Šo tekstu saņēmu no Edmunda Zālīša, kurš ir kompromat.lv sistēmadministrators. To publicēju kā viesa blogu. Bloga virsraksts ir mans, bet rakstā atstāju Edmunda virsrakstu, kas nav tik skarbs. Tomēr, kamēr spēka struktūras jebkuram var atņemt darbam un komunikācijai nepieciešamos līdzekļus uz aizdomu pamata un šīs aizdomas klīdināt mēnešiem ilgi, valsts rokās ir nepārsūdzams iebiedēšanas un šantažas ierocis. Varbūt domātu savādāk, ja dators saturētu plānotu banku laupīšanas sarakstu vai darbotos kā krāpnieciska robottīkla “komandieris” bez citām būtiskām funkcijām. Uzskatu, vienalga, ka vajadzētu pirmām kārtām izmantot drošu (pret “pierādījumu” sagrozīšanu) datu kopēšanas metodi, bet arī paredzēt sava veida habeus corpus procesu, ja datu nesēju vai datu iekārtu aiztur ilgāk par noteiktu laiku.  Habeus corpus ir process anglosakšu tiesībās, kas piespiež varas iestādes pierādīt nepieciešamību aizturēt kādu personu, vai arī to nekavējoties atbrīvot. Tas attiecas uz cilvēkiem. Vajadzīgs, tātad, habeus computerus. :)

Vai tiešām uz gadu jāsavāc dators, lai nokopētu pāris failus? 

Pēdējo desmitgažu laikā strauji pieaug to noziegumu skaits, kuri tiek veikti izmantojot datoru un interneta datu apmaiņas vidi. Arī saistībā ar pārējiem noziegumiem aizvien biežāk figurē vārdi – dators, datu nesēji, internets, e-mail.

Policija, veicot konkrētā nozieguma izmeklēšanu, datoru klasificē kā nozieguma veikšanas rīku vai kā iespējamās noziedzīgās informācijas atrašanās vietu, un uz izmeklēšanas laiku aiztur, lai veiktu ekspertīzi.

Diemžēl tikai dažās valstīs policija ir sapratusi, ka ne jau pats dators vai datu nesējs kā fiziska vienība ir pierādījums nozieguma veikšanai (izņēmums, protams, ir situācija ja ar datoru kā materiālu ķermeni kādam ir iesists, vai uz datora atrodamie pirkstu nospiedumi ir liecība par noziegumu), bet gan tikai konkrētie dati tajā. Šajās valstīs policija nevis konfiscē datorus, bet gan veic nepieciešamo datu precīzu 1:1 kopēšanu uz saviem datu nesējiem ar pēcāku to izpēti un ekspertīzi.

Modernās tehnoloģijas nodrošina nokopēto datu kontrolsummas fiksāciju un/vai ciparu parakstīšanu, kura izslēdz iespējamo datu izmaiņu izmeklēšanas gaitā. Datora paņemšanas gadījumā šādas darbības netiek veiktas, un teorētiski, negodprātīgu policistu vai ekspertu gadījumā dati var tikt izmainīti par labu kādai no pusēm.

Trūkums datoru paņemšanai ir arī aizdomās turamās personas darba spēju samazināšana un tātad zaudējums tautsaimniecībai un valstij kopumā, kuru valsts ir spiesta kompensēt gadījumos kad aizdomās turamā persona ir izrādījusies bez vainas.

Pat gadījumos, kad datoru paņemšana tiek pamatota ar, piemēram, nelegāli iekopētu filmu vai dziesmu, nodarījums un atbilstoši sods par nodarījumu ir daudzas reizes mazāks nekā zaudējumi no datora dīkstāves, un tātad datora paņemšana ir sabiedriski nelietderīga.

Latvijā spēkā esošais operatīvās izmeklēšanas likums pieļauj datora un citu datu nesēju paņemšanu ekspertīzei, piedevām vēl nereglamentējot ekspertīzes veikšanas termiņus.

Tā rezultātā Latvijas tautsaimniecībai nevajadzīgi un nesamērīgi radīto zaudējumu apjoms, pēc aptuveniem aprēķiniem, ja pieņemam, ka katrā desmitajā no gadā ierosinātajām krimināllietām tiek paņemts dators, sastāda vismaz miljonu latu, neskaitot daudzkārt lielāko neiegūto peļņu, jo dators ir darba līdzeklis, un morālos zaudējumus, jo cilvēks bieži izrādās nevainīgs.

Novecojusī izmeklēšanas norma arī ļauj izdarīt nelikumīgu spiedienu uz procesā iesaistītajām pusēm. Ir dzirdēti gadījumi kad policija izmanto šis savas paņemšanas tiesības lai iebiedētu pilsoņus ar tekstu “iespējams ka uz jūsu datora arī nav meklējamie faili, bet mēs tomēr paņemsim to un apskatīsimies”, un tādejādi piespiež pilsoni atzīties pat neizdarītā pārkāpumā, jo datora atņemšana viņam būtu lielāks zaudējums. Arī konkurenti izmanto iespēju nosūdzēt otru par nebūtisku pārkāpumu lai policija tam atņemtu datorus un traucētu biznesam.

Nesamērīgi mazi resursi ir piesaistīti arī ekspertīzes veikšanai, jo rindā ir jāgaida līdz pat gadam, kas savukārt rada vēl vismaz miljonu latu zaudējumus.

Uzskatu, ka ir laiks mainīt operatīvās izmeklēšanas likumu un aizvietot datoru un datu nesēju paņemšanu uz to satura kopēšanu, tādējādi atvieglojot visu iesaistīto pušu dzīvi.

Jo vairāk – ka internetā veiktā aptauja par pieredzi ar policiju datoru paņemšanas jomā rāda, ka policija dažos gadījumos rīkojas samērīgi izmeklējamajai lietai un veic datu kopēšanu, un tas nozīmē, ka policija var, ja vien grib. Mūsu uzdevums ir panākt, lai policija vienmēr rīkotos sabiedriski optimālā veidā un nevajadzīgi netraucētu uzņēmējdarbību un neierobežotu vārda un citas brīvības.

Šī raksta tapšanas laikā viens mans paziņa palūdza pārvietot divus viņa interneta serverus no Latvijas uz Norvēģiju, jo nejūtoties šeit droši. Tādejādi Latvijas ekonomika ir zaudējusi vismaz 200ls mēnesī, kurus turpmāk saņems Norvēģija, jo ir labāk sakārtojusi savu likumdošanu.

Ilmārs Poikāns, arī pazīstams kā kiberaktīvists “Neo”, pirms valsts svētkiem atsūtija rakstu par to, kas notiek viņa krimināllietā par Valsts ieņēmuma dienesta (VID) datu nopludināšanu. Tā kā Ilmāra rakstītais skar gan IT drošības, gan tiesiskuma un cīņas pret nejēdzībām valstī jautājumus, pievienoju viņa rakstīto kā “viesa blogu.” To jau kāds publicējis “defense.lv”, bet publicēju to šeit, tagad, kad beigušies visi svētki.

2010. gada 11. maijā es, Ilmārs Poikāns, tiku aizturēts saistībā ar VID datu noplūdi. dēvētu arī par Neo lietu. Ir pagājis pusotrs gads, un pienācis laiks pastāstīt par jaunumiem šajā lietā.

Neo lietā viss notiek pēc plāna – izmeklēšana turpinās, kriminālprocess nav izbeigts, un es vēl joprojām esmu aizdomās turētais. Ir cietusi neveiksmi sākotnējā ideja par izvirzīto pantu piemērošanu, taču ir rasts jauns risinājums, kā turpināt procesu. Citu ziņu, ka šī kriminālprocesa ietvaros bez manis būtu vēl kāds aizdomās turētais, man šobrīd nav. Varētu pieņemt, ka policija nav atradusi nevienu citu, kura rīcība vai bezdarbība būtu nospēlējusi ievērības cienīgu lomu VID datu noplūdē.

Jāuzteic operativitāte, ar kādu tiek veiktas datorekspertīzes policijā. Pagāja tikai aptuveni gads, kad visi datori, izņemot manis norādīto, ko policija uzskata par “nozieguma ieroci”, ir atdoti. Tagad domāju, cik labi, ka man mājās nebija spainis ar atmiņas kartēm, tiktu vēl vainots pakalpojumatteices (DoS) uzbrukumā policijas datorekspertīžu centram :)

Tātad šī gada vasarā saņēmu divas ziņas par izmeklēšanas gaitu, gluži kā kādā jokā – vienu labu, otru sliktu. Labā ziņa – noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ kriminālprocess tika izbeigts pēc viena panta. Sliktā ziņa – izbeigtā panta vietā pievienoti divi jauni.

Kopsavilkums par Krimināllikuma pantiem, kurus man centās vai cenšas “pielaikot”:

●        Izbeigts 244. pants 2. daļa. Par tādas ierīces (arī datorprogrammas) neatļautu izgatavošanu, pielāgošanu izmantošanai, realizēšanu, izplatīšanu vai glabāšanu, kura paredzēta automatizētas datu apstrādes sistēmas resursu ietekmēšanai nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu,  ja darbības izraisījušas smagas sekas. Sods – līdz 10 gadiem vai līdz 200 minimālajām mēnešalgām.

●        Pievienots 241. pants 3. daļa. Par patvaļīgu (bez attiecīgas atļaujas vai izmantojot citai personai piešķirtas tiesības) piekļūšanu automatizētai datu apstrādes sistēmai vai tās daļai, ja tas saistīts ar datu apstrādes sistēmas aizsardzības līdzekļu pārvarēšanu un ja ar to radīts būtisks kaitējums, un ja darbības vērstas pret valsts informācijas sistēmām. Sods – līdz 8 gadiem vai līdz 180 minimālajām mēnešalgām.

●        Pievienots 200. pants 2. daļa.  Par ekonomisko, zinātniski tehnisko vai citu ziņu, kuras ir komercnoslēpums, neatļautu iegūšanu savai vai citas personas lietošanai vai izpaušanai, par šādu ziņu neatļautu izpaušanu citai personai tādā pašā nolūkā, kā arī par finanšu instrumentu tirgus iekšējās informācijas neatļautu izpaušanu. Sods – līdz 5 gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

●        Atstāts 145. pants 1. daļa. Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Sods – līdz 2 gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

Liels bija mans pārsteigums un prieks, ka policijas iedotajā dokumentā atradu atbildi uz jautājumu, vai Neo darbībai bija kāda nozīme un ietekme. Vai tad neizklausās iespaidīgi, ja  izmeklētāja (domājams, ka ne bez prokurores piekrišanas) uzskata, ka I. Poikāna darbību rezultātā tika radīts ievērojams apdraudējums valsts iekārtas, sabiedrības drošības un kārtības interesēm un apdraudēta normālas tirgus konkurences pastāvēšana utt. Tātad tomēr Neo aktivitātēm ir bijis rezultāts – gan mainīta likumdošana, gan apdraudēta sistēma :)

Ak, vai! Es taču laikam nedrīkstēju nevienam stāstīt pat to, par ko mani tur aizdomās. Šovasar policija man centās “aizbāzt muti”. It kā viss likumīgi – saskaņā ar Kriminālprocesa 396. panta 1. daļu man noteikts aizliegums izpaust jebkādas ziņas un publiskot procesuālos dokumentus, ko esmu ieguvis Neo pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros. Taču izmeklētāja un prokurore pārāk plaši interpretē, kas ir neizpaužama informācija, un pie tās pieskaita arī pantu, pēc kuriem tieku turēts aizdomās, publiskošanu.

Tātad man par “mutes palaišanu” šajā rakstā saskaņā ar Krimināllikuma 304. pantu piedraudēja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 1 gadam vai arestu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz 20 minimālajām mēnešalgām. Es, bez šaubām, saprotu, ka ir ziņas, kuru izpaušana pirms tiesas var traucēt izmeklēšanai, bet nevajag aizskart manas tiesības tik nekaunīgi. Tad jau redzēsim, vai kāds spēs atzīt patvaļīgu likuma interpretēšanu. Pretējā gadījumā man nāksies aizstāvēt savas tiesības un taisnību vēl vienā bezjēdzīgā, pret mani vērstā lietā par to, ko esmu pateicis šajā rakstā.

Paliek jautājums – kas notiks Neo lietā tālāk? Parasti sistēma šādus izgājienus bez smagām sekām neatstāj – citiem par biedinājumu un lai radīti sev labvēlīgu, taču sabiedrības interesēm bīstamu tiesu precedentu. Ja pastāv šāds uzstādījums mani sodīt par katru cenu, tad Neo lietu neļaus izbeigt, un tā tiks virzīta turpmākajās instancēs – uz prokuratūru un tiesu. Mani pat nepārsteigtu, ja tiktu nopludināti policijas rīcībā esošiem VID datiem identiski dati, ja nu gadījumā visi citi iesēdināšanas paņēmieni cietīs neveiksmi. Interesants ir jautājums, vai tiks meklēti formālie iemesli, lai Neo lieta tiktu skatīta slēgtā tiesas sēdē pēc iespējas tālāk no sabiedrības acīm un ausīm. Vai arī tas nav jautājums? :)

Ilmārs Poikāns

Aiz cik drošas atslēgas ir Tavi dati?

Mūsdienu cilvēkam ir jāatceras diezgan daudz dažādu paroļu un kodu. Turklāt svarīgi, ka tiešām jāatceras – nevajag šo informāciju pierakstīt uz papīra lapiņas un nēsāt līdz. Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas (CERT.LV) eksperti norāda – parolēm jābūt vienkāršam, lai būtu viegli atcerēties, un reizē sarežģītām, lai būtu grūti tās uzminēt.

„Pietiekami daudz ir dzirdēti stāsti par cilvēkiem, kas uzraksta PIN kodu uz bankas kartes vai pielīmē lapiņu ar svarīgām parolēm uz datora ekrāna un „iekrīt”. Jūs taču neaizslēdzat mājai durvis un neatstājat vaļā logu?”, retoriski jautā CERT.LV Baiba Kaškina.

Kādas paroles nedrīkst izvēlēties?

Protams, viegli uzminamās. Jāņem vērā, ka paroļu uzlaušanai pieejamas daudzas programmas, kuras izstrādājuši pieredzes bagāti un psiholoģiski izglītoti blēži.

Visvieglāk uzminama ir parole ir viens jēgpilns vārds. Tāpēc kāds atsevišķs vārds neder par paroli un turklāt nav tik svarīgi, kādā valodā tas ir. Kādam varbūt zulu vai kečua valodas šķiet ļoti svešas, bet paroļu uzlauzējam var būt šo valodu vārdnīcas un visu šīs valodas vārdu pārbaude aizņems pavisam neilgu laiku. Tāpat paroļu uzlauzējiem ir sagatavoti vārdu krājumi ar saīsinājumiem, pazīstamu personu uzvārdiem, vīriešu, sieviešu un suņu vārdiem, kino varoņiem, ģeogrāfiskiem nosaukumiem u.c. Visi šie vārdi vieni paši par parolēm neder. Daži domā, ka, izvēloties par paroli kādu rupju vārdu, kas nav vārdnīcā, varētu izsaukt paroles uzlauzēja nosarkšanu un ļauno nodomu atmešanu. Pārbaudīs arī šādus vārdus!

Tāpat par parolēm neder šādu vārdu nelielas modifikācijas. Piemēram, ja šiem vārdiem beigās vai sākumā pievienos vienu vai divus burtus vai ciparus („apslacinatqw” vai „rtskaistums”), vai arī uzrakstīs šo vārdu otrādi, sākot no beigām („sjiharbifma” vai „stneirutiba”). Neder arī tāda viltība kā izvēlēties vajadzīgo skaitu burtu no tastatūras pēc kārtas („qwertyu” vai „asdfgh”) vai no alfabēta („abcdefgh”). Īsas standartfrāzes arī ir bīstami izvēlēties („kastasir” vai „kurtuesi”).

Kādas paroles izvēlēties?

Labai parolei ir jābūt pietiekami garai un izmantoto simbolu kopai pietiekoši plašai. Kā norādījums var kalpot šāda tabula ar laiku, kāds nepieciešams dažāda garuma paroļu atšifrēšanai (no žurnāla „Chip”), izmantojot datoru ar augstas veiktspējas videokarti (ATI Radeon HD 5970).

Parasti dažādas interneta vietnes gan uzreiz pasaka, kāds ir mazākais simbolu skaits parolē, bet, piemēram, lietotāja parole datora operētājsistēmā var būt arī tikai ar vienu burtu. Tas ir par maz. Vajadzētu izvēlēties vismaz sešus simbolus. Labai parolei jāsatur gan lielie, gan mazie burti, gan cipari un vēlams arī kādi pāris papildsimboli, piemēram, tā varētu būt – „r6Su?Q8z%”. Lai uzlauztu šādu paroli, vajadzēs krietni daudz laika.

Diemžēl šādu paroli ir grūti atcerēties. Un, ja paroli ir grūti atcerēties, tad ir ļoti liela varbūtība, ka tā tiks uzrakstīta uz papīrīša un tas tiks pielīmēts pie displeja vai nēsāts visur līdzi. Tā darīt nedrīkst! CERT.LV eksperti iesaka dažādas metodes, kā izdomāt pietiekami sarežģītu paroli, kuru varētu atcerēties. Viena no tām ir izmantot dzejoli, kas ir atmiņā, un paņemt pirmos burtus no tā vārdiem. Piemēram, dzejolītis:

Jefiņš kaulu skrubina
Un pie sevis bubina:

Ar tik karstu ēdamo

Izplaucēt var mēdamo.

dos tīri labu paroli: „JksUpsb:AtkeIvm.” .

Cits piedāvājums: paņemt vārdu no vārdnīcas un pārbīdīt tā burtus pa alfabētu – pirmo uz priekšu otro atpakaļ, trešo uz priekšu utt. Tad vārds „proporcija” dotu „rpposbjib”. Šo rezultātu gan vēl vajadzētu padarīt sarežģītāku, piemēram, dažus burtus uzrakstīt kā lielos, teiksim, katru trešo – „rpPosBjiB”.

Tīri labi vajadzētu strādāt parolēm „pi-valodā”. Kādreiz skolēni diezgan plaši izmantoja šo valodu, lai varētu sazināties tā, lai skolotāji un vecāki nesaprastu. Lai rastos teksts „pi-valodā”, pēc katras latviešu valodas zilbes ir jāiesprauž „pi-„,. Piemēram: „Manpi irpi cipigapirepitespi, iepisimpi uzpipīpipētpi”. Var, protams, izmantot arī citus burtu savienojumus: „mi-„, „ni-„, „zi-„ utt. .

Vai vienmēr vajadzīgas sarežģītas paroles?

Drīzāk jā, taču patiesībā tomēr ir vietas, kur sarežģīta parole nav vajadzīga un netiek lietota.

Acīmredzamākais piemērs ir bankas kartes personas identifikācijas kods (numurs), kas, protams, arī ir tikai parole – četri cipari un bieži vien divi no šiem cipariem ir vienādi. Pieliekot pūles, dažās dienās šo kodu var atklāt. Taču realitātē jebkura banka pēc trim nesekmīgiem mēģinājumiem karti nobloķē. Ja vien kartes PIN kods nav laipni uzrakstīts kartei otrā pusē, tad ir nepieciešama speciāla iekārta, kas šo kodu nolasa ļoti ātri, tāpēc bankas karte tomēr ir labi jāglabā un uzreiz ir jāziņo par tās nozaudēšanu.

Līdzīgi ir arī ar parolēm internetbankās. Arī tur – daži nesekmīgi mēģinājumi un bankas konts tiek nobloķēts. Tiesa gan, šajā gadījumā tiek prasītas daudz sarežģītākas paroles par četriem cipariem, kaut arī parasti banka nosaka tikai paroles garumu. Tāpat regulāri tiek prasīts nomainīt paroli.

Mūsdienu datoru lietotājam vajag daudz paroļu. Sociālie tīkli, pasta serveri, informācijas vietnes, bankas u.c. Te nu jāsaka, ka ļoti izplatīta nolaidība ir visur lietot vienu un to pašu paroli. Paroles nedrīkst būt vienādas, bet līdzīgas gan tās varētu būt. Piemēram, viena parole veidota ar „pi-valodas” palīdzību, bet cita ar „mu-valodas” palīdzību. CERT.LV eksperti iesaka arī izstrādāt vienu drošu paroli un tad to vienkāršā veidā modificēt, piemēram, pieliekot dažus papildsimbolus.

Kur glabāt paroles?

Visdrošāk tās atcerēties! Bet reālistiski noskaņoti drošības eksperti pieļauj tās vēl arī uzrakstīt uz papīra lapiņas un noglabāt drošā vietā, kur tiek glabāti vissvarīgākie dokumenti (tāda vieta katram cilvēkam kaut kur ir). Nēsāt līdzi šo papīru gan nevajadzētu.

Visi ir pamanījuši, ka daudzi pārlūki un cita programmatūra piedāvājas atcerēties paroli, ar kādu lietotājs slēdzas klāt kādai vietnei. Var arī ļaut to darīt, bet, tā teikt, uz paša atbildību, jo katrs, kas strādā uz šī datora tad varēs pieslēgties šai vietnei.

Paroļu glabāšanai var izmantot arī speciālas programmas – paroļu menedžerus. Viens no daudzajiem ir „KeePass”. Šī programma izveido datu bāzi, kurā glabā lietotāja paroles šifrētā veidā un var arī noģenerēt īsti labu paroli. Tā ir brīvi pieejama internetā. Programmu nevajag obligāti instalēt savā datorā, tā var glabāties zibatmiņā kopā ar paroļu datu bāzi, kuru vajadzības gadījumā var iespraust datorā un nolasīt nepieciešamo paroli. Lai varētu piekļūt šim paroļu failam, protams, ir nepieciešama vēl viena ļoti laba parole.

Paroļu izvēle ir nopietns un atbildīgs darbs! To nedrīkst darīt pa roku galam, un tas ir jādara pašam, neaicinot nevienu palīgā. 

15.martā tiesai jālemj “Daugavas vanagu” lietā, kas pārsūdzēja Rīgas Domes lēmumu aizliegt visus 16.martā pieteiktos pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Grūti iedomāties, ka tiesa tulkos Satversmes 100.pantu, kas nodrošina vārda brīvību savādāk, nekā atceļot aizliegumu, tāpat kā rīkojās antifašistu pārsūdzības gadījumā.
Tātad kārtējo reizi atkārtosies melnā humora balagāns – Dome (agrāk tās politiskais sastāvs bija savādāks, bet vienalga) aizliedz 16.marta pasākumus, tiesa atceļ, pretējās puses pulcējās vienalga. Trakākais gadījums bija 2006.gadā uzceltā sēta ap Brīvības pieminekli, padarot Rīgu bezmaz par Eiropas vārda un pulcēšanās brīvības “galvaspilsēta”. Varbūt tad, nevis 2009.gada 13.janvārī, būtu pienācies ar tautas tiešu rīcību noārdīt šo autoritārisma simbolu un “atstiklot” kādu varas ēku, tā sakot, varas vīriem par piemiņu. Premjers Ivars Godmanis 14.janvārī pamodās “citā Latvijā”, bet pilsēta ar žogu ap Brīvības pieminekli, lai apspiestu pulcēšanās brīvību, ne tik man vien bija pamošanās “citā Latvijā”. Toreiz arī tiesa nestāvēja vārda un pulcēšanās brīvības pusē.
Protams, jebkādu sabiedrisku vai politisku kaislību laikā miermīlīga pulcēšanās var pārtapt nekārtībās, un priekš tam ir policija, nevis aizliegumi, kurus jebkurā gadījumā būs jāīsteno ar policejisku spēku. Griezies kā griezdamies, aste pakaļā, un Rīgas Domes gadījumā, arī galva tur līdz šim bijusi iebāzta.
Jācer, ka tiesa kārtējo reizi labos situāciju un visām pusēm leģionāru piemiņas pasākuma jautājumā būs atļauts pulcēties un miermīlīgi, pat skaļi, paust savu viedokli. Tas, ko dažādas puses dara var daudziem likties nepieņemams. No vienas puses, leģionāru piemiņas pasākumu pēdējos gados ir stabili izmantojuši gadus jaunāki –un tas ir mans viedoklis – politiski “kreizīši”. Dažādu nacionālradikāļu izdarības (nav runa, protams, par Visu Latvijai) pat apstiprināja pārmetumus, ka leģionāru gājiens ir kaut kā saistīts ar fašismu, bet ne jau ar teju 90-gadīgo vīru iedomātu pārliecību (leģionāri nebija nacionālsocialisti), bet tieši ar dažu jauniešu uzskatiem. Tas, ka šie uzskati ir aplami un pretīgi (tāpat kā daudziem pretīgs šķiet viss 9.maija “balagāns”) to nepadara par uzskatu, kuru nesargā vārda brīvība. Diemžēl Latvijas politiķu un arī lielas daļas sabiedrības apziņā vēl nav iesakņojies jēdziens, ka vārda un pulcēšanās brīvība vistiešāk attiecas uz uzskatiem, kas daudziem šķiet pilnīgi nepieņemami.
Manuprāt, bīstamāka par nacionālradikāļu murgainiem uzskatiem un “antifašistu” vienpusējo un neniansēto latviešu leģiona vēsturiskā stāsta interpretāciju, ir reāla varas rīcība pret cilvēku pamatbrīvībām. Pret šādu varas rīcību ir jāvēršas ar visiem līdzekļiem – pirmā kārtā, caur tiesu, bet “pēdējā instancē” kaut vai uz ielas, nepaklausot autoritārai varai un tās aizliegumiem.

Pēc skandāla par autorizēšanos tautas skaitīšanai ar personas kodu un pases datiem, sekoja jauni atklājumi par apdraudējumu personas datiem, kas pieejami CSDD datu bāzē un, vēl trakāk, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskā deklarēšanas sistēma (EDS). Tas viss gadu pēc tam, kad “Neo” (kas tika atklāts kā IT speciālists Ilmārs Poikāns) izmantoja ļoti vienkāršu nepilnību EDS, lai lejuplādētu virkni ministriju, valsts iestāžu un valsts un pašvaldības uzņēmumu algu sarakstus.
Personīgi uzskatu, ka šis “alguleaks” bija pozitīva akcija, kas atmaskoja, kā patiešam rīkojas vara šajā valstī (bet arī to, ka daļa iestāžu pildīja valsts taupības politiku). Faktiski manu un daudzu citu personas dati dažādos apjomos jau ir plašā apritē un caurumi vienā vai otrā valsts sistēmā neko lielu nemainīs. Taču ne par to ir lieta – Centrāla statistikas pārvalde (CSP), CSDD un VID visi solīja aizsargāt šos datus un savas informācijas sistēmas pilnībā vai lielā mērā būvēja par nodokļu maksātāju naudu (CSDD arī ir ieņēmumi no iedzīvotāju maksājumiem) un šo solījumu nepildīja. Citos vārdos, mūsu naudu piespiedu kārtā savāca āži un lielā mērā izniekoja.
Bet tas arī nav trakākais. Par nepiedalīšanos tautas skaitīšanā draud līdz 250 latu naudas sods. Citos vārdos, valsts, kas paņem nodokļu naudu un uztaisa nedrošu informācijas sistēmu, par nepaklausību nesniedzot informāciju šai sistēmai (ar nezin vēl kādiem caurumiem) vēl mums piedraudēs! Tā ir tā pati valsts, kas dažus mūs, iedzīvotājus un namsaimniekus, arī sodīs ar naudas sodu ja, par savu naudu pirktu valsts karogu neizkārsim dienā, kad šīs valsts varas vīrus oficiāli apciemos kāds Bungustānas suņu labturības ministrs.
Kā jau rakstīju agrāk, varētu saprast bet ne attaisnot vēlmi ar soda draudiem no iedzīvotājiem izspiest informāciju, ja no tā būtu kāda “labums”. Pēc loģikas, protams, valsts, kam ir labi dati par saviem iedzīvotājiem teorētiski var tos labāk pārvaldīt un arī pati izvērtēt savu darbību. Taču ir skaidrs, ka krasās un šķietami nebeidzamās valsts budžeta “konsolidēšanas” laikos, nav bijusi, nav un nebūs līdzekļu nekādai pārvaldības uzlabošanai. Strukturālās reformas turpinās kā līdz šim, pa tādām “struktūrām” kā izglītībai, veselības aprūpei u.c. vienkārši uzdodot ar cirvi.
Būtu labāk nezinājis, ka nepiedalīšanos tautas skaitīšanā draud sods, resp., ka tā ir piespiedu pasākums. Jo tagad vismaz teorētiski izspēlēju izvēli – dalīties ar datiem, kas daudzviet jau vispār zināmi un no kur nodošanas lieku reizi ne silts, ne auksts – vai nepadoties kā paklausīgai aitai kārtējam valsts autoritāram piegājienam un mājienam par to, kurš te kungs, kurš kalps un vergs. Citas valstīs (cita starpā ASV), kur arī draud sods par nepiedalīšanos tautas skaitīšanās (ASV gan it kā neviens par to nav tiesāts) ir parādījušās pretestības kustības piespiedu tautas skaitīšanai. Dažas ir ar visai sakarīgiem anti-autoritāriem argumentiem (tiesības nepakļauties valsts draudiem un spaidiem), citas – nedaudz “apdauzītas” un paranojas caurvītas. Varbūt tiešām laiks pienāks ar karogu nepiespiesti paust savu attieksmi – ar melno, anti-autoritāro karogu.

Komentējot gandrīz neticami sačakarēto tautas skaitīšanu internetā, „Neo” jeb Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns jokodams teica, ka policijai nebūs kapacitāte tikt galā ar visiem, kuri, atrodot kāda sveša cilvēka pases datus un personas kodu, izmantos šo „caurumu” lai aplūkotu šī cilvēka izpildīto anketu.

Tas, protams, vairs nav iespējams. Beidzot kūts durvis ir aizslēgtas, bet lopi jau bietēs. Kādi lopi, izgudrojiet paši, bet šo kūti gan taisījuši auni. Un tas viss aptuveni gadu pēc tam, kad sākas jautrība ar „Neo” un mūsu pašu mazo „alguleaks”.  Viens no iemesliem kādēļ tas notika bija likumdevēju prasības informācijas sistēmās ieviest nodokļu likumu izmaiņas, neprasot, ko tas praktiski nozīmē un cik maksā to izdarīt droši un pareizi. Tā vieta to izdarīja ātri un kā nu sanāca.

Centrāla statistikas pārvalde (CSP) arī izdomāja, ka cilvēkus būtu jāmotivē izpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā un process jāpadara iespējami vienkāršs. Tā ietaupīs naudu, nebūs jāsūta tik daudz skaitītāju mājās pie iedzīvotājiem. Un katram, arī tiem, kas nelieto interneta bankas un kuriem nav e-paraksta, taču ir pase un pasē rakstītais personas kods.

Diemžēl pases dati un personas kodi ir atrodami arī citviet. Savus datus esmu iedevis šur un tur, lai man varētu samaksāt par pāris haltūrām, tulkojumiem un kādas konferences diskusiju vadīšanu. Pat strīdīgi vērtēta Aivara Lemberga personas kods esot nesen publicēts kādā ziedotāju sarakstā. Visu nepieciešamo taču var atrast ar Lerija un Sergeja rīku (nu, Google, protams).

Kas īstenība noticis, kamēr CSP vadītāji nebija attapušies, diez vai uzzināsim, jo tie, kas vispār nesajēdza ko dara, diez vai aprīkoja www.tautasskatisana.lv ar audita rīkiem, lai uzskaitītu un pārbaudītu „aizdomīgas” pieslēgšanās. Vismaz daļa no aptuveni 100 000 internetā izpildītām skaitīšanas anketām būtu jāuzskata par šaubīgām. Nekas jau nesargāja parastu pilsoni, kas ar pases datiem un personas kodu ziņojis, ka dzīvo dzīvoklī ar ģimeni un bērniem, no kāda jokdara, kas viņu pārceltu uz bomža būdu, kur viņš mitinās kopā ar piecām pīlēm un Mikijpeli.

Datorikas pasniedzēja un drošības eksperte Ilze Murāne brīdina, ka notikušais var sagraut uzticību e-pakalpojumiem un e-pārvaldei kopumā. Spriežot no interneta portālu komentāriem (kas varbūt nav tas labākais tautas spogulis), tas jau ir sācies. Turklāt ir izskanējuši komentāri, kam vispār tāda skaitīšana vajadzīga un vai skaitītājus, kad tie ieradīsies, nevajadzētu triekt ratā.

Šādas domas nav pilnīgi irracionālas. Vairākās valstīs – ASV un, ja nemaldos, Vācijā, bijušas kustības, kas uzskata, ka valstij nav nekāda darīšana cik mēs iedzīvotāju esam, ko mēs darām un kādi mūsu dzīves apstākļi. „Pretskaitītāju” kustībām, protams, bija savs, kā amerikāņi teiktu, crackpot jeb tērēto piemaisījums, bet arī veselīga skepse un veselīga anarhisma deva.

It sevišķi to var attiecināt uz tautas skaitīšanu Latvija. Anarhists prasa (un ne tikai to) – priekš kam mums valsts, kas mums no tās? ASV un Vācijā tautas skaitīšanas skeptiķiem varēja atbildēt, ka valstij jāvāc dati, lai savus iedzīvotājus labāk pārvaldītu un aprūpētu. Latvijā jau sen ir skaidrs, ka esošā valsts pārvalde šīs funkcijas – labu pārvaldību un aprūpi – izpilda minimāli (ja vispār) un paredzamajā nākotnē nevarēs atļauties un varbūt arī pēc savas būtības nespēs to  jūtami uzlabot. Tātad tautu skaita, mēra un klasificē tikai zināšanai. Neko daudz ar šiem datiem nevarēs iesākt, jo tam nav un nebūs naudas un pat būs mazāk naudas. Un tos resursus, kas būs, visticamāk, nespēs racionāli un efektīvi izmantot (jo faktiski tas nav darīts visus šos 20 neatkarības gadus).

Tautas skaitīšanas dati vienīgi varētu kalpot iedzīvotājiem pašiem, lai padziļināti zināšanas par pašu stāvokli (vai stāvokli, kāds tas bija skaitīšanas brīdi, nezina jau cik ilgi tos datus gremos un muļļās). Tas var dot zināmu pamatu nevalstiskām, pašorganizētām kustībām un akcijām, lai tiktu galā ar problēmām, kuras šī valsts nespēj un nespēs risināt.  Bet tā ir cita tēma pati par sevi.

Latvijā jau kopš pagājušā gada septembra tiek gatavots likumprojekts “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” Tas teju pusgadu pirms Ēģiptes gāzta Hosni Mubaraka režīma interneta atslēgšanas paredzēja iespēju valdībai Latvijā izslēgt internetu un visus pārējos elektroniskos sakarus. Pietiek apskatīties likumprojekta 16. panta attiecīgas daļas.

16.pants
(1) Izsludināta izņēmuma stāvokļa laikā Ministru kabinetam ir tiesīgs noteikt:
1)    apturēt masu informācijas līdzekļu izdošanu vai uzlikt arestu to produkcijai, izdošanas un pavairošanas līdzekļiem, apturēt elektronisko informācijas līdzekļu darbību, ierobežot informācijas atklātības normatīvo aktu darbību;
2)    apturēt politisko partiju, sabiedrisko un reliģisko organizāciju darbību, ja tās liek šķēršļus izņēmuma stāvokļa īstenošanai vai veic propagandisko darbību, kas apdraud valsts drošību;
….
7)    veikt korespondences un sakaru kontroli noteiktajās teritorijās;
….

10) bloķēt televīzijas un radio programmu retranslāciju; aizliegt pārraides staciju un elektronisko sakaru līdzekļu darbību; atslēgt internetu un citas datu pārraides sistēmas;

Pa vidu ir vairāki apakšpanti, kas skar dažādu fiziski un materiālu resursu izmantošanu ārkārtas stāvokļa laika, arī iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu un darbu. Likumprojektu pilnībā var izlasīt Minstru kabineta mājas lapā.
Šie panti ir visbīstamākie, jo tie dara iespējamu pārtraukt jebkādu informāciju vai kritiku, kas skar valdības rīcības jēgu un samērīgumu izņēmuma stāvokļa laikā vai to pasludinot. Tas arī dod valstij iespēju nogriezt jebkādu informāciju no ārpuses, kaut vai raidstacijas Weather Channel prognozes, kas var apstrīdēt valdības pamatojumu izsludinot izņēmuma stāvokli kādas vētras vai plūdu tuvošanās laikā. Taču pats bīstamākais ir tas, ka nogriežot iedzīvotājiem jebkādas iespējas sazināties ar ārpasauli, tas dod valstij iespēju vismaz uz laiku pasaulei nemanot veikt jebkādas represijas pret saviem iedzīvotājiem vai arī izdarīt nejēdzības, kas apdraud Latvijas kaimiņus.
Tieši to, nogriežot internetu un terorizējot žurnālistus, darīja Ēģiptes autoritārais režīms pirms sava šķietamā sabrukuma. Latvijas varas cilvēkiem šādas iespējas nav jādod.
Intersanti, ka šī likuma anotācijā atzīmēts, ka likumprojekts, kas varētu dot pamatu Latvijā ieviest diktatūru pēc zemestrīces Kuldīgā, nav atzīts par sabiedrībā apspriežamu. Likumprojekts ir baiss un šādi rakstīti likumi un likumprojekti ir baisi jebkurā valstī. Citu valstu aizsteigšanās mums priekšā represiju iespēju legalizēšanai nav iemesls Latvijai to darīt.
Antiautoritārai rokgrupa Rage Against The Machine ir teksts: “war within a breathe” (karš, kas sākas elpas vilcienā). Šaja likumprojektā slēpjās “dictatorship within a breathe” - dikatūra elpas vilcienā.

“Valdis Dombrovskis dažreiz liekas kā politiskā miglā apmaldījies lācītis.

“Daugavpilietis Ruslāns Jefimovs ir vēstures zinātņu kretīns, kuru vajadzētu piesiet mežā pie koka un piemērotā tulkojuma lasīt priekšā vēsturnieka Timoteja Snaidera (Tim Snyder) grāmatu Bloodlands – Europe Between Hitler and Stalin”.

Divi apgalvojumi, par kuriem varētu pastrīdēties, trešais tāds paskarbs. Bet visi tā kā pamatā pieņemami viedokļi. Tādas lietas, kuras diendienā izskan demokrātiskas sabiedrības nebeidzamā publiskā, puspubliskā un privātā diskusijā. Tie arī ir apliecinājumi, ka pie mums ir vārda un izteiksmes brīvība.

Labi, kuru no šiem izteicieniem izņemsim no sabiedriskās diskusijas telpas? Siet kādu tur Jefimovu pie koka ir tāda kā kūdīšana uz vardarbību? Pameklēsim un piemeklēsim pantu. Visi krievi gaudojoši dzērāji? Musināšana uz etnisku naidu, gan jau piesiesim lietu. Paliek tikai tāda maiga frāze par valdības vadītāju.

Bet ja nu patiešām sāks par šādiem izteicieniem sodīt vai pat draudēt ar sodu? Tā taču vēl ir pieņemamam, pieklājīga domu apmaiņa… Bet kā nu kuram. Redziet, ja jau ir sākts no viena gala, kādēļ neturpināt un kampaņveidīgi stingri un noteikti sabiedrībai neparādīt kādi tad ir pareizi un pieņemami uzskati. Un varbūt ne pārāk daudz par atlases principiem nediskutēt, jo ir pamazām sakrāti pietiekami daudz precedentu, ka diskutēt ir bīstami, kaitinoši, aizvainojošo, jā, krimināli. Mutes pievaldīt!

Tāda ir slidenā slīpne (slippery slope) par kuru runā vārda brīvības radikāļi, kas uzstāj, ka, jo pretīgāks kādam ir viedoklis, jo vairāk principiālu (nevis pēc satura vai būtības) atbalstu tam jāsniedz. Ar vārdu sakot, ja pieļausim ka represē stulbu, pretīgu, aizvainojošu, aplamu un muļķīgu runu un izteiksmi, mēs akceptējam ka valsts represīvie dienesti var sākt spiest un sašaurināt brīvas diskusijas robežas un stumt demokrātiju pamazām, pamazām lejup pa slideno slīpni autoritāras iekārtas virzienā.

Tadēļ uzskatu par nopietnu un satraucošu izteiksmes brīvības pārkāpumu faktu, ka Rīgas tiesas apgabala prokuratūra uzrādījusi apsūdzību vīrietim (Ruslānam Jefimovam), kurš Daugavpils ziņu portālā «gorod.lv» publicēja rakstu, kurā pausts, ka 1941.gadā Latvijā notikušās deportācijas uzskatāmas par pārāk maigām.

Vārda un izteiksmes brīvība nozīmē, ka valsts nedrīkst šķirot cilvēku viedokļus “labos un sliktos” un sodīt un represēt sliktos. Nedrīkst represēt arī, ja tiek pausti sabiedrības vairākumam nepatīkami viedokļi. Latvija ir sabiedrība, kas 20 gados nav nobriedusi saprast, ka arī cilvēkiem ar citādu seksuālu orientāciju ir tiesības publiski par to runāt, izteikt prasības politiķiem un censties ietekmēt sabiedrisko domu. Latvijā ir varas iestādes, kas nesaprot, ka arī dīvainai kombinācijai vecie karavīri un daudz jaunākie nacionālradikāļi ir neatņemamas tiesības 16. martā rīkot savus gājienus un sapulces. Tāpat tiem, kas šajā dienā vēlas pret šiem pasākumiem izteikt savu protestu. Tāpat 9. maijā. Un tāpat dažiem, kas vēlas nevardarbīgi atzīmēt vācu okupantu ienākšanu 1941. gada 1. jūlijā.

Un beidzot, pagriezīšu lietu šādi – kādas tiesības varas iestādēm ir man aizliegt lasīt Ruslāna Jefimova jau sarakstītos un nākotnē rakstāmos murgus? Ar kādām tiesībām ši valsts man, suverēnam indivīdam un pilsonim (tāpat arī maniem līdzpilsoņiem un nepilsoņiem) ar cietuma draudiem pret dažādu murgu un preteklību autoriem liedz iespēju pašam apskatīt un izvērtēt šos murgus un preteklības.
Teikšu atklāti, gribētos dažu labu prokuroru aizvest uz mežu, piesiet pie koka un viņam/viņai saprotamā tulkojumā lasīt priekšā New York Times juridisko lietu žurnālista Entonija Lūisa (Anthony Lewis) izcilo darbu Freedom For Thought We Hate (Brīvību domai, ko ienīstam). Bet tā jau nedrīkst teikt…ko?

Daži lasītāji var vaicāt, kāds bija sakars diskusijai par neparasti garo reliģisko raidījumu valsts televīzijā ir ar blogošanu par informācijas tehnoloģijām un telekomunikācijām?

Vispirms, tie, kas ilgāk seko šim blogam būs pamanījuši, ka es pa laikam rakstu arī par citām tēmām, kas man liekas svarīgas un aktuālas. Šajā gadījumā viens no būtiskiem jautājumiem bija par samērību attēlojot reliģiju laicīgas, demokrātiskas valsts sabiedriskajā televīzijā, turklāt valstī, kur baznīca ir dalīta no valsts.

Tas nav vienkārši risināms jautājums, jo sabiedriskai televīzijai līdz zināmai robežai, ievērojot samērību, ir arī jābūt sabiedrības spogulim, un mūsdienu sabiedrībā ir gan daudz reliģiozu iedzīvotāju, gan interese par reliģiju. Turklāt post-padomju sabiedrībā šāda interese var būt kāpināta, jo totalitārisma laikos nebija brīva ticības un reliģijas jautājumu apspriešana.

Vienlaikus uzskatu, ka sabiedriskiem medijiem jācenšas būt gan par dažādu viedokļu/”taisnības versiju” forumu, gan arī laicīgi demokrātiskas sabiedrības vērtību nesēju. Tas praktiski nozīmē zināmu neitralitāti ticības jautājumos aiz vairākiem iemesliem.

Pirmkārt, pluralistiskā sabiedrība ir ticību (un “neticību”) daudzveidība, kas jārespektē. Otrkārt, ja vispār ir kāds sabiedrisko mediju visu lietu “redzējums”, tam vajadzētu balstīties uz objektīvi konstatējamiem kopsaucējiem par lietu būtību – tas ir, par lietām, kuras var pierādīt un izzināt ar zinātnes metodēm.

Tas nozīmē, ka diez vai sabiedriskajos medijus vajadzētu apstrīdēt tādus faktus, kā Zemes riņķošanu ap sauli, gaismas ātrumu, infekciju slimību izskaidrošanu ar baktērijām, termodinamikas likumus u.tml. Cits jautājums ir — kā izskaidrot kāpēc vispār ir tāda saule, kādēļ cilvēkus piemeklē slimības un ciešanas. Laicīgi demokrātiskā valstī, tie ir jautājumi, kurus var apspriest universitāšu filozofijas fakultātes, part tiem izteikt skaidrojumus svētrunās dievnamos, vai arī debatēt, manis pēc, krogā pie alus glāzes. Valstij kā tādai nav tiesības iedzīvotājiem teikt, ka pareizais šādu lietu skaidrojums ir, ka visumu radījis Alahs, vai, ka pasaules radīšanu pareizi apraksta Vecā Derība, vai, ka dzīvību un nāvi parezi izskaidro tibetiešu Mirušo grāmata.

Kas attiecas uz pasauli, kurā ir datori, kosmosa zondes un mobilie telefoni – mana pārliecība ir, ka tas noticis pateicoties reliģiskā pasaules redzējumu “varas zaudēšanai” par labu zinātnei un racionalitātei, cilvēka zinātkārei un izgudrotspējai. Tā izauga un uzplauka no atziņas, ka cilvēku dzīvē nekas jauns neradīsies no pārdabisku spēku vai būtņu darbības un rituāliem, ar kuriem cenšamies šādas, neizzināmas lietas ietekmēt.

Runa ir par lielām izmaiņām, kas nāca ar tā saukto Apgaismi, kas cilvēku atbrīvoja no pakļaušanās neizprotamai, bieži biedējošai videi, kuru veidoja un pār kuru valdīja pārdabiski spēku un būtnes. To mistiskos veidos iegūtiem priekšrakstiem bija bez ierunas jāklausa un jātic, neko nepašaubot, neapstrīdot un necenšoties izzināt patieso lietu būtību un realitātes darbības principus un kopsakarības.

Mūsu pasaulē ir datori un informācijas sistēmas, jo cilvēki saprata, ka pasaule ir, vismaz nosacīti, izskaitļojama un, ka uzlabojot cilvēku spējas eksperimentāli izzināt dabas, matērijas un enerģijas mijiedarbības principus, mūsu kopējās “izskaitļošanas” spējas pieauga un gāja plašumā. Paaudžu simtos un tūkstošos veicot “ticības” rituālus, lai ietekmētu neizprotamus spēkus un būtnes, nekas nemainījās.

Jāpiebilst, ka arī galvenie reliģiskie stāsti un raksti ir pakļauti zinātniskai un arheoloģiskai izpētei. Ir izdarīti secinājumi par šo tekstu rašanos, izmaiņām laika un tulkojumu gaitā, kā ari par dažādām augšāmcelšanās teorijām un kopsakarībām mītos un stāstos par praviešiem, dievestību atvasēm u.tml. Viss ir pakļaujāms kritikai un izpētei, par kuru agrāk, reliģijas neapstrīdētās valdīšanas laikos, draudēja sārts vai moku rats.

Simt gados kopš Einšteina teorijas rašanās, kvantu fīzikas atklājumiem un parastiem prātiem neaptveramai sarežģītas matemātikas pielietošanas esam nonākuši pie ļoti precīza realitātes apraksta. Kosmologs un fiziķis Stīvens Hokings (Stephen Hawking) un citi to sauc par “ M-teoriju” (M-theory), kas matemātiski (gan dažādos izšķirtspējas līmeņos) izskaidro visus cilvēka un tā instrumentu novērotu un mērītu spēku un vielu mijiedarbību. Tā atklāja virkni ērmīgu un šķietami mistisku lietu – paralēlus visumus, vienpadsmit dimensijas, no kurām septiņas saritinājušās neiedomājami šīkos kamolos, kvarkus, kas veido kodolsīkdaļiņas, “Lielā sprādziena” pēdas kosmosa fona radiācijas topogrāfija, tumšo matēriju un tumšo enerģiju (tumšu, nevis kā “ļaunu”, bet kā neizzinātu, bet vajadzīgu, lai formulas nostrādātu).

Šādos skaidrojumos īsti nav vietas pārdabīgām personībām (ja neinterpretējam visu iespējamo visumu kopu kā saprātīgu “būtni”) un tie īsti nesader ar dažādiem radīšanas stāstiem un mītiem (arī ja tos pavīd daži modernās fizikas elementi). Tādēļ esmu ļoti skeptisks pret reliģiski mitoloģisko pasaules redzējumu un, protams, iebildīšu, ja tam sabiedriskos medijos tiek dots pārlieks īpatsvars.

Visu šo izklāstu, lai būtu vairāk skaidrības no kādām nostādnēm raugos uz ticības jautājumiem.

Viens no Latvijas ieguvumiem atgūstot neatkarību un nostiprinot demokratisku iekartu bija ticības brīvība. Visas reliģiskās konfesijas jau no Atmodas varēja brīvi darboties, cilvēki varēja ticēt vai neticēt pēc saviem ieskatiem un neticīgie zaudēja savas totalitārās valsts piešķirtās privilēģijas – kā zinātniskiem ateistiem būt vienīgās valsts atzītās patiesības nesējiem.
Ar to arī atsākās rietumu demokrātijās pieņemtā valsts dalīšana no baznīcas – tiesa gan, tobrīd no oficiālā ateisma. Valstij stāvot malā un cenšoties vienlīdzīgi un korekti aizstāvēt reliģisko organizāciju kā juridisku personu tiesības, bet neko vairāk, par iedzīvotāju pārliecību notika konkurences cīņa brīvā ideju tirgū. Tika atjaunotas Latvijas tradicionālās konfesijas – luterānisms, katoļticība un pareizticība. Turpināja darboties Latvijā jau sen pazīstamas Mozus ticības kopienas, parādījās musulmaņi un virkne “jauno reliģiju”, arī dažkārt sauktas par sektām. Katra no šīm konfesijām un reliģiskām kustībām pati rūpējās par savu sabiedrisko tēlu, iegūstot mediju uzmanību ar attiecīgu rīcību vai viedokļa paušanu.
Tādēļ mazliet pārsteidzoša bija pāris stundu gara ārzemju evanģēlista rīkota reliģiska koncerta un sprediķa pārraidīšana Latvijas televīzijas – sabiedriskās televīzijas – pirmā kanālā svētdienas, 7. novembra vakarā. Pārraide Cerības festivāls patiesība aizņēma visu LTV raidlaiku starp Panorāmu/DeFacto un Nakts ziņām. Tam tika izmantoti ievērojami tehniski resursi, kameras, operatori, visticamāk arī mobilā pārraižu stacija. Varbūt kļūdos, jo visu Cerības festivālu nenoskatījos, neredzēju beigu titrus, bet darbs izskatījās pēc LTV.
Domāju, ka ir pamats vaicāt – kādēļ vesels “TV skatīšanās vakars” tika aizpildīts ar pārraidi, kuras galvenais mērķis bija pievērst klātesošos Arēnā Rīga un televīzijas skatītājus noteiktam ticības virzienam. Neesmu ne teologs, nedz arī reliģijas sociologs, bet man šķiet, ka amerikāņu evanģēlista Frenklina Grehema (Franklin Graham) sludinātais atšķiras no Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas un citu kristīgo konfesiju kristietības izpratnes. Runa ir par tā saukto “atdzimšanas Kristū” virzienu (born-again), kas prasa lai indivīds tieši un personīgi lūgšanā uzrunā Jēzu. Tā kā es, aiz ieraduma, tiku iesvētīts latviešu trimdas luterāņu draudzē, saprotu ka luterānisms prasa tikai ticības apliecības noskaitīšanu, lai apliecinātu savu ticību un piederību šai konfesijai Born-again kustība, lai gan tā nav klajā pretrunā ar Grehema pasākuma atbalstītājas Latvijas Ev. Lut. Baznīcas praksi, tomēr iet dažus soļus tālāk. Un šādi evanģēlisti, kā Grehems un viņa slavenais tēvs, Bilijs Grehems (Billy Graham), kurs apbraukāja pasauli pildot savu misiju, faktiski katrs dibina savu personīgo baznīcu, lai gan Grehems vecākais ir apzīmēts kā ASV “dienvidu baptists”.
Varu saprast, ka sabiedriskā televīzija pa laikam pārraida dievkalpojumus svētdienās, pieslēdzas globāliem reliģiskiem notikumiem kā katoļu pāvesta vizītēm, Ziemassvētku un Lieldienu pavesta mesēm. Tā var ziņās vai reliģiskās dzīves apskatos iekļaut citu reliģisku vadītāju (pareiztīcīgo metropolītu, pazīstamu rabīnu u.tml.) vizītes Latvijā. Tomēr, arī ja Grehema evangelizācijas misija apmaksāja gan arēnu, gan vietējos un ārzemju mūziķus un korus, gan LTV raidlaiku, man liekas, ka šāds pasākums pārkāpa valsts un baznīcas šķirtību. Sabiedriskās televīzijas misija ir būt neitrālai reliģijas jautājumos, vienlaikus nenoliedzot, ka reliģija un ticīgu cilvēku aktivitātes un viedokļi ir daļa no sabiedrības un tos pienākas korekti atspoguļot. Bet milzu, visa “vakara labākā raidlaika” aizpildīšāna ar viena reliģiskā virziena sludināšanu – lai cik augstvērtīga mākslinieciska snieguma pavadījumā tā arī nebūtu – sāk izskatīties pēc sabiedriskās televīzijas izmantošanas ticības izplatīšanai, kas nav demokrātiskas un laicīgas televīzijas uzdevums.