Aiz cik drošas atslēgas ir Tavi dati?

Mūsdienu cilvēkam ir jāatceras diezgan daudz dažādu paroļu un kodu. Turklāt svarīgi, ka tiešām jāatceras – nevajag šo informāciju pierakstīt uz papīra lapiņas un nēsāt līdz. Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas (CERT.LV) eksperti norāda – parolēm jābūt vienkāršam, lai būtu viegli atcerēties, un reizē sarežģītām, lai būtu grūti tās uzminēt.

„Pietiekami daudz ir dzirdēti stāsti par cilvēkiem, kas uzraksta PIN kodu uz bankas kartes vai pielīmē lapiņu ar svarīgām parolēm uz datora ekrāna un „iekrīt”. Jūs taču neaizslēdzat mājai durvis un neatstājat vaļā logu?”, retoriski jautā CERT.LV Baiba Kaškina.

Kādas paroles nedrīkst izvēlēties?

Protams, viegli uzminamās. Jāņem vērā, ka paroļu uzlaušanai pieejamas daudzas programmas, kuras izstrādājuši pieredzes bagāti un psiholoģiski izglītoti blēži.

Visvieglāk uzminama ir parole ir viens jēgpilns vārds. Tāpēc kāds atsevišķs vārds neder par paroli un turklāt nav tik svarīgi, kādā valodā tas ir. Kādam varbūt zulu vai kečua valodas šķiet ļoti svešas, bet paroļu uzlauzējam var būt šo valodu vārdnīcas un visu šīs valodas vārdu pārbaude aizņems pavisam neilgu laiku. Tāpat paroļu uzlauzējiem ir sagatavoti vārdu krājumi ar saīsinājumiem, pazīstamu personu uzvārdiem, vīriešu, sieviešu un suņu vārdiem, kino varoņiem, ģeogrāfiskiem nosaukumiem u.c. Visi šie vārdi vieni paši par parolēm neder. Daži domā, ka, izvēloties par paroli kādu rupju vārdu, kas nav vārdnīcā, varētu izsaukt paroles uzlauzēja nosarkšanu un ļauno nodomu atmešanu. Pārbaudīs arī šādus vārdus!

Tāpat par parolēm neder šādu vārdu nelielas modifikācijas. Piemēram, ja šiem vārdiem beigās vai sākumā pievienos vienu vai divus burtus vai ciparus („apslacinatqw” vai „rtskaistums”), vai arī uzrakstīs šo vārdu otrādi, sākot no beigām („sjiharbifma” vai „stneirutiba”). Neder arī tāda viltība kā izvēlēties vajadzīgo skaitu burtu no tastatūras pēc kārtas („qwertyu” vai „asdfgh”) vai no alfabēta („abcdefgh”). Īsas standartfrāzes arī ir bīstami izvēlēties („kastasir” vai „kurtuesi”).

Kādas paroles izvēlēties?

Labai parolei ir jābūt pietiekami garai un izmantoto simbolu kopai pietiekoši plašai. Kā norādījums var kalpot šāda tabula ar laiku, kāds nepieciešams dažāda garuma paroļu atšifrēšanai (no žurnāla „Chip”), izmantojot datoru ar augstas veiktspējas videokarti (ATI Radeon HD 5970).

Parasti dažādas interneta vietnes gan uzreiz pasaka, kāds ir mazākais simbolu skaits parolē, bet, piemēram, lietotāja parole datora operētājsistēmā var būt arī tikai ar vienu burtu. Tas ir par maz. Vajadzētu izvēlēties vismaz sešus simbolus. Labai parolei jāsatur gan lielie, gan mazie burti, gan cipari un vēlams arī kādi pāris papildsimboli, piemēram, tā varētu būt – „r6Su?Q8z%”. Lai uzlauztu šādu paroli, vajadzēs krietni daudz laika.

Diemžēl šādu paroli ir grūti atcerēties. Un, ja paroli ir grūti atcerēties, tad ir ļoti liela varbūtība, ka tā tiks uzrakstīta uz papīrīša un tas tiks pielīmēts pie displeja vai nēsāts visur līdzi. Tā darīt nedrīkst! CERT.LV eksperti iesaka dažādas metodes, kā izdomāt pietiekami sarežģītu paroli, kuru varētu atcerēties. Viena no tām ir izmantot dzejoli, kas ir atmiņā, un paņemt pirmos burtus no tā vārdiem. Piemēram, dzejolītis:

Jefiņš kaulu skrubina
Un pie sevis bubina:

Ar tik karstu ēdamo

Izplaucēt var mēdamo.

dos tīri labu paroli: „JksUpsb:AtkeIvm.” .

Cits piedāvājums: paņemt vārdu no vārdnīcas un pārbīdīt tā burtus pa alfabētu – pirmo uz priekšu otro atpakaļ, trešo uz priekšu utt. Tad vārds „proporcija” dotu „rpposbjib”. Šo rezultātu gan vēl vajadzētu padarīt sarežģītāku, piemēram, dažus burtus uzrakstīt kā lielos, teiksim, katru trešo – „rpPosBjiB”.

Tīri labi vajadzētu strādāt parolēm „pi-valodā”. Kādreiz skolēni diezgan plaši izmantoja šo valodu, lai varētu sazināties tā, lai skolotāji un vecāki nesaprastu. Lai rastos teksts „pi-valodā”, pēc katras latviešu valodas zilbes ir jāiesprauž „pi-„,. Piemēram: „Manpi irpi cipigapirepitespi, iepisimpi uzpipīpipētpi”. Var, protams, izmantot arī citus burtu savienojumus: „mi-„, „ni-„, „zi-„ utt. .

Vai vienmēr vajadzīgas sarežģītas paroles?

Drīzāk jā, taču patiesībā tomēr ir vietas, kur sarežģīta parole nav vajadzīga un netiek lietota.

Acīmredzamākais piemērs ir bankas kartes personas identifikācijas kods (numurs), kas, protams, arī ir tikai parole – četri cipari un bieži vien divi no šiem cipariem ir vienādi. Pieliekot pūles, dažās dienās šo kodu var atklāt. Taču realitātē jebkura banka pēc trim nesekmīgiem mēģinājumiem karti nobloķē. Ja vien kartes PIN kods nav laipni uzrakstīts kartei otrā pusē, tad ir nepieciešama speciāla iekārta, kas šo kodu nolasa ļoti ātri, tāpēc bankas karte tomēr ir labi jāglabā un uzreiz ir jāziņo par tās nozaudēšanu.

Līdzīgi ir arī ar parolēm internetbankās. Arī tur – daži nesekmīgi mēģinājumi un bankas konts tiek nobloķēts. Tiesa gan, šajā gadījumā tiek prasītas daudz sarežģītākas paroles par četriem cipariem, kaut arī parasti banka nosaka tikai paroles garumu. Tāpat regulāri tiek prasīts nomainīt paroli.

Mūsdienu datoru lietotājam vajag daudz paroļu. Sociālie tīkli, pasta serveri, informācijas vietnes, bankas u.c. Te nu jāsaka, ka ļoti izplatīta nolaidība ir visur lietot vienu un to pašu paroli. Paroles nedrīkst būt vienādas, bet līdzīgas gan tās varētu būt. Piemēram, viena parole veidota ar „pi-valodas” palīdzību, bet cita ar „mu-valodas” palīdzību. CERT.LV eksperti iesaka arī izstrādāt vienu drošu paroli un tad to vienkāršā veidā modificēt, piemēram, pieliekot dažus papildsimbolus.

Kur glabāt paroles?

Visdrošāk tās atcerēties! Bet reālistiski noskaņoti drošības eksperti pieļauj tās vēl arī uzrakstīt uz papīra lapiņas un noglabāt drošā vietā, kur tiek glabāti vissvarīgākie dokumenti (tāda vieta katram cilvēkam kaut kur ir). Nēsāt līdzi šo papīru gan nevajadzētu.

Visi ir pamanījuši, ka daudzi pārlūki un cita programmatūra piedāvājas atcerēties paroli, ar kādu lietotājs slēdzas klāt kādai vietnei. Var arī ļaut to darīt, bet, tā teikt, uz paša atbildību, jo katrs, kas strādā uz šī datora tad varēs pieslēgties šai vietnei.

Paroļu glabāšanai var izmantot arī speciālas programmas – paroļu menedžerus. Viens no daudzajiem ir „KeePass”. Šī programma izveido datu bāzi, kurā glabā lietotāja paroles šifrētā veidā un var arī noģenerēt īsti labu paroli. Tā ir brīvi pieejama internetā. Programmu nevajag obligāti instalēt savā datorā, tā var glabāties zibatmiņā kopā ar paroļu datu bāzi, kuru vajadzības gadījumā var iespraust datorā un nolasīt nepieciešamo paroli. Lai varētu piekļūt šim paroļu failam, protams, ir nepieciešama vēl viena ļoti laba parole.

Paroļu izvēle ir nopietns un atbildīgs darbs! To nedrīkst darīt pa roku galam, un tas ir jādara pašam, neaicinot nevienu palīgā. 

 Konferencē IBM Impact 2011 brīžiem likās, ka esmu vidē, kas atrodas gaismas gadus priekšā caurmēra Latvijas uzņēmuma IT pielietojuma līmenim. Tomēr, visticamāk, Latvijā ir daži uzņēmumi, kas ar abām kājām stāv 21.gadsimtā un izmanto vienu vai otru elektronisku uzņēmumu vadības un sakaru platformu, tostarp arī Websphere.  Konkrēti,  ārpus kameras ar intervējamo IBM  pārstāvi Maiklu Kariju (Michael Curry) parunāju par lielo Latvijas IT preču un komponentu vairumtirgotāju Elko, ar filiālēm vairākās valstīs, kuram šāds risinājums vismaz teorētiski noderētu. Tas ir arī intervijā minētais (bez nosaukuma)  “distributors”.

Pirms došanās uz ASV izdevās intervēt Lattelecom e-darījumu biznesa daļas vadītāju Alvi Ērgli par jauno mākoņpakalpojumu prototipu. Cerams, ka veiksies to ielikt blogā šeit no Mineapolisas lidostas, pēc Latvijas laika, nakts vidū .

Latvijas informācijas tehnoloģiju uzņēmuma Tilde valdes priekšsēdētājs Andrejs Vasiljevs nesen tikās ar Nozare.lv redaktoriem Juri Kažu un Elizabeti Rutuli, lai pastāstītu par jauno produktu Tildes Birojs 2011 un dažiem interesantiem nākotnes plāniem.

Starptautiskā uzņēmumu resursu vadības programmatūras ražotāja HansaWorld izplatītājas Latvijā HansaWorld Latvia veicis uzņēmēju aptauju ar samērā satraucošiem rezultātiem. Par to videointervijā stāsta HansaWorld Latvia vadītājs Edmunds Sprūdžs.

Pēc skandāla par autorizēšanos tautas skaitīšanai ar personas kodu un pases datiem, sekoja jauni atklājumi par apdraudējumu personas datiem, kas pieejami CSDD datu bāzē un, vēl trakāk, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskā deklarēšanas sistēma (EDS). Tas viss gadu pēc tam, kad “Neo” (kas tika atklāts kā IT speciālists Ilmārs Poikāns) izmantoja ļoti vienkāršu nepilnību EDS, lai lejuplādētu virkni ministriju, valsts iestāžu un valsts un pašvaldības uzņēmumu algu sarakstus.
Personīgi uzskatu, ka šis “alguleaks” bija pozitīva akcija, kas atmaskoja, kā patiešam rīkojas vara šajā valstī (bet arī to, ka daļa iestāžu pildīja valsts taupības politiku). Faktiski manu un daudzu citu personas dati dažādos apjomos jau ir plašā apritē un caurumi vienā vai otrā valsts sistēmā neko lielu nemainīs. Taču ne par to ir lieta – Centrāla statistikas pārvalde (CSP), CSDD un VID visi solīja aizsargāt šos datus un savas informācijas sistēmas pilnībā vai lielā mērā būvēja par nodokļu maksātāju naudu (CSDD arī ir ieņēmumi no iedzīvotāju maksājumiem) un šo solījumu nepildīja. Citos vārdos, mūsu naudu piespiedu kārtā savāca āži un lielā mērā izniekoja.
Bet tas arī nav trakākais. Par nepiedalīšanos tautas skaitīšanā draud līdz 250 latu naudas sods. Citos vārdos, valsts, kas paņem nodokļu naudu un uztaisa nedrošu informācijas sistēmu, par nepaklausību nesniedzot informāciju šai sistēmai (ar nezin vēl kādiem caurumiem) vēl mums piedraudēs! Tā ir tā pati valsts, kas dažus mūs, iedzīvotājus un namsaimniekus, arī sodīs ar naudas sodu ja, par savu naudu pirktu valsts karogu neizkārsim dienā, kad šīs valsts varas vīrus oficiāli apciemos kāds Bungustānas suņu labturības ministrs.
Kā jau rakstīju agrāk, varētu saprast bet ne attaisnot vēlmi ar soda draudiem no iedzīvotājiem izspiest informāciju, ja no tā būtu kāda “labums”. Pēc loģikas, protams, valsts, kam ir labi dati par saviem iedzīvotājiem teorētiski var tos labāk pārvaldīt un arī pati izvērtēt savu darbību. Taču ir skaidrs, ka krasās un šķietami nebeidzamās valsts budžeta “konsolidēšanas” laikos, nav bijusi, nav un nebūs līdzekļu nekādai pārvaldības uzlabošanai. Strukturālās reformas turpinās kā līdz šim, pa tādām “struktūrām” kā izglītībai, veselības aprūpei u.c. vienkārši uzdodot ar cirvi.
Būtu labāk nezinājis, ka nepiedalīšanos tautas skaitīšanā draud sods, resp., ka tā ir piespiedu pasākums. Jo tagad vismaz teorētiski izspēlēju izvēli – dalīties ar datiem, kas daudzviet jau vispār zināmi un no kur nodošanas lieku reizi ne silts, ne auksts – vai nepadoties kā paklausīgai aitai kārtējam valsts autoritāram piegājienam un mājienam par to, kurš te kungs, kurš kalps un vergs. Citas valstīs (cita starpā ASV), kur arī draud sods par nepiedalīšanos tautas skaitīšanās (ASV gan it kā neviens par to nav tiesāts) ir parādījušās pretestības kustības piespiedu tautas skaitīšanai. Dažas ir ar visai sakarīgiem anti-autoritāriem argumentiem (tiesības nepakļauties valsts draudiem un spaidiem), citas – nedaudz “apdauzītas” un paranojas caurvītas. Varbūt tiešām laiks pienāks ar karogu nepiespiesti paust savu attieksmi – ar melno, anti-autoritāro karogu.

Komentējot gandrīz neticami sačakarēto tautas skaitīšanu internetā, „Neo” jeb Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns jokodams teica, ka policijai nebūs kapacitāte tikt galā ar visiem, kuri, atrodot kāda sveša cilvēka pases datus un personas kodu, izmantos šo „caurumu” lai aplūkotu šī cilvēka izpildīto anketu.

Tas, protams, vairs nav iespējams. Beidzot kūts durvis ir aizslēgtas, bet lopi jau bietēs. Kādi lopi, izgudrojiet paši, bet šo kūti gan taisījuši auni. Un tas viss aptuveni gadu pēc tam, kad sākas jautrība ar „Neo” un mūsu pašu mazo „alguleaks”.  Viens no iemesliem kādēļ tas notika bija likumdevēju prasības informācijas sistēmās ieviest nodokļu likumu izmaiņas, neprasot, ko tas praktiski nozīmē un cik maksā to izdarīt droši un pareizi. Tā vieta to izdarīja ātri un kā nu sanāca.

Centrāla statistikas pārvalde (CSP) arī izdomāja, ka cilvēkus būtu jāmotivē izpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā un process jāpadara iespējami vienkāršs. Tā ietaupīs naudu, nebūs jāsūta tik daudz skaitītāju mājās pie iedzīvotājiem. Un katram, arī tiem, kas nelieto interneta bankas un kuriem nav e-paraksta, taču ir pase un pasē rakstītais personas kods.

Diemžēl pases dati un personas kodi ir atrodami arī citviet. Savus datus esmu iedevis šur un tur, lai man varētu samaksāt par pāris haltūrām, tulkojumiem un kādas konferences diskusiju vadīšanu. Pat strīdīgi vērtēta Aivara Lemberga personas kods esot nesen publicēts kādā ziedotāju sarakstā. Visu nepieciešamo taču var atrast ar Lerija un Sergeja rīku (nu, Google, protams).

Kas īstenība noticis, kamēr CSP vadītāji nebija attapušies, diez vai uzzināsim, jo tie, kas vispār nesajēdza ko dara, diez vai aprīkoja www.tautasskatisana.lv ar audita rīkiem, lai uzskaitītu un pārbaudītu „aizdomīgas” pieslēgšanās. Vismaz daļa no aptuveni 100 000 internetā izpildītām skaitīšanas anketām būtu jāuzskata par šaubīgām. Nekas jau nesargāja parastu pilsoni, kas ar pases datiem un personas kodu ziņojis, ka dzīvo dzīvoklī ar ģimeni un bērniem, no kāda jokdara, kas viņu pārceltu uz bomža būdu, kur viņš mitinās kopā ar piecām pīlēm un Mikijpeli.

Datorikas pasniedzēja un drošības eksperte Ilze Murāne brīdina, ka notikušais var sagraut uzticību e-pakalpojumiem un e-pārvaldei kopumā. Spriežot no interneta portālu komentāriem (kas varbūt nav tas labākais tautas spogulis), tas jau ir sācies. Turklāt ir izskanējuši komentāri, kam vispār tāda skaitīšana vajadzīga un vai skaitītājus, kad tie ieradīsies, nevajadzētu triekt ratā.

Šādas domas nav pilnīgi irracionālas. Vairākās valstīs – ASV un, ja nemaldos, Vācijā, bijušas kustības, kas uzskata, ka valstij nav nekāda darīšana cik mēs iedzīvotāju esam, ko mēs darām un kādi mūsu dzīves apstākļi. „Pretskaitītāju” kustībām, protams, bija savs, kā amerikāņi teiktu, crackpot jeb tērēto piemaisījums, bet arī veselīga skepse un veselīga anarhisma deva.

It sevišķi to var attiecināt uz tautas skaitīšanu Latvija. Anarhists prasa (un ne tikai to) – priekš kam mums valsts, kas mums no tās? ASV un Vācijā tautas skaitīšanas skeptiķiem varēja atbildēt, ka valstij jāvāc dati, lai savus iedzīvotājus labāk pārvaldītu un aprūpētu. Latvijā jau sen ir skaidrs, ka esošā valsts pārvalde šīs funkcijas – labu pārvaldību un aprūpi – izpilda minimāli (ja vispār) un paredzamajā nākotnē nevarēs atļauties un varbūt arī pēc savas būtības nespēs to  jūtami uzlabot. Tātad tautu skaita, mēra un klasificē tikai zināšanai. Neko daudz ar šiem datiem nevarēs iesākt, jo tam nav un nebūs naudas un pat būs mazāk naudas. Un tos resursus, kas būs, visticamāk, nespēs racionāli un efektīvi izmantot (jo faktiski tas nav darīts visus šos 20 neatkarības gadus).

Tautas skaitīšanas dati vienīgi varētu kalpot iedzīvotājiem pašiem, lai padziļināti zināšanas par pašu stāvokli (vai stāvokli, kāds tas bija skaitīšanas brīdi, nezina jau cik ilgi tos datus gremos un muļļās). Tas var dot zināmu pamatu nevalstiskām, pašorganizētām kustībām un akcijām, lai tiktu galā ar problēmām, kuras šī valsts nespēj un nespēs risināt.  Bet tā ir cita tēma pati par sevi.

Ko Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) sagaida no jauninātā virtuālā e-paraksta? Vai tas beidzot pārvērtīs šo projektu no “darvas bērna” kuru LVRTC bija spiests adoptēt par pelnošu projektu kas nesīs labumu uzņēmējiem un iedzīvotājiem? Un kā ir ar drošību? Par to aprunājos ar LVTRC valdes locekli Gintu Kiršteinu. Kameru veiksmīgi turēja kolēģe Elizabete Rutule.

Gints Miķelsons, Lattelecom direktors, kas atbild par mazo un vidējo biznesu, paskaidro kompānijas mākoņdatošanas plānus un kādēļ Lattelecom meklē ”mākoņcilvēku”, lai tos īstenotu.

Pagājušās nedēļas beigās likās, ka atkal sākas kārtējais mobilo sakaru operatori gāganu karš, cenšoties salīdzināt, kā parasti – kuram mazāks.
Runa šoreiz, dīvainā kārtā, bija nevis par tarifiem, bet par rādītāju, kuru nosacīti uzskata par mobilo sakaru uzņēmuma vienu no galvenajiem veselības rādītājiem. Runa ir par Zetcom (strādā ar zīmolu Amigo) salīdzinošo reklāmu, kurā salīdzina savus ieņēmumus no viena lietotāja ar Bite Latvija ieņēmumiem, kuri ir ievērojami augstāki.
Pat nedaudz nozari pazīstošai personai, šis salīdzinājums var tikai izraisīt smīnu. Mobilo sakaru operatorā vidējie ieņēmumi no viena lietotāja, jeb ARPU (average revenue per user) parasti tiek uzskatīti par uzņēmuma finansiālas veselības rādītāju. Zems ARPU parasti nav nekas labs, pārāk augsts arī var norādīt, ka tirgū trūkst konkurences. Taču salīdzinošus ARPU skaitļus ir jāsarēķina no salīdzināmiem ieņēmumu avotiem.
Amigo šajā gadījumā salīdzināja samērā vienkārša priekšapmaksas karšu pakalpojuma ieņēmumus ar operatoru, kas piedāvāja plašu spektru pakalpojumu, tostarp mobilo internetu un pēcapmaksas pakalpojumus biznesa klientiem, kuri, arī par visai izdevīgiem tarifiem, runā samērā daudz. Tātad salīdzināts faktiski nesalīdzināmais un, ļoti virspusēji salīdzinot šos skaitļus, gandrīz varētu sacīt, ka Amigo sevi parādījis kā vārguli.
Protams, tā nav. Katra kompānija (Zetcom ar savu Amigo ir Latvijas mobilā telefona/LMT meitas uzņēmums)ir dzīvotspējīga un Zetcom “atmaskojot” Bite Latvija solīto “nulles” tarifu faktiski neko šokējošu neatmasko. Skaidrs, ka kompānija ar vairāk nekā 300 000 klientiem var mierīgi atļauties “nulles” tarifu savā tīklā, jo daudzas sarunas notiks ar pārējiem 2 miljoniem mobilo sakaru lietotājiem par 3 santīmiem minūtē. Arī Tele2 atradis veidu, kā piedāvāt “nulles” tarifu savā tiklā , kam ir vairāk nekā miljons lietotāju. Par šo nulles tarifu plānu gan jāmaksā fiksēti 2 lati mēnesī. Arī ja visi Tele2 klienti kā viens pārietu uz šo plānu un nezvanītu nevienam ārpus Tele2 tīkla, kompānijas apgrozījums būtu virs 24 miljoni latu gadā.
Mobilie sakari nav labdarība nedz arī naudas notrallināšanas projekts. Visi cenšas nopelnīt un konkurence ir samērā asa, arī uz peļņas rēķina.
Arī šī konkurences cīņa, tāpat kā jau balagānam līdzīgais reklāmas “vīriņu karš” starp Tele2 Zelta zivtiņu un LMT Okarti, nonākusi līdz Patērētaju tiesību aizsardzības centram (PTAC), apsteidzot, cik saprotams, Latvijas telekomunikāciju asociācijas (LTA) centienus atrast veidus, kā izvairīties tieši no šādiem publiskiem skandāliem. To arī, nevienu par savu rīcību nenosodīdams, teica LTA izpilddirektors Jānis Lelis. Uzņēmumi, kas dodas uz PTAC meklēt savu taisnību to dara katrs ar savu juristu pulku. Viņu apjomīgā darbošanās var noēnot kādas vecmāmiņas sūdzibu par nekvalitatīviem zābakiem vai salūzušu kafijas vārītāju.
Manuprāt PTAC ir domāts kā tieši šāda parastu patērētāju sūdzību izskatīšanas un izmeklēšanas instance, nevis kā korporatīvu strīdu šķīrējs. Tomēr, cik saprotams, citu iespēju neesot, šādas lietas it kā neiederoties Konkurences pardomes (KP) jurisdikcijā.
Vēl būtu jāatgādina, ka Latvijas telekomunikāciju nozarē vispār valda briesmīgs kašķīgums un gatavība, gandrīz parodējot amerikāņu tiesātieskāri, tūliņ savu konkurentu vai netaisnīgo kritizētāju sūdzēt tiesā, PTAC vai KP. Arī Lattelecom ir meties tiesāties ar Baltkom dibinātāju Pēteri Šmidri par tipiski šmidriskiem dzēlieniem pret “monopolistu”, bet pats Šmidre Lattelecom nosūdzējis Eiropas Komisijai, ja vēl ne citur. Arī Lelis, kas ieminējies, ka Lattelecom varbūt zaudējis vērtību no zelta laikiem, kad TeliaSonera par abiem uzņēmumiem solīja maksāt pusmiljardu latu, saņēmis mājienus par tiesu darbiem.
Varbūt tiešām nozares uzņēmumiem ir laiks izbeigt trakošanu par muļķīgām pārestībām, uzaudzēt biezāku ādu, un tā vietā, lai barotu juristus un aizēnotu vecmāmiņas zābaciņu lietas, atbildēt uz aplamībām ar vēsu faktu izklāstu medijiem un reklāmās.
Vēl noslēgumā gribu atvainoties Jānim no LTA par viegli pārprotamā veidā rakstītu ziņu pagājušās nedēļas beigās, kuru dažās niansēs pielabojām. Nav tā, ka LTA izpilddirektors par kaut ko kritizētu Bite Latvija, to neizlasot visu stāstu tā varēja interpretēt.

PAPILDINĀTS ar Jāņa Leļa paziņojumu par, iespējams, pārprasto Nozare.lv ziņu

Es atsaucu savu iepriekš neprecīzi atreferētu un Nozare.lv 14.01.2011. publiskoto komentāru, jo kā parasti presē izskanētais nesakrīt ar komentējamo jautājumu pēc būtības, it īpaši ja jautājumus ir komplicēts. Bet situācijas būtība ir, ka uzņēmuma LMT piederošais uzņēmums SIA „ZetCOM”, kas strādā ar „Amigo”, vārdu savā reklāmā maldina patērētājus, jo salīdzinātas savstarpēji nesalīdzināmas lietas.

Telekomunikāciju operators SIA „Bite Latvija” piedāvā dažādus pakalpojumus gan privātajiem, gan biznesa klientiem - mobilo internetu, priekšapmaksas sarunu kartes, pēcapmaksas telefonsakarus, kā arī gala iekārtas. Savukārt, uzņēmums, kas strādā ar „Amigo” vārdu, salīdzinājuma veikšanas brīdī piedāvāja tikai priekšapmaksas un pēcapmaksas mobilos sakarus, līdz ar to šādu salīdzinājumu veikšana pašā pamatā ir absurda. Turklāt reklāmā salīdzināti operatoru ieņēmumi, nevis tas, cik reāli klienti maksā no sava maciņa.

Šis gadījums tiešā veidā maldina patērētāju un līdz ar to tas jāvērtē PTAC. Savukārt, jautājumi, kas saistās ar nozares attīstību un kopīgo interešu aizstāvniecību, jārisina visiem operatoriem kopā, vispirms skaidri un viennozīmīgi nosakot visus pieņēmumus un nosacījumus.