Kārtējais ļembasts ap Lattelecom interaktīvās televīzijas saturu manī rada dalītas jūtas. Es krievu valodu neprotu un nevaru spriest par kabeļu un interaktīvās televīzijas programmu krievu valodā kvalitāti, tikai par to daudzumu. Lattelecom interaktīvā televīzija man pagaidām nav, taču vīri ar optiskā kabeļa ruļļiem rosījās manā kāpņu telpā un par šo jautājumu drīzumā būs jāizšķiras.
Tomēr nesen nācās iepazīties ar kādu no Lattelecom konkurentu (laikam Baltkom? ) saturu samērā dīvainos apstākļos. Sestdienas rītā pirms pāris nedēļām pamanīju, ka man piepamst mēle. Bija kādas trīs dienas ņēmis antibiotiku, lai ārstētu bronhītu, un iepakojumā atrodamā pamācībā bija minēta šāda veida iespējama blakne. Devos uz medicīnas centru ARS, tur mani norīkoja uz t.s. „dienas stacionāru” un pieslēdza pie sistēmas, ievadot attiecīgas zāles. Bija vismaz pusotru stundu jāvalstās gultā atsevišķā istabā ar plakano televizoru pie sienas, kas piedāvāja vismaz 50 kabeļtelevīzijas kanālus. Tie gandrīz bez izņēmuma bija krievu valodā vai dublēti krieviski. Es laiku „nositu” meklējot kanālus valodās, ko saprotu. Protams, bija nacionālie kanāli (latviski), BBC World (angliski) un kāds vācu kanāls. Pieslēgums nebija digitāls, tādēļ krieviski dublētiem Discovery kanāliem nevarēja mainīt valodu. Nīku, paskatījos mazliet BBC, izlasīju The Economist un tad arī mani laida mājās ar mēli normālā izskatā. Domāju, ka „krievvalodīgs” pacients varbūt no šādas ērtas vietas būtu grūti dabūt prom, ja pēc procedūras vēl atlikusi pusstunda kādas mīļas vecas filmas vai kāda jauna, ar teju ASV televīzijas vērienu uzņemta „burlaku” seriāla kur dauza BMW, šauj ar Uzi un lec no Maskavas debesskrāpjiem. Tomēr mani neatstāja sajūta – te taču nav Krievija!
Tad padomāju, ka faktiski Latvijas raidorganizāciju kanālos latviešu valodā nav arī diez kas vairāk par balagāniem Dejo ar zirgu, Zvejo ar rakstnieku, Skrien ar kurpniekiem un tādā garā. (OK, atzīšos, ka savai ģimenei par izsmieklu skatos Ugunsgrēku ar visiem rēgainiem dvīņiem, augšāmcēlušies dēlu kloniem, transvestītiem un visu pārējo marasmu). Tad vēl ir visi bezjēgā latviski dublētie labie seriāli (House, CSI u.tml.). No subtitriem zviedri un igauņi postā aizgājuši, vai? Gandrīz varētu sacīt, kā teica Šeikspīra tēls – a plague on both your houses (lai sērga piemeklē abu jūsu mājas), tikai, lai sērga neaiztiek Panorāmu, TV3 ziņas, Nekā personīgi, De Facto, un Domburšovu .
Bet, no otras puses, latviešvalodīga publika (tostarp, var iedomāties, arī bilingvālie krievu tautības jaunieši) grib šādu balagānu klāstu. Un klientam gandrīz vienmēr ir taisnība (par gaumi nestrīdas). Bizness, kas neapmierinās savu klientu vēlmes ātri vien izputēs. Izklaides nozarē ar kājām gaisā apgriezts IT nozares likums – garbage in, garbage out, jo darbojas garbage out, money in..
Ar to neizdaru priekšlaicīgu spriedumu par Lattelecom interaktīvās televīzija piedāvājumu, taču skaidrs ir, ka kompānijai jāstrādā komerciāli. Tādēļ arī Kerli Gabriloviča lakoniski saucās komercdirektore, nevis komerc-izņemot, ja tas nepatīk politiķiem-direktore. Un, kā liekas, komercija prasa, ka piedāvājumā jābūt saturam krievu valodā, balagāniem visām Latvijas tautām un dažas kripatiņas starptautisko ziņu un kvalitatīvo dokumentālo seriālu.
Beidzot gribu pateikt, ka ļembasts, ko izraisīja Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres vēstule par viņasprāt pārmērīgo krievu programmu daudzumu Lattelecom pamatpiedāvājumā (kas gan sākumā tika juceklīgi saprasta) un Ekonomikas ministra Arta Kampara vēršanās pie Lattelecom viņas vārdā ir kārtējais iemesls, kādēļ Lattelecom būtu jāprivatizē. Privāto uzņēmumu biznesā, patīk vai ne, politiķiem nav ko jaukties. Neteikšu, ka plašais kabeļtelevīzijas krieviskais klāsts man „nepatīk”, tas vienkārši mani neuzrunā. Kā patērētājam man ir tiesības izvēlēties un biznesam ir tiesības svērt manu izvēli kopā ar citu klientu pieprasījumu.
