Zviedrijā mēnesi no jūlija beigām līdz augusta beigām bieži sauc par rötmånad jeb pūšanas mēnesi, kad svaiga pārtika it kā ātrāk sabojājās nekā parasti. Tā kā jūlijs – augusts arī ir atvaļinājumu laiks Eiropas ziemeļos, zviedru žurnālistu aprindās jau sen pastāv jēdziens – „pūšanas mēneša stāsts” (rötmånadshistoria)  par kaut kādām dīvainībām, ērmībām vai savādām lietām, kas parasti neiegūtu īpašu uzmanību.

Latvijā, liekas, mobilo sakaru operatoru starpā bija iestājies šāds pūšanas mēnesis, jo divi operatori – „Tele2” un „Bite Latvija” devās gāganu karā pret „Latvijas Mobilo telefonu” (LMT)  it kā par operatora maiņas „vienas dienas laikā” kavēšanu.

LMT no savas puses teica, ka, protams, var pārnest jebkuru numuru dienas laikā no brīža, ka „atnācējs” ir pārbaudīts. Tas, lai novērstu tādus nesmukumus,  kā aiziešana uz citu operatoru ar būtiski svarīgu korporatīvo numuru, vai aiziešana no iepriekšējā operatora ar izklaides baudvielu reibumā  norunāto 101,37 latu parādu (klausoties Dienvidāfrikas „cik ir pulkstenis” pakalpojuma meitenes valdzinošo balsi Zulu valodā).

Vispār, klientu staigāšana nav tas process, kuru mobilo sakaru operatoriem vajadzētu veicināt, kurināt un rīdīt, jo tas darbojas divos virzienos. Starptautisko mobilo sakaru analītiķi uzskata klientu mainību, tā saukto churn,  par negatīvu rādītāju – jo lielāks, jo sliktāks. Jaunatnācēji ir operatoram nepazīstami, tos jāturpina lutināt un valdzināt un aizvilināt uz mazliet ienesīgāku tarifu paketi nekā „Par 3 latiem, runā kaut vai līdz kapa malai”, Turklāt vēl pastāv risks, ka tas tūkstotis, kas atskrēja uz šādu piedāvājumu aiznesīsies pie konkurenta, kurš savā dullumā izgudros „Aizkapa siržu sarunas”.

Protams, strīdus ābols ir tas, ka  LMT faktiski ir piedāvājis trīs dienu garu procesu. Divās dienā numura pārnesēju pārbauda, trešajā dienā viņam jau ir saņēmēja operatora SIM karte un vecais labais numurs. Abi pārējie operatori (un arī „Triatel”, kam ir niecīgs mobilās balss bizness) uzstāju uz vienu darba dienu visam procesam. Kamēr visi nav vienisprātis, „Datorikas institūts Divi”, kas tehniski izpilda numuru „portāciju”,  nevar mainīt savās sistēmās ieprogrammētās piecas dienas. Un par to ir  visi gāganu kari!

Ja LMT uz viena pleca apsēstos ļaunais velniņš (eņģelītis saka, „visiem būs labi ar trīs dienām”), tas varētu LMT vadībai čukstēt  – „savāciet savu ļurļaku sarakstu (nemaksātājus), visus “datu rīmas”,  kas pumpē filmas un pārējo drazu,  un izsūtiet tiem īsziņas, ka dienas laikā tie pie konkurenta  var laimīgi runāt kaut vai līdz kapa malai.”

 YO!! ŠIS IR APRĪĻA JOKS!!! VISĀDAS IZĀZĒŠANAS VARĒJA PANEST GOOGLE UN CITAS GLOBĀLAS KOMPĀNIJAS, TAČU NE MŪSU ESD, KURAS VĀRDS NELIETĪGU VELTI VALKĀTS UN TAI PIEDĒVĀTI NEPIEDIENĪGAS (???!!) BURTU KOPAS (WTF??).  F**KING SORIJ, KA IEMETU AKMENI PĪĻU DĪĶĪ: ) . FIKTĪVI IZMANTOTO ĪSTU PERSONU VĀRDI IR NOMASKĒTI!

Latvijā, pēc vairākiem incidentiem, kur zagti telekomunikāciju kabeļi un metāla kabeļu kanalizācijas aku vāki, fiksēta pirmā telekomunikāciju radiofrekvences zādzība, ziņo Valsts policija un Elektronisko sakaru direkcija (EDS).

Kā informē policija, zagļi tikuši pie 450 megahercu (MHz) frekvences, kas bijusi atstāta novārtā pēc neveiksmīgas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) rīkotas šīs frekvences izsoles pirms vairākām nedēļām.

Par zādzību Rīgas lidostā aizturēti divi vīrieši,  kas frekvenci centušies elektromagnētiski hermatizētā somā aizvest ar “Ryanair” reisu uz Īriju, kur tos gaidīja frekvences uzpircējs, kāds Īrijas lauku interneta pakalpojumu sniedzēja pārstāvis.

Kā informē policija, par zādzību aizturēti divi Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) radiosakaru fakultātes studenti, Silvestrs Spuldze un Dmitrijs Filaments.

Vienlaikus Īrijas policija aizturējusi kādu Pediju Oslīziju, kas darbojies kā starpnieks iecerētā zagtās frekvences tirgošanā.

Preses konferencē Valsts policijas kibernoziegumu pārvaldes izmeklētājs Binārs Baitovičs informēja, ka zādzība veikta izmantojot tā saukto “apgriezto elektromagnētiskā pulsa ģeneratoru”, kur abi studenti sameistarojuši sakarā ar pētniecisko darbu RTU.

Ierīces prototips tika izstrādāts Aizsardzības ministrijas vajadzībām kā aizsarglīdzeklis pret tā sauktajiem elektromagnētiskā pulsa (EMP) ieročiem, kas ar spēcīgu starojumu radiospektrā iznīcina visu elektroniku vairāku simtu metru rādiusā. Spuldzes un Filamenta izstrādātais rīks dara pretējo - ievelk sevī visu elektronisko starojumu rīka apkaimē, taču šis projekts tika apturēts budžeta konsolidācijas ietvaros.

“Zēni redzēja, ka 450 MHz vienkārši mētājās, neviens to nelietoja, neviens it kā negribēja, un viņi to vienkārši “izsūca” no elektromagnētiskā spektra,” skaidroja Baitovičš.

Zādzība būtu izdevusies, ja “robu” Latvijas elektromagnētiskā spektrā nebūtu pamanījuši EDS speciālisti kārtējā rīta sapulcē.

“Viņi reiz nedēļā pārskaita visas frekvences, palūko, kā tās tiek izmantotas, kā tām klājas, un pēkšņi pie 450 MHz, ka moderni saka, iestājās lielais WTF!!??,” par nozieguma pamanīšanu stāsta EDS pārstāve L*** D*****.

D*****  teica, ka EDS juristi tagad apspriežas ar policiju un prokuratūru, lai noskaidrotu, vai frekvenci var atbrīvot no īpašās somas un atkal ievietot elektromagnētiskā spektra, vai arī tā jāpatur kā lietišķs pierādījums, ja nolems apsūdzēt un tiesāt Spuldzi un Filamentu.

“Tas nav tas pats, kā, ja nozog “Lattelecom” vai “Izzi” kabeli, tad vienkārši ieliek citu. Te to robu tā nevar aiztaisīt,” skaidroja D******.

No savas puses varu tikai atgādināt tiem, kam vēl ir papīra kalendāri, pašķirt lapu un divas reizes skaļi nolasīt, kā sauc šo jauno mēnesi.

Pēc skandāla par autorizēšanos tautas skaitīšanai ar personas kodu un pases datiem, sekoja jauni atklājumi par apdraudējumu personas datiem, kas pieejami CSDD datu bāzē un, vēl trakāk, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskā deklarēšanas sistēma (EDS). Tas viss gadu pēc tam, kad “Neo” (kas tika atklāts kā IT speciālists Ilmārs Poikāns) izmantoja ļoti vienkāršu nepilnību EDS, lai lejuplādētu virkni ministriju, valsts iestāžu un valsts un pašvaldības uzņēmumu algu sarakstus.
Personīgi uzskatu, ka šis “alguleaks” bija pozitīva akcija, kas atmaskoja, kā patiešam rīkojas vara šajā valstī (bet arī to, ka daļa iestāžu pildīja valsts taupības politiku). Faktiski manu un daudzu citu personas dati dažādos apjomos jau ir plašā apritē un caurumi vienā vai otrā valsts sistēmā neko lielu nemainīs. Taču ne par to ir lieta – Centrāla statistikas pārvalde (CSP), CSDD un VID visi solīja aizsargāt šos datus un savas informācijas sistēmas pilnībā vai lielā mērā būvēja par nodokļu maksātāju naudu (CSDD arī ir ieņēmumi no iedzīvotāju maksājumiem) un šo solījumu nepildīja. Citos vārdos, mūsu naudu piespiedu kārtā savāca āži un lielā mērā izniekoja.
Bet tas arī nav trakākais. Par nepiedalīšanos tautas skaitīšanā draud līdz 250 latu naudas sods. Citos vārdos, valsts, kas paņem nodokļu naudu un uztaisa nedrošu informācijas sistēmu, par nepaklausību nesniedzot informāciju šai sistēmai (ar nezin vēl kādiem caurumiem) vēl mums piedraudēs! Tā ir tā pati valsts, kas dažus mūs, iedzīvotājus un namsaimniekus, arī sodīs ar naudas sodu ja, par savu naudu pirktu valsts karogu neizkārsim dienā, kad šīs valsts varas vīrus oficiāli apciemos kāds Bungustānas suņu labturības ministrs.
Kā jau rakstīju agrāk, varētu saprast bet ne attaisnot vēlmi ar soda draudiem no iedzīvotājiem izspiest informāciju, ja no tā būtu kāda “labums”. Pēc loģikas, protams, valsts, kam ir labi dati par saviem iedzīvotājiem teorētiski var tos labāk pārvaldīt un arī pati izvērtēt savu darbību. Taču ir skaidrs, ka krasās un šķietami nebeidzamās valsts budžeta “konsolidēšanas” laikos, nav bijusi, nav un nebūs līdzekļu nekādai pārvaldības uzlabošanai. Strukturālās reformas turpinās kā līdz šim, pa tādām “struktūrām” kā izglītībai, veselības aprūpei u.c. vienkārši uzdodot ar cirvi.
Būtu labāk nezinājis, ka nepiedalīšanos tautas skaitīšanā draud sods, resp., ka tā ir piespiedu pasākums. Jo tagad vismaz teorētiski izspēlēju izvēli – dalīties ar datiem, kas daudzviet jau vispār zināmi un no kur nodošanas lieku reizi ne silts, ne auksts – vai nepadoties kā paklausīgai aitai kārtējam valsts autoritāram piegājienam un mājienam par to, kurš te kungs, kurš kalps un vergs. Citas valstīs (cita starpā ASV), kur arī draud sods par nepiedalīšanos tautas skaitīšanās (ASV gan it kā neviens par to nav tiesāts) ir parādījušās pretestības kustības piespiedu tautas skaitīšanai. Dažas ir ar visai sakarīgiem anti-autoritāriem argumentiem (tiesības nepakļauties valsts draudiem un spaidiem), citas – nedaudz “apdauzītas” un paranojas caurvītas. Varbūt tiešām laiks pienāks ar karogu nepiespiesti paust savu attieksmi – ar melno, anti-autoritāro karogu.

Komentējot gandrīz neticami sačakarēto tautas skaitīšanu internetā, „Neo” jeb Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns jokodams teica, ka policijai nebūs kapacitāte tikt galā ar visiem, kuri, atrodot kāda sveša cilvēka pases datus un personas kodu, izmantos šo „caurumu” lai aplūkotu šī cilvēka izpildīto anketu.

Tas, protams, vairs nav iespējams. Beidzot kūts durvis ir aizslēgtas, bet lopi jau bietēs. Kādi lopi, izgudrojiet paši, bet šo kūti gan taisījuši auni. Un tas viss aptuveni gadu pēc tam, kad sākas jautrība ar „Neo” un mūsu pašu mazo „alguleaks”.  Viens no iemesliem kādēļ tas notika bija likumdevēju prasības informācijas sistēmās ieviest nodokļu likumu izmaiņas, neprasot, ko tas praktiski nozīmē un cik maksā to izdarīt droši un pareizi. Tā vieta to izdarīja ātri un kā nu sanāca.

Centrāla statistikas pārvalde (CSP) arī izdomāja, ka cilvēkus būtu jāmotivē izpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā un process jāpadara iespējami vienkāršs. Tā ietaupīs naudu, nebūs jāsūta tik daudz skaitītāju mājās pie iedzīvotājiem. Un katram, arī tiem, kas nelieto interneta bankas un kuriem nav e-paraksta, taču ir pase un pasē rakstītais personas kods.

Diemžēl pases dati un personas kodi ir atrodami arī citviet. Savus datus esmu iedevis šur un tur, lai man varētu samaksāt par pāris haltūrām, tulkojumiem un kādas konferences diskusiju vadīšanu. Pat strīdīgi vērtēta Aivara Lemberga personas kods esot nesen publicēts kādā ziedotāju sarakstā. Visu nepieciešamo taču var atrast ar Lerija un Sergeja rīku (nu, Google, protams).

Kas īstenība noticis, kamēr CSP vadītāji nebija attapušies, diez vai uzzināsim, jo tie, kas vispār nesajēdza ko dara, diez vai aprīkoja www.tautasskatisana.lv ar audita rīkiem, lai uzskaitītu un pārbaudītu „aizdomīgas” pieslēgšanās. Vismaz daļa no aptuveni 100 000 internetā izpildītām skaitīšanas anketām būtu jāuzskata par šaubīgām. Nekas jau nesargāja parastu pilsoni, kas ar pases datiem un personas kodu ziņojis, ka dzīvo dzīvoklī ar ģimeni un bērniem, no kāda jokdara, kas viņu pārceltu uz bomža būdu, kur viņš mitinās kopā ar piecām pīlēm un Mikijpeli.

Datorikas pasniedzēja un drošības eksperte Ilze Murāne brīdina, ka notikušais var sagraut uzticību e-pakalpojumiem un e-pārvaldei kopumā. Spriežot no interneta portālu komentāriem (kas varbūt nav tas labākais tautas spogulis), tas jau ir sācies. Turklāt ir izskanējuši komentāri, kam vispār tāda skaitīšana vajadzīga un vai skaitītājus, kad tie ieradīsies, nevajadzētu triekt ratā.

Šādas domas nav pilnīgi irracionālas. Vairākās valstīs – ASV un, ja nemaldos, Vācijā, bijušas kustības, kas uzskata, ka valstij nav nekāda darīšana cik mēs iedzīvotāju esam, ko mēs darām un kādi mūsu dzīves apstākļi. „Pretskaitītāju” kustībām, protams, bija savs, kā amerikāņi teiktu, crackpot jeb tērēto piemaisījums, bet arī veselīga skepse un veselīga anarhisma deva.

It sevišķi to var attiecināt uz tautas skaitīšanu Latvija. Anarhists prasa (un ne tikai to) – priekš kam mums valsts, kas mums no tās? ASV un Vācijā tautas skaitīšanas skeptiķiem varēja atbildēt, ka valstij jāvāc dati, lai savus iedzīvotājus labāk pārvaldītu un aprūpētu. Latvijā jau sen ir skaidrs, ka esošā valsts pārvalde šīs funkcijas – labu pārvaldību un aprūpi – izpilda minimāli (ja vispār) un paredzamajā nākotnē nevarēs atļauties un varbūt arī pēc savas būtības nespēs to  jūtami uzlabot. Tātad tautu skaita, mēra un klasificē tikai zināšanai. Neko daudz ar šiem datiem nevarēs iesākt, jo tam nav un nebūs naudas un pat būs mazāk naudas. Un tos resursus, kas būs, visticamāk, nespēs racionāli un efektīvi izmantot (jo faktiski tas nav darīts visus šos 20 neatkarības gadus).

Tautas skaitīšanas dati vienīgi varētu kalpot iedzīvotājiem pašiem, lai padziļināti zināšanas par pašu stāvokli (vai stāvokli, kāds tas bija skaitīšanas brīdi, nezina jau cik ilgi tos datus gremos un muļļās). Tas var dot zināmu pamatu nevalstiskām, pašorganizētām kustībām un akcijām, lai tiktu galā ar problēmām, kuras šī valsts nespēj un nespēs risināt.  Bet tā ir cita tēma pati par sevi.

Latvijā jau kopš pagājušā gada septembra tiek gatavots likumprojekts “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” Tas teju pusgadu pirms Ēģiptes gāzta Hosni Mubaraka režīma interneta atslēgšanas paredzēja iespēju valdībai Latvijā izslēgt internetu un visus pārējos elektroniskos sakarus. Pietiek apskatīties likumprojekta 16. panta attiecīgas daļas.

16.pants
(1) Izsludināta izņēmuma stāvokļa laikā Ministru kabinetam ir tiesīgs noteikt:
1)    apturēt masu informācijas līdzekļu izdošanu vai uzlikt arestu to produkcijai, izdošanas un pavairošanas līdzekļiem, apturēt elektronisko informācijas līdzekļu darbību, ierobežot informācijas atklātības normatīvo aktu darbību;
2)    apturēt politisko partiju, sabiedrisko un reliģisko organizāciju darbību, ja tās liek šķēršļus izņēmuma stāvokļa īstenošanai vai veic propagandisko darbību, kas apdraud valsts drošību;
….
7)    veikt korespondences un sakaru kontroli noteiktajās teritorijās;
….

10) bloķēt televīzijas un radio programmu retranslāciju; aizliegt pārraides staciju un elektronisko sakaru līdzekļu darbību; atslēgt internetu un citas datu pārraides sistēmas;

Pa vidu ir vairāki apakšpanti, kas skar dažādu fiziski un materiālu resursu izmantošanu ārkārtas stāvokļa laika, arī iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu un darbu. Likumprojektu pilnībā var izlasīt Minstru kabineta mājas lapā.
Šie panti ir visbīstamākie, jo tie dara iespējamu pārtraukt jebkādu informāciju vai kritiku, kas skar valdības rīcības jēgu un samērīgumu izņēmuma stāvokļa laikā vai to pasludinot. Tas arī dod valstij iespēju nogriezt jebkādu informāciju no ārpuses, kaut vai raidstacijas Weather Channel prognozes, kas var apstrīdēt valdības pamatojumu izsludinot izņēmuma stāvokli kādas vētras vai plūdu tuvošanās laikā. Taču pats bīstamākais ir tas, ka nogriežot iedzīvotājiem jebkādas iespējas sazināties ar ārpasauli, tas dod valstij iespēju vismaz uz laiku pasaulei nemanot veikt jebkādas represijas pret saviem iedzīvotājiem vai arī izdarīt nejēdzības, kas apdraud Latvijas kaimiņus.
Tieši to, nogriežot internetu un terorizējot žurnālistus, darīja Ēģiptes autoritārais režīms pirms sava šķietamā sabrukuma. Latvijas varas cilvēkiem šādas iespējas nav jādod.
Intersanti, ka šī likuma anotācijā atzīmēts, ka likumprojekts, kas varētu dot pamatu Latvijā ieviest diktatūru pēc zemestrīces Kuldīgā, nav atzīts par sabiedrībā apspriežamu. Likumprojekts ir baiss un šādi rakstīti likumi un likumprojekti ir baisi jebkurā valstī. Citu valstu aizsteigšanās mums priekšā represiju iespēju legalizēšanai nav iemesls Latvijai to darīt.
Antiautoritārai rokgrupa Rage Against The Machine ir teksts: “war within a breathe” (karš, kas sākas elpas vilcienā). Šaja likumprojektā slēpjās “dictatorship within a breathe” - dikatūra elpas vilcienā.

Finanšu tirgus satrauca  Apple dibinātāja un vadītāja Stīva Džobsa (Steve Jobs)  paziņojums, ka viņš pagaidām pārtrauc darbību firmā, lai koptu veselību. Šī ir jau trēša reize, ka Džobs pamet Apple vadītāja krēslu veselībs dēļ. Pirms dažiem gadiem viņš devās, cik saprotams, veiksmīgi ārstēt aizkuņģa dziedzera vēzi. Pēc tam vairāku mēnešu prombūtnes laikā izrādījās, ka Džobsam pārstādītas aknas. Kopš pirmās saslimšanas Džobs publiskos pasākumos izskatījies kārns, ja ne izdēdējis. Šī ziņa „nogāza” Apple akcijas un tās zaudēja vērtību par summu, kas, kā raktījā kāds Twitter lietotājs, atbilst pusei Latvijas IKP.

Sīkāk par Džobsu var lasīt šeit.

Un šeit. 

Tomēr Apple akcijas atguvās pēc kompānijas 2011. finanšu gada pirmā ceturkšņa iespaidīgiem rezultātiem, ar iPad un iPhone pārdošanu priekšgalā.

Par to šeit.

Vienlaikus Microsoft un Hewlett Packard paziņoja, ka piedāvāšot trīs tā sauktās „biznesa mašīnas” (appliances), kuras piegādās gatavas lietošanai ar visu programmatūru. Tās domātas „mazam un vidējam biznesam” ASV izpratnē. Rīki maksāšot starp 28 000 un 2 miljoniem dolāru. Kas ir mersis, ja var plātīties ar business decision appliance?

Lasīt šeit. 

Lielbritānijā šogad trūks 100 000 augsto tehnoloģiju nozaru darbinieku, raksta parasti ērverģēlīgais portāls TheRegister.  Ja šo nevar izlasīt angliski – nav ko sapņot par pieteikšanos.

Martā uz planšetdatora iPad būs pieejams žurnāla Playboy amerikāņu versija ar „necenzētiem”plikumiem, raksta tehnoloģiju portāls Gizmodo un pazobojas, ka tas nostrādāts zinot, ka Stīvs Džobs dosies slimības atvaļinājumā.

Sīkāk par to šeit.

“Valdis Dombrovskis dažreiz liekas kā politiskā miglā apmaldījies lācītis.

“Daugavpilietis Ruslāns Jefimovs ir vēstures zinātņu kretīns, kuru vajadzētu piesiet mežā pie koka un piemērotā tulkojuma lasīt priekšā vēsturnieka Timoteja Snaidera (Tim Snyder) grāmatu Bloodlands – Europe Between Hitler and Stalin”.

Divi apgalvojumi, par kuriem varētu pastrīdēties, trešais tāds paskarbs. Bet visi tā kā pamatā pieņemami viedokļi. Tādas lietas, kuras diendienā izskan demokrātiskas sabiedrības nebeidzamā publiskā, puspubliskā un privātā diskusijā. Tie arī ir apliecinājumi, ka pie mums ir vārda un izteiksmes brīvība.

Labi, kuru no šiem izteicieniem izņemsim no sabiedriskās diskusijas telpas? Siet kādu tur Jefimovu pie koka ir tāda kā kūdīšana uz vardarbību? Pameklēsim un piemeklēsim pantu. Visi krievi gaudojoši dzērāji? Musināšana uz etnisku naidu, gan jau piesiesim lietu. Paliek tikai tāda maiga frāze par valdības vadītāju.

Bet ja nu patiešām sāks par šādiem izteicieniem sodīt vai pat draudēt ar sodu? Tā taču vēl ir pieņemamam, pieklājīga domu apmaiņa… Bet kā nu kuram. Redziet, ja jau ir sākts no viena gala, kādēļ neturpināt un kampaņveidīgi stingri un noteikti sabiedrībai neparādīt kādi tad ir pareizi un pieņemami uzskati. Un varbūt ne pārāk daudz par atlases principiem nediskutēt, jo ir pamazām sakrāti pietiekami daudz precedentu, ka diskutēt ir bīstami, kaitinoši, aizvainojošo, jā, krimināli. Mutes pievaldīt!

Tāda ir slidenā slīpne (slippery slope) par kuru runā vārda brīvības radikāļi, kas uzstāj, ka, jo pretīgāks kādam ir viedoklis, jo vairāk principiālu (nevis pēc satura vai būtības) atbalstu tam jāsniedz. Ar vārdu sakot, ja pieļausim ka represē stulbu, pretīgu, aizvainojošu, aplamu un muļķīgu runu un izteiksmi, mēs akceptējam ka valsts represīvie dienesti var sākt spiest un sašaurināt brīvas diskusijas robežas un stumt demokrātiju pamazām, pamazām lejup pa slideno slīpni autoritāras iekārtas virzienā.

Tadēļ uzskatu par nopietnu un satraucošu izteiksmes brīvības pārkāpumu faktu, ka Rīgas tiesas apgabala prokuratūra uzrādījusi apsūdzību vīrietim (Ruslānam Jefimovam), kurš Daugavpils ziņu portālā «gorod.lv» publicēja rakstu, kurā pausts, ka 1941.gadā Latvijā notikušās deportācijas uzskatāmas par pārāk maigām.

Vārda un izteiksmes brīvība nozīmē, ka valsts nedrīkst šķirot cilvēku viedokļus “labos un sliktos” un sodīt un represēt sliktos. Nedrīkst represēt arī, ja tiek pausti sabiedrības vairākumam nepatīkami viedokļi. Latvija ir sabiedrība, kas 20 gados nav nobriedusi saprast, ka arī cilvēkiem ar citādu seksuālu orientāciju ir tiesības publiski par to runāt, izteikt prasības politiķiem un censties ietekmēt sabiedrisko domu. Latvijā ir varas iestādes, kas nesaprot, ka arī dīvainai kombinācijai vecie karavīri un daudz jaunākie nacionālradikāļi ir neatņemamas tiesības 16. martā rīkot savus gājienus un sapulces. Tāpat tiem, kas šajā dienā vēlas pret šiem pasākumiem izteikt savu protestu. Tāpat 9. maijā. Un tāpat dažiem, kas vēlas nevardarbīgi atzīmēt vācu okupantu ienākšanu 1941. gada 1. jūlijā.

Un beidzot, pagriezīšu lietu šādi – kādas tiesības varas iestādēm ir man aizliegt lasīt Ruslāna Jefimova jau sarakstītos un nākotnē rakstāmos murgus? Ar kādām tiesībām ši valsts man, suverēnam indivīdam un pilsonim (tāpat arī maniem līdzpilsoņiem un nepilsoņiem) ar cietuma draudiem pret dažādu murgu un preteklību autoriem liedz iespēju pašam apskatīt un izvērtēt šos murgus un preteklības.
Teikšu atklāti, gribētos dažu labu prokuroru aizvest uz mežu, piesiet pie koka un viņam/viņai saprotamā tulkojumā lasīt priekšā New York Times juridisko lietu žurnālista Entonija Lūisa (Anthony Lewis) izcilo darbu Freedom For Thought We Hate (Brīvību domai, ko ienīstam). Bet tā jau nedrīkst teikt…ko?

SAP konferences SAP Business Forum laikā Rīgā bija izdevība intervēt SAP izpilddirektoru Baltijas reģionā Kārlu Langhornu (Carl Langhorn) un biznesa pārdošanas kanāla vadītāju, Viktoru Džindzeleti (Viktoras Dzindzeleta) kura vārdu esmu diemžēl saputrojis titros.  Te video:

Kā ziņo mediji, kāds 1982.gadā dzimis vīrietis sodīts ar sešu mēnešu cietumsodu, cik saprotams, par to, ka viņš dzērumā iekāries Smiltenes domes karogkārti, to nolauzis un ieplēsis valsts karogu. Žūpas “loģika” ir grūti atšifrējama, taču grūti iedomāties, ka krietnā kunga prātā aizdzēries indivīds vispār domāja par karogu, valsts simboliem u.tml. Tomēr viņa bargā sodīšana, nevis par publisku “dzersmi” un pašvaldības īpašuma bojāšanai, bet par valsts simbola zaimošanu (vai varbūt arī papildu citām apsūdzībām par zaimošanu) atmasko vārda brīvībai bīstamu likumu, kas dažus īpašumus, kas simbolizē valsti, padara savādākus par citiem īpašumiem. Citos vārdos, karogi, ģerboņi u.tml., kas zināmos apstākļos var, tieši tādēļ, ka ir valsts simboli, kļūt par politiskas izteiksmes objektiem, tiek īpaši sargāti tieši pret šādu politisku izteiksmi.
Es neesmu par karogu dedzināšanu, vazāšanu vai ķengāšanu, pats to ar Latvijas karogu nedomāju darīt. Taču šādu priekšmetu padarīšanu par īpašiem, tos izceļot starp citiem valsts vai pašvaldību vai personīgiem īpašumiem faktiski valsts iedzīvotājiem sāka — jums nav tiesības izmantot šos simbolus protestējot tieši pret to, ko šie simboli pārstāv. Ar vardu sakot, tev nebūs “zaimot” valsts simbolus pat pamatoti vai nepamatoti protestējot pret valsti un tās politiku. Tas ir nopietns izteiksmes brīvības ierobežojums. Padarot valsts simbolus par kaut ko “svētāku” par jebkuru citu valsts īpašumu faktiski ierobežo pilsoņu tiesības skarbi kritizēt vai pat noliegt savu valsti.
Tādēļ saucu atmiņa kaut kur dzirdētu radikāla brīvības aizstāvja teikto: Es nejūtos pilnīgi drošs valstī, kuras karogu es nevaru nesodīts sadedzināt,
Te, protams, ir nianse — cita īpašumu es nedrīkstu postīt, bet arī nedrīkstu tikt īpaši sodīts tikai tādēļ, ka šis īpašums ir karogs. Es neiebilstu, ja Smiltenes dzērāju sodītu par pašvaldības īpašuma bojāšanu un huligānismu. Es arī neiebilstu, ja viņa sods par šādiem pārkāpumiem būtu bargāks, jo viņš ir agrāk nosacīti sodīts un pārkāpis šī soda nosacītu režīmu. Bet šeit soda bardzību vairo politizēts pārkāpums — valsts simbola zaimošana — kuram vispār nevajadzētu atrasties brīvas sabiedrības likumu grāmatās.
Tātad, paldies Smiltenes plencim, kas parādījis, ka šajā valsti nevaram justies pilnīgi droši par savām politiskām tiesībām.

No zviedru preses noskaidroju, ka Bonnier grupa, kura 2009.gada jūlijā pārdeva avīzes Diena un Dienas bizness, noliedz, ka tā būtu maksājusi „pircējiem”, lai tiktu vaļā no zaudējumus nesošiem laikrakstiem. Citos vārdos, zviedri uzskata, ka esmu nosapņojis aplamības (zviedru mediju ziņu un analīzes portāls Mediavarlden.se nez kur bija pārtvēris mana sapņa aprakstu un vaicājis Bonnier, vai sapnī bija taisnība).

Zinot šo, un naktīm paliekot vēsākām (karstumā rodoties murgi), man rādījās vēl viens sapnis par to, kas varbūt īsti notika ar Dienu, Dienas biznesu un Bonnier koncernu.

Virsrakstā minētais Aleksandrs Tralmaks nav jāstāda priekša – bijušā ilggadīga augsta Dienas korporatīvo struktūru amatpersona .Solīds, lāga zēns, ar labu izglītību un patiesām, labdabīgām ambīcijām kļūt par Latvijas mediju magnātu, ja ne kā īpašnieks, tad kā vadītājs. Viņam blakus sapnī parādās zviedrs, bijušais bonjerists  Džons Hedbergs (John Hedberg), zinīgs cilvēks mediju lietās, Pēc kāda laika arī parādās igauņu finansists Kalle Norbergs (Kalle Norberg).

Sapnī jaunā Bonnier vadība, ar Jonasu Bonjeru (Jonas Bonnier)  priekšgalā nervozi šķirsta kalendāru. Zviedrijā gada pirmajā pusē aizsākto cenšas pabeigt ap Jāņiem jeb „vasaras vidus svētkiem”(Midsommar). Pēc tam sākas tas, ko tikai sapņu valodā var saukt par zviedru ramadānu. Musulmaņiem tas ir gavēšanas, grēksūdzes un lūgšanās laiks, kad ievērojami palēninās komercdarbības procesi. Zviedru „ramadāns” ir arī teju svēti nosacīts laiks, kad zviedri dodas baudīt savu īso vasaru  savās vasaras būdiņās (sommarstugor), buru laivās vai metoties čarterreisos uz Vidusjūru,  ja viņus nobiedē lietus un vēss laiks ap Jāņiem. Bonjeri kā kārtīgi zviedri arī cerēja nokārtot svarīgus darījumus un nepārkāpt savu ramadānu .

Atraidījuši, kā sapnī rādījās, Somijas Alma piedāvājumu nopirkt tikai Dienas biznesu un kādu centienu organizēt vadības izpirkumu (management buy-out), Bonnier vadība steidzīgi vēlējas vienoties ar Tralmaku, galu galā savu cilvēku.

Diemžēl pircēju izstrādātais un Bonnier grupai tīkamais piedāvājums – pārdot abas avīzes (arī visus Dienas medijus) mediju investīciju fonda Catella Media Investments atradās tikai beta stadija. Ideja bija laba un sakarīga un pakļautu abus laikrakstus „bezsejas” īpašniekam ar tīri ekonomiskām interesēm, lai avīzes attīstītos, noturētu lasītāju interesi un uzticību, un, ar laiku, pelnītu. Tomēr Catella Media Investments kā Luksemburgas kompānija atradās garā dibināšanas procesā un pircēju vajadzēja tādu, kas varēja rīkoties pirms zviedru ramadāna.

Tā sanāca, ka Tralmaks ar saviem cilvēkiem noorganizēja pārejas risinājumu un, pats galvenais, pārejas finansējumu (bridge financing) ar Norberga palīdzību. Sapnī Norbergs pierunā igauņu „Skype bagātniekus” aizdot naudu ar solījumu, ka tie kredītus varēs kapitalizēt kā Catella Media Investments akcijas vai arī saņemt atmaksu, kad fonds pildīsies ar citu investoru naudu. Igauņiem un citiem kredītoriem bija leģitīmas prasības palikt anonīmiem – galu galā, tas bija tikai pagaidu aizdevums un arī kā investīciju fonda akcionāri, viņi būtu pārsvarā neatpazīstami.

Tad Latvijā sākas lielā mērā paranojā (vēlāk – pašpiepildošā paranojā) balstīts ļembasts ap jautājumu, kas īsti pērk abas avīzes. Atbildei būtu bijis jābūt – pēc formalitāšu nokārtošanas – investīciju fonds.  Īslaicīgā kredīta devēji, pamanījuši, ka Latvijā ap visu sācies mediju balagāns, sāka nervozēt, cik nu igauņi var nervozēt.

Izsapņotās un arī īstās vasaras gaitā, galvenajam projekta  šivermanim finanšu lietās Norbergam nelaimējās iekļūt smagā avārijā. Kad vajadzēja kādu, kas visus nomierina, Kalle sapnī gulēja it kā multeņu slimnieks, ģipsā un marlē satīts no galvas līdz kājām.

Tad sapnis atkal kļūst neskaidrs. Vienīgi parādās Tralmaks, kas apvienotam Dienas un Dienas biznesa kolektīvam augusta beigās sola, ka drīzumā investori iemaksāšot lielu naudu. Diemžēl finansēšanas shēma beidzas ar Čārlija Fokstrota ( Charlie Foxtrot) ierašanos. Tas ir pieklājīgs veids kā izteikt ļoti rupjo anglisko jēdzienu  cluster fuck, vai latviski sakot, visa aiziešana d**sā vienlaikus. Kā tas īsti notika, nav skaidrs, uzplaiksnī tikai igauņi, kas pamanot traci Latvijas medijos sauc  Kurrat!  Kurrat!  un  citu Eiropas Savienības valstu aizdevēju e-pasti ar virsrakstiem WTF? un tādā garā.

Vēl īsi parādās Kalle, lecot uz kruķiem pa kādas Luksemburgas finanšu iestādes koridoriem. Viņš ir atkal uz pekām, bet  Čārlijs Fokstrots jau ir fakts. Kalle tiekas ar kādiem mistiskiem tēliem.  Un arvien murgainākā un neskaidrā sapnī ieskanas, ka Latvijas oligarhi ap iecerēto Tralmaka plānu ir saodusi asinis ūdenī . Viss satumst un pamostos murminot angliski – Rowland, who the f....?