā, aiz tās, halucinogēnu vielu apreibināta arhitekta zīmēta viduslaiku fantāziju pils Excalibur, bet tālāk, Brīvības statuja un viesnīca-Ņujorkas debeskrāpju panorāma. Eifeļa tornis arī tālumā rēgojās, turpat arī Ķeizara pils (Ceasar’s Palace).

Kārtējo reizi (esmu Lasvegasā bijis vairākas reizes uz IT nozares konferencēm) iegriezos mazā skvēriņā kur bieži spēlē dzīvu mūziku, kur atrodas pāris āra krogi un virkne būdiņu un ratu, no kuriem tirgo t-kreklus ar nepiedienīgiem uzrakstiem, tur arī tapa šī filmiņa.

Traki suņi un latviešu pastaigājās tuksneša rīta saulē – tā varētu adaptēt angļu rakstnieka Noela Kovarda frāzi Mad dogs and Englishmen go out in the midday sun. (Traki suņi un angļi dodās ārā pusdienlaika saulē), kas raksturo rīta pastaigu tuksneša pilsētā Lasvegasā, kur temperatūra lēnam kāpa pretī 30 grādiem (laikam sasniegs kādus 35 -37, ja ne vairāk).
Nezinu cik tas bija traki, bet izgāju paagri no rīta, ap deviņiem, un biju pārsteigts cik tukša bija Lasvegasas galvēnā iela “ The Strip”. Redzēju tikai pāris rīta skrējējus. Liekas, ka visur “nomestas” dažādu suvenīrlupatu un mantu cenas. Četrus T-kreklus piedāvā par 9,99 dolāriem, nedaudz virs mūsu piecīša. Divas lielas auduma iepirkuma somas ar Lasvegasas apdrukām (varbūt noderēs kādam no mājiniekiem) par 5 dolāriem. Šķietami pazuduši (varbūt pārāk agrs rīts) bariem mazo meksikāņu vai dienvidamerikāniska paskata vīreļu, kas dala seksa pakalpojumu sniedzēju vizītkartes un brošūras. Tie bija visās malās kad oktobrī apmeklēju Lasvegasu, lai piedalītos IBM konferencē.
Tuvojoties jaunajam, nesen pabeigtam (rudenī vēl viss bija milzu būvlaukums) City Center debesskrāju kompleksam, sastapu vairāk cilvēku, tostarp dzērājus, kuriem sestdiena vēl nebija beigusies. Daži pāratspirdzinājušies (brīvī tulkojotu lustīgu zviedru iztecienu överförfriskad) eksemplāri vicināja milzu plastmasas alus biķerus (70 unces par 15 dolāriem). Kas pagadās Lasvegasā, lai paliek Lasvegasā (What happens in Vegas, stays in Vegas).
Rīt paredzēta HP Tech Forum 2010 atklāšana, bet reģistrācijas stendi vēl tiek celti un nebūšot gatavi līdz rītdienas rītam. It kā gan bija paredzēts, ka mediji varēšot reģistrēties, ierodoties svētdienā.

Sestdien, 19. jūnijā dodos garā pārlidojumā uz Lasvegasu, ASV, kur notiks pasaules lielākās IT kompānijas Hewlett-Packard konference HP TechForum 2010. Ceru no turienes ziņot “Nozare.lv” ziņu portālam un arī iemest pa ierakstam vai videosižetam blogā. Pēc tam tieši Jāņu vakarā pēc ASV laika došos no Lasvegasa uz Bostonu, lai uz kādu laiku apciemotu māti, kurai 96 gadi, un brāli ari ģimeni. Ceru arī šo to no Bostonas apkaimes “pablogot”, kaut vai iecerētu MIT Media Lab apmeklējumu un jaunāko par latviešu dibināto (mana brāļa jaunības čoma) alus brūzi Blue Hills Brewery.
Novēlu visiem lasītājiem droši un līksmi nosvinēt garās Jāņu brīvdienas. Lasvegasā priekš tukšneša vasarā tāds pavēss 36 -37 grādi dienās.

Mans kolēģis, žurnālists Māris Zanders, par dažiem valstī interesantiem procesiem mēdza šo to nosapņot. Sapņi bija saistīti ar politiskiem notikumiem un politiķiem. Tas ir Māra, bet tā īsti nav mans laucinš.

Tā kā rakstu par telekomunikācijām un IT, smadzeņu noslodze ar šiem jautājumiem dienas gaitā arī izraisa sapņošanu par šīm lietām.

Tātad pāris sapņi par to, kā Latvijā varētu atrisināt ātrgaitas mobilam internetam vajadzīgo frekvenču jautājumu. Kā zināms, šīs frekvences 2,6 gigahercu (Ghz) diapazonā līdz iespējamam atjaunošanas datumam 2013. gadā ir Baltkom lietošanā, bet zemākās frekvences tiek gaidītas kā “ciparu dividende” pēc ciparu virszemes televīzijas ieviešanas un attiecīgām frekvenču pārbīdēm, dažām regionālām raidorganizācijām pārejot uz ciparu apraidi ar saviem spēkiem vai caur Lattelecom un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) risinājumu.

Baltkom jau ilgāku laiku izmantojis 2,6 Ghz frekvences Rīgā un apkaimē kabeļtelevīzijas signāla pārraidei ar MMDS (Multichannel Multipoint Distribution Service) tehnoloģiju. Tas nozīmē, ka signāls no Baltkom galvas stacījas zināmus klientus sasniedza caur MMDS antenu uz daudzdzīvokļu ēkas jumta un tika ievadīts mājas kabeļtelevīzijas tīklā. Klients par šādām lietām parasti neko nezināja un saņēma “kabeļtelevīziju” tāpat, kā citi iedzīvotāji, kas saņema Baltkom signālu no zemē ierakta vai gaisvadu kabeļa.

Tagad izskatās, ka Baltkom MMDS pakalpojuma klientu skaits ir sarucis, resp. pārgājis uz zemes vai gaisvadu kabeļu pieslēgumiem un 2,6 Ghz diapazons šādām pielietojumam īsti vairs nav vajadzīgs. To varētu, ar Baltkom piekrišanu, izmantot citām vajadzībām, resp., ātrgaitas mobilā interneta (4G) tīklam blīvi apdzīvotās pilsētās. Turklāt, 2,6 Ghz diapazons, pareizi sadalīts, varētu pietikt, lai apkalpotu līdz pat četrus operatorus.

Sapnī, lai izbūvētu 4G tīklu vismaz Rīgā un pāris citās blīvāk apdzīvotās pilsētās, ap Baltkom tiek pulcēts 4G vai LTE (Long Term Evolution, kā šo tehnoloģiju arī sauc) “konsorcijs” kurā piedalās visi mobilo sakaru operatori – LMT, Tele2 un Bite. Konsorcijs kopēji uzstāda infrastruktūru un/vai saskaņo bāzes staciju lietošanu, sagraujot līdzšinējo tradīciju, kas visspilgtāk redzama ārpus Rigas, kur no vienas pilsētas braucot uz otru, nākamo var redzēt nevis pēc baznīcas torņa, ka senāk, bet pēc diviem, trīs mobilo sakaru torņiem.

Savukārt Baltkom, paturot sev vajadzīgo daļu no 2,6 Ghz diapazona, to izmantotu bezvadu ātrgaitas internetam un bezvadu interneta standarta (IP) televīzijas pārraidei (tādējādi aizstājot MMDS pieslēgumu tiem namiem un klientiem, kuriem vēl nav iespējams ievilkt vadus). Baltkom LTE tīkls tiktu veidots kā tieš konkurents Lattelecom optiskiem interneta pieslēgumiem, nodrošinot aptuveni tādu pašu ātrumu – 100 Mbps, kā vairumam Lattelecom optikas pieslēgumu. Iespējams, ka šādi ātrumi caur radio saikni var tikai rādīties sapņos, bet, vērā ņemot, ka šāds “sapņu Baltkom” interneta pieslēgums faktiski būtu “nomādisks”, ja ne mobils, klienti varētu samierināties ar nedaudz svārstīgiem ātrumiem apmaiņā pret iespēju lietot “savu” internetu visā Baltkom pārklājuma zonā. Tas nav iespējams ar Lattelecom optiku, kas nesniedz tālāk par “vada galu” vai mājokļa WiFi zonu.

Bezvadu “teju optika” ir “nomādiska” tādā nozīmē, ka lietotājs var pieslēgties gan no stacionārā datora mājās, gan, uz astoņam stundām pārceļoties uz biroju ar portatīvo vai galda datoru. Lattelecom par šādu ērtību prasītu divus pieslēgumus, Baltkom pietiktu ar vienu abonamentu.

Bet… ir vēl viena lieta, kā teiktu Stīvs Džobss (Steve Jobs). Lattelecom klusi un mierīgi attīsta savu 4G vai LTE projektu. Tam ir pāris iemeslu. Pirmkārt, tas ļautu veidot pakalpojumu paketi optika plus “gandrīz optika” — 4G. Otrs iemesls – agrāk vai vēlāk Lattelecom varētu privatizēt atseviški no “māsas” uzņēmuma LMT. Tā kā starp Latelecom un LMT (pretēji zviedru TeliaSonera piederošai Telia Zviedrijā) nenotiek gandrīz nekāda mārketinga sadarbība, Lattelecom vajadzēs attīstīt savus mobilais pakalpojums.
Patlaban pie LMT dīlera nevar nopirkt optisko pieslēgumu un neesmu pamanījis Lattelecom klientu apkalpošanas centros mobilos telefonus. Zviedru Telia veikalos var pasūtīt visu. Jā Lattelecom kā Ansīti (sagrozot pasakas fabulu) atdos jauniem audžu vecākiem bez savas ne sevišķi draudzīgās Grietiņas (kas paliks pie zviedriem), Ansītim būs vajadzīgs spēcīgs mobilais bizness. Tāds, cik noprotams, tiek plānots jebkurā gadījumā.

Protams, man, kā sapņu tulkotājam jāpiemin, ka Baltkom parādīšanās sapnī ar savu “bezvadu optiku” balstās uz Baltkom vadītāja ilggadīgu konkurenci un ķīviņiem ar Lattelecom, kuru viņš uzskata par uzņēmumu, kas pārtiek no īpaša statusa un privilēģijām. Kopā ar konsorciju uzcelt 4G tīklu un savākt kopā “trejtorņu” būvētājus visos Latvijas nostūros uz racionālāku sadarbību būtu sava veida P. Šmidres revanšs Lattelecom. Bet šādi “uzņēmējpsiholoģiski” secinājumi arī var tikai rādīties sapņos.