Esmu atlidojis uz ASV, lai piedalītos IBM konferencē Information on Demand 2010 Lasvegasā, bet pirms tam mazliet paciemošos pie mātes un brāļa Bostonas apkaimē. Izrādās, ka uz elektroniskās aviobiļetes, kuru IBM nopirka ka vienu kopīgu lidojumu, caur air Baltic nevarēja reģistrēties internetā. air Baltic arī nevarēja pēc saraksta izlidot no Rīgas (tā esot parasta lieta), kā rezultātā nevarēju pārreģistrēt savu bagāžu uz ASV un to centās izdarīt KLM transferu aģente Amsterdamā. Bagaža vēl nav atvesta, varbūt būs tikai rītdien, kas pamatā ir air Baltic neattīstības (neadekvāta interneta reģistrācija) un nespējas aizvilkties no lidostas normāla, skaidrā rudens dienā vaina.
Uz Bostonu atlidoju ar Delta, kuru bieži gāna kā kaut kādu šausmu aviosabiedrību (varbūt iekšzemē, redzēsim), bet kur vispār bija normāls ēdiens, serviss, jaunākā izklaides sistēma ar video pēc pieprasījuma. No problemo.
ASV valda vēlēšanu drudzis, pārvēlēs visu pārstāvju palātu, daudzas štatu un pašvaldību likumdošanas un pārvaldes iestādes, arī trešo daļu ASV senatoru. Pamattēmas — nodokļi, bezdarbs, cik kurš ir godīgs bijis solījumos, arī mazliet ģimenes vērtības — cik bērnus izaudzējis, bet bez zemteksta, ka tie, kas tā nedara, būtu sliktāki. Masačusetā iet karsti ap gubernatora krēslu, tagadējais demokrāts Duvals Patriks esot nodokļu cēlājs, bet viens no viņa pretiniekiem tiek gānīts kā izšķērdētājs un nejēga (agrāk bijis par štata finansēm atbildīgs). Cenšos atrast kādus vietējos latviešus no vienas vai otras vai abām politiskām nomentnēm, varbūt uztaisīšu reportāžu Nozare.lv.
Beidzot dabuju savu vasarā pirkto Virgin2GoBroadband pie dzīvības, biju aizmirsis paroli, bet BestBuy veikalā to atkodām.
Braucu vakarā pirk lupatas dēlam un sev, ar dolāru pie 50 santīmiem, pat trako dienu cenas šeit būtu “trakas”, jo normālās cenas ir zemākas.
Tikko uz savu LMT iPhone saņēmu īsziņu no kāda mērkaķa Anglijā, kas apgalvo, ka esmu vinnējis 500 000 GBP. Jaunākā SMS krāpšana. Ja tik nav slinkums.
Svētdien lidoju tālāk uz Lasvegasu, vajadzētu būt interesanti uzzināt kā veidojas IBM biznesa analītisko rīku piedāvājums mākoņdatošanas kontekstā (kā nomas pakalpojums). Cerams, ka no turienes sanāks gan ziņas, gan bloga ieraksti, gan videoblogi (viss atkarīgs no interneta pieslēguma ātruma).

No zviedru preses noskaidroju, ka Bonnier grupa, kura 2009.gada jūlijā pārdeva avīzes Diena un Dienas bizness, noliedz, ka tā būtu maksājusi „pircējiem”, lai tiktu vaļā no zaudējumus nesošiem laikrakstiem. Citos vārdos, zviedri uzskata, ka esmu nosapņojis aplamības (zviedru mediju ziņu un analīzes portāls Mediavarlden.se nez kur bija pārtvēris mana sapņa aprakstu un vaicājis Bonnier, vai sapnī bija taisnība).

Zinot šo, un naktīm paliekot vēsākām (karstumā rodoties murgi), man rādījās vēl viens sapnis par to, kas varbūt īsti notika ar Dienu, Dienas biznesu un Bonnier koncernu.

Virsrakstā minētais Aleksandrs Tralmaks nav jāstāda priekša – bijušā ilggadīga augsta Dienas korporatīvo struktūru amatpersona .Solīds, lāga zēns, ar labu izglītību un patiesām, labdabīgām ambīcijām kļūt par Latvijas mediju magnātu, ja ne kā īpašnieks, tad kā vadītājs. Viņam blakus sapnī parādās zviedrs, bijušais bonjerists  Džons Hedbergs (John Hedberg), zinīgs cilvēks mediju lietās, Pēc kāda laika arī parādās igauņu finansists Kalle Norbergs (Kalle Norberg).

Sapnī jaunā Bonnier vadība, ar Jonasu Bonjeru (Jonas Bonnier)  priekšgalā nervozi šķirsta kalendāru. Zviedrijā gada pirmajā pusē aizsākto cenšas pabeigt ap Jāņiem jeb „vasaras vidus svētkiem”(Midsommar). Pēc tam sākas tas, ko tikai sapņu valodā var saukt par zviedru ramadānu. Musulmaņiem tas ir gavēšanas, grēksūdzes un lūgšanās laiks, kad ievērojami palēninās komercdarbības procesi. Zviedru „ramadāns” ir arī teju svēti nosacīts laiks, kad zviedri dodas baudīt savu īso vasaru  savās vasaras būdiņās (sommarstugor), buru laivās vai metoties čarterreisos uz Vidusjūru,  ja viņus nobiedē lietus un vēss laiks ap Jāņiem. Bonjeri kā kārtīgi zviedri arī cerēja nokārtot svarīgus darījumus un nepārkāpt savu ramadānu .

Atraidījuši, kā sapnī rādījās, Somijas Alma piedāvājumu nopirkt tikai Dienas biznesu un kādu centienu organizēt vadības izpirkumu (management buy-out), Bonnier vadība steidzīgi vēlējas vienoties ar Tralmaku, galu galā savu cilvēku.

Diemžēl pircēju izstrādātais un Bonnier grupai tīkamais piedāvājums – pārdot abas avīzes (arī visus Dienas medijus) mediju investīciju fonda Catella Media Investments atradās tikai beta stadija. Ideja bija laba un sakarīga un pakļautu abus laikrakstus „bezsejas” īpašniekam ar tīri ekonomiskām interesēm, lai avīzes attīstītos, noturētu lasītāju interesi un uzticību, un, ar laiku, pelnītu. Tomēr Catella Media Investments kā Luksemburgas kompānija atradās garā dibināšanas procesā un pircēju vajadzēja tādu, kas varēja rīkoties pirms zviedru ramadāna.

Tā sanāca, ka Tralmaks ar saviem cilvēkiem noorganizēja pārejas risinājumu un, pats galvenais, pārejas finansējumu (bridge financing) ar Norberga palīdzību. Sapnī Norbergs pierunā igauņu „Skype bagātniekus” aizdot naudu ar solījumu, ka tie kredītus varēs kapitalizēt kā Catella Media Investments akcijas vai arī saņemt atmaksu, kad fonds pildīsies ar citu investoru naudu. Igauņiem un citiem kredītoriem bija leģitīmas prasības palikt anonīmiem – galu galā, tas bija tikai pagaidu aizdevums un arī kā investīciju fonda akcionāri, viņi būtu pārsvarā neatpazīstami.

Tad Latvijā sākas lielā mērā paranojā (vēlāk – pašpiepildošā paranojā) balstīts ļembasts ap jautājumu, kas īsti pērk abas avīzes. Atbildei būtu bijis jābūt – pēc formalitāšu nokārtošanas – investīciju fonds.  Īslaicīgā kredīta devēji, pamanījuši, ka Latvijā ap visu sācies mediju balagāns, sāka nervozēt, cik nu igauņi var nervozēt.

Izsapņotās un arī īstās vasaras gaitā, galvenajam projekta  šivermanim finanšu lietās Norbergam nelaimējās iekļūt smagā avārijā. Kad vajadzēja kādu, kas visus nomierina, Kalle sapnī gulēja it kā multeņu slimnieks, ģipsā un marlē satīts no galvas līdz kājām.

Tad sapnis atkal kļūst neskaidrs. Vienīgi parādās Tralmaks, kas apvienotam Dienas un Dienas biznesa kolektīvam augusta beigās sola, ka drīzumā investori iemaksāšot lielu naudu. Diemžēl finansēšanas shēma beidzas ar Čārlija Fokstrota ( Charlie Foxtrot) ierašanos. Tas ir pieklājīgs veids kā izteikt ļoti rupjo anglisko jēdzienu  cluster fuck, vai latviski sakot, visa aiziešana d**sā vienlaikus. Kā tas īsti notika, nav skaidrs, uzplaiksnī tikai igauņi, kas pamanot traci Latvijas medijos sauc  Kurrat!  Kurrat!  un  citu Eiropas Savienības valstu aizdevēju e-pasti ar virsrakstiem WTF? un tādā garā.

Vēl īsi parādās Kalle, lecot uz kruķiem pa kādas Luksemburgas finanšu iestādes koridoriem. Viņš ir atkal uz pekām, bet  Čārlijs Fokstrots jau ir fakts. Kalle tiekas ar kādiem mistiskiem tēliem.  Un arvien murgainākā un neskaidrā sapnī ieskanas, ka Latvijas oligarhi ap iecerēto Tralmaka plānu ir saodusi asinis ūdenī . Viss satumst un pamostos murminot angliski – Rowland, who the f....?

Ir teorija, ka cilvēks mēdz sapņot dzimtajā valodā, vai valodās, kuras labi prot. Uzskatu, ka manas abas mātes valodas ir latviešu un angļu, bet labi protu zviedru valodu. Tā arī nācās zviedriski nosapņot dažas lietas par iespējamu scenāriju, pēc kura zviedri šķīrās no avīzēm Diena un Dienas bizness. Sapni tulkoju no zviedru valodas, bet, kā zināms, sapņu tulkošana ir apšaubāma lieta un sapnis vispār var būt tikai naktī piedzīvota halucinācija bez pamata realitātē.

Zviedru Bonnier grupa jau agri 2009. gadā saprata, ka tai piederošā AS Diena un Izdevniecība Dienas bizness nes zaudējumus un, vērā ņemot ne tikvien dziļo krīzi Latvijā, bet arī satricinājumus tradicionālam drukāto mediju biznesa modelim, koncernam būtu vēlams no abām avīzēm atbrīvoties. Zviedri arī saprata, ka izliekot abas avīzes tirgū, diez vai kāds saprātīgs pircējs vēlēsies par tām maksāt naudu. Tomēr pārdošanai bija, “pa lielam” tikai divi alternatīvi.

Pirmais – Bonnier pieļauj abu avīžu bankrotu un visas ar to saistītās izmaksas, norēķinus ar kreditoriem, darbinieku atlaišanas u.tml. Process varētu vilkties gadiem.

Otrs variants, līdzīgs bankrotam, būtu bijis abu avīžu likvidēšana un slēgšanai. Tas arī maksātu naudu, būtu jānoraksta abu uzņēmumu zaudējumi. Atkal klapatas un izmaksas.

Palika trešais variants, kuru it kā dažos gadījumos zviedru mediju biznesā esot izmantojuši sakarā ar sociāldemokrātisko provinces un mazpilsētu avīžu koncerna A-Pressen norietu 1990.gadu sākumā. Tobrīd dažas no A-Pressen avīzēm esot “pārdotas” faktiski maksājot pircējam summu, kas aptuveni atbilst avīžu gaidāmiem zaudējumiem. “Pircējs”, tātad, veica nosacīti bezriska darījumu. Ja nodomāja avīzi censties noturēt virs ūdens, tad “pārdevēja” samaksātais sedza vismaz pirmā gada iespējamos zaudējumus. Ja tomēr nopirkto avīzi likvidēja, tad zaudējumu apjoms nebija tik liels, kā ja par to būtu maksāta “īsta nauda”. Tādā gadījumā pircējs tradicionālā nozīmē būtu spiests norakstīt skurstenī gan pirkuma summu, gan nopirktā uzņēmuma zaudējumus. Jebkurā gadījumā, jebkādas klapatas un skandāli piekristu jaunam īpašniekam.

Pielietojot šādu modeli Dienas un Dienas biznesa pārdošanas gadījumā, var nosapņot, ka Bonnier grupa abu avīžu pircējiem kompensēja gaidāmos 2009. gada zaudējumus, kuri kopumā bija ap 2,7 miljoni latu. Tā ka pirkšanas brīdī, gads nebija noslēgts, summa varēja arī atšķirties. Zviedri, no savas puses, šādas izmaksas varēja norakstīt dažādi, pat kā konsultāciju maksu vai vienkārši uzpildot “pārdodamā” uzņēmuma kasi, lai pircējs to saņemtu kā galveno aktīvu. Iespējams, arī, ka notika kādi aprēķini par AS Dienas tipogrāfijas, zemes, ēku u.tml. vērtību, kuras “pircējs” varētu realizēt.

Jebkurā gadījumā, sapnī rādījās, ka no Bonnier naudas līdzekļiem pildījās tāda kā ķēde, bet drīzāk šļūtene no Zviedrijas uz dažādiem abu laikrakstu un izdevniecību “pircējiem”. Pa šļūteni kaut kādās Latvijas naudas apritēs iegāja ievērojama summa. Kā jau ar sapņiem pagadās, ne vienmēr bilde ir skaidra. Varbūt tur pavidēja britu konservatīvās partijas kasiera Deivida Roulanda dēls, noslēpumainais Džonotans Roulands, varbūt kādi starpnieki un ofšori.

Un tad parādijās Viesturs Koziols, veiksmīgs uzņēmējs un, cik es viņu nedaudz pazīstu, lāga zēns. Pie savas turības ticis ar apsviedību un saprātīgu risku uzņemšanos gan ar savu, gan citu (savu partneru un akcionāru) naudu. Un pēkšņi viņš pavēsta, ka tā īsti nezinot un pat nevarot iedomāties kā veiksies Dienai un Dienas biznesam pēc gada, diviem gadiem. Izskatās, ka viņa vērienīgai investīcijai vispār nav biznesa plāna. Tiem, ka šāda garā nemitīgi investē, ar laiku piekar birku –plikadīda Neticu, ka to varēs kādreiz teikt vai rakstit par uzņēmēju Koziolu.

Tad sapnī ieskanējas djävulens röst (tā kā sapnis bija zviedru valodā, tas nozīmē velna balss). Jo kas gan cits varētu iedomāties vai pat izsapņot tik sliktas lietas. Proti, ka Viesturs rīkojas nevis ar savu naudu, bet ar krietnu daļu naudas, kuru zviedri, visticamāk nezinot kur šļūtene beidzas, iepumpēja trubā “pārdodot” Dienu un Dienas biznesu.

Citos vārdos, skaidroja velns, kas visu mālēja melnu, šī nauda ieplūda kāda Latvijas politiska grupējuma melnā vai pelēkā kasē. Šie politiskie spēki atvēlēja zināmu summu neatkarīgās preses izčakarēšanai, ja ne izputināšanai, un tas tika un tiek veiksmīgi darīts. Uzņēmējam tika uzticēta summa nevis kā svešu līdzekļu investīcija, bet tērēšanai, bez atdeves klasiskā nozīmē, lai censtos sasniegt politiskus mērķus. Par to, teica, velns, vienkārši liecinot apstākļi. Sapnī gar acim arī virmoja (atgriežoties latviešu valodas pasaulē) bijušās Dienas žurnālistes Baibas Rulles raksts portāla Delfi, Dienas pārdošanas analīze žurnālā Ir.

Velns arī atgādināja, ka pie viņa galvenā konkurenta jau aizgājusi daļa cienījamās Bonjeru ģimenes pati vecākā paaudze un pēc paaudžu maiņas, daļai veco noejot malā, izmainījās zināmas nianses “jauno” Bonjeru domāšanā par Bonjeru tradīcijām, godu un slavu. Viņi bija ar mieru darīt lietas peļņas saglabāšanas un taupības nolūkos, kura vecie ilgi apdomātu, apskatītu un nomērītu, pirms tā rīkotos. Tomēr veco Bonjeru laikā, kad digitālā pasaule vēl nebija ielauzušies grāmatu, žurnālu un avīžu izdevniecībā, nebija iemesla lietas vērtēt tik strauji un skarbi.

Pamodos satrūcies un domāju, vai kāds izraks pietiekami faktu, lai rakstītu: Vai zviedru Bonjeru maksa par Dienas un Dienas biznesa “pirkšanu” finansē Latvijas vēlēšanu kampaņas melno vai pelēko kasi?

“Helsinku grupa ir ieslodzīta” — ja atmiņa nepieviļ, tad šāda ziņa izskanēja sakarā ar, ja nemaldos, akciju 1980. gadu beigās, kad toreizēja cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki 86” atradās kādā dzīvoklī, draudīgu Valsts drošības komitejas (VDK) vīru ielenkta, tieši brīdī kad helsinkieši taisījās piedalīties, ja nemaldos, 23. augusta demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa. Tā bija tolaiku “maiga” VDK taktika, lai panāktu, ka kāda mītiņa rīkotāji netiek uz pašu sasaukto mītiņu. Vairāk, kā šos cilvēkus aizkavēt neviens arī tad, padomju norieta gados, nedarīja.
Tagad, lai rastu ieganstu neonacistu ākstu bariņa gājiena pārtraukšanai Rīgā 1. jūlijā, varas iestādes ir atsākušas lietot šos KGB Lite paņēmienus 21. gadsimta demokrātiskajā Latvijā. Vairākas augstas amatpersonas savu nosodījumu par neviennozīmīgo hitleriskās Vācijas karaspēka ienākšanas dienas atzīmēšanu jau bija izteikušas. Ja man, kā pilsonim prasa, tad piekrītu, ka, labākā gadījumā, šis pasākums bija vēsturiskas un politiskas tumsonības izpausme. Taču brīvās sabiedrībās arī tādas lietas notiek. Šeit ASV, kur vēl pāris dienas uzturēšos, ir grupējums, kas piketē Afganistānā un Irāka kritušu karavīru bēres, lai šos gadījumus “svinētu” kā pierādījumu, ka Dievs soda ASV par tās samērā toleranto nostāju pret homoseksuālismu. Kā saka amerikāņi, ej nu izskaitļo to (go figure). Šodien pat biju skvērā pie pasaules slavenās Harvardas universitātes, kur blandījās kāds cilvēks ar lielu murgainu uzrakstu par Bībeli un Jēzu, kas, ja kāds to vispār varēja jēdzieniski “atkost”, iespējams, aizskāra ticīgos. Nu un?
Muļķības Rīgas ielās ir redzētas un dzirdētas daudz (ar lielu koncentrāciju Jēkaba ielā?) un tās skanēs tik ilgi, cik būsim demokrātiska valsts ar vārdu un izteiksmes brīvību visiem, kas atrodas Latvijas teritorijā. Politisku ākstu publiskā uzstāšanās vienīgi mazināsies oktobra pirmās dienās, vai vismaz pārcelsies pēc tam uz noteiktām telpām. Kas mani visvairāk satrauc ziņās no Rīgas ir fakts, ka varas iestādes atkal sākušas izmantot maigās čekas metodes pret nepatīkamiem politiskiem elementiem. Tas ir bīstams precedents, it sevišķi, ja Drošības policija (DP) sevi jau vairākos gadījumos ir iezīmējusi kā represīvu spēku pret pilsoņu vārda un izteiksmes brīvību (gadījums ar sievieti, kas vēstulē kritizēja toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti, vēl skarbāk ar Ventspils pasniedzēja Dmitrija Smirnova aizturēšanu). Tagad izskatās, ka DP tika mudināta izdevīgā brīdī savākt Uldi Freimani, vienu no 1. jūlija “Rīgas atbrīvošanas” gājiena-balagāna rīkotājiem. Vai citu reizi nesavāks kādu no rīkotājiem, kad pienāks 16. marts? Kas notiks, kad Rīgai atkal būs kārta rīkot praidu? Tad jau arī DP varētu ar kādu no pasākuma pieteicējiem aprunāties pareizā brīdi. Un ja nu pie varas būs “nacionāļi”, tad protams, 9. maija rītā var sarīkot pārrunas ar veciem padomju/krievu kara zirgiem, tos ieripināt ar visiem žvadzošiem medaliem pie pareiziem vīriem.
Un katram lasītājam būtu jāpadomā – ja jau sāktas tās lietas, kas prasītos, lai savāktu arī jūs vai jūsu domu biedrus. Tāpat, aprunāties…

Šobrīd esmu Amerikā un varbūt ne pilnīgi lietas kursā. Bet skaidrs ir tas, ka 1. jūlijā tiek rīkots visai nevienozīmīgs pasākums, lai pieminētu Hitlera armijas ierašanos Latvijā un Rigā 1941.gada 1. jūlijā, padzenot Staļina sarkanās armijas okupācijas spēkus. Grūti saprast kā, pēc teju 70 gadiem, ir iespējams atražot to naivo, psihisko traumu (tūliņ pēc deportācijām) ietekmē radīto sajūsmu par Latvijas “atbrīvošanu” no sarkanā terora. Nepagāja ne pāris mēneši iekams bija skaidrs, kādā virzienā strādā jaunās Ostlandes (nekāda Latvija!) okupācijas vara. Latvieši, līdz brīdim kad Trešam Reiham pietrūka lielgabalu gaļas, bija otrās šķiras cilvēki, bet Mozus ticīgie Latvijas pilsoņi, kurus toreiz sauca par žīdiem – fiziski iznīcināma zemāka rase.
Varbūt kļūdos, bet, ja saskaitām Latvijas tautām nodarīto postu laikā starp 1940. gada 17. jūniju un 1945. gada 8. maiju, tad ilgāk un ar lielākiem upuriem starp Latvijas pilsoņiem plosījās Hitlera Vācijas okupanti. To, ko Staļins plānoja darīt pēc 4. jūnija varēja nojaust pēc pamestiem dokumentiem – bija paredzēts izvest arī manu vecotēvu, Rīgas dārzu direktoru Andreju Zeidaku, viņa sievu Mariju un meitu Austru, manu māti. Viņus izglāba vēstures nejaušība. Savukārt mana nelaiķa tēva paaudzi mobilizēja vācu okupācijas karaspēkā un krietnu daļu šī “brīvprātīgā ieroču SS” izkāva dažādos Krievijas, Austrumprūsijas un citos mežos un purvos Bija, protams, arī Kurzemes katls. Abu iekarotāju un okupantu izraisītais karš ļoti smagi maksāja Latvijas tautām un tā sekas manām vēl šodien.
To pateicis, es gribu deklarēt, ka pēc visiem dažkārt nepieciešamiem, visbiežāk nejēdzīgiem un svešu murgainu spēku uzspiestiem asinsupuriem un garām Latvijas tautu ciešanām, visdārgākais ko esam ieguvuši ir brīvība. Brīvība nozīmē, ka mūs, ka suverēnus indivīdus neapdraud ne ārēji iebrucēji, ne cita (arī pašu) vara, kas mums diktēs to, ko būs vai nebūs dzirdēt, lasīt, diskutēt. Brīvība šāda nozīmē nešķiro ākstus, tumsoņus un ģeķus no uzskatiem, kas veidoti balstoties faktos un loģikā. Visiem ir tiesības izteikties, visiem ir tiesības oponēt un kritizēt. Ar kādām tiesībām man, ja būtu 1. jūlijā Rīgā, kāds var liegt klausīties ļaundabīgu ākstu murgos? Es pats varu izvēlēties viņus neklausīties, bet tagad iznāk, ka manas tiesības dzirdēt šos uzskatus var aizliegt kāds cits.
Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš joprojām izskatās pēc prātīga zēna, tagad uzdevis policijai novērtēt, vai pasākumā pie Brīvības pieminekļa netiek slavēts nacisms, kurināts tautību naids un antisemitisms u. tml. Ko tas nozīmē? Vai ap Brīvības pieminekli stāvēs spicaušu bars, kas ieklausīsies katrā publiski pateiktā vārdā, lai izvērtētu, kad Vācijas karaspēka ienākšanas slavētāji pārkāpuši “sarkano līniju” un jāizdzenā un jāņem ciet? AR KĀDAM TIESĪBĀM?
Piedodiet, tagad publiskas, iespējams, vēsturiski muļķīgas un daudziem nepatīkamas runas vērtēs tā pati policija, kas nesaprata neveiklu joku no viegli iereibuša pazīstama režisora puses, kurš devās mājup savas sievas un ģimenes draudzenes pavadībā?? Kā teiktu amerikāņi –WTF?? Vai kāds iedomājās, ka šī trijotne nenonāks savās dzīves vietās nedarot neko, kas publiski kaitēs viņu cilvēku cieņai? Šie policisti nospraudīts vārda brīvības robežās brīvā, demokrātiskā Latvijā?
Vai nebūtu labāk, ja policija vienkārši darītu to, ko viņi labi prot, proti, pamanīt situācijas publisku pasākumu laikā “kur var sākties klope” un to novērst. Un ja kas sākas, tad to pārtraukt un saukt nekārtību izraisītājus pie atbildības? Mani par pāris neonacistiem, kas rīko murgainus pasākumus, daudz nopietnāk rūp valsts vara, kas, nobijusies no kārtējiem valsts tēla izākstītājiem, sāk pati rīkoties it kā būtu atšķaidītas tās totalitārās ideoloģijas, kuru grib aizliegt, piekritēja. Ar vārdu sakot, cenzūra pret pretīgiem uzskatiem viņuprāt ir – OK. NAV!! Un tādēļ jāatbalsta šī melnā humora pilnā pasākuma rīkotāju tiesības to rīkot. Kā rakstīja kādreizējais avīzes New York Times juridisko lietu žurnālists Entonijs Luiss (Anthony Lewis) brīvība ir brīviba uzskatiem un runai, ko mēs pašī ienīstām. Freedom for the Thought That We Hate , kā nosaukta Luisa grāmata par vārda brīvības grūto cīņu šeit ASV.

Know Your Enemy!!
Pēc kratīšanas izmeklējošās žurnālistes Ilze Naglas mājās un pēc nebūšanu atmaskotāja “Neo” jeb IT speciālista Ilmāra Poikāna (vismaz policija viņu uzskata par “Neo”) apcietināšanas ir skaidrs, ka ienaidnieks ir šīs valsts varas iestādes un tā sauktie tiesībsargi. Vēršoties pret žurnālisti un personu, kuru uzskata par “Neo”, faktiski tiek aizstāvēta melu sistēma, kuru “Neo” atmaskoja publicējot informāciju, kas liecināja, ka ne visās valsts iestādēs tiek samazinātas lielās algas un ieviests taupības režīms. Bija arī gadījumi, kur “Neo” dati apstiprināja pretējo, proti, ka iestāde vairāk vai mazāk rīkojās ar nodokļu maksātāju naudu tā, kā vajadzēja.
Vēl to, kas ir ienaidnieks apstiprina pat no valsts iestādēm tuvu stāvošām aprindām dzirdētais, ka “Neo” faktiski nav izdarījis noziegumu, jo liela daļa publicētās informācijas, pat ar vārdiem (kurus “Neo” pārsvarā nepublicēja) ir iegūstama no atvērtiem avotiem, tikai ar daudz vairāk pūlēm. Nekāda ielaušanās arī nenotika, jo VID dievojās, ka nebija jāzvana Datoru drošības incidentu reaģēšanas vienībai (DDIRV), jo notikušais nebija klasificējams kā kiberuzbrukums. Par ko tad ir lietā? Par ko vandās žurnālistes mājās un prasa, lai viens no valsts samērā gaišiem IT speciālistiem tiek turēts cietumā?. Iemesls varētu būt – lai iebiedētu, lai novilku sarkano līniju ap vietām, kur labāl nerakt ne žurnālistiem, ne apzinīgiem pilsoņiem – trauksmes cēlājiem (whistleblowers, kā saka amerikāni, kas ASV vietām arī sargā šādus informācijas sniedzējus par nebūšanām). Vienalga kā tas viss beigsies, Poikāns, arī ja viņu izlaidīs pēc pāris dienām, būs atradies aiz restēm ilgāk nekā jebkurš, kas uz nebēdu maksāja lielas prēmijas un trekno gādu pārbarotās publiskā sekora algas pēc tam, kad bija nolemts tās apcirpt.
Ko darīt? Žurnālistiem, kas darbojas ar “pēlēkās zonas lietām” (un tagad visa izmeklējošā žurnālistika ir iedzīta pēlēkā zonā) ieteicams savus datus turēt kādā mākoņdatošanas (cloud computing) resursā ārpus Latvijas , piemēram, Google Docs, jo diez vai šejienes varas iestādes ies spēkoties ar Google un ASV konstitūcijas pirmo papildpantu (First Amendment). Otrs ir kriptēt informāciju. Pagaidām vēl nevienu fiziski nespīdzina, tātad piespiest atdot kriptēšanas paroli diez vai izdosies. Protams, ir precedenti (lielu skandālu pavadībā), piemēram, kā New York Times žurnāliste Džudita Milera (Judith Miller) nosēdēja trīs mēnešus cietumā, jo neatklāja izmeklēšanas tā sauktia Lielai žūrijai (Grand Jury) savu avoti sakarā ar stāstu par kādās ASV spiedzēs atmaskošanu. Un diez vai Ilze Nagla gribēs būt Latvijas Dž. Milera, lai gan nekad nevar zināt ko varas iestādes izgudros.
Vēl viens paņēmiens ir regulāri uztaisīt sava datora “spoguļattēlu”. To daru, ne pārāk regulāri, ar savu MacBook izmantojot rīku Time Machine. Ja man būtu kas interesants Latvijas žiķerdienestiem, tad vismaz vienu Time Machine cieto disku varētu atstāt pie paziņām vai noslēpt ārpus mājokļa. Kad būs 100 Mbps internets, var sarunāt, ja tas tehniski iespējams, datora satura kopēšanu uz ārzemju diska. Tad, ja dators krīt ienaidnieku rokās, var nopirkt vai aizņemties citu un pārkopēt visu, kas aiznests un, iespējams, bojāts vai dzēsts.
Latvijā atkal (pēc Drošības policijas izrīkošanos ar Dmitriju Smirnovu) tiek piegrieztas skrūves un ir laiks papētīt kā, izmantojot modernas tehnoloģijas un “virtuālu elektronisku trimdu” var aizsargāties un turpināt pretestību valsts nebūšānām un represījām. Labprāt gaidu ieteikumus, kā sargāt žurnālistu un informācijas sniedzēju elektroniski uzkrāto informāciju – par kriptēšanu, ārzemju resursiem u.tml. Vēl pāris soļu no valsts varas puses, un jāsāk arī domāt par to, ko sauc active countermeasures…

Gribēju te ielikt saikni uz vienu Rage Against The Machine video, bet pietiks citēt būtisko:

Something must be done
About vengeance, a badge and a gun
‘Cause I’ll rip the mike, rip the stage, rip the system
I was born to rage against ‘em

Fist in ya face, in the place
And I’ll drop the style clearly
Know your enemy…Know your enemy!

Telekomunikācijas un IT ir nozares Latvijā, kur tiešām var atskatīties uz brīnumainām izmaiņām un zibenīgu attīstību. Tas, protams, viss notika globālu procesu kontekstā. 1990.gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācija un faktiskā neatkarības atjaunošana nedaudz vairāk kā gadu pēc tam atvēra Latvijai iespējas piedalīties pasaules telekomunikāciju un IT nozares attīstībā. Abās nozarēs valsts arī bija labi sagatavota vismaz inženiertehniskās izglītības ziņā. Modās arī uzņēmējdarbības gars un uz skatuves uznāca vēlāk labi pazīstami nozares uzņēmēji un vadītāji – Baltkom dibinātājs Pēteris Šmidre (kā pats stāsta, ar kabeļtelevīzijas montiera stangām rokās), vēlākais LMT prezidents Juris Binde, Gundars Strautmanis, kas ieņēma augstus amatus Lattelecom, Valdis Lokenbahs un citi.
1990. gadā Latvijā bija tikai daži mobilie telefoni (uz viena, puča laikā, kā Stokholmā strādājošs žurnālists sazvanīju toreizējo ārlietu ministru Jāni Jurkānu). Tagad mobilo sakaru lietotāju skaits pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu – vairāk nekā miljons katram no operatoriem Tele2 un LMT, ap 150 000 (?) Bitei. Arī personīgo datoru (PC) skaits bija niecīgs un tie faktiski bija ārzemēs saziedotie un pirktie Apple Macintosh datori, nevis klasiskie pīšļi.
Internets 1990. gadā tā īsti nekur nebija pazīstams, taču dažādas iezvanpieejas vides ar informācijas krājumiem, iekšējām sarakstēm un čatu eksistēja jau 80. gados, kad pats lietoju The Source un Compuserve. Tagad Latvija var lepoties ar teju ātrāko internetu pasaulē kopš Lattelcom piedāvā 500 megabitus sekundē (Mbps) vaur tiešo optisko pieslēgumu. Teorētiski šāds pieslēgums var darboties ar ātrumu līdz pat 10 gigabitem sekundē (Gbps), lai gan grūti iedomāties, ka kādai privātpersonai būtu tāda datu glabāšanas jauda (simtos terabaitu) vai datu apstrādes ātrums, kas tiktu galā ar šādu informācijas straumi.
Latvijas IT nozarē nav sava Skype, taču balstoties uz Latvijas speciālistu izstrādātā biznesa (tobrīd plānekonomikas) procesu apraksta rīkam GRADE, galvenokārt ar Latvijas IT speciālistu darba spēku strādājošais Exigen attīstīja savus biznesa procesu uzlabošanas un racionalizācijas rīkus. Latvijai ir arī savu speciālisti spokainā kvantu datošanas (quantum computing) nozarē. Pietiks teikt, ka datu apstrāde miljardiem paralēlās pasaulēs ir viens no parastam cilvēkam saprotamākiem izskaidrojumiem, kādēl kvantu datori spēj atrisināt “neizrēķināmas” problēmas acumirklī (piemēram, “atkost” kodus, kas balstās uz miljardiem iespējamu variantu katram burtam vai ciparam). Radušās arī specialitātes programmēšanā “senās datorvalodās”. Par to daudz neraksta, bet šādu speciālistu darbam ir liela nozīme globāliem uzņēmumiem, kuru IT sistēmu pamatkods ir rakstīts 60. gadu Cobol vai Fortran valodās.
Protams, varam padomāt par alternatīvām vēsturēm. Visus 90. gadus zināmās aprindās nesaudzīgi gānīja Lattelecom un tā tobrīd garo monopolu līdz 2013. gadam. Diez kā būtu bijis, ja telekomunikācijas attīstītu bez Lattelecom, pilnīgi atvērtā tirgū? Iespējams, ka vairāki zemu tarifu operatori strādātu Rīgā jau 15 un vairāk gadus, bet laukos (kur joprojām sūdzas par sakariem) diez vai kas būtu attīstījies. Visticamāk tur dominētu tikai mobilie sakari (kas balss tirgu dominē šā vai tā) un, iespējams, mēs būtu pāris soļu tuvāk spēcīga ceturtās paaudzes (4G) mobilā interneta tīkla izbūvei nekā esam šobrīd. Tas, protams, ir optimistisks redzējums par mobilo sakaru “alternatīvo vēsturi”. Savukārt diez vai trīs četras ārzemju kompānijas, kas sadalījušas no paša sākuma brīvo Rīgas fiksētā tīkla pakalpojumu tirgu, varētu katra atļauties lēcienu uz optiku līdz mājām un superātru internetu.
Vēl, protams, ir atlikusi iespēja eksperimentēt. 2013. gadā beigsies Lattelecom tiesības veikt virszemes ciparu apraidi. Jautājums – vai rīkojot konkursu uz turpmāko gadu virszemes apraides tiesībām, nebūtu iespējams tirgu pārdalīt uz pusi un rīkot paralēlus konkursus par divām kanālu grupām, radot divus konkurējošus virszemes televīzijas piedāvājumus kurus varētu skatīties, teiksim, tikai nomainot karti dekoderī vai televizorā. Tad vairs nebūs ko sūdzēties par monopoliem u. tml.
Katrā ziņā telekomunikāciju un IT nozarēm Latvijā ir bijusi daudz lielāka veiksme, nekā pašai Latvijas valstij. Tā ir tēma pati par sevi, bet 1990. gada 4. maijā iesāktais eksperiments ir vaiņagojies ar pamatā failed state lite (tas ir, neveiksmīgu valsti vieglā formā, jo te ielās vēl netrako bandas, kas braukā pikapos/technicals ar ložmetējiem un granātmetējiem ) kura nespēj politiski savākties – ja nu tikai dažādās valsts izmantotāju bandās aiz politisko partiju plīvuriem. Šīs politikas rezultātā valsts un sabiedrība ir iedzīta ekonomiskā bezdibenī, no kura šajā desmitgadē diez vai izķepurosies.

8. martā Latvijā un citviet post-padomju pasaulē sabiedrība atzīmē Starptautisko sieviešu dienu, kurai saknes ir kreiso feministu kustībā vairāk nekā pirms simt gadiem. Pēc lielā mērā no padomju laikiem pārmantotām tradīcijām, 8. martā sievietes apsveic ar ziediem un nelielām dāvanām. Dažviet, iespējams, notiek pasākumi, kur nopietnāk diskutē par sieviešu statusu sabiedrībā. Te Latvija faktiski var nedaudz lepoties ar sievietēm – vadītājām privātajā sektorā, ar sievieti – prezidenti astoņu gadu garumā un nosacīti ar sievietēm-politiķēm, cik nu vispār var šodienas apstākļos cienīt vai uzticēties Latvijas politiskai elitei.
Pats esmu audzis un izglītojies amerikāņu sabiedrībā, kur 8. martu nesvinēja, arī ja ASV 1909. gadā toreizējās sociālistiskās feministes pirmo reizi atzīmēja Starptautisko sieviešu dienu un tā tikai turpmākos gados pārnesās uz Eiropu. Dzīvojot Latvijā, šo svētku atzīmēšana man ir likusies kā mazliet kurioza postpadomju parādība, sevišķi tādēļ, ka tā dažkārt saistās ar traģikomisku “dzersmi” , kur viegli iereibuši vīrieši “sasvinās” un tad sniedz savām sievām, beibēm vai kolēģēm kādu aizlauztu tulpi.
Tā arī cerēju 8. martu pārlaist neko sevišķu nedomājot, iekams sestdien saņēmu jaunāko The Economist numuru. Tanī uz vāka lielos sarkanos burtos vārds GENDERCIDE – dzimuma genocīds – un jautājums, kur palikušas 100 miljons meitenītes? Izrādās, ka The Economist izpētījis, ka vismaz šāds skaits ieņemtu meiteņu nedzimst, jo vairākas sabiedrības pasaulē vienkārši viņas nevēlas. Vietām Ķīna un Indijā vīriešu un sieviešu disproporcija sasniedz 124 zēnus, kas dzimst uz katrām 100 meitenēm. Tur, kur tas noticis ilgstoši, tam jau ir redzamas demogrāfiskas sekas – sieviešu trūkums, liels skaits jaunu vīriešu bez iespējām atrast dzīves biedri un veidot ģimeni.
Kamēr mēs Eiropā varam satraukties, ka daudzviet sievietes privātajā sektorā atduras pret stikla griestiem karjeras kāpnēs, ka vīriešu un sieviešu algu “šķēres” neaizverās pietiekami ātri un citām lietām, ir vietas pasaulē, kur ar sonogrammas palīdzību vienkārši nolemj, ka meitenītei nebūs dzimt, jo meitenes ir mazvērtīgas. Sīkāk par to visu var izlasīt The Economist ievadrakstā.
Protams, no mazās un ekonomiskās depresijās nomāktās Latvijas diez vai ko varam darīt, lai mainītu situāciju attālās valstīs. Vienīgi varam gaidīt, ka kādreiz arī šeit ieradīsies precinieki no valstīm, kuru pašu tradīcijas un mentalitāte ir tā sasvērusi demogrāfisko laivu, ka citas izejas nav.

 Latvijas Valsts radio un televīzijas centra  (LVRTC)  sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Līne uzrakstījusi apceri, kuru uzskatu  par pārpublicēšanas vērtu.

————

Ņemot vērā pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušos dažādos, brīžiem pat ļoti pretrunīgos viedokļus saistībā ar ciparu TV tehnisko nodrošinājumu, VAS ‘’Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs’’ kā ciparu TV infrastruktūras nodrošinātājs vēlas publiskot savu skaidrojumu.

Mīts nr. 1 – virszemes ciparu TV ir tikai maksas televīzija

Virszemes ciparu TV pēc analogā signāla atslēgšana būs vienīgais apraides veids, kas iedzīvotājiem nodrošinās iespēju visā valsts teritorijā nacionālās TV programmas skatīties BEZ MAKSAS. Pārējie apraides veidi (kabeļtelevīzijas, satelīttelevīzija un interneta televīzija) ir tikai un vienīgi par maksu.

Valsts pienākums (ar LVRTC starpniecību) attiecībā uz sabiedriskajām TV programmām ir nodrošināt bezmaksas signāla pieejamību, taču par uztverošajām gala iekārtām katram iedzīvotājam ir jāparūpējas pašam.

Tas attiecas ne tikai uz televīzijas signāla apraidi, bet arī uz citām infrastruktūrām, piemēram, uz radio signālu (kāds radio uztvērējs ir katra mājās, ir paša ziņā) vai bezmaksas ceļiem (automašīna tomēr jānopērk pašam un arī degvielu bākā tomēr jālej pašam).

Mīts nr.2 – līdz ar dekodera iegādi jāmaina uztverošās iekārtas (televizors, antenas, vadi)

Absolūtā vairākumā gadījumu analogās televīzijas skatītāju esošā uztverošā infrastruktūra ir atbilstoša  ciparu TV uztveršanai un ir nepieciešams tikai dekoders vai televizors ar jau iebūvētu MPEG-4 uztvērēju. Tas ir tāpēc, ka iedzīvotāji jau analogās TV vajadzībām iegādājās decimetru antenas, kuras pārsvarā gadījumu uztver signālu visā decimetru viļņu diapozonā. Ja antena ir labā stāvoklī, tā var uztvert arī ciparu TV. Līdzšinējā praktiskā pieredze liecina, ka 99% cilvēku, kas iegādājas dekoderus, der līdzšinējās antenas.

Mīts nr. 3 – antena būs jānovieto 10 metru augstumā

Ciparu TV uztveršana notiek praktiski identiski kā analogās apraides gadījumā, kas nozīmē, ka nevienam nekur augstāk jākāpj nebūs. Ja iedzīvotājs jau šobrīd uztver analogo signālu, viņš var būt drošs, ka uztvers arī ciparu signālu.

Savukārt tiem, kuri iepriekš signālu uztvēra vāji vai vispār neredzēja Latvijas kanālus, Virszemes ciparu TV apraide nu nodrošina iespēju uztvert šos kanālus. Virszemes ciparu TV signāls tiek nodrošināts 99,6% teritorijas agrāko 49% (TV3), 55% (LNT) un 87%(LTV7) vietā.

Jārēķinās, ka zemes ciparu TV, tāpat kā analogā, signāla uztveršanu, var traucēt arī dabiski un/vai mākslīgi šķēršļi, ja tie aizsedz uztverošo antenu, atrodoties starp to un raidošo staciju, taču risinājumu antenas pareizai novietošanai var atrast vienmēr un tai nevajadzētu būt problēmai, lai skatītos TV.

Mīts nr.4 - Latvijā ir daudz balto plankumu jeb vietu, kur nevar uztver ciparu TV signālu

Šobrīd 1.tīkla pārklājums (kurā tiek raidītās visas bezmaksas programmas) tiek nodrošināts 99.6% Latvijas teritorijas. Ja mājsaimniecība nacionālās programmas iepriekš varēja redzēt analogajā apraidē, tad to noteikti varēs izdarīt arī ciparu apraidē. Plus – liela daļa iedzīvotāju, kas līdz šim vāja vai neesoša signāla dēļ Latvijas kanālus nevarēja redzēt, nu to varēs.

Latvijā, tāpat kā jebkurā pasaules valstī, ir atsevišķas vietas, kurās var būt apgrūtināta ciparu TV uztveršana (uzstādot antenu augstāk vai antenu ar pastiprinātāju, arī šādās vietās ciparu TV signāla uztvere var notikt bez traucējumiem ), tomēr jāuzsver, ka tieši jaunās ciparu apraides dēļ nacionālo TV programmu pieejamība kopumā palielinājusies par 20%, īpaši pierobežas reģionos.

Mīts nr. 5 - Notiek neatbilstoša un sasteigta pāreja uz CTV

Ciparu TV apraide paralēli analogās TV apraidei Rīgas apraides reģionā tiek nodrošināta jau no 2009. gada pavasara, bet visā Latvijā – kopš 2009. gada nogales, līdz ar to pārejas periods ir bijis pietiekami ilgs. Šajā laikā iedzīvotāji ir tikuši un joprojām tiek informēti par nepieciešamajiem pārkārtojumiem, kas saistīti ar pāreju uz ciparu TV. Līdz ar Virszemes TV parādīšanos TV pakalpojumu tirgū ir saasinājusies konkurence, kas ir laba ziņa iedzīvotājiem, taču konkurenti uz to diemžēl reaģē, sniedzot dezinformējošus paziņojumus.

Tā kā Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropā, kura uzsāka pāreju no analogās uz ciparu TV, mums ir iespēja mācīties no citu valstu pieredzes un kļūdām. Dati liecina, ka lielākā daļa (līdz pat 80%) iedzīvotāju pāriet no analogās uz ciparu apraidi 2 mēnešus pirms un 1 mēnesi pēc analogā signāla izslēgšanas termiņa, neatkarīgi no tā, cik ilgs ir bijis pārejas periods. Mēs redzam, ka tieši tas šobrīd notiek arī Latvijā. Līdz ar to ir skaidrs, ka lieka līdzekļu tērēšana un ilgstoša abu apraides formātu uzturēšana būtu absolūti neracionāla – gan no valsts, gan arī raidorganizāciju viedokļa, jo MK noteikumi nr.714 (2008. gada 2. septembris) paredz, ka izmaksas pārejas periodā sedz pašas raidorganizācijas.

Kas ir Ceturtā Atmodas tautas armija (4.ATA)? Neviens īsti nezin, bet mans minējums ir, ka tie ir sava veida nacionālie kiberpartizāni. Lai gan 4.ATA strādā ar kiberanarhistu un tiešās rīcības (direct action) metodēm (tas ir, viņi rīkojās pret netaisnību un nejēdzībām nerēķinoties ar likuma formalitātēm), anarhisti viņi nav. Šķiet, ka 4.ATA runas cilvēks tomēr tic valstij un iespējām šīs valsts, Latvijas, valsts varu iegrožot, reformēt un padarīt taisnīgu.
Neo retorikā parādās salīdzinājums 4. maija (1990. gadā) un 18. novembra (1918. gada) Latvijas. No vienas puses, tas ir smelts no labēji nacionālas, pat nacionālradikālās pozicījās dzirdēto pretstatojumu, kura pamatā ir argumenti, ka 1990. gadā iesāktai Latvijas neatkarības atjaunošanai trūkst leģitimitātes un šodienas Latvija ir tikai “ 4. maija republika” kuru radījuši čekisti, oligarhi, zagļi, nelieši dažādos šī argumenta griezumos. “ Īstā Latvija” esot tikai un vienīgi 18. novembrī dibinātā republika.
Neiedziļinoties šajā, bieži līdz sektantiskai matu skaldīšanai novestā strīdā, jāsaka, ka otra interpretācija ir, ka 4.ATA vēlas likvidēt iespējami daudz no korumpētā un nejēdzīgā, kas raksturojis to Latviju, kas radusies pēdējo 20 gadu procesu gaitā, šodienas valsti negatīvi pretstatojot “Latvijas laika” Latvijai. Viņiem 18. novembra Latvija ir ideāls un etalons, uz ko tiekties.
Protams, tam visam pienākas vēsturiskas piebildes. Korupcijas iedīģļi jau bija redzami pirmajā Latvijas neatkarības posmā. Nezinu, vai kāds ir apkopojis tā laika skandālus un padomājis, vai tomēr nav zināmas līdzības. Par tiem var mazāk satraukties, jo tā ir sena pagātne, tāpat kā ASV leģendārā Čikāgas “politiskās mašīnas” korupcija, vai Ņujorkas “Temanija nams” (Tammany Hall), kur piedūmotās istabās, tāpat kā mūsu zvēru dārza kafejnīcā, lēma par augstiem politiskiem amatiem. Turklāt, Latvija kā demokrātiska republika pārstāja eksistēt 1934. gada 15. maijā. Tātad varbūt jābūt piesardzīgākiem ar “18. novembra Latvijas” realitāšu idealizēšanu.
Tātad ko īsti 4.ATA var piedāvāt Latvijas politisko cīņu, strīdu, konkurences un, iespējams visprecīzāk – balagāna – saturam? Es teiktu – daļēji apstrādātus, līdz šim slēptus datus par to, kā tiek izmantota piespiedu kārtā atņemtā nodokļu maksātāju nauda (valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu algas un tēriņi). Iespējams, ka arī būs dati par to, kā tiek izmantota samaksa par precēm un pakalpojumiem, ko saņemam no privātiem un pusprivātiem uzņēmumiem. Tas ir, vai lats, ko maksājam lielveikalā pēc preces pašizmaksas aizplūst tālāk kā saprātīga un taisnīga samaksa par darbu, kas rada pievienotu vērtību un nodrošina efektivitāti? Tomēr ar šādiem “plikiem” datiem būs jāprot rīkoties un tos analizēt.
Vēl vairāk analītiskas spējas prasīs datu publicēšana, kas varētu liecināt par amatpersonu, to tuvinieku un darījumu partneru saitēm un no tām izrietošām sekām un secinājumiem. Kam, piemēram, ir doti dažu amatpersonu dāsnie aizdevumi un kuriem (ja tās nav bankas) šīs amatpersonas ir personīgi parādā? Ko varam secināt, ja politiķis A ir aizdevis tūkstošiem latu (un kur tie iegūti?) radiniekam-plencim, bet politiķe B ir parādā tūkstošus kādam šaubīgam uzņēmējam?
Te nepietiks ar 4.ATA solīto no VID iegūto datu pirmapstrādi. Varbūt jāsauc palīgā kāds sabiedriski-ekonomisko tīklu analīzes speciālists, kaut vai ASV latvietis Valdis Krebs, kurš, lietojot savas analītiskās metodes, pēc 2001. gada 11. septembra pierādija, ka no pirms terora akta pieejamās publiskās informācijas par personām, kas piedalījās terora aktā, varēja skaidri redzēt, ka tiek gatavots kas nelabs.
Katrā ziņā 4.ATA, vienalga kāda viņu politiskā pārliecība (anarhismu piedēvēju viņiem no izteicieniem, ka apkarošot korupciju, ar kuru saistot visas partijas), padarīs šo 2010. gada vēlēšanu procesu daudz jautrāku. Vai tas ko būtiski mainīs – redzēsim.